Butāna, laimes zemi meklējot.
|
Emīls Pūlmanis
|
Par Butānu ne daudzi ir dzirdējuši, bet tie, kas ir, to noteikti saista ar ko svešu un līdz galam neiepazītu. Savu laiku domājot par Butānu, iekšēji domāju, ka tā ir Persijas līča valsts blakus Omānai, protams, ar daudz naftas un gāzes rezervēm. Tomēr tā nemaz tas nav. Butāna man galvā bija jau kopš vidusskolas ģeogrāfijas stundām un beidzot nolēmu to skatīt vaigā.
Butānu apmeklēju sava ceļojuma laikā pa Himalajiem. Bet nu par visu pēc kārtas.
Ir runas, ka Butānā ir noteiktas tūristu kvotas, kas var ieceļot valstī, bet varu teikt, ka tas tā nav. Butānas valdība nav noteikusi kvotas vai ierobežojumu tūristu skaitam, bet fiziski spēj apkalpot ap 29 000 tūristu, pēdējos divos gadus šis skaitlis ir pat dubultojies un viesnīcu tīkls tiek attīstīts, lai varētu nodrošināt līdz 100 000 tūristu plūsmu gadā, kas pagaidām noteikti kā griesti. Šāds minimāls tūrisms skaidrojams pavisam vienkārši – fiziski tik daudz lidmašīnu nelido uz Butānu un pa sauszemi var nokļūt tikai caur Indiju, jo ceļi un robežas ar Ķīnu (Tibetu) ir slēgtas, kopš Ķīnas Tautas Republika okupēja Tibetu. Otrs apstāklis reāli arī nav tik daudz viesnīcu, lai visus gribētājus izmitinātu.
Jāatceras, ka ieceļošanai Butānā nepieciešama vīza, ko nevar dabūt, ja ceļojums nav rezervēts caur kādu no Butānas tūraģentiem, kas tiek stingri reglamentēti no valdības puses.
Viss mūsdienās notiek elektroniski un fiziski pases nekur nav jāsūta un vīza saņemama ierodoties lidostā imigrācijas kontrolē.
Ceļojumu uz Butānu sāku Nepālā, no Katmandu starptautiskās lidostas. Kā jau visi lidojumi šajā ceļojumā, arī šis lidojums kavējas. Sausās sezonas laikā, gaisā pamatīga dūmaka savienojumā ar smogu. Jāatceras, ka Butāna atrodas Himalaju kalnu austrumos un lidojumiem pateicīgākais laiks ir rīta puse. Beidzot arī iekāpšana lidmašīnā ir sākusies. Lidoju ar karalisko aviokompāniju DrukAir. Daudz kur vēl izlasīsiet, ka tā ir vienīgā aviokompānija, kas apkalpo Butānu. Gribu teikt, ka tā tas vairs nav. Kopš karaliskā ģimene pieņēma lēmumu par labu konstitucionālajai monarhijai un kļuva nedaudz liberālāka, nacionālajai karaliskajai aviokompānijai nu ir konkurents – Bhutan Airlines. Tomēr lidojumi praktiski notiek tikai uz Deli, Kolkatu, Bangkoku, Singapūru un Katmandu. Interesanti, ka šeit starp savienotajiem reisiem jāņem vērā vismaz 24h. Tas nozīmē, ka izlidojot un ielidojot Butānā vajadzētu ņemt vērā, ka reisi var bieži aizkavēties dēļ laika apstākļiem. Butānai ir arī vēl divas vietēja mēroga lidostas viena centrālajos dienvidos un trešā valsts austrumos.
Lidojums no Katmandu līdz Butānas starptautiskajai lidostai Paro ilgst aptuveni 1 stundu. Gids Nepālā piekodināja izvēlēties kreisās puses sēdvietas, jo labāks skats uz Himalajiem. Jau, kuru reizi atkal esmu virs Himalajiem, šoreiz jau skaidri protu atšķirt lielāko virsotņu kontūras un, protams, pašu galveno – Everestu. Šajā gadalaikā tas no ielejas puses uz kopējā fona izskatās diezgan baisi drūms un melns. Lidojuma laikā pasniedz sviestmaizes un dzērienus :)
Lai gan Paro pilsēta nav Butānas galvaspilsēta, starptautiskā lidosta izvietota tieši šeit, dēļ kaut cik līdzenās ielejas un iespēju izveidot skrejceļu. Paro lidosta joprojām ir liels izaicinājums pilotiem un skaitās viena no sarežģītākajām visā pasaulē (vairākos avotos minēta kā pat vis bīstamākā tieši nolaišanās un pacelšanās ziņā). Līdz ienāca jaunā aviokompānija, šajā lidostā nolaisties un pacelties bija kvalificēti tikai 8 piloti.
Kā notiek ielidošana Butānā varat noskatīties šajā video:
http://www.bbc.co.uk/programmes/p0299wq5
Pēc Nepālas dūmakas un cūku kūts, sajūtu atkal svaigu Himalaju gaisu, patīkamu klimatu un laipnus, smaidīgus cilvēkus. Imigrācijas kontrole bez starpgadījumiem un laiks doties satikt mums piesaistīto gidu. Pie lidostas visi tūrisma aģenti/gidi sagaida ar vārdu kartēm un tipiskajām šallēm, ko apliek viesiem ap kaklu. „Kuzuzangpo” jeb sveiki skan no gida un tiekam aicināti uz auto. Beidzot esmu nonācis Pērkoņ-pūķa zemē – Butānā. Jāsaka, ka arī auto šeit ir daudz labākas kvalitātes nekā Nepālā, nemaz nerunājot par pašu ceļu kvalitāti kā tādu. Nedaudz apskatām Paro pilsētiņu, lai gan tā atrodas ielejā, joprojām esam virs 2 200 metriem v.j.l.. Pilsēta skaitās paliela Butānas apjomiem un tajā dzīvo aptuveni 15 000 cilvēku. Dēļ aizkavētā lidojuma, strauji, bet ir pienācis pusdienas laiks. Dodamies baudīt pusdienas vietējā kafejnīcā. Starp citu, Butānā viss ir iekļauts tūres cenā un valdības noteiktajos 250 USD (ne sezonā 200 USD) dienā, samaksājot šo summu, esi nomaksājis visus nodokļus, ēdināšanu, viesnīcu, gidu, aprīkojumu un ieejas maksas. Pusdienas gardas, baudu vietējos kulinārijas dārgumus – sarkanos rīsus un čili siera mērcē, asi, bet ļoti gardi.
Pēc pusdienām dodamies uz galvaspilsētu Thimphu, kas ir nieka 54 km attālumā no Paro, bet brauciens sanāk diezgan pagarš. Lai gan ceļi ir labā stāvoklī, tie tomēr ir stipri līkumaini un ved te augšup kalnā, te lejup. Beidzot arī manas ausis atpūšas no nebeidzamajām auto signāltaurēm, kas pavadīja jebkuru braucienu Nepālā.
Pa ceļam gids atbild uz nebeidzamajiem jautājumiem un pa vidu vēl paspēj parādīt un pastāstīt par apkārt notiekošo. Apstājamies, lai nobildētu tradicionālo Butānas arhitektūru kalnu upes ielejā, jocīgi, ka tik augstu, bet šķiet, ka tālumā manu mērkaķi. Apskatam ļoti senu metāla rūdas ieguves vietu un to jau var pa gabalu manīt, jo visa kalna nogāze ir klāta sarkanbrūnām smiltīm, šķiet bagāta ar dzelzs oksīdu. Turpinot braukšanu, tomēr pārjautāju vai tas ir iespējams, ka Butānā un tik augstu kalnos dzīvo mērkaķi? Gids apstiprināja, ka šeit dzīvo vairāku sugu mērkaķi. Man izdevās pirmajā dienā redzēt Makaku tipa mērkaķi un pēdējā diena arī slavenos langūrijas mērkaķus.
Tuvojas 4 pēcpusdienā un gar ceļa malām mana bērnus ejam mājās no skolām. Interesanti, ka visi bērni ir nacionālajos tautas tērpos. Butānas likumi nosaka, ka ikvienam pildot savus darba pienākumus, tostarp apmeklējot skolas, jābūt tautastērpā. Izņēmums, protams, ir budistu mūki. Ikdienā un vakaros ārpus darba laika katrs var ģērbties kā vēlas un džinos tērptu cilvēku nav ne mazums.
Izglītībai pēdējos gados pievērsta liela uzmanība un skolās pastiprināti tiek mācīta angļu valoda un pat daudzi no priekšmetiem tiek pasniegti angļu valodā.
Iečekojamies viesnīcā, kā man nepatīk tie somu nesēji. Jau atkal sajūtos, ka izskatos pēc kāda nespējīga opīša, kas savu čemodānu nevar līdz numuriņam aiznest. Un šoreiz nesējas ir meitenes brrrr. Labi, ka daži tugriki makā, ko varu iedot kā dzeramnaudu. Viesnīcas numuri nesalīdzināmi labāki ar Nepālas viesnīcām un ir pat karstais ūdens un elektrība cauru diennakti, ne tikai noteiktā laika periodā.
Dodamies apskatīt pilsētu. Thimphu un vispār Butānā arhitektūra ir stingri reglamentēta un visas mājas tiek celtas pēc vienota stila ar iespējam izmantot individuālas pieejas, bet fasāde, logu formai jābūt tradicionālajā formātā un izskatā. Daudzas no mājām ir vienas ģimenes apdzīvota, bet galvaspilsētā un Paro ir arī daudzdzīvokļu tipa mājas, saglabājot tradicionālo arhitektūras pieeju. Daudzām ēkām ir interesantas jumta terases, kurām sānus var aizklāt ar dēļiem vai vieglas konstrukcijas sienām. Parasti augšstāvā ir mansards un virtuve, jumta terasē tiek žāvēts čilli un citi pašaudzēti labumi. Augšstāvā parasti atrodas arī tualete. Daudzās ēkās apakšstāvs bijis rezervēts saimniecības ēkas funkciju nodrošināšanai un pat mājlopu izmitināšanai, bet pēdējos gados arī mājlopiem ir savas kūtis. Kā jau budisma filozofija, Butānā vecas ēkas nenojauc, bet tās ļauj laika zobam sagrauzt līdz pašām beigām. Vecās pamestās koka konstrukciju ēkas ar apmestu mālu, tomēr pievelk un tajā ir savs šarms.
Šad tad lekcijās, studentiem esmu rādījis IKP indeksus salīdzinājumā ar laimes indeksa aprēķiniem, norādot, ka laime ne vienmēr slēpjas naudā, ko pierāda arī Butānas gadījums, kura neizceļas ar savu IKP, bet ar laimes indeksu gan. Jāsaka, gan, ka nekāda dižā laimes zeme šī nav, bet cilvēki tiešām ir priecīgi un nesūdzas. Dzīvojot tādā lielā izolācijā, dziļi Himalaju kalnu ielejās, kur teju līdz 1960tajiem bija vēl feodāla sistēma, nav brīnums, ka cilvēki priecājas par to, kas viņiem ir, ne par to nezināmo, ko vēl nav piedzīvojuši. Ubagošana oficiāli ir aizliegta un visa ceļojuma laikā redzēju tikai vienu, kas lūdza naudu pie viena no tempļiem. Šādos gadījumos karaļa likumi ir paredzējuši iespēju ikkatram iedzīvotājam iegūt lauksaimniecības zemes gabaliņu, kuru apstrādāt un izaudzēt sev pārtiku, lai nebūtu jālūdz citiem. Rokas, kājas ir? Tad nu ej un strādā un pelni pats savu maizi, ne citam lūdz.
Butāna ir izteikta budistu zeme un tā praktiski ir galvenā reliģija, lai gan karaļa likumi paredz reliģijas brīvību, tomēr šeit ir aizliegta jebkāda aģitācija vai citu reliģiju reklamēšana. Atšķirīgo reliģiju vari piekopt savās mājās. No vienas puses, domāju, ka tas ir, lai ierobežotu hinduisma slavas gājienu, kas jau gandrīz apēdis Nepālas valsti, kādēļ Butāna cenšas saglabāt savas tradīcijas.
Jāsaka, ka man budisms kā filozofija ir diezgan tuva un akceptējama. To tiešām neuzskatu kā reliģiju, pēc dažādām reliģijas teorijām un definīcijām budisms tiešām var tikt traktēts kā dzīves filozofija. Un tomēr, arī Butānā budisms, un vispār cilvēku reliģiskās pārliecības un normas, parādīja savu duālo dabu. Budisms aizliedz nogalināt jebkādu dzīvo radību, pat ne nosist odu. Līdz ar to jeb kāda veida medības un zveja Butānā ir aizliegta. Tas pats attiecas uz koku ciršanu. Un tai pašā laikā no Indijas ievestu gaļu un zivis drīkst ēst, jo to taču nogalinājis kāds cits. Daudzi vietējie ir sapratuši, ka tādai liekulībai nav jēgas un naktī nododas malumedniecībai un zvejniecībai. Šīs zili dzidrās kalnu upes ir bagātīgas ar forelēm mmmmm. Flora un fauna šajā valstī ir bagātīga un aizsargājama. Mežos mīt leopardi un pat slavenie Bengālijas tīģeri, no kuriem viens bija manīts pavisam nesen teju pie pašas galvaspilsētas robežas, savukārt Butānas dienvidi ir salīdzinoši ar tropisku klimatu, daudz čūskām, degunradžiem, ziloņiem un citiem zvēriem. Savukārt man uzmanību piesaistīja Takins. Takins ir kā tāda Govskaza. Tas ir mitoloģiskām teikām apvīts dzīvnieks un Butānā uzskata, ka to ir radījis Lama Drukpa Kuenly (1455. – 1529.) (vietējie gan vairāk sauca viņu par Kunga Legpai Zangpo). Pusdienās viņš esot apēdis govs un kazas gaļu, bet pāri palikušos kaulus salicis kopā un teicis: “Bet tagad ej un ēd zāli!” Brīnums notika un tā radās dzīvnieks takins. Šodien takins ir sastopams ne tikai Butānā, bet arī Indijā un Tibetā.
Klausoties vietējos iedzīvotājos un gidā, secinu ar kādu entuziasmu viņi stāsta par savu vēsturi un slaveniem priekšgājējiem, kas vēl būtu pašsaprotami, bet viņi kā realitāti pasniedz visu to mītisko, kas saistīts ar šīm personām un budisma ienākšanu Butānā. Lidojoši tīģeri un pūķi tiek pasniegti kā reāli eksistējoši un to te arī māca skolā. Leģendas un teiksmas tiek uztvertas kā reāls fakts! Nav šaubu, ka daudzi no šiem personāžiem reāli eksistējuši un tam ir pierādījumi, ko glabā arī daudzie tempļi un klosteri, tomēr ticība mistiskajam vietējos iedzīvotājos ir ļoti stipra.
Turpinot par Kunga Legpai Zangpo viņš arī bija tas cilvēks, kur ienesa budismu Butānā no Tibetas teritorijām. Tomēr Zangpo pēc visiem rakstiem un informācijas ir bijis ļoti perverss Lama un savos rituālos nodevās daudzām perversijām. Un tikai pēc šī mistiskā takina – govskazas radīšanas vietējie sāka viņu pieņemt un sekot viņa ticībai un budisma mācībai. Tieši Zangpo ir vainojams tik spēcīgai kultūras ietekmei, ka joprojām arhitektūrā uz fasādēm un koka darinājumos tiek izmantoti falliskie simboli un rotājumi.
Šajā ceļojumā es beidzot sāku izprast visas tās lietas par ko biju mācījies skolā ģeogrāfijas un kultūras vēstures stundā, kas bija rādītas attēlos un diapozitīvos, daudzas lietas atausa atmiņā. Tomēr šādu kultūras daudzveidību un dažādību diez vai skolā iemācīs, tā jāredz pašam, tā jāizjūt, jāsaprot un galu galā jāpieņem atšķirīgais un nezināmais. Tas ir tas, ka joprojām pietrūkst daudziem Latvijā – kultūras daudzveidības izpratne un dažādība. Šeit es beidzot sāku izprast budisma daudzās izpausmes, virzienus, dievus un rituālus.
Starp citu, budisma simboli ir tik ļoti līdzīgi senlatviešu ornamentiem un, vaicājot to nozīmi secināju, ka arī to nozīmes ir stipri līdzīgas, jo īpaši perkoņkrusti un tā dažādie paveidi, saules zīmes, ūdens zīmes. Tie visi ir tik ļoti līdzīgi latviešu pagāniskajām tradīcijām, tas pats arī ar hinduisma zīmēm, tikai tur izteikti dominē Pērkoņkrustu stilizācija un Dāvida zvaigzne un/vai auseklīši.
Ja tik reliģiski esmu sācis, tad tālāk dodos uz Thimpu nacionālo tibetiešu tipa stupu, laikam tomēr pagoda, bet angliski būtu Thimpu National Chorten, kuru uzcēla par piemiņu trešā karaļa dēlam. Var teikt, ka tas ir strupas veida pagodisks templis ar lūgšanu ruļļiem. Ieiet tajā nav ļauts, to atļauj tikai noteiktā laikā un var būt, ka tas ir reizi gadā tikai. Toties esot tur dienas beigās novēroju cik daudz cilvēku šeit tomēr iegriežas un izpilda savus rituālus. Ir vairāki varianti kā nodrošināt savu ikdienišķo karmas tīrības un šķīstības saglabāšanu. Viens – veikt lūgšanu rituālu – ar saliktām rokām pieliekot to pie pieres, mutes, saules pinuma un nometoties ceļos. Īsti neatceros to reižu skaitu, bet tas bija ievērojams, ja nemaldos 108 reizes. Alternatīvais variants ir vienkārši iet apkārt konkrētajai strupai vai templim. Tāpēc nereti var redzēt nelielu akmentiņu čupu, jo kāds atnāk un tad ik pēc katra pilna apieta apļa noliek akmentiņu, tādējādi zinot cik apļi vēl noejami. Turpat blakus stāv lieli tā saucamie lūgšanu ruļļi, rati, rituļi, kuros satītas mantras un budistu lūgsnas. Līdz ar to vari nenodoties meditācijai un mantru skaitīšanai, bet vienkārši iegriezt lūgšanas rulli tā, lai tas veiktu vienu pilnu apli. Vai šeit atkal neparādās nedaudz budisma duālā daba? Varam neskaitīt lūgšanu, bet to vienkārši pagriezt, varam neveikt ikdienas rituālu metoties ceļos un ar pieri skarot zemi, bet tā vietā veikt pārgājienu apkārt svētvietai….Bet neskatoties uz to budisms cauri gadsimtiem tomēr ir saglabājis kaut kādas vienotības pazīmes, pat, ja ņemam vērā, ka ir tik daudz paveidu attīstījušies un rituāli starp Āzijas valstīm atšķiras, tie tomēr visi savā ziņā ir vienoti.
Turpinot ceļu pa galvaspilsētu saprotu, ka suņi arī šeit ir ļoti lielā cieņā, jo to te ir pilnas malas. Ikdienā viņi zvelnē dienas saulītē un ir vai pusdzīvi, bet toties naktīs…..Kad šie solārie suņi dienas laikā uzlādējušies, tad visas nakts garumā notiek nepārtraukta riešana. Man personīgi tas netraucēja, ja esmu noguris un gribu gulēt, tad arī uz motora pārsega varētu atlūst. Dodos apskatīt pasaules lielāko sēdošo Budu - Buddha Dordenma, ko pirms vairākiem gadiem uzdāvināja Japāna un Taizeme, kas ir radnieciskas budisma valstis. Lai gan statuja (51,5 m) ir pilnībā uzstādīta, celtniecības darbi joprojām pat 2015 gadā turpinājās, jo tās pamatnē plānots izveidot lielu kā reliģisku centru, pulcēšanas vietu, svētvietu, mācību centru. Pati skulptūra vien izmaksāja 46 miljonus USD, kopējā ansambļa celtniecības izmaksas ir aptuveni 100 miljonu USD. Statuja ir uzstādīta kalnā un no tās paveras brīnišķīgs skats pār ieleju un Thimphu pilsētu. Šeit ari beidzot rodu skaidrojumu kāpēc ne visi ēku jumti ir vienā krāsā. Butānā ierēdņu māju jumtiem jābūt krāsotiem sarkanbrūnā krāsā, lai tauta redz, kur tās varoņi dzīvo. Augstāka ranga amatpersonas dzīvoja daudz greznākos apartamentos pilsētas otrā galā braucot uz nacionālā parka teritoriju. Ja Tevi nepārvēl, tad Tev šī ēka ir jāpamet, bet, kamēr esi amatpersona vari veiksmīgi dzīvot zem sava sarkanbrūnā jumta.
