Atskats uz pirmo "Viva Mallorca" velobraucienu pa Maljorku
|
Viva Mallorca
|
Ideja par Maljorkas apceļošanu „velo mugurā” radās pagājušā gada septembrī - Vienības brauciena laikā, kur mēs, velobraucēji no Carnikavas, piedalāmies jau vairākus gadus. Šķiet līdz pat decembrim, kad tika nopirktas avio biļetes un „nobukotas” viesnīcas, neviens līdz galam vēl neticēja, ka šī ideja tiks realizēta un mēs patiešām aizbrauksim apceļot Maljorku ar velo. Bet, pienāca 28.aprīļa rīts un mēs – 11 pieaugušie un 6 bērni devāmies ceļā, lai veselas vienpadsmit dienas baudītu sauli, siltumu un Vidusjūru.
Maljorkā ieradāmies tās pašas dienas vēlā pēcpusdienā. Uzreiz lidostā saņēmām savas iepriekš norezervētās automašīnas un devāmies pāri visai salai ziemeļu virzienā. Jāsaka, ka šī bija ceturtā reize, kad es pati biju Maljorkā un tieši salas ziemeļi man šķiet visskaistākie, ar debešķīgām pludmalēm un interesantāko dabu. Maniem ceļabiedriem nekas cits neatlika, kā uzticēties manai gaumei un man šķiet (es tā ceru), ka visiem šis ceļojums patika.
Nākamā diena paiet iepazīstot vietējo ciematiņu, plašo viesnīcas teritoriju ar vairākiem āra baseiniem, dažādām izklaidēm bērniem un relaksējoties viesnīcas SPA zonā. Vakarā devāmies uz vietējo velo nomu, kur pēc idejas mūs vajadzēja sagaidīt puisim vārdā Sebastians, ar kuru vairāku mēnešu garumā man notika sarakste saistībā ar velo nomu precizējot kad, cik un kādus velo mums vajadzēs. Šķita, ka viss ir jau iepriekš nokārtots un nekādas aizķeršanās nebūs, taču Sebastiana vietā mūs sagaidīja ne īpaši laipna darbiniece un visa epopeja sākās no gala – kad, cik, kādus velo... Taisnības labad gan jāsaka, ka Sebastians riteņus mums bija pietaupījis vajadzīgajā daudzumā. Velo noma ir vienīgā vieta Maljorkā, kur no spāņu viesmīlības un laipnības nebija ne smakas... ja tā sieviete nerunātu spāniski, tad varētu padomāt, ka esam tepat Latvijā. Bet, neskatoties uz neviesmīlību, nākamajā reizē riteņus ņemsim turpat, jo velo tur ir labi un cenas arīdzan.
30. aprīļa rītā plkst. 8:00 visi velobraucēji satiekamies pie viesnīcas, lai dotos savā pirmajā velo maršrutā, kuru „Google map” mums sola 95 km garu - daļēji gar piekrasti, daļēji pa salas iekšieni. Ceļi Maljorkā (ar pavisam maziem izņēmumiem) ir ideālā stāvoklī, lai pa tiem pārvietotos ar velo. Riteņbraucējs Maljorkā ir „karalis” – ja pa priekšu brauc riteņbraucējs un uz ceļa ir uzzīmēta nepārtrauktā baltā līnija, tad visas automašīnās pacietīgi brauks aiz riteņbraucēja muguras vienalga cik km gara šī vilkšanās būs. Latvijā tas izklausās kā zinātniskā fantastika, šeit riteņbraucējs jau sen būtu nolamāts, nopīpināts un iedzīts grāvī. Pēc pirmajiem 20 km taisām pirmo atpūtas „piecminūti”, lai vēl smaidīgi nofotografētos Polensias ostā pie laivām, padzertos, atvilktu elpu un dotos tālāk nezināmajā.
