Testēju Grieķiju

Lilia Limane 15.05.2015 10 min lasīšanai 5 foto

Ak Dievs, cik skaista valsts! Nožēlot varu vienīgi to,ka jau agrāk Grieķiju nebiju redzējusi. Nākotnē braukšu uz salām, ko nepaspēju notestēt. Jo Grieķija pavisam noteikti prasās pēc vēl. Zili līči ar romantiskām klinšu kraujām, zaļi kalni ar Poseidona vai Zeva tempļiem to apaļajās korēs, vai klosteriem uz augstām kā lieli plati stabi klintīm, un kur nu vēl dziļās aizas, ko izgrauž mazas upītes, vēl mazākas kā mūsu Feimanka. Daba un senās drupas - divas lietas, ko vēlējos apskatīt kontinentālajā Grieķijā. Mērķi piepildīt nebija grūti, antīkās drupas baudīju līdz apnikumam un arī kalni ja nebija blakus, tad pat Tesālijas līdzenumā pie apvāršņa vīdēja to zilās gāles.

Mūsdienu arhitektūras pērles Grieķijā nemeklējiet! Tāda sajūta, ka jau vismaz pāris gadsimtus te būvē kur un kā pagadās. Grieķijas arhitektūras vērtības turas uz antīkajām drupām. Ik lielākā centrā ir arī kāds Senās grieķijas teātris vai agora, kāda kalna nogāzē apvilktas ar žogu un pieejamas tūristam senās godības paliekas -lauks ar atlūzām, akmeņiem ar vai biežāk bez kādām zīmēm uz tiem , kolonnu stabiem. Īpašu kopšanu un aprūpi, kā izskatās, šie objekti neprasa. Akmeņi ļoti labi izskatās starp svaigu zaļumu un ziedošām puķēm. Un ja vēl pa taciņu rāpo bruņrupucis vai uz akmens sēž kāds no neskaitāmajiem Grieķijas kaķiem, tad senie arhetipi iegūst dzīvības sajūtu. Jā, ir arī no skata tīri pieņemami mazie ciemi vai pilsētiņas, tomēr ne visi.

Lielājās pilsētās, kā Tesaloniki vai Atēnas, piesaista cilvēku bezrūpīgā jautrība, prasme atpūsties un baudīt dzīvi ar neko, tikai ar pašu būšanu kopā. Tāda sajūta, ka grieķi viens bez otra nevar ne mirkli. Un ja nav cita,ar ko var sarunāties, tad runā kaut ar svešzemnieci savā grieķu valodā. Pāris stundu ceļā no Atēnām līdz Delfiem autobusā blakussēdētāja man izstāstīja visu par visu,kur braucām un ko redzējām, kaut nesapratu ne vārda! Kā šāda lieta var nokaitināt! Gandrīz divās nedēļās grieķu valodu nevis iemīlēju, bet ienīdu ar visiem tās "ne" jā vietā, ar ēēē un lēē. Un neviena vārda ar ģermāniskām vai romāniskām saknēm! Labi vismaz,ka uz galvenajiem ceļiem un norādēm tūristu vietās uzrakstus salikuši arī latīņu burtiem. Turpretim nomaļākās vietās tas darīts netiek un dažu uzrakstu nevar atšifrēt, pat izmantojot vājās sengrieķu burtu zināšanas un līdzību ar krievu burtiem. Pilsētās un tūristu objektos grieķi labi runā angļu valodā, daudz labāk nekā itāļi vai spāņi. Toties ja aizklīdīsiet uz mazu pilsētciematu vai laukiem Peloponēsas pussalas viducī, ar uguni nesameklēsiet cilvēku, kas saprastu pat, ko nozīmē vārds "bus" vai "autobus". Un tad pārņem izmisums, jo nekur jau nav stabiņa ar autobusu pieturas apzīmējumu un sarakstu. No kurienes un kad tie atiet, var noskaidrot tikai pie cilvēkiem. Ja pilsētiņa lielāka, "bus station" ir ierīkota kafejnīcā, kur apreibis bārmenis ne tikai pateiks, kad būs autobuss, bet pat izrakstīs biļeti! Labi, ka cilvēki no mazas meitenes līdz simtgadīgai tantei te ir laipni un gatavi izlīdzēt! Vairākas reizes man pat bez "balsošanas" pieturēja mašīnas un piedāvāja aizvest, ko nevienā citā augsti civilizētā Rietumeiropas zemē nav gadījies piedzīvot! Grieķijas ļaudīs vēl saglabājusies civilizācijas nesamaitāta cilvēcība un jaukums. Varbūt tāpēc viņi nespēj pielāgoties ES birokrātiskajām prasībām. Grieķijā ir droši - pret tūristiem te izturas ļoti jauki un sirsnīgi, ēst ir ko, viesnicas labas un nedārgas, kautiņus un grautiņus nemanīju, tā ka viss kā pie cilvēkiem un vēl labāk.

