Irānas ekspedīcija. 1 stāsts.
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Atvadījies no Kaukāza republikām, Gruzijas, Azerbaidžānas un Armēnijas, esmu sasniedzis galveno ekspedīcijas galamērķi - Irānu.
Ja precīzāk, tad esmu nonācis Irānas Azerbaidžānā un te nav nekādas drukas kļūdas, jo tieši tā to arī sauc. Ja armēņu tautas apdzīvotās teritorijas gadsimtiem tika dalītas starp divām impērijām - krievu un turku (seldžuku un osmaņu), tad arī azerbaidžāņus, jeb azerus piemeklēja līdzīgs liktenis, tikai turku vietu ieņēma Persija jeb Irāna. Krievijas Impērijai un vēlāk Padomju Savienībai, kā arī Persijai azeru apdzīvotās teritorijas vienmēr bijis gards kumoss, jo tie ir vārti uz Kaukāzu, stratēgiski svarīgu zemes šaurumu starp Kaspijas un Melno jūru. Mūsdienu Azerbaidžāna bija Krievijas interešu sfēra, bet dienvidus ar atsevišķiem, īsiem pārtraukumiem zem tupeles turējusi varenā Persija un tās mantiniece Irāna. Interesanti, ka Irānā dzīvo daudz vairāk azeru, kā pašā mūsdienu Azerbaidžānā, vēl vairāk - azerbaidžāņi veido veselus 25 % no Irānas iedzīvotāju skaita jeb gandrīz 20 miljonus.
Tabriza ir Irānas Azerbaidžānas galvaspilsēta, pilsēta ar dižu vēsturi un arī Kreicberga pirmā pieturas vieta Persijā. Šī pilsēta bijusi nozīmīgs ekonomiskais un politiskais centrs daudzu gadsimtu garumā, tai skaitā stratēģisks Zīda ceļa krustpunkts un pieturas punkts dižā itāļu ceļotāja Marko Polo maršrutā. Tabriza dažādos posmos periodiski bijusi arī Persijas galvaspilsēta un pat saskaņā ar Bībeli, šī pilsēta ir Vārti uz Paradīzi.
Tabrizai gan bijušas arī melnās dienas, kad 1392. gadā Tamerlans jeb Timurs to nopostīja, bet divas spēcīgas zemestrīces 18. gs nodarīja gandrīz tik pat lielu postu, jo 1773. g. zemestrīcē sabruka Tabrizas lepnums - Zilā mošeja. Šī 1463. g. celtā celtne esot bijusi Irānas pērle un viena no skaistākajām celtnēm tobrīd pasaulē. 25 gadus labākie reģiona mākslinieki strādāja, lai masīvo mošeju noklātu ar sarežģītiem ornamentiem rotātām zilām flīzēm, gan no ārpuses, gan iekšpuses. Tagad mošeja ir daļēji atjaunota, bet no orģinālajām flīzēm maz kas palicis. Mošejas galvenais portāls saglabājās neskarts un te joprojām var gūt labu priekštatu kā šī celtne todien izskatījās. Pilsētai ir plāns atjaunot un atkal noklāt sienas ar zilajām flīzēm, bet tas maksājot veselu bagātību un naudas šim superprojektam, tā arī vēl nav atrasta.
Bet Tabrizas otrs inženierijas brīnums - Grand Bazaar ir pārdzīvojis visas grūtības. Irāna ir daudz bazāru, bet šis izceļas uz visu pārējo fona. Tas ir ne tikai vecākais tirgus Irānā, bet arī lielākais segtais tirgus vispār pasaulē. Vairāk kā tūkstošgadus senais Tabrizas Lielais tirgus ir gluži vai kā viduslaiku pilsētiņa ar bezgalīgu ieliņu labirintu, kurus klāj velves no Zīda ceļa laikiem. Tūkstošiem kupolu, vairākas mošejas un 24 karavansaraji, kas bija tādi kā viduslaiku viesnīcas, noliktavas, staļi un tirdzniecības centri vienā ēkā, kur tirgotājiem un kamieļiem atpūsties un pārdot preces. Bet viselegantākā tirgus iezīme ir "timchehs" - iespaidīgi augstas un ornamentiem rotātas kupolu zāles. Te nav ko iet pēc kartes vai mēģināt atcerēties ceļu, labākais ir apmaldīties šajā viduslaiku velvju un kupolu labirintā, jo agri vai vēlu gaisma tuneļa galā, jeb izzeja parādīsies.
Šejienes tirgū nopirkt var visu, ko var iedomāties, bet Tabrizas galvenais lepnums ir Persiešu jeb pareizāk sakot Persijas azerbaidžānu paklāji, kurus daudzi uzskata par labākajiem pasaulē. Ja "tepiķu" ražošanu varētu salīdzināt ar autobūvi, tad varētu droši apgalvot ka Tabrizā top "paklāju Ferrari". Uz Tabrizu ierodas uzpircēji no citām Irānas malām un pasaules zemēm, lai šeit tos iepirktu un pēc tam par lielu uzcenojumu pārdotu Tehrānas un Isfahānas bazāros vai par vēl lielāku cenu Eiropas veikalos.
Bet tikai 40 km attālumā, no Tabrizas elegances nonāku azeru primitīvākā dzīvesveida izpausmē. Kandovanas ciematiņu var droši saukt par Irānas Kapadokiju, jo arī šeit ielejā paceļas skursteņveidīgas klintis, kuras jau kopš seniem laikiem līdz pat šodienai apdzīvo vietējie Flintstoni. Iezemieši te sacaurumojuši klintis kā skudrupūzni un izgrebjot alas izveidojuši savas Hobitu mājiņas. Klinšu apakšā izveidots jaunāks ciems ar vienkāršām akmens būdām, bet stāvās ieliņas jeb taciņas ved uz Kandovanas pirmsākumiem - uz tūtiņveidīgajām un saldējuma konusu līdzīgajām alu mājiņām, daļa no kurām ir pamestas dodot priekšroku mūsdienīgākam komfortam, bet citas, joprojām ir apdzīvotas, turpinot gadsimtu senās tradīcijas.
