Armēnija un Kalnu Karabaha nepilnās divās nedēļās

Uģis Verza 14.05.2015 8 min lasīšanai

Nepilnas šīs divas nedēļas bija tikai tāpēc, ka prātīgākais veids, kā nokļūt Armēnijā un Kalnu Karabahā ir caur Gruziju, tieši tur pagāja atlikušās dažas dienas no mūsu visnotaļ interesantā divu nedēļu ilgā ceļojuma.

Ņemot vērā, ka iepriekš jau biju pabijis gan Azerbaidžānā, gan Gruzijā, gan Turcijā, Armēnija šķita kā iztrūkstošais puzles gabaliņš, lai varētu mēģināt ieraudzīt šī reģiona kopskatu. Ceļojumā devāmies četri cilvēki ar domu apskatīt un izdarīt nedaudz vairāk, nekā spētu piedāvāt organizētie tūrsima braucieni. Paši plānojām maršrutu, paši meklējām apskates objektus, naktsmītnes un paši arī godam atpūtāmies, tieši tādā veidā, kā paši bijām izplānojuši.

Kā jau minēju iepriekš, šobrīd visracionālākais veids nokļūšanai Armēnijā ir caur Gruziju. Aviosatiksme ar Gruziju no mūsu reģiona ir daudz attīstītāka, nekā ar Armēniju. Mēs izvēlējāmies lidojumu no Viļņas uz Kutaisi lidostu ar Wizz Air aviokompāniju. Lidojumu kopējas izmaksas abos virzienos, ieskaitot ceļu līdz Viļņai un atpakaļ, mums bija nedaudz zem 150 EUR. Runājot par kopējām ceļojuma izmaksām, mūsu sākotnējais mērķis bija iekļauties 500 EUR. Apzinājāmies, ka to sasniegt nebūs viegli, tomēr vēlāk apkopojot visas faktiskās izmaksas secinājām, ka esam sasnieguši vai nedaudz pārsnieguši 600 EUR robežu. Ņemot vērā, ka nakšņojām viesnīcās, viesu mājās vai īres dzīvoklī ar ērtībām (duša un siltais ūdens bija pieejami katrā no naktsmītnēm), domāju, ka izmaksas ir visai nelielas. Kā pārvietošanās līdzekli Armēnijā pusi no ceļojuma laika izmantojām sabiedrisko transportu, bet otru pusi braucām ar nomas automašīnu. Jāteic, ka sabiedriskais transports šajā reģionā nav dārgs, mūsu priekšrocība bija arī tā, ka bijām četri cilvēki un tas nozīmēja, ka nereti braukt ar taksometru mums bija lētāk, nekā ar sabiedrisko transportu.

Plānojot brauciena maršrutu laikam katram no brauciena dalībniekiem bija mazliet atšķirīgs skatījums uz brauciena koncepciju, tomēr bija vairāki kopsaucēji, pie kuriem brauciena laikā mēģinājām pieturēties. Gribējām redzēt gan vispārzināmos tūristu apskates objektus, gan arī apskatīt to, ko parasti tūristi neskatās, gribējām redzēt dabu un kalnus, gribējām baudīt vietējos ēdienus un dzērienus, gribējām iepazīt vietējo vidi un cilvēkus, gribējām paši būt noteicēji par savu ceļojumu, bet vienlaikus arī ļaut, lai liktenis mums piedāvā savas pozitīvās korekcijas brauciena plānošanā (ja vien tam attiecīgajā brīdī būtu kāds saturīgs piedāvājums). Laikam spilgtākais likteņa pirksta piemērs mūsu braucienā bija pa ceļam satiktais franču pensionārs Tjerī, kurš nevēloties vadīt vienmuļās Francijas pensionāra vecumdienas bija pārdevis visus savus īpašumus un ar mugursomu plecos devies apceļot pasauli. Eiropu izceļojis viņš devās arvien dziļāk Āzijā. Braucot savā nomas mašīnā redzējām pa ceļu ejam eiropeiska paskata bārdainu vīru ar lielu mugursomu plecos un izdomājām piestāt un aprunāties. Izrādās, viņš ne tikai labi zināja Latviju, bet viņam ap roku bija sarkanbaltsarkana aproce, to viņš esot dabūjis no latviešu ceļotājiem, kurus saticis sava ilgā ceļojuma laikā un ar tiem iedraudzējies. Parunājāmies, aizvedām viņu cik tālu mums visiem bija pa ceļam, iedzērām pa vīna glāzei par iepazīšanos un šķīrāmies kā draugi. Un mūsu ceļojums līdz ar to ieguva pavisam citu pievienoto vērtību.

