Ceļojums pa Ziemļaustrumigauniju

Jānis Kukainis 11.05.2015 4 min lasīšanai

Šajā braucienā mēs pabijām 2014.gada vasarā. Tas, salīdzinot ar citām eksursijām, nekas īpašs, bet varbūt šis apraksts kādam noderēs, plānojot divās dienās paveicamo.

Apmēram pirms pāris gadiem, noskatoties Latvijas TV raidījumu par Peipusa ezera piekrasti, radās doma pašiem to apskatīt. Savu maršrutu sastādīju, izmanojot televīzijā redzēto un ‘IMPRO’ ceļojumu aprakstus. Kā parasti, viesnīca tika pasūtīta sistēmā www.booking.com. Bija paredzama braukšana arī pa sīkajiem Igaunijas ceļiem, tādēļ uz katru nākamo vietu braucām, izmantojot savu navigatoru TomTom.

Pirmā diena – otrdiena, 12. augusts

Izbraucam paagri, lai bez steigas varētu visu plānoto apskatīt. Braucam pa Pleskavas šoseju (A2/E77). Pa to, pabraukuši mazu gabaliņu Igaunijas teritorijā, pagriežamies Tartu virzienā (ceļš 2/E363). Pa šo ceļu tālu nav jābrauc – drīz jānogriežas uz Rapinas (Räpina) pusi. Drīz sasniedzam vecās Vecās Vastselinas (Vana-Vastseliina) pilsdrupas. Ceļa malā esošajā mūra ēkā, kas droši vien kādreiz bijis krogs, ir neliela ekspozīcija un suvenīru pārdotuve. Blakus tai nelielā patukšā puspagrabiņā skan mūzika. Aiz vecā kroga ēkas atrodas pilsdrupas. Izskatās, ka, lai tām piekļūtu tuvāk, jāmaksā. Tādēļ tikai nobildēju drupas no žodziņa un dodamies tālāk.

Braucam uz Obintisu, jo tā esot viens no setu kultūras centriem mūsdienu Igaunijā. Diemžēl turienes etnogrāfiskais muzejs vēl ir slēgts, gaidīt negribam, caur automašīnas logu apsktījuši ar savdabīgu kolorītu veidoto ciematiņu, dodamies tālāk.

Rapinu (Räpina) sasniedzam ap pusdienas laiku. Tas nozīmē, ka vispirms jāuzmeklē vecā viesnīcas ēka, kurā restorāns atjaunots 30-to gadu stilā. Oficiante vislabāk ar mums sarunājas krieviski. To var saprast – šajā pusē jau izsenis dzīvo daudz no Krievzemes atbēgušo vecticībnieku pēcteču. Pēc omulīgas maltītes dodamies apskatīt pilsētiņu. Tā ir jauka, šķiet, ar lēnu dzīves ritmu. Aizbraucam līdz vecajai papīrfabrikai. Papīrs tur vairs netiekot ražots, tikai pārstrādāts. Ražošanas korpusā ierīkots jauks veikaliņš, kur var nopirkt pie viņiem ražotos papīra izstrādājumus, keramiku un dažādus nieciņus. Iepretī fabrikai plašs parks ar jaukām pastaigu vietām. Pie parka atrodas dzeltenais ‘National Geographic’ rāmis. Tas liecina, ka žurnāla veidotāji iesaka apmeklēt šo parku.

Pēc Rapinas apskates dodamies uz Mehikōrmu (Mehikoorma), jo gribam sasniegt Peipusa ezeru. Tur krastā atrodas vientulīga bāka. Citu ekskursantu šobrīd nav, tādēļ varam baudīt mieru un klusumu. Pāri ezera šaurumam redzams kaimiņu valsts krasts. Ciematiņš, kas izskatās pēc palielas sādžas, ir pavisam kluss.

No Mehikormas dodamies atpakaļ Igaunijas iekšienē. Pa vietējiem ceļiem sasniedzam Kīdjerves dzirnavas (Kiidjärve). Tās esot lielākās un jaudīgākās šajā apvidū un ir izvietotas četrstāvu ēkā. Sarkano ķieģeļu ēka mežu ielokā izskatās iesaidīgi.

Pēc dzirnavu apskates aizbraucam līdz Lielajām Taevaskojas klintīm (Suur Taevaskoja). Pirms tām uz upes ir uzceltas slūžas. Mazliet pakāpjamies pa taku stāvajā krastā, bet, tā kā neesam padomājuši par kāpelēšanai piemērotiem apaviem, dodamies atpakaļ uz auto, lai brauktu tālāk

Pēcpusdienā saniedzam Tartu un iekārtojamies viesnīcā „Riia Villa”. Vēl ir samērā agrs, tādēļ dodamies apskatīt Peipusa zvejniekciemus. Vispirms braucam pa ceļu 3/E264, tad pa 43. ceļu. Tā kā savā navigatorā esmu ierakstījis „Kolkja”, tad mēs tiekam novirzīti nelielā ceļā, kas vistaisnāk aizved uz šo ciematu. Kolkjā savdabīga pasaule – mājas galvenokārt pavērstas ar galiem pret ielu, dārzos nepilnu metru augstas sīpolu dobes, pie saimniecības ēkām ierīkotas sīpolu žāvētavas, turpat izkārtas virtnes pārdošanai. Uzzinot cenu (par apmēram 2,5 kg virtni prasa € 10,00), pāriet apetīte pēc viņu sīpoliem. Izbraukājuši Kolkjas piekrastes ieliņu turp un atpakaļ un, škiet, pa to iebraukuši jau kaimiņu ciemā, dodamies uz Alatskivi, kur esot skaista pils. Cerības attaisnojas – pils, kas būvēta skotu baronu stilā pēc karaliskās rezidences Skotijā – Balmorālas pils parauga, tiešām ļoti skaista. Tā tiek uzskatīta par skaistāko neogotikas stilā celto būvi visā Baltijā. Apsktījuši pili no visām pusēm un izstaigājuši parku, dodamies atpakaļ uz naktsmītni. Tā kā nu jau gan ir pavēls un Tartu esam bijuši vairākkārt, šoreiz nedodamies pastaigā pa pilsētu.

Otrā diena – trešdiena, 13. augusts

Brokastis viesnīcā tikai 9.00. Tādēļ nožēlojam, ka nebijām izvēlējušies naktsmītni kaut kur tālāk uz priekšu - otrajā brauciena dienā būtu atlicis vairāk laika kaut kam citam.

Pēc rīta maltītes atkal pa ceļiem 3/E264 un 43 dodamies uz Peipusa piekrasti. Kallastē gribam redzēt ezera stāvkrastus. Tādus izdodas ieraudzīt, tiesa gan, ar mūsu Jūrkalnes stāvkrastiem tie sacensties nevar, bet arī te ir interesanti. Pilsētiņas centrā ir paprāvs laukums ar dažām Staļina laika ēkām, blakus tirdziņš, kur atkal tiek piedāvāti tradicionālie sīpoli. Gadās dot ceļu bēru procesijai, kur bērinieki pēc senām tradīcijām pavada nelaiķi, iedami kājām.

Pēc Kallastes dodamies tālāk gar piekrastes ciematiņiem ziemeļu virzienā. Atkal izbraucam uz ceļa 3/E264 un pa to tālāk uz Narvas pusi. Kad ceļš strauji nogriežas no Peipusa, vēl mazliet turpinām ceļu gar piekrastes atpūtas bāzēm, no kurām daļa izskatās tādā kā pamesta. Atgriežamies uz 3. ceļa. Pie Jihvi (Jõhvi) sasniedzam ceļu 1/E20 un pa to braucam uz Narvu. Pilsēta ir vizuāli nepievilcīga – būvēta pēckara padomju celtniecības stilā. Mūsu mērķis ir apskatīt Narvas cietoksni. Par ieeju teritorijā maksu neprasa. Cietoksnis, protams, ir iespaidīgs. Upes pretējā krastā simetriski izvietots Ivangorodas cietoksnis. Mazliet tālāk var redzēt Narvas HES būves. Pastaigājam pie cietokšņa esošajā parkā. Uzreiz nesaprotam, kādēļ vienā pusē pulcējas daudz cilvēku. Tikai tad aptveram, ka tā ir rinda pie robežpārejas uz Krievzemi. Pilsētas veikalos, kafejnīcās un citur dzirdama tikai dominējošās minoritātes valoda.

Pēc Narvas apskates dodamies atpakaļ pa ceļu 1/E20 apskatīt Somu līča piekrasti. Nogriežamies uz Toilu (Toila), lai vēlreiz apskatītu augstāko ūdenskritumu Baltijā – Valastes ūdenskritumu (Valaste juga). Mūs sagaida vilšanās – sausās vasaras dēļ tas ir bez piles ūdens, noejas kāpnes uz tūristu skatu laukumu ir demontētas. Turpat blakus esošajā kafejnīcā vismaz ieturam pusdienu maltīti. Izbraukuši cauri Ontikai, atkal nokļūstam uz Narvas – Tallinas šosejas (1/E20). Pa to braucam līdz pagriezienam uz Kundu un tālāk pa 20. ceļu. Aiz Kundas meklējam virzienu uz Tōlsi (Toolse). Mežā jāuzmanās, lai nepabrauktu garām brūnajai norādes plāksnei. Esam sasnieguši mūsu brauciena pēdējo plānoto vietu - Tōlses pilsdrupas. Uz tām jāiet no stāvlaukuma pa taku garām dažām mājām. Vecie pilsdrupu mūri vientulīgajā jūrmalā rada tādas kā sireālas izjūtas – vispakārt klusums, niedru lauki un šīs viduslaiku liecības.

Dodamies atpakaļ caur Kundu uz Rakveri. Tur iegriežamies lielveikalā nopirkt kaut ko vakariņām. No Rakveres pa 5.ceļu dodamies Pērnavas virzienā un no turienes tālāk uz Latviju. Aizvadītas divas jaukas dienas.

P i e z ī m e - bildes var apskatīt manā fotogaleijā "Ceļojums pa Ziemeļaustrumigauniju".