Tu mani ievilināji, skaistā Portugāle

  • 18 min lasīšanai
  • 47 foto

Gandrīz katru dienu pavadu, domājot par to, kur gribētos aizbraukt, ko vēlētos redzēt. Mūsdienu pieeja internetā esošajiem forumiem, ceļojuma aprakstiem, spilgtajām un garšīgajām publicētajām ceļojuma bildēm no visas pasaules ir nepārvarama spēja atvērties vēlmei redzēt, dzirdēt, pieskarties, saost un pagaršot. Pasaule ir kā milzīgs apskāviens, kas aicina tam ļauties. Gluži kā lielveikalu hug me kampaņas.

Portugāli apskalo Atlantijas okeāns 1793 km garumā. Gan veiksme, gan trūkums - Portugālei ir tikai viena sauszemes kaimiņvalsts Spānija. Trūkums, jo nevērīgs tūrists apgalvos, ka portugāļi no spāņiem neko daudz neatšķiras. Veiksme - ja zini spāņu vai portugāļu valodu, tad sapratīsi, ko otrs kaimiņš runā.

Šoreiz gala mērķis Portugāle (Porto-Lisabona). Kāpēc? Praktisks jautājums ar samērā racionālu atbildi - vienā no saitiem par lētajiem lidojumiem ilgstoši novēroju izdevīgus lidojumus uz Porto un Fado - pat tikai par 60 Eur abos virzienos vienai personai. Šim piedāvājumam nāca klāt sajūta, ka nav redzēts okeāns. Bez maniem sapņiem nogriezt laukā arbūzu, dabā vērot žirafes un degunradžus, pašķirt / izcrist džungļu lapas, lai izlauztu sev ceļu, viena no vēlmēm bija redzēt okeānu.

Lidojumu galu galā katrs dabūjām par 120 Eur + meitenēm nepieciešama nododamā bagāža, kas biļeti sadārdzināja. Rīdzinieki nav lepni cilvēki (te mēs domājam sevi ar dzīvesbiedru - īstenībā ne mēs “saknēs” rīdzinieki, ne lepni, bet tam ir savs stāsts, kāpec mēs tā izsakāmies) un ņēmām, kas bija. Vēl viens ceļošanas aspekts - uz Porto jātiek divās dienās ar Ryanair - lidošana caur Briseli un 8 stundas lidostā turpceļā. Atpakaļceļā viena diena, ko pavadīt Briselē. Atkal... ņemam, ko dzīve dod. Čurājošais puika arī jāredz.

Vēl viens izaicinājums šim braucienam bija doma īrēt mašīnu, kas ir absolūti pirmā pieredze man un manam dzīvesbiedram. Tika izpētīti neskaitāmi mašīnu īres piedāvajumi, lasīti noteikumi, grautas ilūzijas, sastapāmies ar realitāti, kas lika vispār apsvērt ideju īrēt mašīnu - lielā depozīta summa (līdz 2000 Eur (!)), maksājumi par iespējamajiem mašīnas bojājumiem utt. Bet pagāja dažas dienas un arī šo situāciju prāts spēja racionalizēt - nopirksim apdrošināšanu, ņemsim mašīnu ar pilnu bāku degvielas, lai nav jāmaksā mistiskie uzcenojumi par degvielas uzpildīšans servisu... un galu galā skatīsimies uz vietas, kā būs.

Kā labu zīmi uzskatīju to, ka divus mēnešus pirms ceļojuma, nejaušības pēc nopirku satriecošu cepuri, kuru nodēvēju par ceļojuma veiksmes cepuri, kuru nācās atstāt mājās, jo izrādās tās ir muļķības, ka vīriešiem neko daudz nevajag līdzi!!! Tik tikko pusotrā koferī izdevās iekļauties.

Sakrāmējām koferus, nogādājām kaķi all inclusive pansijā un devāmies uz lidostu. Lidojums līdz Briseles lidostai Charleroi nedaudz mokošs un nakts lidostā vēl mokošāka - tikai izredzētie dabū vietu uz krēsliem. Mēs neslikti iekārtojāmies pie chek-in, ieritinājāmies guļammaisos un tramīgā miegā mēģinājām sagaidīt lidojumu, jo nepārtraukti vajāja sajūta, ka tūlīt kaut ko zags.

Porto lidosta salīdzinoši maza, viegli izprotama. Pie info galdiņa uzzinājām, ka Drive on Holidays, kas solīja mums izīrēt mašīnu, savus klientus ar shuttle busu ved uz vajadzīgo vietu, tāpēc devāmies šī īpašā un nezināmā punkta meklējumos. No citiem izīrētājiem uzzinājām, ka turpat vien pretī lidostai jāgaida (pretī lidostai, gandrīz centrā). Citiem izīrētājiem skaidri norādīta sagaidīšanas vieta - Hertz, Sixt. Mums ieteica vienkarši gaidīt shuttle. Komentāros pirms lidojuma lasīju, ka īres vieta ir walking distance, bet, ievadot vajadzīgo adresi, navigācija rādīja kādus 5 km. Un tad es sapratu, ka katram izjūta par walking distance ir relatīva. Satraukti gaidījām shuttle busu, mēģināju neveiksmīgi sazvanīt kantori, lai iegūtu jebkādu informāciju, blakus arī vīrietis tramīgi staigāja ar lapiņu un kādam ko jautāja. Pēc kādām 20 minūtēm fiksi piebrauca shuttle buss, nepārspīlējot, visus sagruzīja mašīnā bez sveiki vai labdien vienas minūtes laikā, strauji uzņēma gaitu un pēc apļa un kreisā pagrieziena mēs jau bijām galapunktā (!) (labi, ja 2 minūtes kopumā). Neviena vārda, visi savāca savu bagāžu, mēs ar dzīvesbiedru bijām pēdējie, pie mašīnas neviena nebija, uzcītīgi aizvērām bagāžnieku un devāmies izpētē... Ieraudzījām rindu, kuru bija izveidojuši visi busā braucēji + citi, kas jau tur bija. Tur viena no darbiniecēm bija ļoti dinamiska - striktu sejas izteiksmi strauji piedzina autiņu, strauji aizdzina, strauji apkalpoja klientu... un strauji devās pēc citiem klientiem ar shuttle busu. Pēc 20 minūtēm mēs viņu jau redzējām plati smaidām, strauji pārvietojamies. Secinājām, ka tas kopumā būs dienvidnieku temperaments nevis slikta diena. Cerētā universālā Opel vietā dabūjām universālo (hehe) Peugeot, kas, ja pavisam godīgi, grūti sevi vilka un bija smagnējs uz ieskrējienu. Ārēji lauva, sirdī mazulītis.

Viena nianse – ja paņemsiet pa tiešo no izīrētāja apdrošināšanu, nekādu materiālo atbildību bojājumu gadījumā par autiņu nenesīsiet (tā bija mūsu gadījumā un tādu opciju piedāvā arī citi izīrētāji), kā arī nebūs mistiskajam X jāatstāj milzīgā depozīta summa uz nezināmu laiku ar neprognozējamiem atvilkumiem (!). Mēs, protams, tā arī izdarījām.

Piedzīvojuma izklāsts nbūs secīgs pa dienām, bet gan pa apmeklētajām vietām. Visur braucām ar mašīnu, tāpēc nebūs nekāda praktiska informācija par sabiedrisko transportu, toties iespējams iezīmēs specifiku ceļojumam ar auto.

PORTO

Ar visu autiņu jau devāmies viesnīcas virzienā. Chek-in pāragrs, tāpēc nolemjam iestiprināties. Nejaušā kārtā mašīnu atstājam pie kādas vietējās baznīcas, kurai tā arī neuzzināju nosaukumu. Toties pirmās zilos toņos veidotās flīzes ieraudzītas. Dienvidu valstis man asociējas ar aizraujošiem tēlu atspoguļojumiem flīzēs un krāsu salikumiem.

Izsalkums dara savu, tāpēc uzreiz dodamies sirojumos. Pirmajā kafejnīcā nesaprata, ko mēs gribam un mēs nesapratām, ko mums var piedāvāt, tāpēc dodamies tālāk. Daudz nešķirojām un iegājām nākošajā, kā mums likās, bistro tipa iestādē. Uz jautājumu, vai ir ēdienkarte angļu valodā, mūs aicināja piesēsties dziļāk telpās esošajā restorānā, kuru no ielas puses tā nemaz neredz. Ēdienkarte kā jau restorānā, ēdieni, sākot no 20 Eur. Secinām, ka galīgi nebijām ar to rēķinājušies, tāpēc dodamies prom. Pa ceļam mūs pārķer kundze, kas turpat arī šeptējas un prasa, vai cena bija iemesls iešanai prom. Kā jau es, nevaru uz sitiena izdomāt ko asprātīgu, tāpēc saku, kā ir. Un... viņa mums piedāvā uztaisīt / salikt ēdienu no "bistro" piedāvājuma par 5 Eur katram (!). Neesam lepni, ņemam, ko dod. Redz, kāda sekundāra apiešanās ar tūristiem. Laikam automātiski domā, ka visi tūristi var maksāt. Bet fleksibilā pieeja patīk.

Paēduši devāmies uz mašīnu. Piekopju taktiku, ja reiz esam šeit, tad jāskatās, nevis jādomā, ka atbrauksim speciāli vēlreiz uz šo vietu. Baznīcā kā reiz notika izvadīšana ar visiem iezvaniem. Turpat arī kapsēta. Samērā īpatnēja. Viss apslēpts zem dažādas pakāpes smaguma veidojumiem - akmens bluķiem, marmora utt. Sajūta kopumā smagnēja, bet interesi viennozīmīgi izraisa. Pavisam cita izjūta par mirušo abedīšanu, pavisam cita kapu kultūra.

Aci piesaista 18.gs. baroka stilā celtā Igreja do Carmo baznīca (1), kuras flīzēs aspoguļotie tēli atgādināja tādu kā šķistītavu pirms nokļūšanas pie Kristus. Izrādās, ka baznīca celta laikā, kas noteica aizliegumu, ka divas baznīcas nevar dalīt vienu sienu, kas nodrošināja, ka Carmo mūki un Carmelitas mūķenes dzīvo šķīstībā. Redz, kā... Vienkārši risinājumi grūti pārvaramiem kārdinājumiem.