Kopumā brauciena laikā mēs nekautrējāmies runāties ar cilvēkiem un cilvēki nekautrējās runāties ar mums. Mums bija interesanti un cerams, ka viņiem arī. To varu ieteikt arī citiem ceļotājiem. Vēl citiem ceļotājiem es varu ieteikt pirms brauciena iepazīties ar tā reģiona, uz kuru jūs dodieties, vēsturi un esošo politisko un ekonomisko situāciju. Tas jums noteikti atmaksāsies ceļojuma laikā. Armēnijas gadījumā ir jānoskaidro dažas pamatlietas, kas attiecas uz Armēnijas, Turcijas un Azerbaidžānas savstarpējām attiecībām, armēņu genocīdu, Kalnu Karabahas konfliktu. Jābūt arī izpratnei par reliģijas jautājumiem. Runājot par armēņu genocīdu, mums sanāca būt Armēnijā tieši tajā laikā, kad visas pasaules armēņi pieminēja armēņu genocīda simtgadi. Un tieši dienu pirms šīs zīmīgās atceres dienas Erevānā savas pasaules tūres ietvaros uzstājās visā pasaulē populārā ASV armēņu rokgrupa System of a Down ar bezmaksas koncertu pilsētas galvenajā laukumā. To mēs, protams, nevarējām laist garām. Atkal jāpateicas liktenim un tā svarīgajam pirkstam. Koncerts bija labs. Arī tādēļ, ka stāvot pūlī sajutos „liels Armēnijā”, proti, vietējie augumā tomēr ir nedaudz mazāki, nekā mums pierasts, tāpēc arī mēs varējām redzēt tālāk un kustēties brīvāk.

Laikam kaut kas jāpastāsta arī par pašu ceļojumu. Tātad, ielidojām Kutaisi un uzreiz devāmies uz Tbilisi, no kurienes tālāk pa taisno uz Armēniju. Sanāca tā, ka no rīta ielidojām Gruzijā, bet jau vakarā nakšņojām Armēnijā. Mazs ieskats Armēnijas Ziemeļos un dodamies uz Erevānu. Tur uz 4 dienām nobāzējamies pašā pilsētas centrā, trīsistabu īres dzīvoklī ar visām ērtībām (dzīvoklis rezervēts Booking.com un maksa par nakti ap 11-12 EUR no cilvēka). Apskatām Erevānu un valsts reģionu ap galvaspilsētu, pārvietojamies ar sabiedrisko transportu. Palēnām sākam izprast sabiedriskā transporta darbības principus un transportējamies arvien efektīvāk. Kad četras dienas ir pagājušas, paņemam nomā iepriekš norezervēto automašīnu, atvadāmies no sava glaunā dzīvokļa un dodamies virzienā uz valsts Dienvidiem un pēcāk uz Kalnu Karabahu. Īpašs stāsts ir arī par mūsu nomas automašīnu.

Ar auto nomām Armēnijā ir visai bēdīgi, jēdzīgākā noma ir tā, ko izvēlējāmies mēs un tā pati bija gruzīnu kompānija. Rietumeiropā paņemt nomā automašīnu ir daudz ērtāk un arī lētāk, nekā Armēnijā. Bet ne par to ir stāsts. Tātad, sākotnēji bijām domājuši izvēlēties lētāko auto ar četrām durvīm, četriem riteņiem un citām pamatlietām, mūsu izvēlētais optimālais variants bija Renault (Dacia) Logan. Nekas dižs, bet gan jau, ka braucams automobilis. Dienu pirms mūsu ierašanās pēc auto man zvana no auto nomas un teic, ka šo konkrēto auto tomēr nevarēšot piedāvāt, jo tas esot iekļuvis avārijā, meklējot citu līdzīgu auto, bet piedāvājumā esot Ņiva, to varot dabūt uzreiz un par to pašu cenu. Esot jaunā tipa „Chevrolet” Ņiva ar 4 durvīm. Mēs, protams, atsakāmies, jo Ņiva ir Ņiva, tā noteikti būs gausāka un ēdelīgāka, nekā mūsu izvēlētais Renault (patiesībā – Dacia). Pēc kāda laika sākam apdomāt, varbūt tiešām paņemt to Ņivu, tomēr eksotika, kas labi piestāv šim reģionam. Kurš gan kādreiz dzīvē negribētu pabraukāties ar īstu Ņivu? Divi no mums sliecās ņemt Ņivu, bet divi standarta vieglo auto. Kaut kā tomēr nosliecāmies uz to Ņivas pusi (laikam liktenis atkal to savu pirkstu piebakstīja).

