Kad no karstuma mirāžas rādās

  • 4 min lasīšanai
  • 40 foto
Sākums. Mazliet ekstrēmi. Kad no karstuma jau mirāžas rādas. Grieķija esot jāredz! Beidzot šim braucienam esam nobrieduši arī mēs. Izvēlētais laiks ne sevišķi piemērots, Grieķijā liels karstums un ugunsgrēki. Augusta vidus. Klusa cerība, ka tas trakums tur beigsies. Karstuma streiks beidzies, ceļš uz Grieķiju vaļā. Rīga, Varšava ,Bratislava, garām Budapeštai uz Belgradu. Pieļaujam kļūdu braucot uz Bratislavu caur Žilinu, ir taisnāk kā caur Brno, bet ceļš šaurāks un veidojas sastrēgumi. Stundu noteikti zaudējām. Otrās dienas vakarā esam vairs tikai 50 km attālumā no Belgradas, pie Beškas.. Lietuvā nācās policistiem izmaksāt brokastis. Tālākajā ceļā bijām likumam paklausīgi. Serbijā nakšņojam augstā Donavas krastā vietējo vasaras mājiņas pagalmā.Uzzinām tādas lietas par karu... Cilvēki ļoti jauki, sirsnīgi, nez vai mēs tā uzņemtu pavisam svešus cilvēkus. 3. diena. Belgrada, tirgus, augļi! (Novi Sad tirgus esot labāks) Kad aiz pilsētas atkal parādās jau zināmie vietu nosaukumi, ar piespiešanos noturamies, lai neaizbrauktu uz kalniem, tik liels ir to valdzinājums. Uz Maķedonijas robežas atkaras žoklis-paies vismaz puse dienas stāvot rindā! Kas lika mums pabraukt rindai garām, nezinām, bet robežsargs ieraudzījis mūsu Eiropas Savienības numuru, aicināja braukt uz citu „steliņģi”, ooo mēs bez rindas! Zaļos kalnus pamazām nomaina gandrīz vienāda izmēra sarkanbrūnas XXXLLLL čupas, pavasarī, kad viss zaļo un zied, droši vien skaisti, bet tagad acīm nav , kur aizkavēt skatu. Arī te, sausums un karstums, krietni pastrādājis. Pa retam kāds aitu bariņš. Pirmais apskates objekts Kumanovā. Nakšņojam pie Pščinjas upes Velesās tuumā. Tovakar mēs vēl nezinājam, ka tā būs priekšpēdējā reize, kad kurinām savu prīmusu, ka turpmāk redzēsim upes, tikai bez ūdens. 4. diena. No rīta mūs modina aitu un kazu blēšana, esam traucēklis viņu ceļā uz dzeršanas vietu. Protamies.Tālāk uz Olimpa kalnu, Solonikus apskatīsim atpakaļceļā. Pusdienas laikā esam Plaka Litohoro. Nedaudz raizējamies, kur novietosim auto, kādas būs cenas? Patīkams pārsteigums, varam piebraukt kaut pie pašas jūras. Par stāvvietu nav jāmaksā. Beidzot tieku jūrā, tā ir viena no manām īpašām baudām. Saule, jūra , palmas un cilvēku nepārblīvēta pludmale. Kaifs... Olimpa kalnā ( 20 km gara kalnu grēda) grieķu dievi sauc! Kādi 10 km jābrauc līdz Litohoro ciemam, kur sākas Olimpa nacionālais parks. Kārtējais posts ar sirsniņmājiņām. Man viss liekais šķidrums, momentā iztvaiko caur ādu, jo nesvīst, bet jaunatne dodas meklējumos. Dirnam autiņā, jo ārā kāp nepavisam negribas, vēl neesam pieraduši pie „siltumiņa”. Dionīsa klosteris, saģērbjamies atbilstoši prasībām un kopā ar citiem tūristiem baudām klostera mieru un vēsumu. Pēkšņi esam prom no visām laicīgajām problēmām, ir tikai zvanu skaņas, melnā tērptie mūki, senās freskas uz baznīcas sienām un kalnu virsotnes ( augstākā virsotne 2917 m). Klostera veikaliņā nopērkam ekoloģisko sieru un maizi un braucam tuvāk mākoņiem, kas iesprūduši starp virsotnēm un netiek prom. Lapenīte, stāvvieta.! Lecam ārā un iekārtojamies. Laužam klosterī pirkto maizi un sieru, un ar neviltotu baudu ēdam. Esam starp kalniem un jūru. Jā, tie tik vēl trūka! Skaļas itāļu ģimenītes pēkšņi iztraucē mūsu pusdienas mieru. Pietiktu jau arī viņiem vietas, bet esam nelokāmi, nesaraujamies, šie aizbrauc. Līkumiņi, līkumiņi, tie nu mūs ved uz augšu. Braucam gana prātīgi. Kalnu nogāzes apaugušas ar ķeburainām priedēm, tomēr paskatoties lejup uzmetas drebulītis. Pie. avota sastopam parka uzraugus. Kārtībai jābūt! Dzeram stindzinoši auksto kalnu avota ūdeni.. Ceļš kļūst šaurāks, izzūd asfalts, vēl šaurāks, līdz pavisam izbeidzas. Stāvlaukums ar kafejnīcu un zirgu nomu.Tālāk vai nu ar zirgiem, vai kājām. Te, augšā, jau var elpot + 34. Kādu gabalu kāpjam uz augšu. Nebūtu prāta darbs tādā karstumā pārslogot sevi. Vēl viens avots. Atkal itāļi, šie nemaz nereaģē uz brīdinājumiem, ka pa avotu