Manas lielās grieķu brīvdienas
|
Inga Sarma
|
Viss bija iecerēts citādi - ar māsu gribējām braukt uz Sitdžesu, bet ne vienmēr iznāk, kā gribēts. Tā kā veselība - garīgā, emocionālā, fiziskā - bija novesta līdz "kliņķim", steigšus bija kaut kas jādara. Rezultātā es devos uz Grieķiju. Necerēti un neplānoti. Bērni mani mierināja un drošināja : "Tu, mammu, esi tik daudz ceļojusi, tu viena brauci uz Ameriku..." Nuja, mēra laiki arī ir bijuši. Es daudz esmu braukusi darba darīšanās viena, bet, lai brauktu viena pati tāpat vien...mjā. Nu, jebkas kaut kad ir pirmo reizi.
Tātad, pēc visai amizanta žodziņu pārlikšanas pasākuma Rīgas lidostā sākas "čekošanās' uz Smartly lidsabiedrības reisu. Jūtos gauži advancēta- kā nu ne, ja lidoju ar reģistrēto bagāžu ( parasti tikai rokas bagāža) ar pieļaujamiem 20 kg!...
Lidmašīna ir vājprātā neērta, jāsēž gandrīz vai embrija pozā, tik cieši ir izvietoti sēdekļi. Dīvainā kārtā dzērieni un pat karstmaizes ( pazolei līdzīgs paninini ar šķiņķa un siera pildījumu) ir par velti ( tas man atspēlēsies atpakaļceļā!). Paceļamies gaisos Rīgā 5. no rīta un pēc 3,5 stundām esam Hēraklionā, Krētā. Saņemu bagāžu un jāiet raudzīt, kur tūristus sagaida "Millenium travel". Ieraugu uzrakstu, sataisu smaidu un saku: "Hello, I'm from Latvia...", tālāk gan netieku, jo vīriešcilvēks man kā ar bomi pierē: "Kakoj oteļ?" Es, apmulsusi: "Nostos, Bali". Vi'ņš: "Nomer odinadcasatj".
Nu, raugu, kur aotobuss ar Nr 11. Kad esam sakāpuši, mūsu gids, kas vārdā Karloss, izdala katram kuvērus ar Millenium aģentūras piedāvājumiem un bukletiem ( viss krievu val. un galvenokārt par auto nomu un kažokādu iegādi) un sāk mūs izvadāt pa viesnīcām. No gida leksikas un informācijas kopuma izlobu, ka viņam nav ne jausmas un arīdzan vēlmes ne, zināt, kas mēs un no kurienes. Mūs uztver kā krievus no Krievijas. Līdz manam Bali ciemam, kas Krētas Rietumu daļā ir pusstundas brauciens. Skati, kas paveras pa autobusa logu ir pasakaini un man ir tikai viena vēlme, lai Karloss apklust. Taču viņš run';a vienā laidā - burtiski gāž aumaļām brutālu mārketingu par to, kas mums te jāredz, jāpērk un kopā ar viņa aģentūru jāizbauda. Skaidrs, mierinu sevi, viņam maizīte jāpelna. Mani tas viss neinteresē, arī hrestomātiskā informācija par Krētu, ko viņš dod brauciena laikā. To pie mums māca pamatskolas 6. klasē. cenšos neklausīties, bet baudīt ainavu. Grūti, jo Karloss ļoti cenšas iestāstīt, ka man vajag gan braukt mācīties taisīt māla podus, gan izmēģināt snorkelēšanu, gan redzēt Zeva alu.
urā! Esam ieradušies Bali.Izklausās ļoti eksotiski, bet nosaukums esot transformējies ni grieķu "Vali" - vecākais, virssaitis, priesteris. Dīvainākis, ka grieķi to raksta saviem burtiem kā "mpali". ( informācija nav no Karlosa, bet pašmeklēta)..
Viesnīca ir ekselenta - no sāniem un muguras ieskauj Diktes grēda, priekšā Egejas /Egeja( nekā nesaprotu, kāpēc Egejs latviskojot pārtop sieviešu dzimtē?). Būtībā, viesnīca ietiecas pludmalē. No mana balkona ir pasakains skats uz jūru un kalniem. Arī istaba ir pārsteidzoša - milzu apmēru, ar gultu, kurā ietilptu visa mana ģimene, māsīcas un brālēni un piedevām vēl ir arī dīvāns un virtuves stūrītis. Vannas istaba ar vannu , grīdas - marmora flīzes. Mjā...
Pirmais aplauziens- maksa par seifu: 20 EUR. Tak, esmu viena, pludmalē, ejot peldēt, nevaru ņemt līdz maku ar naudu. neko darīt, jāmaksā. Nākamais - man nav izdrukāts vajadzīgais vaučeris un jāiet uz ciemata centru , kur interneta kafē, lai izdrukātu. Nav tālu - kādi 2km, tikai... no kalna lejā, kalnā augšā. Kad nonāku vajadzīgā vietā, man jāsusina seja ar salveti, bet kafejnīcas īpašnieks Dimitris vaicā, kāpēc esmu atbraukusi tik sliktā laikā - tik šausmīgi auksts esot....(+25)
Pēc tam ir četras dienas paradīzē. Mēs esam tikai 6 cilvēki pa visu viesnīcu, jo tūrisma sezona vēl nav sākusies. Brokastis ir otra lielā vilšanās, nebūtu pasūtījusi, ja ne iepriekšējā Grieķijas brauciena atmiņas par lieliskajām grieķu brokastīm. nu, ne vienmēr un ne visur tā notiek. iepriekš esmu bijusi kontinentālājā Grieķijā un Korfu salā.
Man līdz ir Valentīnas Freimanes "Ardievu, Atlantīda", bet pirmajās dienās es lasu maz, kas man ir gauži neraksturīgi. Es, var teikt, nedaru neko un nesaprotu, kā man neapnīk. Sēžu un blenžu uz jūru. Vēroju putnus. Lasu akmeņus pludmalē un vēlāk nesu tos atpakaļ, jo skaidrs, ka tik daudz nevarēšu aizvest sev līdz. Jūtu, kā atpūšas katra mana šūna, jo nav stresa, nav steigas, nav kreņķu. Nav ne mirkļa garlaicības, nav ne mirkķla skumju. nav arī smagu un nomācošu domu, esmu vismaz metru virs zemes pasakainā ainavā.
Manas pirmās vakariņas - Trip Advisor ieteiktā restorānā vecajā ostā. pasakaini - tzaziki, musaka un retsina. Tzaziki - grieķu jogurts ar rīvētiem svaigiem gurķiem , ķiplokiem un garšvielām; musaka- kabaču, baklažānu, kartupeļu un gaļas sacepums, retsina - dievišķs dzēriens, kas garšo pēc saules un dzintarainiem sveķiem ( sauss baltvīns). tas viss notiek uz prātam neaptverama zilga jūras fona , stāviem kalniem nodrošinot aizvēju. Retsina, ko man pasniedz, ir patiess nektārs - nākusi no Hanjas apvidus, norasojušā,vēderainā karafē. Laiks un rūpes izkūst ar pirmo malku. Sēdu terasē, skatos uz laivām ostā un apmelētājiem restorānā - izcili skaisti, bārdaini vīri, kas malko raki un virpina lūgšanu kelles. Viņi joko, smej,pārcilā vietējās klačas un restorāna īpašnieks ir kā tāds visa notiekošā moderators - starp komunikāciju, maltīti, dzērieniem un klāt nākošajiem tūristiem.
Maltītes beigās man pasniedz tradicionālo komplimentāro cienastu - ledus aukstu raki (vietējā šmakovka - vīnogu degvīns) un augļus. Drusku šaubos - esmu jau dzērusi vīnu, kā tad nu būs - šņabuku pa virsu? Man skaidro, ka labs raki nedod pa galvu, dod tikai enerģiju un labu garstāvokli. OK. Riskēju. es gan nobaudu mikro malciņu, kas silti ielīst manās iekšās. Patiesi, nekas ļauns neatgadās, aizmirstu rūpes par precīzu angļu gramatiku un spēju runāties gandrīz tikpat dzīvi kā vietējie. Ja ir kļūmes, tad vietējie ļaudis ir vai nu tikpat neadvancēti svešvalodā kā es, vai arī bezgala toleranti.
Nākamais piedzīvojums - Mihaila bioloģiskie produkti.
( turpinājums sekos).