Ja senā civilizācija grieķus attīstībā bija pavirzījusi stipri tālāk par citiem, tad tagad tie šķiet atsviesti atpakaļ pa daļai dabas bērnu stāvoklī. Saimniecība izskatās tāda vairāk sīka un patriarhāla nekā liela un kapitālistiska. Ja Spānijas vai Skotijas kalnienēs barojas lieli aitu bari, tad šeit kādā nogāzītē var ieraudzīt vien septiņas kazas,ko gana gans. Nebūtu brīnums, ja viņš pūstu kādu melodiju koka stabulītē. Arī pārdot viņi cenšas savā vientiesīgā manierē centīgi,taču nekad neuzmācas. Jo grieķis atšķirībā no turka nekad nekļūst prasts. Vienu ceļa gabalu braucām kopā ar kādu vācieti,kas te pavadot atvaļinājumus jau 20 gadus, tāpēc esot iemācījies grieķu valodu. Komunikācija ar svešvalodas nezinošajiem vietējiem varētu būt ļoti patīkama, jo grieķi ir ļoti īsti,atvērti un bez viltus.

Kā jau vientuļa ceļotāja, vairāk barojos vienkāršās tavernās un kafejnīcās. Tāpat kā visur, arī picas un sendviči te ir ne slikti, tomēr Grieķijai tipisks nacionālais ielu ēdiens ir pīrāgi. Tipiskākie no tiem - spinātu, biezpiena vai ar salda krēma pildījumu. Visi pīrāgi tāpat kā vispār ēdiens Grieķijā satur daudz eļļas un ir sātīgāki, nekā uzskatot šķiet. Kafijas es dzēru galvenokārt divas - karstu grieķu kafiju, ko pārdod nelielās krūzītēs un kas ir līdzīga turku kafijai, vai frape -aukstu uzputotu kafiju uz šķīstošās kafijas bāzes. Interesanti,ka restorānos un kafejnīcās dažkārt pat tikai plikas kafijas dzērājam pasniedz arī ūdeni. Tam ir gan liela lietošanas vērtība,ja laiks ir karsts, toties pati par sevi vērtība nav tik liela, jo arī krāna ūdens ir ļoti tīrs un garšīgs. Tiesa, pilsētās uzstādīts mazāk ielas krānu nekā tas ir citās valstīs ar karstu klimatu, piemēram, Spānijā. Restorānos bez maksas nāk klāt arī maize, dažkārt arī kāds smērējams pesto vai tam līdzīga masa. Restorānos sēdētāja neesmu, tāpēc tur pagaršoju tikai dažus ēdienus - souvaloki (mūsu šašlikam līdzīgs uz kociņa savērtas gaļas ēdiens), moustachi (olu, dārzeņu un gaļas sacepums), kā arī mūsējiem līdzīgus gaļas ēdienus. Ielas kafejnīcās līdztekus saldējumam populārs ir arī jogurts ar piedevām. Maizes veikalu un konditoreju Grieķijā vēl vairāk nekā Parīzē, un arī no svaiga saldena kliņģera var garšīgi paēst.

Bet ja esi nopircis kaut ko uzkožamu tirgū, tad piknika maltīte sanāks karaliska. Jo mūsu tirgi vispār nav tirgi, ja esi redzējis šos tirgus!!! Tirgi pat īpaši nebija jāmeklē, tiem uzdūros nejauši. Kā pirmo atklāju pārtikas tirgu Atēnās -tas sniedza brīnišķīgu saldu zemeņu kārbu, miltainus tomātus, žāvētu desu, kas ietvēra daudz zaļumu piedevu, kā arī fetas sieru. Otrreiz tirgu sadzirdēju Peloponēsas salas pilsētiņā Nuflion. Ejot pa ielu, blakus alejā dzirdēju lielu trokni un klaigas. Nolēmu paskatīties, kā norisinās grieķu protesta demonstrācijas, un devos trokšņa virzienā, taču uzdūros milzīgam tirgum. Trokšņa taisītāji izrādījās atsevišķi tirgotāji, kas skaļi aicināja pircējus pie savas preces. Tomēr citi stāvēja arī klusu pie saviem galdiem, kur greznojās tikko dārzā plūktu salātu kaudzes - citi nelielām apaļām lapiņām kā zilajām vizbulītēm, citi izlocīti grubuļaini kā astoņkāji, citi līdzīgi pienenēm, bet visi svaigi paši, nevis no mērcēšanas ūdenī kā Rīgas centrāltirgū. Gurķi, tomāti, artišoki, cukini, apelsīni , zemenes, burkāni, jaunie kartupeļi , milzīgas diļļu un pētersīļu buntes- svaiga prece no paša zemnieka, nevis uzpircēja rokām. Tā kā Nuflio atrodas jūras krastā, tirgū varēja apskatīt visai bagātīgu svešādu zivju klāstu, tai skaitā arī astoņkājus.Nākošais tirgus mani pamodināja Kalampakā. Nakts vidū aiz loga sadzirdēju klaudzoņu , graboņu un dauzīšanos, kas nerimās līdz rītam. Kad astoņos izgāju no viesnīcas, visas centrālās ielas un ieliņas bija piepildījis brīnišķīgs tirgus ar Maķedonijas dārzu svaigo bagātību. Ceturto tirgu piedzīvoju Tesalonikos. Tas aizņēma milzīgu teritoriju ielās un pārdota tika gan pārtika, gan arī viss, ko dievs devis - kā vecs, tā jauns. Taisni brīnums, kā cilvēki var izlikt pārdošanai visādus ārā metamus krāmus no apdiluša ķebļa līdz apnēsātai kurpei un cerēt par to iegūt kādu centu!!!! Es nepiederu pie krāmu tirgu faniem, bet neko lielu par šīm apnēsātajām lietām dabūt nevar, ja jau trīs pārus jaunu kokvilnas zeķīšu no kāda vecīša nopirku par 1 eur.

Grieķijā viena brauciena laikā nav iespējams izlodāt visus stūru stūrus un ķepas, kas iestiepjas jūrā, slēpjot skaistus zilus līčus. Es kā tāda naivulīte izpētīju ceļvežus, atzīmēju kādas desmit senvietas no antīkiem laikiem, kādas trīs četras aizas tālu kalnos, tad vēl saliņas un pussaliņas, un arī dažas pilsētas, cerot divu nedēļu laikā to visu paspēt ar sabiedrisko transportu sasniegt un ieraudzīt. Izdevās piepildīt labi ja pusi no cerētā. Grieķija tikai izskatās maza, īstenībā attālumi tur lieli, un katra pussala iesniedzas jūrā 100 vai 200 km garumā, turklāt autobusi kursē kā nu kurā vietā - citur ik pēc stundas, citur viens pats reiss dienā. Turklāt ja kaut kur taisni pāri kalniem ved itin pieklājīgs ceļš, tas vēl neliecina, ka pa to kursē arī autobusi. Braukšana iznāk ar pārsēšanos-tā saplānota autobusu satiksme. Tāpēc ja jāsasniedz kāda vieta 200-300 km attālumā, jārēķinās ar visu dienu! Ja vien šī vieta nav tāda, ko savieno tiešais reiss ar Atēnām. Visu teikto ievērojot, Grieķiju pavisam noteikti jāapceļo ar automašīnu. Sabiedriskajā transportā tūristi braukā maz. Toties visai plaši tiek izmantoti vietējo tūrisma firmu pakalpojumi, kas piedāvā ekskursijas uz populārākajām vietām - Delfiem, Meteoru un Atēnām tuvākajām salām.

Vientuļo ceļotāju, kas testē Grieķiju braukājot apkārt ar sabiedrisko transportu, problēmas un grūtības visdrīzāk var pārsteigt valodas nezināšanas dēļ. It nemaz nevar paļauties uz tūrisma informācijas centriem,jo to ir maz vai arī tie,kas it kā ir, izrādās slēgti. Patiesībā gadījās atrast tikai vienu, bet patiešām labu šo iestādi Atēnās pie Akropoles. Pirms doties uz kādu vietu, der noskaidrot,kā tiksi no turienes atpakaļ. Tomēr ja ceļojumu saplāno gudri, šāds ceļošanas veids var sagādāt daudz prieka, ļaujot iepazīt ļaudis un dzīves kolorītu, kas ekskursijā ar gidu neizdotos. Ko man izdevās apskatīt?

Pirmais mērķis- Atēnas ar Akropole. Lidostas autobusa galapunkts ir pašā pilsētas sirdī Sintagma laukumā, turpat,kur atrodas arī TV ekrānos redzētā Grieķijas parlamenta ēka. Pie tās tad vakaros var nofotografēties ar godasardzes karavīriem un arī pastaigāt pa parku. Bet pilsētas dominante ir Akropole, kas naksnīgajā pilsētā izgaismota mirdz kā tāda teiksmu pils.

Kaut likās esam tieši līdzās hotelītim, tomēr tās ieeja sasniedzama pēc krietna gājuma pa mežaparka ceļu. Akropoles biļete sastāv no sešiem segmentiem, katrs der ieejai savā objektā: Akropolē, Dionīsa teātrī, Olimpionā (kur ir Zeva templis), romiešu agorā, grieķu agorā un kerameikos. Visus senās antīkās pasaules objektus var izstaigāt vienā dienā, bet kad tas padarīts,velk jau arī uz vakara pusi. Es gan pēc pasēdēšanas restorānā un kāju atpūtināšanas vēl saņēmos un devos vakara pastaigā - kāpienā Lycabetus hill - pašā galvenajā un laikam arī interesantākajā Atēnu kalnā, no kura virsotnes var tālu redzēt visu pilsētu. Ar to arī Atēnu programmu biju izpildījusi un visu nākamo dienu klaiņot pa pilsētas ieliņām kļūtu garlaicīgi. Tāpēc nolēmu aizbraukt uz Sunio, un tā izrādījās ļoti vieda doma.

Sunio atrodas Atikas pussalas pašā dziļākajā galā. Autobuss uz turieni atiet no kāda laukuma pilsēta centrā netālu no Arheoloģijas muzeja. Pa ceļam uz autobusu uzdūros pirmajam tirgum Grieķijā un ar piknikam sagādātiem labumiem pēc vairāk kā stundas braukuma gar jūras krastu, pa logu vērojot brīnišķīgus skatus ar zaļiem kalniem un ziliem līčiem, un salām jūras plašumos, sasniedzu Sunio. Te norisinājās pirmā pastaiga pa kalnu takām. Tā kā kalni te nav pārāk augsti, nolūkoju kādu virzotni un devos to iekarot, taču taka drīz vien izčākstēja krūmiņos.Šajos piejūras kalnos veģetāciju sastāda nelielu apaļu krūmiņu un bagātīgs puķu klāsts. Bet bezceļā ejot nācās pārliecināties, ka dzelteniem ziediem ziedošie krūmiņi slēpj dzeloņus briesmīgākus kā rozēm, turklāt pie maiga pieskāriena šie dzeloņi ieķeras un paliek drēbēs kā mūsu "sunīši". Tā ka bez takas laikam nevajag pastaigāties pat olīvu dārzā. Jūras dzidrajā ūdenī kā nosēts ar melnām zvaigznītēm - jūras ežiem. Pludmalē gar viesnīcu tie gan pazuduši, acīmredzot izlasīti,lai neduras kājās atpūtniekiem.

No Peloponēsas pilsētiņām vēl mani iedvesmoja Nupflion. Te ir ne tikai itin interesanta vecpilsēta, bet sevišķi iedvesmojoši dabas skati, ko var baudīt ejot pa panorāmas ceļu,ko ieskauj jūra un divas citadeles, kā arī tālāk turpinot to kilometriem tālu gar kalniem un jūru. Citadelēs var uzkāpt līdz pašai augšai un baudīt saulrietu vai skatus pār pilsētiņu, kalniem un jūru.

Cik kura vieta cilvēkam iepatīkas, laikam atkarīgs ne tikai no pašas vietas, bet arī emocijām, ko tā sniedz. Mani ļoti uzlādēja Delfi, nemas nebrīnos, ka tieši turp senlaikos sabrauca ļaudis no visas valsts, lai klausītos orakula atklāsmes.Tie atrodas iekšā kalnos, kas šķita gan vareni, gan arī noslēpuma pilni. Braucot no Atēnu puses, pirms Delfiem ir neliela skaista pilsētiņa Arahova, arhitektūras ziņā skaistāka nekā Delfi. Mūsdienu Delfi izvietoti kalna nogāzē uz kādām piecām paralēlām ielām, ko savieno kāpnes. Kad sasniegts kāpņu pēdējais pakāpiens, var pa taku doties augšā kalnos un sasniegt to augstākās kraujas, no kurienes pēc dažu stundu kāpuma var saskatīt arī sniega un vēsuma apņemto Parnasu. Kalnu veģetācija katrā Grieķijas masīvā savādāka, un Parnasā tā krasi atšķiras no piejūras. Te ir egles un citi lieli koki,taču neiztrūkst arī puķes. Akmeņu un klinšu maigi baltpelēkā arhitektūra ir ažūra un vienkārši izcila. Senie Delfi atrodas tieši blakus pilsētiņai un aizņem lielu brīvdabas teritoriju, kurā citviet maz sastopams objekts ir senais stadions, taču arī teātris var godam sacensties ar Epidauras vai Atēnu Dionīsa teātri. Tempļu saglabājušās daļas un vietas aplūkojot, jāņem talkā iedvesma un vēstures zināšanas, jo tiem trūkst veseluma. Zināšanas iegūt var palīdzēt muzejs.

No Delfiem uz Meteoru braucu ar četriem autobusiem cauri Tesālijas līdzenumam. Veģetācija un pilsētiņas nebija neko interesantas. Kalampaka ir pieklājīga pilsētiņa un starta punkts Meteoras apmeklējumam. Vientuļie ceļotāji no rīta brauc uz pašu tālāko klosteri ar autobusu,taču Meteoras klosterus itin labi var izstaigāt arī kājām. Atradu vairākas meža takas,kas savieno savā starpā klosterus, kā arī no pēdējā klostera taka ved tieši uz Kalampaku. Diemžēl, takas maz tiek izmantotas, tāpēc ir slikti marķētas un iestaigātas, jo tūristi dod priekšroku automašīnām. Es iegāju iekšā divos klosteros. Pats jaukākais tajos ir neiedomājami greznās bizantiešu baznīcas, kurās nav neviena pleķīša,kas nebūtu apgleznots vai citādi mākslinieciski izstrādāts. Katrā klosterī var apmeklēt arī dažus pagalmiņus un skatītājiem par prieku iekārtotos muzejus. Liela daļa teritorijas paliek tūristiem slēgta,jo tur norisinās mūku iekšējā dzīve. Klosteri skaitās Meteoras apmeklējuma nagla, taču manu apbrīnu raisīja ne tik daudz klosteru iekšpuse, cik vietas ģeogrāfiskais stāvoklis, īpatnējās klintis un tas,kā klosteri uz tām uzbūvēti. Nevajadzētu laist garām iespēju apmeklēt itin vecu (11.gs.) unikālu bizantiešu baznīcu Kalampakā. Toties kādā nelielā jaunā baznīciņā pavadīju daļu no vakara, klausoties pareizticīgo dziedājumus. Šo dziedājumu aicinošā mūzika izplatījās pa pilsētiņu un it kā aicināt aicināja. Pilna bija arī mazā baznīciņa, taču vairums ļaužu bija apmetušies dārzā uz soliem vai mūrīšiem un pa vaļējām durvīm klausījās dievkalpojumu. Svaigā gaisā, bez tupuļošanas - tādi dievvārdi nāca pie sirds arī man.

Priekšpēdējā ceļojuma dienā biju aizkūlusies uz Litohoro, kas atrodas Olimpa kalna nacionālajā parkā un no kurienes pa upītes krasta marķēto taku var sasniegt Grieķijas augstāko virsotni. Gājums izrādījās ne tik viegls, un vienas dienas laikā nepietika ne spēka, ne laika aiziet līdz vietai,kur Mitikas virsotne saskatāma. Toties katram vieglas pastaigas cienītājam gar upītes krastu ir uzbūvēts kādu kilometru garš komfortabls pastaigu ceļš no koka dēļiem. Tas ļauj izbaudīt aizas daiļumu un sasniegt pirmo ūdenskritumu upītes ceļā no kalnu augstumiem uz jūru.

No Litohoro uz Tesalonikiem tikt viegli. Tesaloniki nešķita lielas ievērības cienīgi, tomēr jaunlaicīgajā pilsētvidē kā tādi svešķermeņi ieaužas senatnes pieminekļi, ieskaitot arī visai iespaidīgu pilsētas mūri.Vēl Tesalonikos var lēti paēst un lēti iepirkties. Pilsēta ir dzīva un dinamiska, taču stipri atšķiras no Atēnām. Tā ir Maķedonija, kur pat valoda skan savādāk nekā valsts dienvidu daļā. Tā ir tā jaukā lieta- pasaules un cilvēku daudzveidība! Ja tās nebūtu, diez vai būtu vērts izrauties no mīļās Latvijas.

Ceļojuma laiks: 14.-25.aprīlis

Transports: lidojumi Rīga-Atēnas un Tesaloniki-Londona (Standsen)-Rīga; iekšzemē autobusi un vilciens Kalampaka-Litohoro.

Apmeklētās vietas: Atēnas, Sunio (Atikas pussalā), Peloponēsas pussalā: Epidaura, Nupflion, Argos, Trikala, Dimindsena; centrālaja Grieķijā un ziemeļos: Delfi, Meteora (Kalampaka), Litohoro, Tesaloniki.

Tēriņi ap 700-800 eur.