nedrīkst staigāt, jo ūdeni izmanto dzeršanai, pat zeķes mazgā! Fui!!! Skati uz kalnu virsotnēm dievīgi, lēnām braucam lejā. Plāns šovakar tikt līdz Meteorai , lai klosteru apskati varētu sākt no paša rīta, kad grādu mazāk, izjūk. Braucot uz Larisu, drīz vien saprotam , ka nekur netiksim, jo izveidojies milzīgs sastrēgums, nogriežamies un braucam uz jūru. Esam pie Leptokarijas, kur neliela upīte ietek jūrā. Baltas , baltas smiltis! Uzziņu literatūrā teikts, ka šajā rajonā sastopami jūras bruņrupuči, mums nepaveicās. Grieķijā, ja nav ikonas, ka telti celt nedrīkst- cel, kaut pie pašas jūras. Apmetamies pavisam tuvu krastam. Nevar sacīt, ka nakšņošanas vietas tā pašas atnāk, atrašana prasa zināmu stresa devu, bet brālim ir tāda īpaša oža, vienmēr atrod ko jauku. Nakts pelde prožektora gaismā, ir mums tāds liels, un pie miera. 5. diena. Šoseja noslogota, bet sastrēgumu nav. Viens ceļa posms līdz Larisai ļoti skaists. Iet pa upes kanjonu. Viss zaļš, zied oleandri. Vienā vietā tiltiņš pāri upei , turpat neliels stāvlaukums. Larisai pabraucam garām pa apvedceļu. Apkārtne kļūst pavisam neizteiksmīga, pelēki brūns līdzenums. Tagad saprotu, kāpēc šajā reģionā nevarēju atrast hoteļus. Aiz Trikalas parādās XXXLLL pelēkbrūnie pauguri ar aitu aplokiem. Lopiņus baro ar sienu, mēs ziemā, viņi vasarā. Ceļmalā arbūzu un meloņu tirgotāji. 30 – 40 sant. kilogramā. Pērkam, jo nav jau izvēles. Lētāk nekur tā arī nebija.Var tikai pasapņot par Belgradas tirgus cenām. Garlaicīgs, pat kaitinošs ceļa posms. Un tad, parādās pampaki, kas kļūst arvien lielāki. Kalambaka. Neiebraucot pilsētiņā stūrējam uz klosteriem. Neraža, esam pusdienas laikā, kad klosteri slēgti. Apskatām no attāluma. Kad nokļūstam pie Lielā Meteorona, tas izrādās atvērts. Loģiski, ka visi tūristi dodas turp. Esam liecinieki incindentam starp divu busu šoferīšiem, kas nesadalīja ceļu. Pašiem rodas problēmas ar auto novietošanu. Baigais karstums, ģībonis metas. Stāvam zem kokiem un gaidām brāli. Paspējam pabarot un padzirdīt vietējos kaķus. Tik izkāmējušus nekur neesmu redzējusi. Brālis paskrējis mums garām, mēs „zosis” , protams, neesam skatījušās utt. Ak šī vīriešu „ loģiskā” domāšana! Karstumā pat sliedes deformējas. Beidzot kāpjam uz klosteri. Klints sienas ēna un vējš „sliedes” iztaisno, kad nonākam pašā klosterī viss jau okei. Maksa 2 eiro vienam. Mums pašām savi lakati, nav jāstāv rindā. Senie rokraksti, grāmatas, ikonas,gravīras, vīna mucas ar koka stīpām un kambaris ar galvaskausiem, tos var aplūkot caur mazu lodziņu, visi stāv rindā. Vietām ārējā siena simboliska, koka kāršu norobežojums, baiss skats lejup, bet fantastisks tālumā. Neticami , ka kādreiz te ir bijuši 24 klosteri., tagad tikai 6. Piemiņai nopērkam Meteoras gravīras kopijas ar klostera zīmogu. Nolemjam, ka citos klosteros neiesim. Pakāpelējam pa melnajiem pampakiem, nu vajag, tas nekas, ka ceļi trīc, un nebeidzam priecāties par skatiem. Pusdienot piestājam uz ceļa koku ēnā.Arbūzs, vai melone, melone vai arbūzs? Un Colu.Tāda nu ir un būs mūsu galvenā ēdienkarte tuvākās dienas. Kalnu nogāzes tā piemēslotas ar plastmasas atkritumiem, ka atļaujamies nolidināt lejā sava arbūza mizas, miskašu nav. Trikala, Karditsa, Lamia, Itea. Braucam atpakaļ uz Trikalu, Apstājamies uzpildīt degvielu, viss kā izmiris , beidzot parādās, pavisam saguris, darbinieks, tualešu, protams, nav! Jālien krūmos pie čušļakiem. Vīnogas pie slēgtās kafejnīcas tā prasās, lai norauj, kā nerausi,ja lūdz? Nokņibinu dažas, ak dievs, kas par garšu! Pietiek, saku sev, ka nesanāk šmuce! Tālāk nekā interesanta. Grieķi būvē ceļus, daudzviet remonts. Nu jau parādās upes bez ūdens. Tilts pāri izžuvušai upes gultnei, pavisam spocīgi. Dažās upēs kāda plančka vēl palikusi, viss piedrazots. Pie upes nakšņošanas vietu nav ko meklēt, tas nu ir skaidrs. Pie Paurnati sākas skaistais ceļš, zaļāki kalni, olīvdārzi, serpentīni un sarkanas klintis. Kaut kur tālāk jabūt Termopilu pārejai,


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais