Nezināmais zināmajā - četrās dienās atklājot ZiemeļAustrumPoliju
|
Agnese Pastare
|
Ieplānotais laiks bija limitēts - maija brīvdienas (01-04.05.2015), tā kā tajās dienās lidmašīnas biļetes bija sasniegušas nepatīkamus un maciņam nedraudzīgus ciparus, izlēmām ar auto izpētīt un atklāt Mazūriju/Gdaņsku - senās Prūsijas zemes. Ar ko asociējas Polija? Parsvarā jau ar ar tranzītceļiem, labākajā gadījumā ar Krakovu, Zakopani un Tatriem. Mēģināšu lauzt šo steriotipu, jo šajā ceļojumā atklājās pavisam citāda Polija - skaista un neparasta...
1.diena, (1.maijs)
Startējam 7:00 no Ventspils, caur Rīgu. Tā kā man ir Virši-A degvielas karte, izpētām, ka pēdējā, pa ceļam esošā, uzpildes vieta ir Bauskā, Bērzkalnos. OK, ieliekam draugā Tom-Tomā adresi, izrādās drusku Bauskas otrā pusē, bet ok, izpētījuši pēc kartes, ka arī tur ir ceļš pāri robežai, Mūsas otrā krastā, braucam priecīgi tik prom. Te nu mūs sagaida pirmais piedzīvojums - izrādās, ka konkrētais, ceļš ir uz LV/LT robežas pārrakts un izveidots uzbērums, acīm redzot, vēl no tiem laikiem, kad Šengena vēl bija svešvārds. Bet latvietis jau ir un paliek praktisks radījums un izdzīvo visur - ir izveidots pārbraucamais ceļš... ko izmantojam arī mēs, paklusām gan bažījoties, vai tomēr mēs neesam uzskatāmi par nelegālajiem robežšķērotājiem
Lai nu kā - esam ārpusē Lietuva mūs sagaida ar sauli un, jāsaka, ka šaipus Mūsai nebiju braukusi - kaut arī lielā šoseja it kā tepat netālu - mēs braucam pa mīlīgiem un maziem ciematiņiem (cauri Kiemenai un Šakarniai pa 3105 ceļu). Šķēršojam Mūsu pirmajā vietā, kur ir tilts (Saločiai - 1303 ceļš) un pa Lietuvas A10 un E67 dodamies līdz pat Polijas robežai, kur sākam skatīties, kur būs jānogriežas pa labi uz mūsu pirmo apskates objektu.
Neilgi pēc Polijas robežas šķērsošanas, nogriežamies pa 651. ceļu un dodamies uz Bolcie. Principā uzreiz, kolīdz nogriežamies, tā ainava būtiski mainās un sākas lielāki un mazāki puguri, ielejas, līkumaini ceļi un skatu torņi. Skaisti!
Sasniedzot Bolcie, tālāk jāvadās pēc norādēm "Trojstyk Granic" - tā ir vieta, kur satiekas 3 valstis - Krievija, Lietuva un Polija. Poļi, izmantojot ES fondu naudiņu, uztaisījuši šo vietu par modernu apskates objektu, ar autostāvvietu (bezmaksas) un pastaigu celiņiem.
Pats apskates objekts - stabs, kurš stāv uz neliela postamenta, uz kuras savilktas svītras, kas apzīmē katras valsts robežu. Pie tam visur ir bargi, bargi brīdinājumi nekādā gadījumā nekāpt uz Krievijas sadaļas un nekādā gadījumā nefotogrāfēt varenās lielvalsts žogiem un kamerām apjoztos krūmus. Protams, ka lielu jautrību sagādā pašlepus piecirstie pirkstgali aizliegtajā zonā
Tālāk 651.ceļš mūs ved uz Blakaly, aiz kuras ir pagrieziens pa kreisi uz Stanczyki - uz romiešu tipa akveduktu. Jāsaka, ka salasījusies tepat draugos stāstus, ka nav pietiekamu norāžu, esmu bruņojusies ar Googles kartes sīku izdruku, taču butu iztikuši arī bez tās - norādes ir un gana pamanāmas. Akveduktus ieraugam jau pa gabalu - tie ir iespadīgi un jo tuvāk braucam, jo iespaidīgaki tie paliek. Akvedukti ir 2 gab. - abos virzienos pa tiem kādreiz kursējuši vilcieni. Šobrīd atrodas iežogotā teritorijā, jāmaksā ieeja 4 PLN =~1,25 EUR no pieaugušā. Toties stāvvieta ir bezmaksas, ja nav slinkums pārdesmit metrus paiet kājām, vai maksas, bet tad pavisam pie akveduktiem. Pārejam pāri pa vienu un atgriežamies pa otru - man ar manu augstumfobiju, diezgan drosmīgs šķiet brīdis, kad varu rokā paturēt varenas egles galotni. Bet skats iespaidīgs, lejā staigā mazmazītiņi cilvēciņi, bet akvedukti ir gana jaudīgi un stabili, lai bailes nejustu, vismaz tikmēr, kamēr lejā neskatās
Sāk līt neliels lietutiņš un mēs taisāmies ceļā, nesteidzoties dodoties pirmās naktsmītnes virzienā uz 142 km attālo Mragowo, pa ceļam ieplānojuši apskatīt ezerus un ciematiņus (vai pilsētiņas? nekādi nevaru atcerēties, kas bija kas ). Te jokus izstrādā Tom-Toms. Vai aizpļāpājušies vai kā, nenočekojam pēc kartes, kurā celiņā (apzināti vairījāmies no lielajiem ceļiem, lai izbaudītu lauku kolorītu) mūs iesūta. Vēl pirms mirkļa priecājamies, kādi labi poļiem ceļi, kā pēkšņi ceļš paliek ar aizvien lielākām un lielākām bedrēm, savukārt, braukšanas ātrums proporcionāli sarūk arvien mazāk un mazāk. Mana Bite neko nesaka, toties Tele2 mūs pārsteidz ar īsziņu: "Laipni lūgti Krievijā!", kas protams, izraisa smieklus un neizpratni, bet saprotam, ka esam ievesti pierobežas ciematos, un, ja vien pašautu vēl drusku pa labi, būtu lielzemē klāt. Aiz Rapas var teikt, ka ceļš pazūd vispār un sākas aizvēsturisks bruģis, kur pa malām cēli pastaigājas vistas.
Toties vietējais kolorīts paveras pilnībā
Galā esam jau pašā vakarā un viesnīca Hotel Mazuria (divvietīgs numuriņš ar tiešām bagātīgam brokastīm izmaksā 32EUR) mūs laipni sagaida skaista ezera krastā, no loga paveras skats uz ezera otrā pusē esošo pilsētas centru, kas laistās vakara ugunīs.
2. diena (2.maijs)
No rīta ātri apskatām Mragowo - skaista un krāšņa, kā jau visas Mazūrijas ezeru pilsētas, un dodamies uz 20 km attālo Swieta Lipka.
Święta Lipka atrodas netālu no Reszel un Kętrzyn pilsētām - Warmińsko-mazurskie vojevodistes centrālajā daļā. Jezuītu klostera komplekss, kas šeit atrodas, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem baroka arhitektūras pieminekļiem Polijā. Pēc leģendas, šajā vietā ap 1300.gadu uz liepas, kas auga tajā vietā, kur tagad atrodas baznīca, parādījās Dieva Mātes figūras ar bērnu uz rokām. Tagadējā baznīca šeit tika uzcelta 1687-93 gados, bet 1700-08 gados ap baznīcu tika uzbūvēts Krusta Ceļš ar četrām kapličām - pa vienai uz katra stūra. Bazelikas iekšienē atrodas ļoti daudz vērtīgu mākslas darbu. Kā galveno mākslas darbu jāmin bazilikas ērģeles, kuras uztaisīja 1721.gadā Jan Josue Mosengel no Królewca. Bazelikā regulāri tiek organizēti ērģeļmūzikas koncerti, tāpat sezonā vairākas reizes dienā notiek ērģeļu demonstrēšana.
Izpētām, ka sestdienās ērģeļu priekšnesums ir 10:00 un cenšamies trāpīt. Baznīcas apmeklējums ir bezmaksas, jāmaksā ir tikai par autostāvvietu 5 PLN = ~ 1,25 EUR, bet nekur tuvumā vietu, kur par brīvu nolikt mašīnu neatradām un galu galā, nav jau nekāds miljons. Taču, šķiet, ka būšu ko sajaukusi ar laikiem un priekšnesums iet jau pilnā sparā. Toties kāds! Neesmu gan liela mūzikas pazinēja, taču atskaņotie skaņdarbi ir ausij pazīstami. Noklausījušies koncertu, piespiežam rokas Svetajai Liepai un palūdzam Dievmātei atbalstu. Fantastiskās ērģeles, uz tām esošie eņģeļi, kas kustas mūzikas ritmā un "spēlē" mūzikas instrumentus, krāšņā baroka baznīca, kas pilna ar cilvēkiem, viss kopā rada neaizmirstamu ainu, kas atstāj dziļu iespaidu.
Apstaigājam tuvumā esošos tirdziņus un iegādajamies suvenīrus mājāspalicējiem un dodamies tālāk.
Nākamā pieturvieta ir 7,5 km attālumā esošā Reszel.
Rešela (poļu: Reszel) — pilsēta Polijas ziemeļaustrumos, Varmijas-Mazūrijas vojevodistē, uz rietumiem no Kentšinas. Līdz 1945. gadam Rēsele (Rössel) Vācijas (Austrumprūsijas) sastāvā. Pilsētu 1241. gadā nodibināja Vācu ordenis, prūšu Bartas novada apmetnes vietā. XIV gadsimta beigās šeit tika uzcelta ordeņa pils, kas mūsdienās ir galvenais pilsētas tūrisma objekts. Pilsētā saglabājušās arī divi klosteru kompleksi un pilsētas aizsardzības mūru fragmenti. 1811. gadā šeit, it kā par dedzināšanu, uz nāvi tika notiesāta Barbara Zdunka - iespējams tas ir pēdējais raganu medību gadījums Eiropā. Pēc Otrais pasaules kara, pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem, Rešela iekļāvās Polijā, bet vācu iedzīvotāji no pilsētas tika padzīti.
Esmu apburta - tā ir kā maza pasaku pilsētņa! Mierīgās ieliņas, ķieģeļu celtnes ar sarkano dakstiņu jumtiem, žēl tik, ka TIC ir ciet un iepazīstam pilsētiņu saviem spēkiem. Te ir spēcīga Ukrainas kopiena un ukraiņu baznīca ir stāvgrūdus pilna, svētku drānās ģērbti visu paaudžu cilvēki stāv pat uz ielas pie baznīcas.
Nedaudz dīvains man šķiet fakts, ka visās senajās pilīs (ne tikai te, bet praktiski visās pilsētās un ciematos, kur braucām cauri) ir iemitinājušās viesnīcas un restorāni, kas, lai cik dīvaini arī tas nebūtu, ne nieka netraucē izjust senatnības elpu. Samaksājam par ieeju Rešelas pilī un uzkāpjam tornī, no kurienes paveras kolosāls skats uz pilsētu.
Izlemjam tomēr turēties pie plāna un līdz 16iem paspēt uz 140 km attālo Fromborku - apskatīt Nikolaja Kopernika slaveno Fuko svārstu - pierādījumu tam, ka zeme griežas.
Fromborka (poļu: Frombork) — pilsēta Polijas ziemeļaustrumos, Varmijas-Mazūrijas vojevodistē, uz dienvidrietumiem no Braņevo Vislas lagūnas krastā. Tūrisma centrs. Līdz 1945. gadam - Frauenburga (Frauenburg) Vācijas (Austrumprūsijas) sastāvā. Visplašāk pazīstama kā astronoma Nikolaja Kopernika (Nicolaus Copernicus, 1473 - 1543) dzīvesvieta. Šeit viņš sarakstīja savu pazīstamo darbu "Par debess sfēru griešanos" (De revolutionibus orbium cœlestium). Koperniks šeit arī mira un ir apglabāts Fromborkas katedrālē. Pilsētu, kura pirmoreiz rakstos minēta 1278. gadā, dibināja Vācu ordenis, tomēr arī pirms tam šeit bijusi prūšu apmetne. 1310. gadā Frauenburgai piešķīra Lībekas pilsētas tiesības. 1329. gadā sākta celt Frauenburgas katedrāle - tradicionālā Varmijas arhibīskapa rezidence līdz pat 1972. gadam. Pēc Trīspadsmitgadu kara Frauenburga iekļāvās Karaļa Polijas sastāvā. Pēc Pirmās Polijas dalīšanas 1779. gadā - Prūsijā, vēlāk Vācijā. Pēc Otrais pasaules kara, pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem, Fromborka iekļāvās Polijā, bet vācu iedzīvotāji no pilsētas tika padzīti. Katedrālē saglabājusies vācu baroka arhitekta Andreasa Šlītera (Andreas Schlüter, 1664 - 1714) veidota epitāfija. Ebreja un Hiltera ģimenes ārsta Eduarda Bloha (Eduard Bloch, 1872 - 1945) dzimtā pilsēta.
Ieeja katram pieaugušajam 6PNL = ~ 1,5 EUR, par šo naudiņu realizējam savu mērķi - Zvanu tornī apskatām Fuko svārstu un pa spirālveida, elpu aizraujošām, tomēr stabilām, kāpnēm uzkāpjam skatu laukumā, no kurienes paveras fantastiska panorāma uz pilsētiņu un Baltijas jūru.
Ir jau vēla pēcpusdiena un caur Elblongu (30km), kur izlietas kafijas dēļ esmu spiesta atjaunot savu garderobi, un līdz ar to pilsētas apskate vairāk koncentrējas uz vaļā esošiem lielveikaliem, dodamies uz naktsmītni - 47 km attālumā esošo Sztutowo, kur esam rezervējuši (46 EUR, bez brokastīm, bez čeka, toties pašā jūras krastā) numuriņu viesnīcā Mewa. Vakarā saulriets pārdesmit metru attālumā no viesnīcas esošajā pludmalē atsver numuriņa šaurību un rīta skats pa logu uz jūru atsver to vēlreiz
3. diena (3.maijs)
Neparastus ceļus mīlot, dodamies uz Gdaņsku pa ceļu, kurā Tom-Toms parāda simbolu, kādu līdz šim nebiju tajā redzējusi - celsimies ar prāmi pāri Vislai. Pati pārceltuve nekurienes vidū - esam no šīs puses vienīgie braucēji, prāmi nesteidzīgi atstumj neliels velkonītis. Mīlīgi! Cenu diemžēl vairs neatminos, bet tā bija ļoti simboliska.
Gdaņska. Agrākā Danciga. Superskaista pilsēta. Biju lasījusi un dzirdējusi par tās pievilcibu, bet tik un tā jūtos pārsteigta. Vecpilsēta ir neatkārtojama un man itin nemaz netraucē fakts, ka faktiski viss ir mūsu Melngalvju nama līdzinieks - karā praktiski iznīcināta, 90% atjaunota no nulles. Mani fascinē gan vecpilsētas galvenā iela, gan šķērsieliņas.
Tūristi visvairāk apmeklē pilsētas vēsturisko daļu – Galveno Pilsētu (Główne Miasto). Vērtīgākie arhitektūras pieminekļi atrodas gar tā saucamo Karaļu Ceļu (nosaukums cēlies tāpēc, ka pa šo ceļu pilsētā ieradās Polijas karaļi), kas iet pa Dlugas ielu un Dlugi Targu ielu. Ceļš sākas ar reprezentācijas vārtiem Vizina, kas atrodas ielu Vala Jagiellonska un Okopova krustojumā. Vārti no XVII gadsimta otrās puses rotāti ar Polijas, Gdaņskas un Prūsijas karaļu ģērboņiem.
