Nepāla, 2015
|
Emīls Pūlmanis
|
Nepāla nepārprotami bija labu laiku manā ceļojumu plānā kā “must do trip”. Lai gan parasti visus ceļojumus kārtīgi plānoju, šis sanāca tādā steigā un praktiski divus mēnešus pirms brauciena. Šoreiz atvaļinājums pēc manis “kliedza”, pēdējās nedēļās darba daudz, jo daudz un visiem visu vajag, uzrodas sen nedzirdēti radi un paziņas un tas viss pēdējā nedāļā pirms braukšanas, kad vēl daudzas lietas darāmas. Pēdējā diena ofisā un beidzu to ar atlūgumu, jā, šoreiz ilgi domāju, bet uzsāku savu ceļojumu ar atlūgumu. Dzīvē vajag izmaiņas, un izmaiņas ir viens no attīstības katalizatoriem tāpēc ceru, ka lēmumu pieņēmu pareizi.
Lai nu kā, esmu ceļā uz Amsterdamu. Lidojumu uz Nepālu esmu izvēlējies ar Apvienoto Arābu Emirātu kompāniju Etihad. Reisi savienoti un uzkavēšanās lidostās īsa. Diemžēl Amsterdamā kaut kā pašapkalpošanās automāts negribēja iedot nākamās iekāpšanas kartes, īsti arī nebija servisa darbinieku kam apjautāties. Vienīgie personāži ir KLM darbinieki, kuri laipni man arī iedeva Etihad iekāpšanas kartes, taču brīdināja, ka kaut kas īsti nav kārtībā un iespējams vēl jāpārbauda tās Abu Dhabi. Turpinu uz Abu Dhabi. Abu Dhabi lidosta, protams daudz lielāka par Rīgas lidostu, bet salīdzinoši skaitās maza un vienmēr ir pārpildīta. Etihad šeit pieder vesels termināls. Blakus bankomāts, kas izdod zelta stieņus banknošu vietā :) Attiecībā uz Etihad varu teikt, ka serviss ir labs un līdzinās Emirates servisam. Vietas šoreiz ļoti labas un gana plašas. Abu Dhabi dodos tālāk uz Kathmandu reisu. Tiek skenēta iekāpšanas karte un sāk mirgot sarkanas lampiņas, tādas pašas kā Amsterdamā, norāda, ka jāpārbauda nacionalitāte un personība. Dīvaini, gan, ka visu laiku vada datus no jauna. Šoreiz gan darbinieks paziņo “Happy Birthday Mr.Pulmanis your seat has been changed from 20C to 2C, you will fly on business class” (Daudz laimes dzimšanas dienā Pulmaņa kungs, Jūsu vieta no 20C mainīta uz 2C, lidosiet biznesa klasē), izmaiņas tiek veiktas ar pildspalvu turpat uz biļetes. Biju piemirsis, ka pienākusi jau mana dzimšanas diena. 4,5h lidojums no Abu Dhabi līdz Kathmandu pagāja vienā rāvienā. Nolaižos Kathmandu, pirmais iespaids tāds nekāds, lidosta tāda noputējusi un nu redzu acīm to, ko man stāstīja, viss vēl nedaudz viduslaikiem, tikai papildus nāk ne īpaša kārtība un tīrība. Imigrācijas kontrolē rinda bezgalīga, imigrācijas kartiņu aizpildīju jau lidmašīnā, tomēr paātrinājumu tas man nedod. Tieku līdz imigrācijas kontrolierim, saņemu zīmogus pasē, neviens jautājums netiek uzdots, pat par to, ka savu dzīvošanas adresi esmu norādījis pirmo laukumu, kas ienāca prātā, jo nezināju viesnīcas nosaukumu. Un kā izrādās te arī adrešu sistēma ne visai attīstīta un visas adreses tā arī norāda, ka trešais krustojums aiz skolas vai šķērsiela pie tāda un tāda laukuma...Visa on Arraival izmaksāja kādi 25-30 USD uz 15 dienām. Tieku līdz bagāžas savākšanas vietai, kur sanāk to gaidīt diezgan ilgi. Skats neko labs nav, visi grūstās visi gaida. Čemodāns tomēr veiksmīgi atceļojis un dodos laukā no lidostas, pirms izejas vēl pārbauda bagāžas talonu vai esmu īsto paņēmis. Ziniet vietējiem reizēm patīk paņemti tik cik var čemodānus :D
Pie izejas jau gidu un takšu jūra, puse mani sauc par sen pazītu draugu un saka, ka jābrauc ar viņu. Tomēr dodos tālāk un meklēju gidu, pūļa otrā galā tomēr satieku mūsu gidu. Ap kaklu man tiek aplikta sintētiska zīda šallīte kā welcome sveiciens. Ejam uz auto. Auto diez ko labi neizskatās un nodomāju, kur esmu iekūlies. Sākam kustību uz centru, kur tad arī sākas pirmais kultūršoks. Nepālu vienmēr asociē ar Himalajiem, skaistiem kalnu trekingiem, bet tai ir arī otra puse, liela cūku kūts, respektīvi cilvēki šeit par vides aizsardzību un dabas saglabāšanu maz domā. Satiksme drausmīga, brīžiem pa divām joslām rauj vaļā visas sešas joslas. Visi taurē un brauc kā grib. Luksoforiem bieži vien nav pilnīgi nekādas nozīme, jo tos vienkārši neievēro, tāpēc priekšroka lielākos krustojumos joprojām ir kustības organizatoram kā reālai personai ar baltiem cimdiņiem. Neskatoties uz haosu, kas darās ielās un uz ceļiem, auto vadītāji ir ļoti mierīgi un nosvērti. Uztaurē, bet vidējos pirkstus nerāda un nebļaustās. Izņēmums ir, ja galīgi lien virsu vai skrāpē mašīnu. Nepālā esmu sausajā sezonā un gaiss ir manāmi putekļains un ar smogu, kas diez ko labus skatus nerada. Tomēr, nebiju rēķinājies, ka Nepālā būs tik Indijiska visās tās izpausmēs, pat Hinduisms nu ir pārņēmis valsti un Budistu vairs kādi 15-20% palicis. Agrāk proporcija bija pilnīgi pretēja.
Pirmās dienas palieku Kathmandu centrā pie Thamel saucamā ielu tirgošanās rajona. Nu pēc standarta pilsētas centra neizskatās, viss vienās izkārtnēs, norādēs, būdiņās un galdos. Trotuāru Nepālā reti, kur sastapt, visi staigā pa ielu un auto tik taurē uz nebēdu. Beidzot esmu nonācis līdz manam Holly Himalaya hotelim, kas nemaz tik slikts nebija. Numuri pietiekami labi un tīri, siltais ūdens ir pat divreiz dienā, no rīta un vakarā.
Šodien paredzēts braukt skatīt Balto Gumbu (white Gumba), kas ir nozīmīgs budistu klosteris un arī Dalai Lamas ārvalstu rezidence. Tomēr, noskaņojums nav kur doties un ierosinu apskatīt apkārtni tepat, jo ir jau pavēls. Tāpēc vakars tiek pavadīts viesnīcas apkārtnē. Neskatoties uz policistu klātbūtni uz ielas vai ik uz katriem 10 soļiem tiek piedāvāts hašis, zālīte. Dažbrīd jau ļoti uzmācīgi. Vakariņas baudām palielā ļoti nacionālā un tradicionālā ēstuvē Gokarna House. Palielā zālē izvēlamies sēdēt uz tepiķīšiem, tādā kā nelielā skatuvītē, kur uz zemes salikti spilveni. Izvēlamies tradicionālo Nepāliešu ēdienu komplektu un tiekam cienāti ar vietējo šņabi, stiprs gan. Fonā tiek izpildītas vietējo kolektīvu deju uzvedumi un dziedājumi.
Ēdiens iesākumā man tiešām ļoti garšo, tāds Āzijas un Indijas mikslis, spēcīgām garšām. Nepālas virtuve ir diezgan veģetāra, bet tai pašā laikā daudzas no veģetārām lietām eiropiešiem un vietējiem pieejamas kombinācijā ar gaļu. Nobaudu vietējos pelmenīšus – Momo. Normāli kā dumplings āzijā un kā pelmenīši Eiropā :)
Pirmā diena galā
Otro dienu esmu rezervējis mountain flight (kalnu lidojums) tā kā sākotnēji nebiju plānojis Everestu apčamdīt ar rokām un nezināju, ka ceļojuma plānos vēl būs vairākas izmaiņas, tieši šis lidojums kalpoja kā lieliska alternatīva, lai aplūkotu visus Himalajus no maksimāli iespējama tuvuma un par sapratīgu cenu. Lidojums ilgst 1h un maksā aptuveni 120 USD. Katram pasažierim ir 2 vietas, respektīvi visas vietas ir pie loga abās ejas pusēs. Lidojums paredzēts 7:00 no rīta. Izvēlamies Buddha Air kalnu lidojumu. Ierodamies domestic flight termināli, apkārt skraida mērkaķi, termināli notiek lieli celtniecības darbi un bez jebkādām emocijām un drošības normām dodamies cauri visām būvbedrēm. Vietējo lidojumu terminālis diezgan pa-briesmīgs, viss noputējis, stikli necaurredzami un nospeķoti ar pirkstu nospiedumiem. Saprotu arī kāpēc nevienai no Nepālas avio kompānijām nav atļauts šķērsot Eiropas Savienības robežas. Drošības izpratne te ir visai aprobežota. Skeneros neskatās, rokas bagāžā vari ielikt da jebko, bet kabatas gan viņiem patīk tīrīt un atņemt lietas. Šķidrumus ved cik gribi. Pašā termināli nedaudz atkal Indijas piegarša daudzās pakas satītas avīzēs un vēl tik trūkst vistas, kas apkārt skraidītu. Bet to aizstāj mērkaķi. Lidojumu informācija tiek rādīta uz parastu plakanekrāna TV uz kura tiek pārraidīts datorā esošā powerpoint prezentācija, pat nav pacentušos uzlikt full screen. Šeit arī sākās pirmā lidojumu kavēšanās, kas turpinājās visu ceļojumu laiku. Viss dēļ miglas un smoga, bet izrādās arī kalnos vēl nav īpaši labs skats. Ik pa laikam uz ekrāna laiki tiek pārcelti uz priekšu. Tā gaidām vairākas stundas un šķiet, ka tikai pēc 10:00 rītā tikām pie lidojuma. Kalnu lidojumam iesaku sēdēt labajā pusē. Kalnus gan redzēsiet pēdējie, bet toties, kad būs labās puses kārta tie būs redzami daudz tuvāk nekā no kreisās puses sēdvietām. Katram pasažieriem iedod Himalaju kalnu kontūrkarti ar minētām visām lielākajām un slavenākajām virsotnēm. Stjuartes apstaigā un palīdz norādīt uz vajadzīgām virsotnēm. Pēc kāda laika arī pa vienam, bet katrs var apmeklēt pilotu kabīni un apskatīt kalnus frontālā skatā. Kad pienāca mana kārta bijām izlidojuši tieši pretī everstam. Pēc tam sākām lidot pa kreisi no Everesta gar Himalaju kalnu nogāzēm. Līdz ar Anapurnas virsotnēm atgriežamas Kathmandu lidostā.
Gids mūs pārgaidījies. Tālāk dodamies uz Pashupatinath Templi, kas ir viens no slavenākajiem un nozīmīgākajiem tempļiem, nu jau gan Hinduistiem, gan Budistiem. Tempļa komplekss atrodas Bagmati upes krastos un ir ļoti sakrāla un nozīmīga bēru ceremoniju vieta. Cilvēku kustība te ievērojama, pa ceļam ielu tirgotāji, gar malām mērkaķi lēkā, mazi bērni skraida apkārt un diedelē naudu. Bagmati upes krastos, kas nostiprināti ar akmens un cementa plāksnēm ir izveidotas īpašas bēru ceremoniju vietas, kur iespējams novietot nelaiķi un veikt nepieciešamos rituālus, līdz to turpat pilsētā sadedzina. Skati nav no tiem patīkamākajiem, bet ļoti interesanti pavērot, kā notiek rituāli, kā nelaiķim apmazgā kājas turpat upē, kā notiek dedzināšana un kā tiek atliekas ieslaucītas turpat upē, kā pārsimt metru tālāk bērni plunčājas pa ūdeni un visu pārējo. Tempļa kompleksā atrodas arī veco ļaužu aprūpes nams (lasīt nabagmāja), māsiņa rūpīgi apstrādā kādas kundzes kāju ar apsēju. Blakus piestāj mašīna, skatos, ka tiek atvest kārtējais līķis. Apkārt staigā Saadu – tādi pus svētie ar nomālētu baltu ādu. Jāsaka gan, ka reti, kurš Saadu šeit ir īsts un vairāk gan saģērbušies, lai no tūristiem nopelnītu kādu rūpiju. Notiek ubagošana arī, daudziem ir nolikti priekšā maisiņi, kuros ir rīsi. Cilvēki ejot garām ziedo pa saujai rīsu. Ja nav nauda, tad vismaz ziedo, ko ēdamu. Saziedotos rīsus vēlāk apvāra un apēd. Var redzēt indiešu tūristu grupas, kas ieradušās šeit kā uz svētvietu. Cilvēki nes ziedojumus arī nosacītiem Hinduisma dieviem, ziedo naudu, monētas, tikmēr kāds cits nopakaļus to visu savāc un sabāž savās kabatās. Tempļa svētajās vietās ne hinduistiem ieeja liegta. Vēlāk dodos uz kompleksa otru pusi, kur kalna pakājē visi “svētie”, Saadu atdarinātāji lēnām gatavojas Šivas dzimšanas dienai. Gruzd ugunskuri, jo viņi te zvelnē dienu un nakti, smēķē zāli un bauda hinduismu. Tālāk starp nelielām stupām uzglūn mērkaķi gaidot, ka kaut ko atmetīs arī šiem. Tēlošana, ka Tev kas gards rokās ir neizdosies un mērkaķis šņākdams apvainosies, ka māni viņu. Tālākā nostūrī viena grupiņa gatavo pusdienas, cenšos nobildēt saņemu pāris lamu vārdus angliski un kaut ko daudzstāvīgu nepāliešu valodā. Gids šiem aizrāda, ka tā runāt nepieklājas un, ja nevēlas, lai bildē, lai tā arī pasaka. Vispār Nepālā tūrists vietējiem ir kā staigājoša dolārzīme un bieži par fotografēšanu man prasa naudu. Neuzskatu, ka tas ir normāli. Pa tempļa kompleksa aizmuguri ejam lejā pa kalna nogāzi līdz nonākam līdz iecienītai precību vietai. Te uz tempļa sienas attēlots arī iespējams vecākais Nepāliešu transvestīts :)
Tālāk braucam uz Boudnath Stupa, kas ir viena no pasaulē lielākajām budistu stupām. Apkārtne ir izteikta budistu apdzīvots mikrorajons Katmandu ielejā. Šajā apkaimē ir arī vairāki budistu tempļi. Stupa tiešām liela un uz tās var uzkāpt un apstaigāt, tās pašā augšā uz Tevi raugās dzīvelīgas un mistiskas acis. Apkārt daudz bodes, kafējnīcas, viesnīcas, baložu pilni pagalmi, suņi un ubagotāji. Piestājam pie liela vīraka cepināmā trauka, vīraka smaka man jau pirmajā dienā vairs diez ko nepatīk, jo pēc apbērēšanas vietas apciemošanas, kur viss smaržoja pēc vīraka, to saistu tikai ar nepatīkamas smakas nomākšanu. Vīraks arī kristietībā izmantots bija nevis ka nozīmīgs rituāls, bet, lai mācītāji spētu izturēt svētceļnieku spēcīgo aromātu. Vīraks budismā un hinduismā apzīmē ceļu uz nirvānu, jo dūmi ceļas augšup, sasniedzot nirvānas orbītas. Šajā rajonā vietējiem ir arī sava valoda, ko īsti nepālieši nepārvalda, bet visi runā arī nepāliešu valodā.
Tālāk dodamies uz Swayambhunath Stupa, ko biju ielicis savos plānos, kā obligātu. Šo dēvē arī par Monkey Temple (Mērkaķu templis), jo apkārt un tajā dzīvo daudz mērkaķu. Ļoti daudz, gan nebija, tikpat kā gar citiem lieliem tempļiem. Pie ieejas bars vietējo cenšas uzmest monētas uz veidojumu baseina vidū, kur neliels trauks. Ja trāpi, tad veiksme Tavā dzīvē garantēta. Blakus arī mērkaķu baseins, kur tie labprāt mazgājas. Staigājam pa vēsturisko kompleksu, daudz nelielu stupu, kas te ir kopš viduslaikiem, no kalna paveras skaists skats uz pilsētu un kokiem, kura zaros lēkā mērkaķi, raugoties no kalna lejā paveras viena vienīga cūku kūts, plastmasas pudeles, papīri, viss tiek izmests, kur vien var. Pie tempļa izejas spogulis un apakšā uzraksts “Pasaulē bīstamākais dzīvnieks”.
Diena galā. Vakariņas turpat pie viesnīcas jaukā restorānā slēgtā dārza teritorijā.
Nākamajā rīta izstaigājam Kathmandu Durbar Square. Durbar Square ir apzīmējums seniem laukumu kompleksiem pie karaliskajiem galmiem viduslaikos. Šeit ir daudz dažādu tempļu un svētvietu, apbrīnojami smalkas detaļas, kokgriezumi un viss no tik seniem laikiem, pat no 14.gadsimta. Daudzas lietas atkal ataust no kultūras vēstures stundās mācītā. Mitoloģiskie tēli, atkailinātu aktu kokgriezumi un gleznojumi. Ieejas maksa laikam nebija dārga, bet visur ieejas maksas bija iekļautas cena par kādu vienojāmies ar vietējo gidu. Komplekss iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Arī šeit ne visi tempļi atvērti apmeklētājiem un daži no tiem tiek atvērti tikai reizi gadā budistiem vai hinduistiem.
Līdzīgs komplekss ir arī Patan Durbar Square, kas atrodas braucienā uz otru pilsētas galu. Šajā kompleksā ietilpst 55 galvenie tempļi, kas ir nozīmīgi kā hinduistiem tā budistiem. Slavenākais noteikti būs Krišnas templis, kurš būvēts Šikharas stilā, ar elegantiem Rāmajana, budas, šivas grebumiem un terakotām, tostarp Makhabarata attēlošanu. Šo laukumu mums izrāda cits gids, tāds pavisam maza auguma nepālietis ar tadu kolorītu mugursomu kā deviņdesmitajos gados no Ķīnas tika ievestas arī Eiropā. Gids vēlreiz izstāsta budisma veidus un atšķirības, arī šoreiz daudz kas šajā sakarā kļūst skaidrs. Tālāk apstaigājam vietējo rajonu, dodamies uz nelielu terakotas stilā būvētu templi, kas nesen pamatīgi cieta zemestrīcē, pēc atjaunošanas, palika daudz materiālu no atliekam, no kā sanāca vēl viens neliels templītīs. Gluži kā padomju laikos skrūvējot kādu detaļu, kad paliek pāri vēl daudz skrūves :D Šeit arī mums atļauj ieiet vietējā miteklī un uzkāpt uz jumta. Iemetu acis Nevearu tipiskā dzīvoklī. Dzīvo diezgan nabadzīgi, viss ļoti vienkārši, guļ turpat uz grīdas. Lejā mani noķer Nepālas nacionālā televīzija, gatavo sižetu par valentīndienu un aicina man ko teikt šajā sakarā. Stāstu, ka pats esmu dzimis valentīndienā un esmu liels atradums, mani moka labu laiku un viss pārraug pamatīgā sižetā. Vēlāk gids teica, ka esot mani redzējis pa TV.
Dodamies skatīt slaveno koka logu ar pāva grebumu, blakus logā uz palodzes sēž īsts gailis, skats sirreāls, divi putni blakus, viens dzīvs otrs izgrebts. Kundze gados šķetina dziju priekš aušanas, cenšos nobildēt un atkal saņemu bļāvienu, ka jāmaksā par bildēšanu, arī šoreiz atsakos. Dodamies ap stūri, kur vairākas vietējo keramiķu darbnīcas, viss laukums ar dažādās stadijās izkārtotiem māla podiem, sarkaniem, melniem. Kundze tos slīpē un krāso dabīgās krāsās. Vīrs darbnīcā aicina sēsties pie ripas un ko uzveidot no māla, šoreiz laipni atsaku, jo zinu, ka atkal prasīs rūpijas. Nepālā par visu jākaulējas un jākaulējas kārtīgi un man tas riktīgi nepatīk, esmu slikts kaulētājs. Cenšos izvairīties no šāda veida darījumiem.
Laiks pamest Kathmandu ieleju un doties uz Pohkara. Dodos uz kolorīto Katmandu lidostu, kā jau pienākas arī šoreiz lidojums nebūs laikā, joprojām dūmaka un smogs. Beidzot tiekam lidmašīnā. Lidojam atkal a slaveno Buddha Air. Lidojums kādas 20 minūtes. Līdzi bagāža trīs dienām, pārējo nododu glabāšanai viesnīcā Kathmandu. Pokharas lidosta patiešām neliela un smieklīga, bet viss bez starpgadījumiem. Dodamies uz viesnīcu. Pokhara atstāja labu iespaidu – mierīgāka, tīrāka, klusāka, liels ezers, neuzbāzīgi cilvēki. Gids nav bijis līdz šim viesnīcā tāpēc satraucies nāk līdzi, lai visu pārbaudītu. Numuri patiešām labi un nesūdzamies. Restorāns uz jumta un simtiem citu laukā uz ielas. Pokhara ir aktīvās atpūtas pilsēta, kas piedāvā laivošanu, paraglaidingu, parašūtus, pasaulē garāko trošu ceļu, ir izejas punkts daudziem kalnu pārgājienu maršrutiem, tostarp Anapurnas aplim un slavenajam Poonhil. Viss jau būtu labi, ja vien joprojām nebūtu tā dūmaka gaisa, līdz ar to elpu aizraujošie skati uz sniegotajām Himalaju virsotnēm izpaliek. Jūtams kā visi gatavojas Širavatri – Šivas dzimšanas dienas ballītei, policija braukā pa ielu un atskaņo paziņojumus par organizatoriskiem jautājumiem, satiksmes organizāciju, uz ielām tiek likti baļķu gabali ugunskuriem un aizvien vairāk tiek pārdoti cukurniedru kāti. Dodamies laivu braucienā un apmeklējam templi ezerā uz salas. Laivotājs jauns skolas puika, šim gan iedevu dzeramnaudu, jo redzēju, ka priekšnieki praktiski savāc visu naudu no laivotājiem, bet darbs ir grūts. Atpakaļ ceļā izstaigājam promenādi un nostaigāju gar tās daudzajiem ielu kafejnīcām, restorāniem. Viss tik svešs un nezināms un gribas uzzināt, ko tirgo. Esmu vienmēr ļāvies izaicinājumiem un teicis, Emīl, dari to, ej nogaršo rīsa žurku ceļmalā, uzkod pa kādam ceptam sienāzītim, kāpēc, lai Nepāla būtu izņēmums? Sāku baudīt no visa pa druskai. Sanitārie apstākļi nav diez ko labi, bet neba nu pirmā reize. Satiekam franču tūristes, kas ļaujas līdzīgiem eksperimentiem kā es un uz maiņām garšojam dažādas lietas, stāstot viens otram ko vērts nobaudīt. Daudzas lietas bija asas, dažas pretīgas, piemēram visas tās lasī lietas, kas sava veida jogurts. Piena produkti Nepālā vispār deficīts un padārgs prieks, tāpēc, ne vienmēr būs svaigi un labi. Aizvien vairāk analizēju sanitārās normas, kas īpaši iepriekš nav mani mulsinājušas, bet šeit pievēršu uzmanību. Restorāna ēdienkarte saka, ka ledus tiek sasaldēts teju vai no Evian ūdens un salāti mazgāti jodētā ūdenī :) ēdiens joprojām gana gards. Sliktākā gadījumā vienmēr vari nobaudīt eiropiešu virtuvi. Jāsaka, gan, ka picas te dārgas vai vispār nav pieejamas, pat ja ēdienkartē ir. Kā minēju piena produkti dārgi, arī siers.
Jau no rīta sāku sajusties nedaudz jocīgi, tā kā dullums, tā kā galvas sāpes, tā kā temperatūra, bet kaut kā turējos. Vakarā jau jutos pavisam slikti. Šaubos vai no maniem eksperimentiem, jo vēdera problēmas nav un arī iepriekš visu esmu labi panesis. Vakariņas normālā restorānā ar jodūdenī mazgātiem salātiem, iedzeru pāris kokteiļus, kas tā ne visai man, bet laimīgā stunda paliek laimīgā stunda. Vakarā sākas ugunskuru kuršana, visi priecājas, daži vietējie pīpē zāli, cerot sasniegt nirvānu un liek cukurniedru kātus ugunskurā. Pēc kāda laika kāti tiek ņemti no ugunskura laukā un triekti pret asfaltu un tad atskan pamatīgs blīkšķis, jo skaļāks sprādziens, jo skaļāki aplausi. Es arī paprovēju. Kārtējo reizi ļaujos eksperimentiem un paceļu sasprāgušo cukurniedru gabalu no asfalta un sūcu silto cukuroto suslu pa tiešo no cukurniedru kāta. Joprojām nejūtos labi, bet cenšos baudīt apkārt notiekošo. Nakts paiet ar palielu drudzi, labi ar nežēlīgu drudzi un vairākas reizes sēžu dušā zem aukstas ūdens šalts, lai kaut kā nodzītu temperatūru. Paliek vieglāk, bet pēc kāda laika joprojām mostos un procedūru atkārtoju. Te paliek auksti un slēdzu apkuri iekšā, te atkal lieku kājas ledainajā ūdenī. Paracetamolu normu esmu izstrēbis. Jāceļas 5 no rīta, lai dotos uz Sarangkot kalnu skatīt saullēktu. Viesnīcas darbinieks stāsta, ka ļoti jauks laiks, nodomāju, kā viņš to zin, ja laukā melna nakts. Kārtējais mierinājums tūristiem, ka nebūs dūmakas. Es uz šiem māņiem vairs neuzķeros un uz neko pārsteidzošu neceru. Jūtu, ka drudzi atpakaļ un mašīnā man ir ļoti karsti. Kratāmies augšup pa kalnu, priekšā un pakaļā daudz tūristu autobusu. Pēc vakardienas svinībām esam tikai ar šoferi, jo gids jau piekodināja, ka nedaudz pabalēsies un nebrauks līdzi. Šoferis pieved pie kāda restorāna, saka, ka šeit būs mierīgāk un labāk, lai tik pasūtot, ko dzeramu vai uzkožamu. Joprojām melna nakts, izkāpjot no mašīnas klāt jau vietējais čalis. Un uzmācīgi visu ko stāsta, saprotu, ka atkal gribēs naudu, saku, ka atbraucām baudīt saullēktu un gida pakalpojumi nav vajadzīgi. Visu laiku viņš neatpalika no mums. Pasūtu kafiju, nav tik traki. Blakus arī normāla krievu ģimene, vienīgie krievu tautības cilvēki ko ārpus lidostas sastapu. Lēnām aust saule tālumā cilvēku pūļi, visi grib redzēt sauli uznirstam aiz Himalaju sniegotajām virsotnēm. Dūmakas dēļ to visu var baudīt ar neapbruņotu aci un saules disks oranži dzeltens lēnam ceļas augstāk un augstāk. Uz brīdi aiz muguras izklīst dūmaka un paveras skats uz Anapurnas pusi, skaisti skati uz sarkanīgi sniegotiem Himalajiem, bet tas uz īsu brīdi. Joprojām jūtos gaužām slikti un tad vēl tas vietējais čuvaks, kas ne soli neatkāpjas. Nolienu stūrī saskaitīt kādu banknoti, ko šim iedot. Tā kā rītu paboja, iedevu tikai 200 rūpijas.
Braucam atpakaļ. Pievienojas kaulu laušana, drebuļi, sauss klepus, tā jāciešas, bet nesanāk. Tuvākā aptiekā raugos pēc kāda klepus sīrupa. Vienīgais brīnums, ko dabūju bija bromheksīns ar padomju laiku slaveno dimedrolu un kaut kādu amonija savienojumu. Neko daudz nelīdzēja.
Dodamies uz Devi's Fall, jeb senais nosaukums Hell's Fall. Jauno nosaukumu iedeva pa godu Dāvidam, kurš te ievēlās un palika. Ūdenskritums tādā kā ielejā gāžas kaut kur dziļi pazemē. Sastopam nepāliešu studentu grupu, ļoti draudzigi un grib bildēties. Ļauju to prieku. Pastaigājam pa parku, daudz lauvmutīšu zied, prīmuliņas, mīlestības koks. Tālāk Gupteshwor ala un Mahendra ala, kas ir vietējo hinduistu svētvieta, cilvēku, ka mudž, visi nāk ar ziedojumiem, sievietes krāšnos tērpos, tiek kūpināts vīrāks, viss vēl Šivas dzimšanas dienas iespaidos, pazemē ir neliels templis, kur visi rindā stāv lai ziedotu kādu rīsa graudu, pienu auglībai, hinduisti liek sarkanbrūnās pļekas uz pieres – Tika, man arī piedāvā, atsakos, visi ar to pienu laistās un vēl pieskaras un pie lūpām liek, ļoti sanitāri. Ala tumša, vēsa un drūma. Virszemē statuja ar 5 čusku – kobru galvām. Jā, Nepālā kobras arī var sastapt arī kobras un tām ir ļoti simboliska nozīme. Kā nekā leģenda vēsta, ka visa Kthmandu ieleja reiz bija viena liela ūdenskrātuve, kuras ūdeni nolaida un mudžēja no čuskām, kuras vēlāk tika izgaiņātas un attīstītas apdzīvotās vietas. Dodamies uz vietējo restorānu iekost. Neko sanitāri atkal nav un apkalpo mazi bērni. Bērnu nodarbinātība ir parasta liet, arī viesnīcās grīdu mazgā un čemodānus stiepj bērni...nožēlojami, bet nauda jāpelna. Izglītība Nepālā ir par maksu, arī pamatskolas. Priecājos, ka dzīvoju Latvijā! Pasūtu momo, vietējos pelmeņus, man tie ļoti garšo. Elektrības nav un darbina ģeneratorus. Nepālā elektrība ir deficīts un elektrība tiek uz maiņām pa rajoniem pieslēgta uz noteiktu skaitu stundu. Pēc maltītes dodamies uz Balto upi un Jholunge tiltu, kas ir iekārts tilts pāri lielai ielejai. Mazi bērni skraida apkārt, žēl, k nesapirku kompetes, ko padalīt, acīmredzmi, ko gaidīja. Tilts iespaidīgs, bet analizējot apkārtni, novēroju, ka kanalizācijas izvadi no mājām iet turpat aizas malā, viss notek lejā upē. Tas pats ar saimniecības atkritumiem,visu gāž pāri malai ielejā. Apakšā ganās govis un palienes pļavas arī apstrādā, kad to iespējams darīt un nav applūdusi. Dodamies tuvāk aplūkot baltos ūdeņus, kas veidojas dēļ minerāliem un kaļķa. Vietējiem svēts ūdens, visi dzer un slapina seju, analizēju apkārtni, tie paši kanalizācijas vadi iztek tepat, tuvējā sausā ateja arī tepat notek. No svētā ūdens atsakos, pat, ja tas man nodrošinās mūžīgu nemirstību.
Brauciens uz Pasaules miera pagodu (World Peace Pagoda) – iespaidīga pagoda kalna galā ar skatu pār Pokharas ieleju un Fewa ezeru. Kāpiens gana stāvs un elpu nedaudz aizsit. Pa ceļam omīte dodas augšup, kundze stipri gados, izpirkusi paunu nesēju, vietējo sievieti, kas lielā grozā uz muguras, kuras svaru tur lentas, kas aplikta ap galvu. Teikšu godīgi, paunu nesēja izskatījās 10 gadus vecākā nekā eiropiešu tūriste. Izskatās, ka arī brauc uz palikšanu, jo apšaubu tās spēku uzkāpt un nokāpt. Apstaigājam pagodu, taisām bildes, kurpes gan te bija jānovelk, neskatoties, ka tāda pati pagoda kā Kathmandu, kur nebija jānoaun apavi. Šī pagoda iepriekšējās sezonas musonā bija apdraudēta, jo bija lieli zemes nogruvumi no kalna, cilvēki gāja bojā, vairākas mājas pazuda. Tagad par ziedojumiem nogāze tiek nostiprināta. Drusciņ atvelkam elpu un dodamies lejā.
Aizmirsu piebilst, ka pirms lidojuma uz Pokharu saņēmām ziņu, ka Ķīniešu komunisti ir apturējuši Tibetas ieceļošanas atļauju izsniegšanu. Tāda rūgtuma sajūta, jo tik lielas cerības bija liktas uz Tibetas apciemošanu. Mēģinājām pat citas tūrkompānijas, bet visur tika saņemts atteikums, tikām gan iepriekš brīdināti, bet taaaaa gribējās... Dēļ šī visa jāpārplāno ceļojums, pirms Čitvanas nacionālā parka ceļojuma ieliekam papildus ceļojumu uz Gorkhas ciematu, no kura slavenās Gurkas – vietējie cīnītāji cēlušies.
Lai gan Nepāla relatīvi ir mazāka nekā Latvija, absolūtos skaitļos ņemot vērā saspiestos kalnus tās platība ir divtik lielākā nekā Latvija. Ceļš uz Gorkhu ved līkumots un tuvojamies kalniem. Gorkha jau skaitās kalnu pilsēta, lai gan augstums nav diez ko liels – kādi 1135 m. Toties manāmi jūt Himalaju tuvumu. Paliekam labākajā viesnīcā Gorkhā. Nu diez ko laba nebija, tāds sešdesmito gadu padomju stiliņš, cietas gultas, vecas segas, spoguļi un kakti pēdējo reizi tīrīti 1978 gadā, viss noķepis. Neesmu snobs, bet, ja reiz maksā naudu, tad elementāru tīrību vajadzētu nodrošināt, neprasu džakuzī un spa, bet ar tīrību neaizraujas. Tas varbūt arī tāpēc, ka bieži strādā vīrieši, jaunieši, kuriem tīrības izpratne cit, saklāj gultas, iztīra gružu spaini un tas arī viss, protams gaida arī dzeramnaudu. Skats pa balkonu gan lielisks pār ieleju, virs mākoņiem. Jūtu, ka pekas atstiepšu, kāsis traks, drudzis nežēlīgs, saprotu, ka tabletes nelīdz un nepieciešamas antibiotikas, te protams tās dabūt nav iespējams, sadabūju no līdzbraucēju krājumiem 15 tabletes, vajadzētu vairāk, bet sadalu pa 2 tabletēm dienā. No jebkādām aktivitātēm Gorkhā atsakos un palieku gulēt. Ieslēdzos, bet pēc kāda laika kāds klauvē. Ienāk viens no jauniešiem un pārbauda vai dzīvs, pieliek roku, saka, ka degu kā ugunīs, prasa vai ko negribu. Saku gribu apelsīnu sulu, kaut vai no tetrapakas. Saka, ka sulas nav. Labi iztiksim ar tēju. Šis saka, ka vajagot karstu pieniņu iedzert, to izdzirdot barības vads sarosās un manāmi liek noprast “tik paprovē un Tu dabūsi mani redzēt dzīvē”, atsakos. Prasa, kad pēdējo reizi ēdu, saku, ka neatceros, laikam Pokharā pirms 3 dienām. Viņš saka, ka savārīs oliņas, ka vajagot spēku, barības vads joprojām draud man, ka parādīs man tādu spēku, ja apēdīšu olas vai nedod dievs vēl karstu pienu iedzeršu. Nespēju pateikt, ka neēdīšu nekādas olas, tomēr piekrītu, lai atnes.
Saņemu savas olas un tēju, tēju izdzeru, olas nomizoju un izmetu pa logu. Cenšos daudz dzert savu maģisko ūdeni no LifeStraw.
Gorkha ir arī mūsu gida dzimtene. Šeit ir saknes visas Nepālas apvienošanai un šeit ir cēlušies slavenie Gurkas (Gurkha), par kuriem ne mazums filmas uzņemtas par to drošsirdību un varonību un kaujnieciskumu. Kaujās viņi devās bruņojušies ar Kukuri, izliekts zobens, tāds kā cirvis. Ar kukuri nepālieši ļoti lepojas, tos te pārdod uz katra stūra un labi ar roku veidoti kukuri maksā diezgan padārgi.
Gurkas bija iesaistītas arī cīņās ar britu kolonistiem, vēlāk arī ar Indiju, vēl vēlāk ienaidnieki kļuva par draugiem un briti sāka pat veidot speciālas Gurku vienības. Bija viena no labākajām karaliskās armijas vienībām, kas piedalījās misijās Āzijas valstīs.
Laiks doties uz Čitvanas nacionālo parku (Chitwan), kas ir Nepālas pašos dienvidos, lejā no kalniem. Pa ceļam apskatam arī Badnipur ciematu. Līdzīgi kā Peru makču pikču, pakalnu gali, ielejas, vecā arhitektūra. Augstu kalnos. Labs iespaids. Joprojām kāsēju, joprojām drebuļi, dzeru visas tabletes kādas pieejamas. Čitvanā, lai gan februāris, bet klimats ļoti maigs un brīžiem pat karsts, dienas laikā pat +25 (februārī!!!). Paliekam džungļu viesnīcā. Bungalo tipa mītnē. Tiekam uzreiz pie pusdienām, šoreiz bufetes tipa, viss gana labs. Sanitārās normas joprojām neko labas, galda salvetes pēdējo reizi mazgātas, kad vēl Čehiju un Slovākiju saucām par Čehoslovākiju, trīs dienu garumā tās tā arī netika nomainītas un katru reizi tika smuki salocītas no jauna. Domāju padzert kafiju ar pienu, bet piena trauka snīpītis norepējis ar vecu pienu un arī nav mazgāts kopš rožu revolūcijas laikiem, tik tiek papildināts ar svaigu pienu, bet mazgāts noteikti nē. Nākamās dienas bufete vairs nedarbojas, jo lielā ķīniešu grupa aizbraukusi un katram gatavo individuāli, joprojām neko nevaru ieēst, nu jau šķiet, ka nevis slimība pie vainas, bet gan psiholoģiski vairs nevaru “pacelt” viņu ēdienus. Ja jau iedomājos par kartupeļu biezputru ar biešu salātiem kā skolas ēdnīcā un rosolu piedevās, tad jau ar mani viss kārtībā. Parasti gan tiešām esmu visu ēdis, bet šoreiz vairs nevaru.
Čitvana ļoti atšķirīga no pārējās Nepālas, īsta lauku un džungļu dzīve, pa ielām staigā ziloņi un tie te ari taurē naktīs....pie mana numuriņa loga. Pirmajā vakarā vietējais onka no viesnīcas izvadā pa ciematu un aizved uz nacionālo parku, apskatām ziloņus, ejam gar upi un baudām saulrietu, vērojam putnus un pētām degunradžu kakas, pagaidām pašus nemana. Iepazīstamies ar Zviedru ceļotājiem, ar tiem tad pavadām turpmākās dienas. Vakarā runāju ar gidu un saku, lai cik ziloņi skaisti, es no džungļa safari ziloņa mugurā atteikšos, jo to esmu svēti nozvērējis sev pēc Taizemes. Zinot kā ziloņi tiek dresēti un to cik viņi saprātīgas būtnes, man vienkārši sirdsapziņa nepieļauj. To iesaku ikvienam tūristam, neuzturiet šo industriju. Ja zilonis krata galvu un groza to, kustinot ausis, tie nav odi no kā viņi cenšas atbrīvoties, tas nozīmē, ka viņi dzied Tatu dziesmu “Ja sashla suma, ja sashla suma”, jā, tas liecina, ka viņiem jau ir mentālas problēmas, stress, depresija, izmisums. Tas ir drausmīgi. Vienojamies bez papildus samaksas to aizstāt ar safari ar džipu. Turpinot atpakaļ ceļu gar upi uz viesnīcu pamanu vakara saulē gozējamies krokodilus, to te ir daudz. Pie otras izejas, ir liela atkritumu urna, kas arī sen nav tukšota, bet blakus zīme, ka glābsim dabu. Atkritumu apsaimniekošana Nepālā ir galīgā aizā. Labākā gadījumā urnas tiek izdedzinātas. Jā, vēl gids nopūšas, ak šī globālā sasilšana, laik tik dūmakains, kalnus neredz, bet to, ka pie vainas nav tik daudz globālā sasilšana cik pašu bezatbildīga rīcība viņiem grūti pieņemt. Ieraujam par kokčiku vietējā pludmales barčikā, cik nu pludmale, bet nu upes krasts tādu iespaidu radīja. Vakars viesnīcā, guļu kā princese zem rozā baldahīna, tagad tik saprotu kam to te vajag. Dušā pamatīgs tarantuls un istabā dūc odi. Jūtu, ka antibiotikas iedarbojas un nedaudz tā kā “atlaiž” plaušas un temperatūra krītas, lai gan joprojām klepoju visu nakti.
Nākamajā rītā dodamies uz laivu braucienu pa upi, plānā vērot putnus, krokodilus, ja paveiksies čūskas un deguņradžus, ja vispār būtu Budas svētīti varbūt arī redzētu Bengālijas tīģeri, bet tas šoreiz izpaliek. Brauciens apšaubāma līdzsvara koka laivā, upē, kurā mājo krokodili. Pa ceļam redzēju, ka viens krokodils dzinās vienam laivotājam pakaļ. Krastos krokodilu alas, putnu ligzdas, dabas daudzveidība fantastiska. Izkāpjam lielas pļavas krastā, dodamies uz ziloņu audzētavu un attīstības centru. Tajā neliels muzejs un aploki ar ziloņiem. Pavisam maziņie nav piesieti ar ķēdēm, bet skraida apkārt un ir ziņkārīgi. Viens tāds sabučāja mani no galvas līdz kājām. Tālāk dodamies ar kājām uz mežu, ļoti gribas redzēt tos degunradžus, sēžam skatu torni, neko vairāk kā stirnas, mērkaķus un iztālēm dažus lāčus nemanu. Kaut kur netālu jūtama ķīniešu klātbūtne. Tos vispirms sadzird kilometra attālumā līdz ieraugu. Ja kādreiz amerikāņi bija skaļi tūristi, tad nu ķīniešus vairs pārspēt nevar neviens. Pa mežu staigājam labu laiku, beigās vēl skatām lielus skudru pūžņus, līdzīgus kā Dienvidamerikā un Āfrikā. Tos, kas garšo skudru lāčiem.
Dodamies gatavoties safari. Izbraucam uz parka otro izeju, kur sēž inspektors un laivotāji, kas pārceļ pāri upei uz parka pusi. Viss stingri un katram caurlaide ar vārdu. Diezgan ilgi jāgaida bija. Visi kāpj pa džipiem un dodamies džungļos. Safari man ļoti patika, pa ceļam parka darbinieki ar ziloņiem veda laukā krūmu zarus, tālāk uz priekšu pāvi, kas dzīvo savvaļā, daudz stirnas, vēlāk izcirtumā arī vesels mērkaķu bars, dažādi stārķveidīgie un tad nu te tas ir, tālumā redzam degunradzi, diezgan patālu, bet šoferis piebrauc tuvāk. Liels un iespaidīgs, es pat nebiju pirms tam iedomājies, ka Nepālā būtu degunradži. Dodamies tālāk tuvojamies dziļiem džungļiem, kur tīģeru takas, bet dēļ dažiem ķīniešu jauniešiem šķiet tos nebūs lemts redzēt. Viņiem kļūst garlaicīgi un sāk paskaļi “vārīties”. Cerības gaist. Nonākam dziļi mežā, kur ir krokodilu audzētava, daudz baseinu, dažāda veida krokodili sadalīti pa izšķilšanās gadiem. Daži jokaini ar zobensveida purniem. Pēc kāda laika dodamies prom pa citu ceļu, braucam pa bez ceļu un sastopam jau pavisam tuvu degunradžus, pēc kāda laika vēl kādu. Mežacūkas, pāvi, tālumā atkal melnie lāči. Safari izdevies. Dodamies uz vakara kokteili. Mūsu gids vairāk tusē ar zviedriem, tiem bērni blondi ar zilām acīm īsts brīnums šai pusē, neskauž jau, bet uzmanību katram gribas izjust :)
Laiks doties atpakaļ uz Kathamndu, lidosim ar BuddhaAir. Neraža BudhaAir izpirkta un lidosim ar Yeti, jeb kā sauklis saka “Fly on time”. Kā tad, laikā nekas te nenotiek un mans “fly on time” notiek pēc trīs stundām, jo mūsu reisu ar kukuļa palīdzību nopirka kaut kāda vietējā princese ar miesassargiem. Korupcija Nepālā sit augstu vilni. Lidosta maziņa, bez skeneriem, somas pārbauda manuāli. Sieviete saka, lai tik lielās kabatas parāda un tas arī vis, vari kaut granātas pārvest. Lidojums kādas 15-20 minūtes, bet uz borta pasniedz riekstiņus un ūdeni. Jau atkal baudām Himalajus no gaisa.
Esam Kathmandu. Atlikušajā dienā braucam lūkot White Gumba. Šī ir viena no slavenākajām budistu vietām un tempļiem, te ir arī Dalailamas ārvalstu rezidence. Iespaidīga celtne pašā kalna galā ar skatu pār ieleju. Tīra, patīkama un ar čakliem budistu mūkiem.
Priekšā brīva diena un ilgi prātojām ko vēl ielikt ceļojumu plānos tā kā Tibeta izpalika. Protams sapnis bija par Everstu un tā bāzes nometni, bet to uzreiz jau bijām apmetuši, jo tas ir lidojums uz Luklu un vairāku dienu gājiens, vajag gatavoties, aklimatizēties un visu pārējo. Bet daudz pētām helikoptera lidojumus. Visi dārgi, nu ļoti dārgi ap 5 000 USD kā minimums. Saku gidam, ka vēl nesen Jaunzēlandē vismaz 3 lidojumus izmantoju un par lētākām naudām. Sākām skaitīt gaisā pavadīto laiku, lidojumu un visu pārējo, secinām, ka tomēr cenas ir pieņemas salīdzinājumā ar lidojuma laiku. Ķidājām interneta piedāvājumus, jo gida piedāvājumam neticam, atrodam vairākus lētākus piedāvājumus, bet visiem ir kādi vairāki “bet”, kas galu beigās to visu sadārdzina ievērojami. Beigās vienojamies par 4 000 USD par visu ekipāžu. Laiks nav daudz un noteikti pilnu helikopteru nesalasīsim, un labi vien. Sarēķinu cik esmu ietaupījis no Tibetas ceļojuma atcelšanas un palielinu savu budžetu par 700 USD, nu tā kā savu daļu būtu nosedzis. Viss. Došos iekarot Everestu.
Everests.
Lidojums agri no rīta, no tās pašas Kathamndu lidostas. Droši, ka nekas atkal laikā nenotiks. Taisnība. Gaidam labu laiku, kad atnāk pats pilots apsveicināties un pastāsta, ka neļauj vēl pacelties, migla, dūmaka, smogs, ka esot jāgaida, jo helikopteriem dod atļauju lidot tikai, ja ir vizuāli pārskatāma teritorija. Vēl pēc kāda laika jau dodamies uz skrejceļa otru galu, kur helikopteru novietne. Komanda gatavo ekipāžu, runājam ar vairākiem pilotiem. Viens ķīnietis sāk runāt ar mani krieviski, esot padomju laikos studējis Maskavā. Mūsu pilots ir visai liels retums. Viņš ir īsts Šerpa (Sherpa), to pašu Himalaju kalnu nomadu cilts pārstāvis, kas dzīvē izsities un izmācījies par pilotu. Helikopteru esot pirkuši Singapūrā un no turienes arī lidojuši uz Nepālu.
Vizuāli viss vienā lielā dūmakā un maz ko var redzēt, pēc kāda laika pamazām tomēr apstākļi uzlabojas. Lidojam kādas 40 minūtes, vērojot no gaisa kalnu ciematiņus, kur nav neviena paša autoceļu pievadu, viss ar zirgiem vai kājām. Nonākam līdz Luklas ciemam un Luklas lidostai. Viena no pasaules bīstamākajām lidostām. Skrejceļš tikai 400m garš pie tam nav līdzens, bet ar 12 grādu pacēlumu. Diezgan pabaisi, bet tas neietekmē helikopteru, toties lidmašīnas gan. Vienā galā klints, bet otrā galā dziļa aiza. Pēc garā lidojuma uzpildam degvielas krājumus, degviela te dārga, jo uz Luklu neved neviens ceļš tikai šī lidosta. Šeit sākas jebkura Everesta iekarotāja ceļš. Papildus uzpildām arī kravu – papildus degvielu, kas jānogādā uz tālākiem ciemiem. Pēc kāda laika turinām ceļu pa ieleju tuvāk baltajām, sniegotajām virsotnēm. Beidzot ir dzidri zilas kalnu upes un nelieli ciematiņi. Skatos uz tiem no augšas un domāju, cik tomēr cilvēki ir centušies, ka bez jebkāda ceļu pievada, kilometriem tālu ir saceltas normālas mājas. Redzam arī slaveno taku no Luklas uz Everesta bāzes nometni. Šeit dzīvo nomadu ciltis tā saucamie Šerpas, kuri Everesta rajonā nu ir kļuvuši salīdzinoši pārticīgāki nekā citi nepālieši ielejās. Tas skaidrojams ar tūrismu, porteriem, kas palīdz kalnā kāpējiem un tos pavada. Lidojam tuvāk Everestam, kurš kā jau iepriekš minēju šajā laikā ir īpaši drūms un melns, ar maz sniega. Laiks šķiet ideāls un varētu likties, ka īsti piemorts laiks kāpšanai Everestā, bet tā nemaz tas nav, pēcpusdienās Everestu apskauj mākoņi un spēcīgi vēji, reizēm putenis. Pilots jau Luklā uzlika skābekļa masku, piesakot, ja vajag, ka aizmugurē arī ir viens balons. Pagaidām iztiekam bez, kaut esam jau virs 5 000m, aiz emocīju uzplaiksnījuma nejūtu neko, ne slimību, ne skābekļa badu. Varbūt izskaidrojams ar Mildronāta trieciendevām, ko dzēru pēdējās 2 nedēļas un dažas dienas pirms sāku dzert Diacarb (Diamox). Esam Everesta bāzes nometnē, kas izskatās pēc tukša pamesta ledus lauka, drusku zemāk ir arī nometnes mājiņas, bet īstajā sezonā, ielejā ir arī daudz teltis, slavenos izkārnījumus un atkritumus nemana, laikam zem sniega vai zem vēja sanesām. Parasti ceļš te apstājas, bet esam speciāli lidojuši pustukšā, lai varētu uzlidot augstāk, par ko iepriekš vienojāmies. Lidojam tuvāk Everestam un augstāk. Esam gandrīz sasnieguši maksimālo helikoptera lidojumam iespējamo augstumu, gaiss ir ļoti retināts un helikopteram liela slodze, līdz limitam atlikuši 100m. Pirmajā nedēļā BuddhaAir man iedeva sertifikātu, ka neesmu uzkāpis Everestā, bet skāris to ar sirdi. Beidzot to saprotu un sajūta, ka tiešām esmu to skāris ar visu sirdi un dvēseli, tik tuvu un neticami. Joprojām jūtos lieliski un vēl elpoju pats. Lūpas gan nedaudz zilganas, pirkstu gali tirpst, bet tipiskas sliktās dūšas nav. Kādu laiku riņķodami, dodamies pa citu izeju, kur aiz nelielas ielejas paveras viens ciemats, tik augstu, turpat Everesta pakājē. Jaku aploki, kuri savā nodabā staigā pa Himalaju nogāzēm. Šeit audzē mums tik pazīstamos baltos kartupeļus, pretstatā ielejā audzētajiem sarkanajiem kartupeļiem. Laikā, kad Latvijā puteņo un ir pie sala, te ir stipri pavasarīgs laiks. Dodamies atpakaļ un apstājam Everesta skatu viesnīcā, kas ir teju 4000m augstumā. Vienīgā viesnīca pasaulē tik augstu un ar pilnu skatu uz pasaules augstākajām virsotnēm. Pilots dod kādas 30 minūtes un ļauj iet iemalkot kādu dzērienu vai uzēst brokastis. 30 min pārvērtās 3,5 stundās. Pilots lūdza atļauju piepelnīties un veikt dažas piegādes no Luklas uz kalnu ciematiem. Vēl pēc kāda laika teica, ka ir vajadzīga kādam kāpelētājām medicīniskā palīdzība. Sākusies spēcīga kalnu slimība, iespējams tūska. ļaujam doties glābšanas misijā un iegūstam laiku. Baudām brokastis, kas te skaitās dārgas, bet, ja godīgi, diezgan pieņemami. Ņujorkā maksāju divtik. Vēl pēdējais skats uz Everestu, ieleju un jakiem, kas balansē uz kalnu kores un dodamies uz helikopteru. Atpakaļ ceļā palūdzu pilotam pārlidot pāri Namče Bazār (Namche bazar). Lai gan par šo vietu neko nezinu, tā mani kaut kā uzrunāja. Namche Bazar neskatoties uz to, ka nav nekādu ceļu, lai nokļūtu šeit ir diezgan tīra, sakopta pilsētiņa, faktiski, ciematiņš augstu kalnos ar ziliem māju jumtiem. Atpakaļceļā nolaižamies atkal Luklas lidostā. Pilotam iznes tēju un pasēžam skrejceļa malā un sagaidām divas mazās lidmašīnas un nolūkoties vēl pēdējo reizi uz vienu ielejām, kas ved uz Everestu. Vēlāk par rāciju kāda cita ekipāža lūdz ārkārtas palīdzību. Veikuši piespiedu nolaišanos un tā mums pustukšs helikopters, lūdz uzņemt papildus 2 personas. Pēc 20 minūtēm esam sasnieguši pļavu un uzņemam nelaimē nonākošos. Abi bezgala pateicīgi un dodamies atpakaļ uz Kathmandu.
Vēl pa vienai naktij paliekam Nagarkot un Dhulikhel. Nagarkot ir populāra saulrietu un saullēktu skatīšanās vieta. Viesnīca diezgan augstu kalnos un varu teikt, ka bija labākā visa ceļojuma laikā. Ar tiešām labiem numuriņiem, labu servisu un visu pārējo. Viesnīca kalna ielejas pusē, nodrošinot praktiski visiem numuriņiem skatu pār ieleju un tālumā uz sniegotajām Himalaju virsotnēm. Diemžēl sausās sezonas laikā, ne vienmēr sniegotās virsotnes būs redzamas. Arī mums viņas parādījās tikai uz vakara pusi. Dhulikhel, lai gan līdzīgs princips kā Nagarkot, tomēr ir nedaudz vecāka viesnīca un ar zemāku servisu. Vietējiem arī nacionālie tērpi nedaudz atšķirīgi. Koncepts tāds pats, skats pār ieleju un uz Himalajiem. Numuriņā mainīta tikai gultas veļa, pārējais sķiet netiek tīrīts, vairākas spuldzītes nav tikušas nomainītas, puteklīši, pa kādam zirnekļutīklam, viss kā nākas. Pēc vakariņām manā gultā bija salikti vairāki termafori, gluži kā bērnībā. Tie tiešām bija īstajā laikā, nakts bija vēsa un apkures te nebija.
Šajā pusē, ielejās daudz sinepju lauki un izteikti vairāk var redzēt kartupeļu laukus, kur raža gaidāma tieši pirms musonu sezonas, lai laukus izmantotu rīsu dēstīšanai. Ielejās arī bieži var manīt ķieģeļu cepļus, gluži vai kā hercoga Jēkaba laikā, protams visi ražo daudz dūmus.
Atgriežos Kathmandu. Pēdējā diennakts galvaspilsētā, pirms dodos uz Abu Dhabi. Šo laiku izmantoju, lai veiktu iepirkumus. Pirms tam bija sagatavojis nelielu sarakstu un lū dzu gidam ieteikt labākās vietas, piekodinot, ka negribu ļoti kaulēties. Biju izdomājis iegādāties Pashmina šalles, jeb ka saka slavenos kašmira darinājumus. Šeit tos sauc par pashmina. Jāatceras, ka pashmina nav reģistrētais vārds, līdz ar to tā viņi var sevi pasargāt no problēmām, kad tirgo pakaļdarinājumus vai cita materiāla apģērbu, jo pashmina tak oficiāli neskaitās kašmirs. Ar kašmiru un Jaka vilnas izstrādājumiem jābūt uzmanīgiem, lielākoties tie būs pakaļdarinājumi, labākā gadījumā, parasta vilna, zīds + kokvilna vai miksējums ar poliesteriem.
Ieeju šaļļu veikalā, ne pārāk reklamētā un tādā kā pagrabā, saimnieks visu izstāsta par viltojumiem, par daļējiem viltojumiem un citas fiškas. Saka, ka īsti jau 100% kašmira izstrādājumu nevar dabūt, tas vienmēr būs ar kādu piemaisījumu, parasti zīda. Rāda šalles, kurās norādīts, ka 100% kašmirs, bet viņš saka, ka reāli kādi 25% ir īstā kašmira, protams izvelk ārā dārgos eksemplārus. Diemžēl uzticības man nebija un 200 USD par šalli negribēju maksāt. Izvēlos skaitās, mīkstās šalles ar kašmira, vilnas un zīda miksējumu, kas krietni lētākas.
Tālāk dodos iegādāties Himalaju akmens izstrādājumus – ametista, tirkīza, koraļļa karekļus. Sudrabs, sudraba, karekļi un gredzeni ar iestrādātiem lētā gala akmeņiem, kā ametisti, tirkīzi, sarkanie koraļļi, nefrīts, kvarcs ir salīdzinoši lēti. Nopērku divus sudraba gredzentiņus. Apakšā redzu arī viltojumus. Akmeņus pirmajā reizē cenšos pārbaudīt pielokot pie rokas. Īstie akmeņi un minerāli parasti būs vēsi, plastmasas un akrila būs istabas temperatūrā. Piedāvājumā arī daudz filca izstrādājumu, kukuri naži, daudz tibetiešu lietas, jo Nepālā pietiekami daudz Tibetiešu bēgļu nometnes.
Pa ielām redzu vairākus “baltos”, kas izskatās pēc hipsteriem, tērpti paltrakos, kas līdzinās mikslim starp Nepālas un Tibetas tērpiem. Šeit var manīt daudz jauniešu, kas atbraukuši atrast sevi, ieiet sevī, vai arī iziet no sevis, katram kāds savs noteikts mērķis. Runāju ar gidu un viņš saka, ka daudzi no šiem jauniešiem nāk no bagātām ģimenēm, kur māte tiesnese, tēvs bankas prezidents, bet bērns stilo pa Nepālu, meklējot savu Es. Daudziem tā ir modes lieta un pēc pāris mēnešiem tie atgriežas ierastajā rietumu kultūras vidē.
Laiks doties uz lidostu, Himalaju vēstīs izlasīju, ka bus komunistu-maoistu protesta gājiens par izmaiņām konstitūcijā. Nodomāju, nu gan cilvēki saspieduši galvu. Braucam un priekšā ceļu nobloķē neliels bariņš protestētāju, nu ne vairāk kā 20. Nosmējāmies, ka baigie maoisti un tulīt cels te sociālismu. Bet jau ap stūri pavērās iespaidīgs skats, visa iela pilna ar komunistiem-maoistiem un protestētāju pūlis tālāk nelaiž. Nelīdzēja arī tas, ka esam tūristi un nepieciešams tikt uz lidmašīnu. Sākām meklēt apkārt ceļu, kur zaudējām kopā kādas 30 min.
Tas ir tik interesanti, cik lētticīgi šie cilvēki tic, ka sociālisms glābs viņu valsti, ka pašiem nebūs nekas jādara un visu nodrošinās valsts. Šie cilvēki nav mācījušies no vēstures itin neko. Lai gan nepālieši ir atvērti un izpalīdzīgi, šī valsts kliedz pēc nopietnām reformām. Šie cilvēki redz problēmas valdībā, globālajā sasilšanā, Ķīnā un visur citur, bet neredz, ka visu problēmu sakne ir viņi paši.
Ceļojuma laikā čeku par pirkumu saņēmu tikai vienā kafejnīcā. Vienu vienīgu reizi man tika izsniegts čeks!!! Nodokļus te neviens necenšas maksāt un tai pašā laikā cer uz valdību, ka tā visas problēmas atrisinās, papildus tam pastāv ļoti liela korupcija. Lai gan Nepāla vēl ir sava veida pārejas posmā no konstitucionālās monarhijas uz parlamentāru sistēmu, šeit ir ļoti daudz elementāras publiskās pārvaldes līmeņa problēmas.
Ir perfektas attīstības iespējas elektroenerģijas jomā, lai attīstītu elektrostacijas un cilvēkiem nebūtu jāgaida elektrības pieslēgums noteiktās stundās. Nepāla maz izmanto tās dabas resursus, minerālus un citus materiālus, ko var dabūt no kalniem. Viņiem nav attīstīta ilgtspējīgas attīstības domāšana, bet es ļoti ceru, ka Nepāla ir uz pareizā ceļa un kļūs aizvien attīstītāka, liberālāka un tikpat atvērta tūristiem kā līdz šim.
Nepālai noteikti jābūt tai vietai, kur vismaz reizi dzīvē paviesoties, kaut vai dēļ Himalaju kalniem vien. Kā saka man šis bija once a life trip un Nepālā atgriezīšos tikai, lai pabeigtu savu Tibetas ceļojumu.
TripIt aplikācija paziņo, ka gada laikā esmu gaisā nolidojis 130 000km, tas ir, gada laikā vairāk kā trīs reizes apkārt zemeslodei.
Namaste!
Par citiem maniem piedzīvojiem vari palasīt šeit.