Viesnīca mūs pārsteidza ar savu netradicionālo pieeju - secinām, ka vannasistaba ierīkota, kā mums likās, nu jau izbijušajā balkonā. Tualetes podam gandrīz virsū ierīkota izlietne, blakus bāzās dušas aizkariņš. Un tam visam pa vidu... nedabīgs mitrums gan istabā, gan "vannasistabā". Blakus, protams, sildītājs, nekāda kondicioniera vai pasarg dies radiotors, kurš sildītu. Protams, dienvidi... Un vēl viens aspekts, ko nevar nepieminēt ir administratora pieeja: “Nav kur steigties. Mums visa diena priekšā.” Nevar nepasmaidīt!

Nedaudz atslābām un devāmies uz iecienīto Praia da Luz pastaigas vietu gar okeānu. Okeāns nelika par sevi vilties - ar dienvidu raksturu, masīviem akmeņiem, straujš un tādas aizdomas, ka nepazīst žēlastību, zilganzaļš un vilinošs. Tādas nokrāsas rada iespaidu, ka ir sekls, tomēr, ieskatoties, tā vairs neliekas. Es teiktu okeāns magnēts - velk pie sevis un negrib laist.

Vērts uzkāpt Clerigos Tower, jo dod kopējo iespaidu par pilsētu - visur redzami noslēpumainie sarkanie dakstiņu jumti (2; 3), kas atgādina par “Troņu spēli”, upi Douro, pa kādai beznīcai / katedrālei, kas izceļas uz pilsētas fona un fantāzija piegādā ainas par to, kā cilvēki senāk upi izmantojuši preču piegādei, kuģojuši, sagaidījuši negaidītus uzbrukumus, kāds klusā ieliņā ir nogalināts un noslīcināts, kā atsevišķas cilvēku grupas organizējušas savu ielas dzīvi. Filmas, iespējamā realitāte? Katra individuāla izjūta.

Man svarīgi bija redzēt grāmatveikalu Livraria Lello & Irmao (4; 5), kas it kā esot iedvesmojusi Harija Potera autori. Grāmata man ir mīļa un saistās ar zināmām atmiņām. Tamdēļ grāmatveikals arī nosēts ar tūristiem, kuri vēlas bildēties un bildēt, mani tajā skaitā. Fascinē iekšējā koka apdare, kas veidota neogotikas stilā agrīnajā 20.gs. – ēka tāda, kādu mēs to redzam šodien tikusi atvērta publikai 1906.g. No dažādiem rakursiem kāpnes veido interesantas formas. Rada vēlmi pieskarties kokam un sadzirdēt tā stāstu. Griesti no stikla ar koka apdari. Grāmatveikala moto: Dedication at Work. Pārdevēji vispār neiespringt, ka cilvēkiem primārais ir apskatīt veikalu nevis kaut ko nopirkt.

Slavenais tilts Ponte D. Luis (6; 7), kura garums ir 385.25 metri, svars – 3045 tonnas, augstums – 44,6 metri. Kas man pirmais nāca prātā, to redzot, bija kaut kādas asociācijas ar Eifeļa torņi - arī no metāla, interesanti savienojumi, arī simbols attiecīgajām pilsētai. Un vēlāk, jau esot Latvijā, dabūju zināt, ka tiltu projektējis tas pats inženieris, kas projektēja Eifeļa torni! Būtībā tā ir tipiska bilde, ko izmet google, kad iegūglējat Porto. Arī lietainā un drūmā laikā šī vieta tūristus pievelka. Var braukt ar funikulieri (Kas tas tāds? Būtībā gaisa tramvajs.). Otrajā dienā, kad mēs tur bijām un bija pietiekami daudz laika, bija migla - tāpēc secinājums, dariet, kad varat - tagad un uzreiz.

Porto centrāla stacija Rail Station Sao Bento, kas celta vietā, kur 16.gs. bija klosteris, kurš cieta ugunsgrēkā 1783.g. un attiecīgi tika pārbūvēts 19.gs., izceļas ar savām flīzētajām ainavām, kas attēlo un izspēlē dažādas situācijas - darbs, kaujas, kuģošana pa upi utt. Pati par sevi stacija nav liela, bet skatienu ir kur laist.

Tā dēvētā šopinga iela Rua Santa Catarina piedāvā iespēju iepirkties dažādās mazās tirdzniecības vietās un piedāvā arī ieklīst mums pierastajos tirdzniecības centros. Jautājumus tikai par to, kādas ir jūsu vēlmes.

Ja jūs esat dažādās mazās pilsētās vai ciematos, iteiktu suvenīrus iegādāties tur. Tas nav kauns tūristam pirkt suvenīrus tiem paredzētajos veikalos, jo Lisabonā un pārsvarā Porto sastapsiet suvenīru veikalus, kur tirgojas indieši un citi iebraucēji, attiecīgi piedāvājot savu izpratni par suvenīriem. Protams, visur būs magnēti, šalles, lietussargi utt., bet mazākās pilsētās redzēsiet, ka suvenīrus tirgo vietējie ar plašu korķa koka izstrādājumu piedāvājumu (somas, cepures, telefona maciņus, briļļu maciņus, makus, kurpes utt.) un dažādiem inscinējumiem uz flīzēm, jo gandrīz katrā mājā laukos un pilsētā var pamanīt, ka ir iebūvētas flīzes ar kaut kādu ainu. To es uzskatīju par tādu kā portugāļu kiču - nacionālo iezīmi, jo arī atsevisķās vietās ielu nosaukumus viņi ieflīzē.

Gandrīz BATALHA

Uz Batalhu braucām no Porto. Navigācijai devām attiecīgo komandu un speciāli piezīmējām, lai neved pa maksas ceļiem, bet neba taupības nolūkos, bet vēlmē ieraudzīt vietējo faunu + cilvēku ikdienu. Un ieraudzījām... Nepilnus 100 km braucām vairāk kā trīs stundas. Braucām cauri apdzīvotām vietām, kas ilgst kilometriem, kur ik pa 2-3 km izved pa apli. Redzējām to, ka pilsētiņas ir apdzīvotas, taču uz ielas ne tik daudz cilvēki apgrozās, sastopami daudz auto nelielie placīši ar mazām mašīnītēm un diezgan liels vakuums. Tā kā ceļš uz Batalhu ieilga, tad nolēmām izmest līkumus uz okeānu. Kamēr braucām uz okeānu, pa ceļam ieraudzījām Montemore o Velho (8; 9; 10) pili, kur nolēmām piestāt. Pils teritorijā ik gadu no 28.-30.08. tiek rīkots festivāls. Pils ir nozīmīgs viduslaiku cietokšņa mantojums, kurš ir pasaules mantojumu sarakstā. Tik ilgi staigājām un pētījām, ka līdz okeānam braukt vairs neatlika laiks. Pils, protams, kalnā, bet portugāļi laipni cilvēki un uztaisījuši bezmaksas (!) eskalatoru virzienā uz augšu un kāpnes virzienā uz leju. Acis ieraudzīja citronkokus un mandarīnkokus. Un smaržas... no ziediem un augļu kokiem.

Pils diezgan plaša, saglabājusies baznīca, pils sienas un aizsargtorņi. Pa sienu iespējams staigāt. Kas pārsteidza, ka nebija novilkta neviena drošības josta, kas norobežotu trauslo joslu starp kritienu un sienu. Patīkami pārsteidza, jo Eiropa tik ļoti bažījas par drošību, ka katrā stūriti novelk joslu, kas norobežo cilvēku no kaut kā. Un tad parādas sajūta, ka es stāvu sargtornī un vēroju, vai netuvojas ienaidnieks.

No pils mūs laipni pavadīja ķirzakas, kas mūs ieraugot, aši devās prom. Tikai viena mums uzdrošinājās iet līdzi un vēlāk galvu izbāzusi mūs veroja.

BATALHA

Slavena ar klosteriem. Mēs gadījāmies Santa Maria da Vitoria klosterī (11; 12; 13). Ārpuse ir neticami skaista - ar daudz un dažādiem sīkiem veidojumiem - figūras, tēli, izspēlētas scēnas. Katram sava nozīme. Iekšpuse arī iespaidīga ar savām stāvajam kolonnām un augstajiem griestiem. Rodas dabīga trīsgadniekam raksturīgā ziņkārība, kad gribas jautāt, kā viņi to dabūja gatavu? Pagalmā par dažiem eiriņiem (neatceros, cik, likās, ka atcerēšos, bet...) piedāvā apskatīt, laikam jau to jāsauc par dārzu. Tur arī strūklaka, kurā pilnā mierā peldas zivtiņas. Skatienu piesaista ārējie dekorējumi, gargulas, kas ieņem dažādu dzīvnieku formas. Skaisti, bet tajā pašā laikā praktiski - atvērtā mute jebkurā brīdi gatava laist ārā ūdeni.

Redzēju īstu aloju, ne tādu, kā kādreiz manai vecmammai auga uz palodzes. Bet gan īstu aloju, kurai stumbrs vairāku centimetru biezumā.

Protams, ka klostera teritorija ir suvenīru un kafejnīcu ieskauta.

NAZARE

Ceļveži šo vietu definē, kā ciematiņu, kurš karājas uz klints virs okeāna (14; 15; 16). Šāds apraksts rada iespaidu, ka ciematiņš tūlīt, tūlīt gāzīsies okeānā, bet tā gluži nav. Kad iebrauc Nazarē, tad atsevišķas tantes, kliedzot, piedāvā savus apartamentos (portugāļu val.). Varētu teikt, ka Nazare ir sadalīta divās daļās - lejas un augšas Nazare. Ērtības labad vietējie iedzīvotāji un tūristi izmanto funikulieri, lai nokļūtu pilsētas augšējā daļā, tā tad arī ir tā, kas karājas virs okeāna. Tūristiem izklaide, vietējiem praktiski apsvērumi. Man no augšējās daļas palikusi spilgta aina atmiņā - iet kungs gados un aiz viņa seko kaķis. Kaķis ierauga kaiju un uz mirkli ļaujas dabiskajiem instinktiem. Tad skatās uz kungu, kurš mums un kaķim kaut ko saka, kaķis uz mirkli jau grasās tomēr sekot kungam, kad izšķiras par kaiju, kura cēli nolaižas uz mājas skursteņa. Pēc mirkļa kunga vairs nev, bet kaķis skatās augšā un gaida.

Atgriežoties pie karājošā ciemtaiņa - ciemtas atrodas uz klints, kuru veido neskaitāmi slāņi. Ja var ticēt vietējam apraksta, tad okeāna vilņi var sasniegt pat 30 m (!) augstumu vai arī proporcionālu augstumu okeāna dziļumam attiecīgajā vietā.

PENICHE

Peniche piedāvā izbraucienus uz Berlenga salu arhipelāgu. Ja jūs tur braucat aprīlī, tad laicīgi redzervējiet šādu braucienu, jo visas būdiņas, kas tur atrodas uz vietas, ir ciet un tiek remontētas. Uz telefona zvaniem atbild, prasa, kad gribam braukt, tad it kā liekas, ka teiks, jā, bet, kad uzzina, ka ir tikai 2 cilvēki, tad saka sorry, sorry. Žēl bija bez gala, bet neko darīt.

Devāmies uz blakus esošo Fortalezade Peniche (17; 18). Cietoksnis būvēts 16./17. gs., lai aizsargātu krasta līniju. Galvenais uzdevums bija kalpot par cietumu politiskajiem ieslodzītajiem Estado Novo režīmā. Salīdzinoši noslēgts, nodalīts ar tiltu, kur lejā no vienas puses skalojas okeāns. Izbēgt nav diži kur, jo lejā ir okeāns ar klinti un milzīgiem akmeņiem, kur pat optimistam skaidrs, ka labi nebūs, ja ienāks prātā lekt. Fortu var apmeklēt bez maksas.

OBIDOS

Pa ceļam uz Peniche redzējām iespaidīgu Castelo de Obidos (19; 20; 21), kuras siena apjož krietnu daļu pilsētas. Protams, vilinājusm liels. Atkal var staigāt pa pils sienām, var apiet pat lielāko daļu visas pils sienas. Jāsaka, kad augšā gribas turēties tuvāk mūrim. It īpaši, kad pretī ir nācējs. Vienā daļā, kā jau pieklājas, ierīkots restaurantes (portugāļu val.). Interesantākā daļa laikam arī ir pastaiga pa sienām, vērot, kā pils sienas ieskauj pilsētu.

Obidos izceļas ar šaurām ieliņām (2; 23; 24), krāsainiem elementiem baltajiem namiņiem - tur zila, tur sarkana, tur vēl kāda strīpa nokrāsota starp diviem namiem, krāsainas durvis, dažādu krāsu vārti.

Staigājot pa pilsētu, nejauši uzgājām šarmantu vietu, kas atrodas Rua de Dom Antão Moniz, Óbidos (25; 26). Tur tirgo svaigas salātlapas un dārzeņus, kā arī veselu lērumu lietotu grāmatu. Grāmatas saliktas plauktos, kas darināti no vecām kastēm (kaut kas līdzīgs tām, kurās liek kartpeļus) un grāmatu rindas līdz pat griestiem nosētas ar šādos plauktos izvietotām grāmatām. Tur arī var uzkavēties ērti izvietotos krēslos un pasūtīt kādu gardumiņu.

SINTRA

Šoferīši, uzmanību - ja līdz šim , braucot pa Portugāli likās, ka ar braukšanu nav tik traki un, kāpēc ir tāda tendence vietējiem braukt ar mazām mašīnītēm, tad Sintrā var rast atbildes uz šiem jautājumiem. Braukt var tikai ar stabilu nervu sistēmu. Manam dzīvesbiedram par laimi tāda ir. Man, kā blakussēdētājam, arī bija baisi skatīties augšā stāvā kalnā. Ielas tiešām šauras. Tūristi nesteidzoties staigā pa ceļu, vasarā pēc vietējo stāstiem ir pavisam daudz cikvēku, kas neapšaubāmi liek saspringt šoferīša nervu sistēmai. Rēķinieties ar to, ka vietām ielas ir tik šauras, ka kādam ir jāpiekāpjas un jādod ceļš, lai samainītos. Tā nav tikai pieklājība, bet arī vajadzīgas prasmes, lai to adekvāti izdarītu. Situāciju nedaudz uzlabo apstāklis, ka daudz ir vienvirziena ielu.

PENA National Palace and park (27; 28; 29; 30)

Krāsainā pils, kuras vēsture aizsākas jau 15.gs. Intriģējoša vieta kalna galā, kurai, lai piekļūtu ar auto, jāpārvar aptuveni 3 km tikai un vienīgi augšup. Var braukt ar sabiedrisko transportu vai izīrēt eko mazu, ļoti mazu autiņu, kas izskatās kā no papīra taisīts vai elektrovelosipēdu. Iet paša spēkiem galīgi nav ieteicams, ja vien jūs sporta pēc ik vakaru neskrienat kādu noteiktu kilometru daudzumu. Tiek apgalvots, ka skaidrā dienas laikā var saskatīt Lisabonu, kas ir aptuveni 30 km attālumā no Sintras.

Ieejas cenas: parks + pils – 14 Eur pieaugušajiem, 12,5 Eur no 5-18 gadiem, senioriem virs 65 – 12,5 Eur, ģimenei (2 cilvēki zem 18 gadiem) 49 Eur; happy hour no 9:30-10:30 biļetes visām grupām par eiro lētakas. Var apmeklēt tikai parku vai parku un pils teritoriju par attiecīgi zemākām izmaksām.

Pils arhitektūra man lika domāt par austrumnieciskām noskaņām. Pils daļas ir krāsotas dzeltenā, sarkanā un viloteā krāsā. Iespējams izstaigāt katru kaktiņu, katru tornīti. Dažbrīd pārsteidzoši mazi tornīši, kas liek domāt, ka cilvēka ķermeņa proporcijas attiecīgajā gadsimtā bijušas mazākas, lai gan novērots, ka portugāļi paši par sevi nav gara auguma un ir salīdzinoši smalkas konstrukcijas, protams, ar izņēmumiem, neņemot vērā dzīves laikā uzkrāto ķermeņa pieredzi.

Atsevišķos pils punktos redz blakus kalna galā esošo mauru pili, kas tika paredzēta Penas pils aizsardzībai. Mēs gan lauzījām galvu, kā praktiski notika šī aizsardzība, bet īsti gudri netikām.

Pils iekšpusē ir daudz autentiski saglabātas telpas ar attiecīgo iekārtojumu - guļamistaba ar salīdzinoši īsu gultu, pieņemšanas zāle ar neskaitāmiem spoguļiem un dīvāniem, tualete ar podu, kuram pretī ir spogulis. Tīksmināšanās par sevi? Vispār liek ķiķināt. Izrādās, ka pils piedāvāja samērā augstu komforta līmeni tās iedzīvotājiem - uzkrātais ūdens tika ar spiedienu nogādāts attiecīgajās telpās. Ļoti progresīvi. Attiecīgs statuss, attiecīgas ērtības.

Pili ieskauj skaists parksts ar dažādu faunu. Atturēšos komentēt, jo tas vairāk zinatāju lauciņš.

QUINTA DA REGALEIRA (31; 32)

Tikuši ārā no šaurā ceļa viesnīcas (stāsts par viesnīcu dažas rindkopas zemāk) devāmies uz Quinta da Regaleira. Tiešam īpaša vieta, ko atzīmējis arī UNESCO savā pasaules mantojumu sarakstā. Atkal piekļūsana ar mašīnu ir sarežģīta, jo ceļs tikai augšup, līkumots, grūti saskatīt, kas priekšā nesas un parkošanās arī kā paveicas... Mums paveicās ar vietiņu.

Ieeja (bez gida) pieaugušajiem maksā 6 Eur, ģimenei – 18 Eur, pieaugušajiem pēc 65 – 4 Eur, jauno cilvēku karte (var klasificēt kā studentu karti) – 4 Eur, skolēniem pēc 15 gadiem – 4 Eur, bērniem vecumā no 9-14 – 3 Eur un bērni vecumā no 0-8 apmeklē pili bez maksas.

Pilī ļoti daudz tuneļu sistēmas, kas ved no vienas vietas pie citas. Man spilgti palika atmiņā tornis, kas aiziet pazemē, kuru bieži asociē ar Dantes "Dieviško komediju" (33; 34; 35), kurš apraksta septiņus elles lokus - jo smagāks grēks, jo dziļāk pazemē nonāk, jo lielākas ciešanas. Pati vieta neradīja drūmu sajūtu, drīzāk dzīvelīgu interesi. Gribas visur ielīst un izpētīt. Uzkāpt pa šaurajām kāpnītēm torņos.

Uzgājām vienu skaistu vietu, kur bija akmens bīdāmās durvis, kur blakus mēs uzgājām lāča pēdas nospiedumu. Iespējams, ka kādam bijusi laba humora izjūta... Pats komplekss sastāv no strūklakas, kapellas, zirgu staļļa laukuma un karaļa apartamentiem, kurus arī iespējams apskatīt. Paši apartamenti man nelikās tik aizraujoši, kā pati teritorija. Daudzās istabās iekārtota izstāde ar bildēm un aprakstiem, ne tik daudz autentiskais telpas iekārtojums. Īpaši izceļama ir medību istaba, kur virs kamīna iestrādātas dažādas medību aina (36), kas kopumā atver dažādas emocijas.

AZENHAS DO MAR (37)

Devāmies uz turieni mērķtiecīgi, lai ieraudzītu vēl vienu ciematiņu, kas karājas klintī virs okeāna dienas gaismā, jo Nazari redzējām krēslā. Bet... ieraudzījām klinti virs okeāna un devāmies izlūkos tur, kas arī prasīja zināmu laiku. Skaistas puķītes, ko dēvē par Charão das praias. Simtiem miljoniem gados veidojušās klintis, kurās arī redzami pārakmeņojušies gliemežvāki, dažādas aizraujošas nokrāsas. Maģisks skats, kā viļņi sitas gar klintīm.

Ciematiņš būtības ziņā līdzīgs Nazare. Var redzēt, ka klintī iecirsti stiprinājumi. Mēs diezgan drosmīgi pievarējām akmeņu krāvumu, lai tiktu pie ūdens. Un tur tad var redzēt fiksi nozūdam krabjus un simtiem un droši vien tūkstošiem mīdiju, kuras turas pie akmeņiems. Sanāca jau izspārdīt dažas, bradājot. Iespaidīga sajūta, ka metra attālumā viļņi sitas gar milzīgiem akmeņiem. Baiļu sajūta šoreiz izpalika.

Iestiprināties izlēmām atpakaļceļā uz Sintru. Un nejaušā kartā piestājāmAldeia Café (viņiem ir facebook lapa, kur atrodama arī karte ar dislokāciju), kur bija pietiekoši daudz apmeklētāju ar domu, ka neviens mums īpašu uzmanību nepievērsīs. Un, jā... bija īstā vieta... Puisis angļu valodā mums apstāstīja katra burgera sastāvdaļas, es jau biju noskumusi, ka trāpijām uz burgeriem un grauzdiņiem, bet, kad atnesa... Tas bija tāds mizlīgs super garšīgs burgers, ar kuru pat īsti ar nazi un dakšu nevar tikt galā un frī kartupeļiem ar ķiploku mērci. Ideāli! Un pa vidu ananāss... Dzīvesdraugs atstāja laikam dāsnāko dzeramnaudu ever un puisis mums vēl nopakaļ stāstīja, kur braukt dzet alu, bet draiverim alus nepienākas, tāpēc devāmies uz tikko kā rezervēto viesnīcu. Un te sākas negaidītais.

Navigācija mūs pacietīgi ved uz viesnīcu, ielas Sintrā pagalam šauras, bet vēl nav tik traki. Navigācija mums saka, ka jābrauc zem zīmes braukt aizliegt, tāpēc domājam, ka piebrauksim no otras puses. Nekā. Izlīkumojot cauri šaurām mazām ieliņām, attopamies turpat. Kamēr es cenšos sameklēt viesu mājas telefona numuru, dzīvesdraugs jau spiež pedāli grīdā un saka, ka jābrauc skatīties. Un mēs attopamies laikam šaurākajā ielā ever, kur no spoguļiem labi, ja kādi 2-3 cm no akmens sienām vismaz 2 metru augstumā, brīžam pat mazāk. Es vēl cenšos sameklēt savos papīros kādu informāciju, kad izdzirdu aizdomīgu skaņu. Jā, manā pusē ar spoguli esam nošļūkuši gar sienu. Uz brīdi ir sajūta, ka esam iesprūduši, bet dzīvesdraugs tik pamazām brauc uz priekšu. Satiekam puiku uz kruķiem, par laimīgu gadījumu viņš runā angļu valodā un saka, ka, jā, tiešām, viesnīca ir lejāk. Zaļie vārti, lai tik braucam lejā. Tā arī ir - vārti zaļi, ar zvana pogu, uz kuru neviens nereaģē. Pēc brīža no mugurpuses piebrauc autiņš, mums priekšā betona gabals, kur attopamies, ka esam iesprostoti. Mēģinājumi ar aizmuguri uzbraukt kalnā ne īpaši sekmējas (iedomājaties iecienīto estakādi CSDD eksāmenā, tikai stāvāku un uz aizmuguri jādod tā, lai pārvarētu pretestību un nekur neietriektos). Izrādās, ka atbraucējs ir viesu mājas saimnieks (esam ieradušies vienpadsmitos vakarā un chek-in jau sen kā beidzies), kurš laipni mums piedāvā noparkot mašīnu teritorijā. Un brīnumu brīnumi, bet es pirmo reizi dzīvē redzēju, kad mašīna, parkojoties, paliek uz trīs riteņiem un dod uz aizmuguri un tad priekšu. Pa vidu tam sirds sitas mežonīgi, bet milzīgs prieks arī par to, ka parādījušies varianti.

Nakamais pārsteigums - viesu māja. Istaba forša, liela, ar priekštelpu, taču mitrs (un tā bija visās vietās, kurās mēs nakšņojām Portugālē). Nākamais pārsteigums - tualete un duša istabā, tualetei sienas no stikla, taču profilu redz, duša kaila kā “māte to dzemdējusi”. Tomēr gribas nedaudz privātuma. Ja šādā vietā butu jāpaliek ar kolēģiem, tad ikdiena būtu īpaši jāorganizē.

CABA DA ROCA (38; 39)

Tālākais Eiropas R punkts mūs sagaidīja ar ļoti bailīgu, izkāmējušu suni, kuram, protams, uzreiz tika sarūpēts dzēriens, no kura tas laipni atteicās un maize, kuru tomēr pieņēma.

Vieta ievērojama ar satriecošo skatu uz okeānu, kur redz ūdens nokrāsas salikumā ar uz klints esošajām jau pieminētajām puķēm Charão das praias un bāku. Vieta, kur nesteigties un baudīt skatu - prieks dažadām maņām - smaržai, redzei, taustei, dzirdei. Pagaršot gan neko neuzdrošinājāmies... no dabas resursiem. Tā jau tur var dabūt milzīgu saldējumu, kas godprātīgi tika ielocīts iekšā.

LISABONA (40)

Kopumā maršruts tika paredzēts Porto - Faro (nedēļā), bet realitāte bija tāda, ka pēdējā dienā tik vien kā pus diena atlika Lisabonai. Ļoti interesanta pieredze. Karstumā nepilnu kilometru dēl korķa līdz parkošanās vietai braucām stundu. Atkal nepārspīlējot, ceļi ir kalnā augšā, kalnā lejā - stāvi. Tādās vietās viņi arī bez problēmām parkojas. Jāpiebilst gan, ka var novērot, ka katrai otrajai mašīnai ir noskrāpēts sāns, spogulis vai bamperis. Durvju ailēs nav nekas neparasts redzēt stāvam sievietes, kur mans izgrieztais prāts interpretēja, kā prostitūcijas pakalpojumu. Nebija īpaši daudz, bet acīs krita. Dzīvesdraugam arī tika piedāvāts uz ielas hašišs, kas viņu sadusmoja, jo mums likās, ka mums tomēr nav nekādu izteiktu ārēju pazīmju, lai šādu piedāvājumu izteiktu.

Lisabona atstāja par sevi iespaidu, kā saspiestu un šauru, bet man ir sajūta, ka tai noteikti ir arī cita seja. Likās, ka tur nav vietas ne mašīnām, ne gājējiem, jo daudzas ietves ir platumā ar vienu gājēju (tādā fiziskā izpratnē). Mizlīga kustība, daudz tūristu, lai gan bija sajūta, ka mēs neesam apdzīvotākajos rajonos. Sastapāmies ar lielpilsētas uzpūtību no atsevišķu pārdevēju puses, ar tieksmi tūristu saskatīt kā naudas maisu.

Sākotnēji gribēju izbraukt ar retro tramvaju, bet, kad ieraudzīju, ka uz tramvaja lepni gozējas Coca-Cola reklāma, vēlme pārgāja.

Cita Lisabonas puse parādījās, kad devamies uz Belem Tower (40). Tornim interesanta arhitektūra. Tornis jau bija pēc astoņiem slēgts, bet blakus esošā ielas izstāde ļāva uzzināt dažādu interesantu informāciju - to izmantoja gan kā tirdzniecības ceļu kontroles punktu, gan kā aizsardzības joslu.

Meitene no vienas viesnīcas chek-in pastāstīja, ka Lisabonā ir pieņemts regulējums, kas aizliedz Lisabonā braukt ar mašīnām, kuras vecākas par 14 gadiem. Šādi ierobežojumi saistīti ar valdības plānu samazināt piesārņojuma līmeni.

Diemžēl neatlika laiks, lai vēl kaut ko apskatītu, jo bija jāsteidzas atpakaļ uz Porto. Nedaudz vairāk kā 300 km pa maksas ceļu pievarējām trijās stundās, kur atļautais braukšanas ātrums ir 120 km/h. Maksas ceļu jeb toll roads lietošanu atvieglo automatizētā izīrētāja sistēma, kas nozīmē, ka mašīnā pie stikla tiek uzlikta uzparikte, kas ļauj izmantot automātisko mašīnas identificēšanas sistēmu un attiecīgi tiek veikta rēķina piestādīšana.

Kopējie secinājumi par piedzīvoto:

Naktsmājās mitrs.

Priekšrokas tiek dota mazām mašīnītēm.

Mašīnītes mazas, brt braucēji ļoti ātri kā laukos, tā pilsētās.

Cilvēki jauki un atsaucīgi, ne īpaši runā angļu valodā, pat vietās, kur aktīvi apaklpo tūristus.

Šoferīti tikai ar noturīgu nervu sistēmu...

Apskates vietām tiek patērēts ilgāks laiks nekā sākotnēji plānots.

Daudzās apskates vietās nav piemērota ieejas maksa.

Cenas veikalos pārtikai nelikas dārgākas kā Latvijā.

Autiņu nav jābaidās īrēt, īpaši, ja blakus ir vēl pāris acu, kas var palīdzēt tikt galā ar navigāciju, jo dažbrīd, kamēr jāpēta navigācijas instrukcijas, neatliek laika ceļam.

Lauku teritorijās un ciematiņos parkošanāš stundā maksā tikai 0,40 Eur. Pilsētās pazemes stāvvietās parkošanās ievērojami dārgāka, kur taksi ņem par katrām 15 minūtēm.

Vēl atlicis tik daudz ko redzēt un piedzīvot!

Paldies, skaistā Portugāle!

Par Briseli droši vien citreiz.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais