Hošimina_Megkongas delta-Canto-Rich Gai- Pucocas sala

  • 7 min lasīšanai
  • 50 foto
Hồ Chí Minh, līdz 1975. gadam Saigona (Sài Gòn) – pilsēta Vjetnamas dienvidos, kas atrodas netālu no Mekongas grīvas, pie Saigonas upes, ap 60 km no Dienvidķīnas jūras. Ierodamies šajā pilsētā ap pulkstens pieciem, tieši tad, kad beidzas darba diena. Izejot no lidostas, konstatējam, ka līst lietus un klimats ir ļoti mitrs, bet patīkams, jo ieradāmies šeit no Bangkokas. Jau pirmais moments bija interesants, kad taksisti tev pieskrien klāt un sāk piedāvāt nogādāt mūs par, viņu mērogiem ļoti lielām naudas summām – 45USD, tā ir liela naudiņa (720.000 VND – viņu vietējie vjetnamiešu dongi), kaut gan viesnīcā teica, ka tas mums vairāk kā 25 amerikāņu naudiņas neizmaksās, bet, tā kā bija 9 cilvēku grupa, vienojāmies ar taksistiem par 40 USD, tomēr divās mašīnās. Iesēžoties taksī, devāmies nezināmajā – ap pieciem viņiem jau ārā tumšs. Iebraucot centrā, konstatējam, ka ar mašīnām tur cilvēki pārvietojas nelabprāt. Visi pārvietojas ar motorolleriem. Turklāt brauc viņi nesaprotami, kā nu grib, taču ātrumu nepārsniedzot 30km/h. Pirmajā brīdī nodomāju, ka līdz viesnīcai braukšu ar ciet acīm, jo likās, ka vadītājs noteikti kādu notrieks. Devāmies uz viesnīcu Madam Cuc (par nakti 15 USD), ģimenes viesnīciņa ar savu šarmu, ļoti patīkami tikām uzņemti, uzreiz nosēdināti pie galda, tikām pie springrolliem un citrona sulas, kas mums tajā brīdī, pēc pārdzīvotā brauciena ar taksi, tikai nāca par labu – nomierinot nervus. Paēdot un iekārtojoties savos numuriņos, devāmies pastaigāties pa pilsētu. Pilsēta mudžēja no cilvēkiem - gan no vietējiem, gan no tūristiem, un tā kā savu lokācijas vietu bijām izvēlējušies vecpilsētas tuvumā, bijām pašā centrā. Šeit pa mājām bez nekādām bailēm pārvietojas ķirzaciņas - aptuveni, kā mums zvirbuļi. Viņiem ir ķirzaciņas, kas tevi nebiedē, tikai liek tev pasmaidīt. Pastaigājām pa pilsētu, bijām līdz viņu Parlamentam, Dievmātes katedrālei, kas tikusi uzcelta pēc 1859. gada, kad to ieņēma franči un pilsēta kļuva par Francijas koloniju. Un vēl daudzas interesantas vietiņas. Viņiem pilsētā ir aptuveni 10 miljoni iedzīvotāju un 7 miljoni no tiem pārvietojas ar motorolleriem, pēc nostāstiem - avārijas dienā ir vidēj tikai trīs, kā tas ir iespējams, man nav skaidrs. Nākamajā dienā devāmies mazā ekskursijā, kur aizbraucām aplūkot tuneļus zem zemes, ko savā laikā vjetnamieši izraka, kad karoja ar amerikāņiem. Nu mums eiropiešiem kā lielāka izmēra cilvēkiem šajos tuneļos īsti nav ko darīt, jo esam par lielu, taču maziņš posms ir izveidots arī “dažāda gabarīta” tūristiem. Pēc tuneļu apskates tikām aizvesti uz kino zāli, kurā mums bija iespēja noskatīties dokumentālo filmu par notikumiem karā ar ASV. Filma gan bija ļoti veca, ja nemaldos, tad tapusi 1962 gadā. Filmā gan viņi nevienu nenosoda, ne sevi, ne ASV, bet par krieviem, kas viņiem palīdzējuši šajā karā, nebija ne ziņas. Pēc šādas informācijas pārpilnības, turklāt noguruši un izlijuši, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, jo nākamajā dienā agri no rīta mums jau bija plānota nākamā ekskursija pa Mekongas Deltu (15USD). Ceļojums sākās jau septiņos no rīta, devāmies uz mazu ostas pilsētu, kur pārsēdāmies laivā un ceļojām pa Deltu, vērojām viņu dzīves kultūru, kas man likās nesaprotama – kā var visus savus sadzīves atkritumus mest upē, kurā pēc tam paši mazgājas. Tad ekskursijā ietilpa braukāšana pa daudzām ražošanas vietām, kur arī gidi nekautrējoties mūsu priekšā saņēma atalgojumu, atvedot mūs uz attiecīgo apskates vietu. Apmeklējām kokosu rūpnīcu, graudu rūpnīcu, tad mūs aizveda pusdienot, kas it kā sākotnēji iekļauts ir ekskursijas izmaksās, bet, kad aizveda uz salas paēst, konstatējām, ka jāmaksā pašiem, turklāt tuvakajā rādiusā nemaz nezinām, kur to varētu izdarīt, tāpēc atliek vien arī maksāt vēlreiz par pusdienām. Pusdienas nav dārgas, tomēr saprotam, ka uz tūristiem tur skatās kā uz lieliem naudas makiem. Pēc pusdienām mums bija iespēja doties ar mazām laiviņām (sēžot pa trim) pa upi tālāk. Sākās lietus, kas padarīja šo braucienu vēl interesantāku un aizraujošāku... jo fonā vēl dārdēja pērkons... tas kopumā bija kaut kas ļoti neaprakstāms. Pēc peldēšanas ar mazajām laiviņām mēs nonācām atpakaļ pie savas laivas, ar kuru bijām pārvietojušies jau visu dienu. Tad gids mums paziņoja, ka tagad būs trīs līdz četru stundu pārbrauciens uz nākamo pilsēteli Canto. Šis ceļojums pa upi bija tieši malārijas apvidū... odu daudz, daži pamanījās arī sakozt, taču mēs dzērām zāles,kuras mums izrakstija gimenes arsts, speciali, lai nesaslimtu ar šo slimību.(Mūsu gids mums pavēstīja neaptveramus skaitļus 99% tūristu, kas nedzer zāles, saslimsts ar malāriju, tieši šajos apvidos) Iebraucot Canto, mums pavērās ļoti skaists skats – mazā pilsēta izgaismota un tūristu pārpildīta. Aizgājām pavakariņot un pasākums beidzās, jo diena bija iespaidu pārbagāta. Nākamajā dienā mēs devāmies uz “Flot market”, :) kur visa tirdzniecība notiek tikai uz ūdens, vienīgais, ko varējām tur iegādāties, bija ūdens, gāzētie dzērieni, alus un augļi.... mmm… bet kas par augļiem – mango, ananāsi, pamelo... nekur neesmu tik garšīgus augļus ēdusi… nu vismaz mango neteikti nē. Pēc šī “mārketa” apmeklējuma, devāmies uz sauzemi aplūkot citu tirgu, kur tirgoja visus iespejamos ūdens radījumus... diez ko apetelīgi neizskatījās, tomēr bija tos vērts apskatīt. Pēc šī brauciena mūsu “9 people group”  kā mūs iesauca devās tālāk uz pilsētu Rich gay, ar gidu vienojāmies, ka viņš mums nopirks biļetes sabiedriskajam autobusam 7USD, kas starp citu tomēr bija prieks tikai izredzētajiem, jo mums atbrauca pakaļ autobusa kompānija, nogādāja līdz autobusam. Autobusā mums pasniedza ūdeni, mitrās salvetes, patīkami . Mikroautobusā, kura lielāko daļu aizņēmām mēs eiropieši, mums vēl pievienojās kāds pāris no Frankfurtes, līdz ar to vietējie šajā autobusā bija tikai kādi pieci , kuri uzjautrinājās par to, cik lieli un gaiši mēs visi esam. Ceļš mums nebija nogurdinošs, laiks paskrēja nemanot un bijām pilsētelē ar nosaukumu Rich gay. Mūs protams aizveda uz autoostu. Sākumā, iebraucot autoostā, mēs apjukām, jo apstājoties, ap autobusu bija saskrējuši vīrieši dīvainā paskatā, un nu tik likās, ka mēs esam iekrituši un mums tūlīt visu iespējamo atņems, šoferis izkāpa no mašīnas, īsti nevarēja saprast, kādēļ tie lielie eiropieši ir sastinguši un ārā nekāpj. Vēlāk viņš mūs aicināja kāpt ārā, mēs ļoti cītīgi vēlējāmies sarunāt ar viņu, lai mūs aizved līdz viesnīcai, bet diemžēl viņš nerunāja angliski un līdz ar to mums nekas cits neatlika kā rāpties ārā no autobusa. Mums izkāpjot šie cilvēki metās mums visiem pa vienam virsū, piedāvājot takša un motorollera pakalpojumus, ja no tā atteicāmies, tad piedāvāja kaut kādus citus izbraucienus. Kādas 30 minūtes mēs netikām no viņiem vaļā, arī jautājot, kā nokļūt viesnīcā, viņi atbildēja, ka mūs aizvedīs, savādāk mums ceļu nerādīs. Tad nu nospļāvāmies un sadomājām, ka iesim paši meklēt. Izejot no autoostas sākām domāt kurp doties, nolēmām atrast kādu viesnīcu, jo tur noteikti kādam jārunā angļu valodā. Atrodot vienu viesnīcu, sākot interesēties, kā nokļūt uz mūsējo, ārā pie viesnīcas mums kāds puisis vienai meitenei no mūsu grupas jautāja – Kur es tevi esmu redzejis? Viņa ar izbīli veroties viņā, saka, ka pirmo reizi ir šajā pilsētā. Beigās arī noskaidrojām, ka viņš ir viens no gidiem, kas mūs iepriekšējā dienā ir redzējis citā pilsētā un, ieraugot deviņus cilvekus, saka “Āāāāā… 9 people group!!!” Tā nu mēs veiksmīgi sarunājām ar šo puisi, lai izsauc mums taksi un nokļūstam viesnīcā, kas bija ļoti izsmalcināta, atradās labā vietā un maksāja 15 USD par nakti. Vakarā devāmies atkal pavakariņot... izejot uz ielas, konstatējām, ka mēs uzjautrinām vietējos, kuri nav īsti redzējuši baltos un ir liela sajūsma par mūsu grupas vīriešiem, kuri sniedzās teju 2m augstumā. Meklējot, kur paēst, ieklīdām kādā restorānā, kur var nobaudīt visu ko redzi, kā audzē un tev piedāvā izvēlēties pilnīgi visu, pat bruņurupuci.Tomēr atsacījāmies, jo, kad noskaidrojām cenas, kļuva skaidrs, ka tas ir ļoti dārgi – apmēram 100 USD personai. Pēc mierīgi pavadītas nakts dodamies uz savu gala mērķi Pukokas salu... Zinājām, ka tur būs kūrorts, viesnīcas jūras malā, smiltis un kokteiļi... No Rich gay uz Pukoku bijām iegādājušies prāmja biļetes. Ar prāmi jābrauc divas stundas… un uz prāmja atkal esam liels pārsteigums vietējiem ļautiņiem, visi gribēja nofotografēties, sākuma tas liekas jautri, bet beigās jau apgrūtinājums, nevar tak ar visu prāmi nofotografēties, ja nu vienigi kopbildē :D. Pa ceļam uz Pukoku, jau sarunājām, ka mūs sagaidīs taksis . Kāpjot nost no prāmja, jau redzējām, ka mūsu takši jau ir vietās  Iekāpjot taksī mums atkal nosauca kosmisku cenu no personas 5USD, tas ir 45USD par 27 km. Skaidrs ir viens, ka atkal neko citu mēs prātīgu nevarēsim sadomāt kā ļaut mūs atkal “apčakarēt”. Jau iekāpjot taksī sacījām, ka gribam dzīvot bungalo un puisis, kas ar mums runāja, teicās, ka visu izdomās un aizvedīs, tā arī notika – tikām aizvesti uz bungalo tieši pie jūras, kas mums izmaksāja 25USD dienā... kādas satriecošas sajūtas!!! Tu zini, ka piecu dienu brauciens uz turieni ir to vērts!!! Tāda sajūta, ka esi bagātību meklējumos bijis un nu esi atradis. Iečekojāmies viesnīcā, ar puisi jau bija sarunāts, ka īrēsim motorollerus, jo ar mašīnām tajā apvidū pārvietoties nav iespējams. Vienojamies, ka diena izmaksās 10 USD – nepagāja ne 20 minūtes, ka viss jau stāvēja pie mūsu bungalo durvīm. Tad jau pirmajā dienā kāpām uz motorolleriem un laidām uz pilsētu pirkt avio biļeti atpakaļ uz Hosiminu. Tas mums izmaksāja 50USD, pēc biļešu iegādes bijām gatavi papusdienot... braucot pa pilsētu ieraudzījām smuku vietiņu un ievērojot, ka tur saimnieko baltais, izlemjam doties tieši pie viņa, kaut gan gala rezultātā secinam, ka angļu valodu viņš tomēr neprot, bet tas mūs neatturēja tur palikt (pusdienas mums no personas izmaksāja 5USD). Papusdienojot, konstatējām, ka atrodamies blakus pērļu veikalam. Pukokas sala ir slavena ar lētām pērlēm. Tad nu nolēmām ielūkoties, cenas lētas, sākot ar 5USD par pērļu rokassprādzi. Pēc pusdienošanas noskaidrojām, ka viņiem ir arī “night market”, uz kuru var braukt pirkt pērles vēl lētāk, tad nu nolēmām doties aplūkot šo pasākumu, konstatējām, ka tik tiešām pērles vēl lētākas, gredzens ar pērli nemaksā dārgāk ka 2USD. Pēc kārdinošajām cenām dodamies uz viesnīcu, lai gatavotos nākamajai dienai. Nākamajā dienā, nolēmām doties uz pērļu rūpnīcu, kur var apskatīt, ka viņi tās audzē, cenas, protams, ļoti augstas.. bet cita kvalitāte. Pēc rūpnīcas devāmies aplūkot kādu viņu ūdenskritumu… brauciens uz turieni nebija no tiem vieglākajiem, jo jābrauc pa šausmīgiem ceļiem, un jacenšas nenokrist no motorolleriem. Nokļūstost pie ūdenskrituma, atkal saproti, ka ir tā vērts braukt tos briesmīgos neceļus, lai redzētu šo dabas skaistumu. Pēc tam dodamies projām uz viesnīcu, esam pārguruši, arī vakarā jāatdod braucamrīki. Prātīgi devāmies mājās. Amizanti sanāca ar rolleru atdošanu, jo tiklīdz ierauga kādu skrambu, praktizē lielas naudas pieprasīšanu, tā nu mums gadījās, ka divi rolleri no mūsu grupas bija saskrāpēti... viens bija pilnīgi jauns, un nācās šķirties no 150USD un otram paveicās, kas starp citu vairāk bija apskādēts, skāde maksāja tikai 70USD. Nākamajā dienā bijām pasūtījuši braucienu ar laivu, lai makšķerētu un snurkelētu. Nebijām izvēlējušies to labāko dienu, tādēļ iesākumam nolēmām makšķerēt... kaut arī sākās negaiss, mēs visi iegājām pamatīgā azartā un makšķerējām, pēc tam sāka jau spīdēt saulite un devāmies snurkelēt. Tā kā esmu snurekelējusi jau iepriekš - Sarkanajā jūrā, tad varu teikt, ka šajā jūrā nav jēgas to darīt, neko nevar redzēt, nav tik skaisti. Pēc šī brauciena, tikām aizvesti uz Ziemeļiem, kur ir fantastika jūra, diemžēl mums gadījās slikta diena un nopeldēties neizdevās. Tad nu pēdējā diena tika pavadīta tikai pie jūras... Pēc tam devāmies prom, atpakaļ uz Hosiminu, uz to pašu viesnīcu Madam Cuc. Īsumā - valsts skaista, kopā pavadījām nepilnas divas nedēļas un varu teikt, ka tas ir par maz... lai visu redzētu, vajag vismaz mēnesi, ja ne pat vairāk….


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais