Irānas ekspedīcija. 4 stāsts. Viduslaiku Dubaija - Sāls sala Hormuz.
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Vēl viens lidojums un esmu nonācis Irānas otrajā lielākajā pilsētā Bandar Abbas, kas nosaukta diženā Persijas valdnieka vārdā par Abbas ostu.
Irāna ir multikulturāla valsts un šo reģionu Persijas līča krastā kā tādu anklāvu apdzīvo Banderi jeb Banderu arābi. Tiem, gadsimtu laikā atrodoties atstatus no arābu zemēm, ir izveidojies savs dialekts, un arī apģērba ziņā šejienes dāmām ir savdabīga iezīme - tās nēsā maskas. Kontinentālajā daļā sievietes seju klāj krāsainas un bagātīgi rotātas auduma maskas, bet uz Qeshm salas melnas. Izskatās tas maigi sakot dīvaini, melnā lupatā ietītas un ar tumšu masku, tās ļoti atgādina personāžu Dārtu no Zvaigžņu kariem, to kurš melnā kostīmā staigā apkārt un biedējoši dīvaini elso caur adioaparātu uz krūtīm.
Vispār jāsaka, ka es te jūtos kā pirmā beibe ciemā, jo ceļojot par Irānas nomalēm, man tiek uzkrītoši liela uzmanība veltīta no vīriešu puses. Vīriešu tapēc, ka sieviešu jau te nav, ir tikai veči un kaut kādi personāži ietīti melnā palagā no galvas līdz kājām.
Ja vēl viņām izdalītu pa izkaptij tad skats būtu pa visam neapetītelīgs un apokaliptisks. Īsāk sakot sievieti jau nedēļu nēesmu redzējis. Bet atgriežoties pie pirmās fifas ciemā, man gluži kā blondīnei labākajos gados veči lien klāt kā mušas - nāk iepazīties, daiļā savus telefona numuriņus, ved mani saldējumu ēst, aicina vakariņās un piedāvā atpakaļ uz viesnīcu aizvest. Šitā ātri galvā var sakāpt. Cilvēki te ir tik runātīgi, viesmīlīgi un draudzīgi, pilnīgs pretstats tam kā Rietumu mēdijos Irāna tiek atspoguļota.
Tipisks gadījums no pieredzes, sēžoties kuģītī uz Hormoz salu, ieņemu savu vietu, līdz redzu, ka minūtes laikā no dažādām vietām sanāk vairāki vīri pārsēsties man priekšā, pa labi, pa kreisi un aizmugurē. Un tik sāk lauzītā angļu valodā ar mani parunāt.
Bandar Abbas pilsēta ir garlaicīga, bet tā ir bāze izbraucieniem un blakus esošajām Hormuz un Qeshm salām, kas ir interesantas dabas ziņā un ar nelielu kultūras un vēstures piešprici.
Mazītiņai Hormuz saliņai ir pat ļoti bagāta un interesanta vēsture. Tā 14. un 15. gs. bija galvenais tirdzniecības centrs visā Persijas līča baseinā, kuru apmeklēja visi trīs dižākie tā laika ceļotāji jeb pētnieki - Marko Polo, Arābu pasaules leģenda Ibn Battuta un Austrumu pasaules atklājējs kīniešu pētnieks Zheng He. Hormuz pateicoties novietojumam tieši pie ieejas Persijas līcī bija gards kumoss ikvienam, tāpēc 1507. g. slavenais portugāļu admirālis Alfonso de Albukerke ar savu floti ieņēma salu un padarīja to par Portugāles koloniju - tas kas kontrolē Hormuz, kontrolē visu Persijas līci. Nu portugāļiem ceļi bija vaļā un tie savās rokās pārņēma visu tirdzniecību ar Persiju, Arābija pussalu un Indiju, Hormuz salu padarot par savas aizjūras impērijas galveno tirdzniecības centru. Salai, 16. un 17.gs. kļuva par visspožāku Zelta laikmetu, kuru no citu impēriju ambīcijām to sagrābt sargāja 1515. g. pabeigtais portugāļu cietoksnis. Tomēr 18.gs. Hormuzai pienāca norieta laiks, kad valdnieks Abbas ar britu flotes palīdzību patrieca portugāļus un nolēma izveidot jaunu pilsētu Bandar Abbas uz kuru pārcela visus tirdzniecības ceļus.
Lasot diženo ceļotāju stāstus par Hormozu mūsdienās grūti aptvert, ka te savulaik atradās tāda, kā viduslaiku Dubaija. Mazs noplucis ciematiņš un visa pārējā sala pilnīgi neapdzīvota. Vienīgi portugāļu cietoksnis, kurš ir lielākais un labāk saglabājušais forts Persijā atgādina par Hormuz Zelta laikmetu. Izložņājis tā zāles un izkāpelējis mūrus, dodos iekšā salā, meklēt dabas vietas.
Hormuz ir viena no krāsainākajām un sāļākajām vietām Irānā, jo gandrīz vai visa sala ir veidota no sāls. Vulkaniskā aktivitāte, dažādu minerālu klātbūtne un sāls pārbagātība te radījusi krāsainu salikumu ar sāls ielejām, kalniem un līdzenumiem visdažādākajos toņos. Krāsaini te ir ne tikai sāls kalni un līdzenumi, bet pat pludmales, sāls baseini un pat ceļš. Diezgan dīvaini braukt par jiftīgi sarkanu ceļu, kurš vietām pārtop oranžs vai pat dzeltens.
Viskrāsainākā vieta uz salas ir Rainbow Valley jeb Varavīksnes ieleja, tiesa šeit ir jābrauc pēcpusdienā, kad krāsas visizteiktāk izceļas, nevis pa dienas vidu, kā es, kad saules gaisma ir vissliktākā un blāvākā priekš fotogrāfijām. Tieši to pašu jāsaka par Salt Dome jeb Sāls kalnu, kur dienas vidū daudzās sāls nokrāsas nav tik izteiksmīgas, sliktās gaismas dēļ. Savukārt Marsa ieleja ir interesanta ar krāsainiem baseiniem baltā sāls līdzenumā - zaļos, dzeltenos un zaļos toņos. Baseinu, gan bija pamaz, jo ilgi nebija lijis, bet pēc lietus te vajadzētu pavērties nudien apbrīnojamam skatam.
Un kad kalnos svēlme ir nogurdinājusi, tad ir īstais laiks doties uz Hormuz pludmalēm un klinšu krastiem, jo salas piekraste pateicoties varenām klinšu sienām, arkām un pludmalēm te īpaši neatpaliek no krāsainās iekšzemes. Tik uz saulessargiem te nav ko cerēt, jo Hormuz sala ir mazs un pilnīgi neskarts dārgakmens Persijas kronī.
Jānis Kreicbergs