Tikmēr saule ir jau pamodusies un pakāpusies pietiekamā augstumā, lai aizdzītu rīta dzestrumu un liktu mums vairāk pasvīst. Tikpat nemanāmi mums ir pielavījies pirmais kalns, kurš nav liels, taču kāpums ir nozīmīgs, lai man liktu sākt eksperimentēt ar nomas velo ātrumu pārslēgumiem. Kamēr mēs ar Helēnu un Māri braucot baudām Maljorkas krāsas un smaržas, aktīvākie no mūsu kompānijas ir jau pamanījušies veikt nozīmīgu atrāvienu.
Pa ceļam vēl sazvanāmies, bet satiekamies vairs tikai maršruta otrā pusē pilsētā Inka, kur veikalā iepērkam dzeramo ūdeni, kādu saldumu, ar kuru remdēt baiso izsalkumu un dodamies tālāk. Pēc šādas uztankošanās, šķiet atgriezusies otrā elpa un nākamos 20 km nominu priekš sevis un karstuma pieklājīgā tempā, ar vidējo ātrumu 27 km/h. Nākamā apstāšanās vieta – pilsēta Muro, kad līdz finiša līnijai vairs palikuši nieka 8 km. Muro atrodam vietējo krodziņu, kurā laikam tūristi ir retums, jo ēdienkarte ir tikai spāniski un viesmīlis citā valodā arī īsti neko nesaprot. Pasūtam ar Māri spāņu nacionālo paelju. Maljorkā var nobaudīt dažādu veidu paeljas – veģetāro, ar vistu vai ar jūras produktiem un jāņem vismaz divas porcijas vienādas paeljas, jo viņi tās gatavo tikai pa divi lielā pannā. Tā nu mēs ar Māri pasūtam vistas paelju, cerībā, ka viesmīlis saprot, ko mēs gribam ēst. Helēna paņem tunča salātus. Kad porcijas ir atnestas, saprotam, ka vista tai paeljai ir tikai garām skrējusi, bet iekšā trāpījis kaut kāds cits lops. Uzspiežot visam pa virsu citronu suliņu, garša top pavisam laba, un viss tiek apēsts pa tīro. Helēna ar saviem tunča salātiem mokās ilgi, jo porcija ir milzīga. Pie sevis nospriežu, ka šajā krodziņā iegriezīšos arī rudenī, jo paelja šeit ir visgaršīgākā kāda jebkad Maljorkā ir ēsta, un cena arī ļoti laba – 9 EUR par porciju (citur vidēji 12-14 EUR). Kad vēderi pilni, sēžot krodziņa patīkamajā ēnā, uznāk neliels snaudiens, bet neko darīt – jāceļas un jāmin tālāk, līdz viesnīcai palikuši vēl 8 km.
Tā nu arī minam, pa ceļam priecājamies par ziedošo magoņu un artišoku laukiem, par izaugušu sīpolu, salātu un kabaču vagām. Tie tur aug visapkārt. Piebraucot pie viesnīcas endomondo rāda nobrauktus 83 km un sadedzinātas 2000 kalorijas. Lieliski! Nav gan „google maps” solītie 95 km, bet tāpat gandarījums un nogurums ir milzīgs! Dodos uz savu numuriņu skatīt ko dara vīrs un abi puikas, kuri visu dienu pavadījuši, baudot sauli un smukos viesnīcas baseinus. Nogurums ir tik liels, ka pēc aukstas vannas un mazas, aukstas alus bundžiņas acis līp ciet pašas no sevis.
Nākamā dienā velo braukšanas stafeti pārņem vīrs, kamēr es ar puikām un citiem mazākiem un lielākiem velo nebraucējiem nolemjam relaksēties pie baseina. Kamēr mēs to darām, sekojam ziņām whatsappā, kā mūsu riteņbraucējiem veicas otrajā brauciena dienā. Diemžēl divas reizes sprāgst velo riepas un uz ceļa nākas nodarboties ar remontdarbiem. Ir 1.maijs, arī maljorkieši svin darbaļaužu svētkus un visi servisi ir ciet. Par laimi, šeit atkal parādās spāņu viesmīlība un viens vietējais puisis noplīsušo velo par 10 EUR saremontē savā garāžā. Tā nu laimīgi pēc nobrauktiem 105 km mūsu velobraucēji atgriežas viesnīcā.
Trešā velo braukšanas diena – pēc grafika atkal jābrauc man, taču tiek nolemts mainīt iepriekš plānoto maršrutu un braukt uz serpentīnu, kuram pirmajā dienā pašāvām garām. Ņemot vērā šo faktu un dzirksteli, kas iedegusies mana vīra acīs, ļauju uz velo atkal kāpt vīram. Turpmākās ceļojuma dienas savu fizisko aktivitāšu devu uzņemu nūjojot agri no rīta basām kājām gar piekrasti. Tirkīzkrāsas jūra, smiltis, basas kājas, tikko modusies saule un pelde dzestrajā, sāļajā ūdenī – superīgākais dienas sākums kas vien ir iedomājams!
! Šajā vakarā, kad velo ir veiksmīgi nodoti atpakaļ nomas punktā, uzrīkojam svētkus paši sev un par godu pirmajai Latvijas spēlei pasaules čempionātā hokejā. Ciemos ierodas latviešu meitene Baiba, kura dzīvo un strādā Maljorkā jau vairākus gadus, perfekti runā ne tikai angļu un vācu valodā, bet pamanījusies iemācīties arī spāņu valodu. Baiba stāsta daudz interesanta, rāda bildes un apsolās mums uzrīkot pasākumu pludmalē ar svecēm un vietējiem kokteiļiem.
Turpmākās divas dienas paiet katram par sevi – kurš atpūšas pie jūras, kurš pie baseina, kurš apbraukā salu ar auto, kurš noīrējis motorolleri un laiž pa autobāni ar to. Tikmēr mūsu jaukajai 17 cilvēku kompānijai pievienojas vēl divas latviešu ģimenes, kuras Maljorkā ir pirmo reizi, bet esmu pārliecināta, ka ne pēdējo.
5.maija rītā mūsu kompānijas lielākie velo entuziasti nolemj iet vēlreiz pie bargās spāņu kundzes un īrēt riteņus uz vēl vienu dienu, lai iekarotu vienu no Maljorkas augstākajiem punktiem – Formentor bāku. Man jau tā šķiet traka ideja, jo braukt uz šo vietu ar auto jau ir sarežģīti, kur nu vēl ar velo. Bet mūsu brašuļus tas neattur – Formentor virsotne tiek iekarota divās stundās un vienpadsmit minūtēs. Lieliski!
Par godu tam, vakarā notiek Baibas sarīkotā ballīte pludmalē ar svecēm un vietējiem kokteiļiem. Skats uz mums ir tik labs, ka tikai retais garāmgājējs mūs nefotografē.
Pēdējās trīs ceļojumu dienas paiet katram vēl steidzot apskatīt iecerēto, iepērkot noskatīto un baudot silto laiku. Laiks mūs šogad patiešām lutina – tikai retu dienu termometra stabiņš rāda 25 grādus, pārsvarā tas turas pie 28-32 grādu atzīmes. Pēdējā dienā vēl aizejam līdz jūrai uz pēdējo šī ceļojuma saulrietu, lai nākamajā rītā sāktu posties uz mājām. Ir pavadītas 11 burvīgas dienas jautrā kompānijā starp foršiem, aktīviem cilvēkiem. Dažs labs no mums jau sāk ilgoties pēc mājām, dažam labam žēl, ka jābrauc prom. Es esmu līdzsvarā, jo zinu, ka rudenī atkal atgriezīšos! Uz tikšanos septembrī, mana mīlā Maljorka!