Saņemot auto biju tiešām pārsteigts, jo tā galīgi nebija Ņiva, vismaz tāda, kādu to pazīstam, tas bija neliels četrdurvju džips ar Chervrolet zīmi priekšā. Iesēžoties un sākot braukt gan sajūsma ātri noplaka, jo auto bija visai kusls un gaudulīgs – uzrāviens švaks, ātrumkārba gaudo. Braucot pa gandrīz līdzenu šoseju man neizdevās paātrināties līdz ātrumam, kas lielāks par 70km/k, lai kā arī es to censtos. Likās, ka esam pamatīgi iegrābušies. Tomēr jau nākamajā dienā mūsu domas izmainījās par 180 grādiem. Tiklīdz devāmies uz savu pirmo apskates objektu, kas bija sens cietoksnis kalnos, sapratām, ka bez četru riteņu piedziņas automobiļa mēs nekur netiktu. Arī braucot pa galvenajiem un ne tik galvenajiem autoceļiem ātri tapa skaidrs, ka ar standarta vieglo automašīnu mēs gluži vienkārši nespētu izbraukt ne pusi no sava ieplānotā maršruta. Savukārt ar mūsu mazo 4x4 zvēru mēs izbraucām visur, kur vien mēs vēlējāmies izbraukt. Viena no manām spilgtākajām šī ceļojuma pieredzēm bija tieši brauciens kalnā uz cietoksni pa šauro, bedraino ceļu izbaudot pilnpiedziņas iespējas, tas bija tiešām aizraujoši. Vēlāk arī izrādījās, ka ielejot bākā normālu degvielu ar šo auto ir iespējams braukt arī ātrāk, nekā ar ātrumu 70km/h.

Atgriežoties pie mūsu ceļojuma ir jāturpina stāsts par braucienu uz valsts Dienvidiem. Braucām, skatījāmies savus ieplānotos apskates objektus. Līdz nonācām līdz Kalnu Karabahai. Tas arī bija viens no mūsu brauciena galvenajiem mērķiem – starptautiski neatzīta teritorija ar skaistu un no pārējās Armēnijas atšķirīgu dabu, savu specifiku un [cerams] jaukiem cilvēkiem. Neiedziļinoties vēsturē un politikā varu tikai teikt, ka Kalnu Karabaha ir pilna ar armēņu militāristiem, ir rūpīgi jāpārdomā, uz kurieni un kāpēc tu kaut kur šajā teritorijā dodies, ir jābūt nojausmai, ko drīkst un ko nedrīkst fotografēt, kā arī jābūt gatavam jebkurā laikā uzrādīt savus dokumentus un safotografētos kadrus. To mēs arī vairākkārtīgi darījām. Izbraukuši cauri Karabahai devāmies atpakaļ Erevānas virzienā, sagaidījām „System of a Down” koncertu, nākamajā dienā sērojām ar armēņiem par genocīdu un devāmies atpakaļ Gruzijas virzienā un uz mājām.

Tas arī īsumā viss. Gribētu tikai atzīmēt dažas lietas, ka man ir palikušas atmiņā visspilgtāk.

Tātad, vienas no manām spilgtākajām šī ceļojuma atmiņām saistās ar termiskajiem avotiem Kalnu Karabahas teritorijā. Zinājām, ka vēlamies tos apskatīt, bet konkrētajā vietā un laikā, kur tie būtu jāuzmeklē mūsu motivācija bija pavisam noplakusi – drēgna pēcpusdiena, lēnām tuvojas vakars, ceļš ir visai dranķīgas kvalitātes, bet vēl jāatrod naktsmājas. Bez tam, nav skaidrs, kur tie avoti īsti atrodas. Nogriežamies uz vēl sliktākas kvalitātes ceļa un sākam braukt, pēc brīža rodas lielas šaubas, vai tas mums tiešām ir vajadzīgs, jo ceļš kļūst vēl sliktāks. Tomēr nolemjam doties līdz galam. Pēc aptuveni 30 minūtēm visai stresaina ceļa ieraugām ceļa malā to, kas varētu būt mūsu apskates objekts – kaut kādas dzeltenas peļķes no kurām nāk kaut kādas šļakatas vai garaiņi. Piebraucam klāt, apskatāmies, jā – ir īstais. Paraugām – jā, tiešām, pirmā peļķe ir silta, paraugām otro – karsta vanna! Nav divu domu, ir jāmetas iekšā. No zemes ar spiedienu nāk ārā karsts minerālūdens, sākumā pat grūti ielīst iekšā, bet kad tas ir izdarīts, tad mūs ir grūti dabūt ārā. Labākais brauciena mirklis! Tikmēr pēc mūsu peldes mazs, brūnas krāsas pirmsskolas vecuma puišelis, kas ir pamanījis mūsu ierašanos, nesaprotamā valodā mums paskaidro, ka to ūdeni drīkst dzert un pats iet plunčāties uz pirmo peļķi.

Vēl viena no spilgtākajām brauciena atmiņām ir ceļš no termiskajiem avotiem uz pilsētu, lai atrastu naktsmājas. Ja dienas sākumā atradāmies vēla pavasara klimatiskajā zonā, tad vakarā pa tumsu nācās braukt pa ziemas klimatisko zonu – uz kalnu pārejas pilnīgā tumsā un pa visai drausmīgas kvalitātes ceļu mūs pārsteidza sniegs. Lielākam azartam ceļa vienā pusē augšup ir klints, bet otrā ceļa pusē krauja lejup. Braucām ļoti lēnām, uzmanoties, lai nepaliktu kādā bedrē vai neuzskrietu virsū kādam lielākam akmenim vai klintsbluķim. Tomēr pateicoties slavenajam likteņa pirkstam mūsu rīcībā bija Ņiva, kas ļāva mums nepalikt kaut kur tumsā, nekurienes vidū, bet ļāva nokļūt līdz mūsu godīgi nopelnītajai viesnīcai.

Nākamā atmiņa saistās ar garšīgāko šašliku, ko esmu ēdis savā dzīvē. To mēs ēdām vienā no Armēnijas Dienvidu pilsētām (pilsēta saucas Kapan, bet tam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes) parastā ēstuvē ielas malā. Ēdām, jo gribējās ēst. Vakarā pēc dienas brauciena meklējām, kur pavakariņot un ēstuve ielas malā likās pieņemams variants. Pasūtījām ēdamo, mazrunīgs vīrs vienkārši paņēma cepamo gaļu, sadūra uz iesma un sacepa. Nekādu brīnumu, triku vai ažiotāžas, vienkāršs ēstuves iekārtojums, plastmasas galdi, Coca-Cola reklāma, nevienādi galda piederumi, tas pats lavašs, tie paši zaļumi un piedevas, kas visur citur, bet šašliks bija vienkārši brīnišķīgs – ne par liesu, ne par treknu, ne par sīkstu, ne par mīkstu, bet tieši tāds, kādu es to gribētu ēst katru reizi. Un viss. Tā garša vienkārši ir palikusi manā atmiņā kā viens no spilgtākajiem brauciena iespaidiem. Kopumā brauciena laikā mēs ēdām dažādās vietās, gan glaunākos restorānos, gan parastās ieskrietuvēs arī tirgū un pat picērijā, arī ēdiena kvalitāte bija dažāda, tomēr šī viena vieta man ir palikusi atmiņā jo īpaši.

Vēl viena spilgta atmiņa man saistās ar Gruziju, pareizāk sakot Tbilisi. Biju tur bijis jau iepriekš 2007.gadā. Jāteic, ka Tbilisi pilsēta pa šo laiku ir pamatīgi izmainījiusies. Vismaz tā daļa, kas ir ap vecpilsētu. Tūrisms ir ienācis pilsētā – suvenīru veikali, ēstuves ar ēdienkartēm dažādās valodās un pat ar norādītām cenām, rietumnieku paskata ļaudis ar fotokamerām, uzmācīgi ubagi un citi svarīgi tūristu pilsētas atribūti. Var redzēt, ka Gruzija pa šo laiku ir mēģinājusi eiropeizēties un attīstīt tūrismu savā valstī.

Domāju, ka atsevišķa apraksta vērts būtu trīs kaimiņvalstu – Armēnijas, Gruzijas un Azerbaidžānas salīdzinājums. Šī tēma ir plaša, tāpēc tai pat nepieskaršos. Uzreiz varu teikt, ka šīs valstis savstarpēji atšķiras krietni vairāk, nekā, piemēram, trīs Baltijas valstis. Bet domāju, ka katrā no šīm zemēm var atrast daudz ko interesantu. Bet jāteic uzreiz, ka armēņu un gruzīnu tautas, lai cik tālas un atšķirīgas mums nešķistu, tomēr mums ir krietni saprotamākas, nekā, piemēram, azerbaidžāņi, kas tomēr pieder citai reliģijai un kultūrai.

Ir vēl daudz lietu, kas paliek nepateiktas par šo braucienu. Jo šādā formātā nav iespējams aprakstīt visu, kas tika piedzīvots šajās divās nedēļās. Stāstu varētu turpināt gan par ceļojuma praktiskajām lietām, gan ēdieniem, dzērieniem, cilvēku mentalitāti, braukšanas kultūru un tā tālāk. Bet visu jau tāpat neizstāstīsi. Un laikam jau arī nevajag. Katrā ziņā man šis brauciens atkal lika apzināties, cik aizraujoša nodarbe ir ceļošana un, ka man to vajadzētu praktizēt biežāk.

Šo aprakstu papildina arī bilžu galerija, kurā mēģināšu ielikt papildus komentāru par katru konkrēto bildi.

P.S.

Tīri statistikai, ceļojuma laiks: 12.-26.04.2015.

Mācība – tas ir par agru, ja vēlaties uzrāpties kādā kalnā, jo kalnos šajā laikā vēl ir pa pilnam sniega.