Apsēžamies centrālajā laukumā pie Neptūna strūklakas, nepārtrauktā straumē garām plūst tūristi, saulīte silda un ir tāda fantastiska brīvdienu sajūta
Laukumā Dlugi Targ atrodas pilsētas simbols – Neptūna strūklaka (1633. gads). Uz šīs strūklakas apmales ir redzami Gdaņskas ģerboņi un Polijas ērgļi. Aiz strūklakas atrodas artuša Māja (1478.-81. g). Ēkas fasāde ir pārbūvēta 1616.-1617. gados, apvienojot gotisko un renesanses stilus. Portālā izveidoti medaljoni ar Zigmunta II un Vladislava IV portretiem. Iekšā atrodas Gdaņskas Vēstures Muzeja filiāle, kurā var apskatīt skaistas gotiskas velves un bagātīgi darinātu, lielāko Eiropā podiņu (520 podiņi) krāsni (1545. gads) – pēc rekonstrukcijas. Par pašu skaistāko dzīvojamo ēku Gdaņskā var uzskatīt māju “Złota Kamienicza” ar vienreizēju renesanses fasādi. Dlugi Targ noslēdzas ar renesanses stila Zaļie Vārti (1564.-68.g). Te beidzas Karaļu Ceļš. Aiz vārtiem ir Motlavas upe, no kurienes atiet kuģīši uz Vesterplates pussalu un ostas apskatu. Gar upi stiepjas vecās ostas rajons. Ar pilsētu šo vietu savieno gotiska stila vārti (XIV-XV gadsimts), kuri ir daļēji rekonstruēti un ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Vietā, kur beidzas Szeroka iela, atrodas Vecais Ceļamkrāns, tagad atrodas Jūras Centrālais Muzejs. Uzcelts 1442.-44. gados kā ostas ostas ceļamkrāns. Pēc kara 1959. gadā tas tika atjaunots. Tiek uzskatīts, ka tas ir viens no pirmajiem šāda veida ceļamkrāniem Eiropā. No Mariackas vārtiem līdz Dlugi Targ rajonam iet viena no Gdaņskas skaistākajām ielām – Mariackas iela. Bagātīgām, restaurētām mājām (XV-XIX gadsimts) ir lieli sliekšņi, kas visai būtiski sašaurina ielu. Agrāk tie kalpoja par piemājas terasēm , uz kurām atpūtas, spēlējās, uzņēma viesus. Tagad šeit atrodas amatnieku darbnīcas, galerijas, stilīgas kafejnīcas.
Izstaigājuši centru, vadoties pēc izvēlētā orientiera - daudzstāvu viesnīcas Merkur, soļojam savas mašīnas meklējumos.
Tālāk ceļš mūs ved uz 13 km attālumā esošo Sopotu. Principā jau starp Gdaņsku, Sopotu un Gdiņu robežu faktiski nav - tās ir saplūdušas visas trīs kopā.
Sopota ir īsta kūrortpilsēta. Skaista, protams, skaista, bet arī cilvēku pūļu pārpilna. Izstaigājam pludmali, un nodomājam doties pastaigā pa Eiropā garāko koka molu. Bet... Izrādās tas ir maksas pasākums Nospriežam, ka Palangā mēs to pašu varam dabūt tāpat un paskatāmies uz molu tikai caur žogu.
Dabūju savu solīto pārsteigumu kā "kompensāciju" par to, ka laika trūkuma dēļ netiekam uz Kašubiju, apskatīt māju "kājām gaisā" - apskatu Sopotas "šķībo māju" - iespaidīga un nedaudz smieklīga
Diena sāk sliekties uz vakara pusi un dodamies uz Elku - 350 km, vakarā esam klāt, viesnīcā Kuznia Smaku (31 EUR ar diezgan labām brokastīm) gana noguruši, bet apmierināti ar paveikto.
4. diena (4.maijs)
Dodamies mājupceļā, pēc plāna jānobrauc 531 km, realitātē sanāk drusku vairāk, jo... Ja jau prombraucot sanāca izbraukt netradicionāli, nolemjam, ka atgriezīsimies tikpat netradicionāli un braucam pa mazākām šosejām, bet Latvijas robežu šķēršojam starp Pikeliai (LT) un Piķeļmuižu (LV), gan šoreiz nekādus noteikumus nepārkāpjot
Vakarā priecīgi ierullējam Venstpilī.
Kopā 4 dienās nobraukti 1800 km, degvielas izmaksas 169 EUR, viesnīcas izmaksas 110 EUR.