No vēsturiskajām ēkām jāpiemin dažādie cietokšņi, jeb kā vietējie saka Dzong. Tādā cietoksnī ir izvietota arī Butānas administratīvā pārvalde, augstākā tiesa un otra puse nodota budistu mūkiem. Visos klosteros apavi ir jānovelk, lai gan biju cietoksnī, šeit viena daļa bija atvēlēta reliģiskiem rituāliem. Noaunu kājas un izstaigāju templi, no kuras paveras jauks skats uz pilsētu. Pie ieejas jauns budistu mūks visu pieskata un paciena ar kaut kādām mazām koriandra tipa sēkliņām, teica, ka ļoti veselīgas. Tagad mans mūžs par saviem 20 gadiem noteikti ir pagarinājies. Gan galvaspilsētā, gan Paro pilsētā Dzongi ir skaisti un galvenais ansamblis veidots pēc Tibetas Potala pils parauga, respektīvi, viens un tas pats arhitekts. Man tik ļoti gribējās redzēt Potala pili, bet Ķīnas komunisti diemžēl Tibetā neielaida, līdz ar to ļoti priecājos, ka ko līdzīgu ieraudzīju tepat Butānā. Pāreju pāri tiltam, kurš stāv te no viduslaikiem, turpat parkā guļ suņuks, laikam beigts, pienāk vēl viens līdzīgs un sāk to gardu muti notiesāt phewww.
Tīģera ligzda.
Pienācis pēdējais rīts Butānā, pirms došanās mājup kā jau lielākā daļa tūristu dodos iekarot Tīģera ligzdu jeb kā vietējie saka Taktsang Lhakhang. Tīģera ligzda ir sakrāls budistu tempļa komplekss un katrs budists grib šeit reiz nokļūt. Templi tādu kā redzam šodien uzbūvēja 1692 gadā, tomēr ir vairākas leģendas kā šī vieta kļuva par sakrālu. Viena no leģendām vēsta, ka Padmasambhava (Guru Rinpoche) atlidoja uz šo vietu no Tibetes tīģerienes mugurā, lai savaldītu tā dēmonisko dabu. Otra leģenda vēsta, ka bijusī imperatora sieva Yeshe Tsogyal būdama Guru Rinpoch mācekle pārvērtās par lidojošu tīģerieni un nogādāja Guru Rinpoche savā mugurā uz alu klinti, lai tas varētu nodoties meditācijai. Mūsdienu tempļa versijā tajā tiešām ir divas alas, viena zem tempļa, kurā pats Guru meditēja 5 gadus, otra ala ir klints malā un uzskatāma par tīģera ligzdu, kurā tas nolaidās.
Tīģera ligzda atrodas uz klints 3200 m.v.j.l. Ar kopējo pacēlumu no kāpiena sākuma – 900m, bet kopējais ceļš, kas jāveic, lai tiktu klāt ir 3,5 km. Ir agrs rīts un vēl gana spirgts Himalaju gaiss, es pat teiktu diezgan pavēsi. Jau diezgan ātri saprotu, ka kāpiens nebūs viegls, jo ir samērā stāvs un līkumots. Tā vien šķiet, ka tā ligzda tepat vien ir, bet neesam vēl nemaz tikuši pusē. Pusceļā ir neliela kafejnīca, kurā bez maskas tiek piedāvāta tēja, kafija un cepumi, kā arī iespējams izmantot tualetes un atstāt atkritumus tam paredzētajā vietā. Līdz noteiktai vietai ir iespējams arī izmantot nelielus Himalaju zirgus. Bet redzot cik nogurusi izskatījās tā ķīniešu ģimene, kas ar viņiem centās tikt augšā sanāca nedaudz smiekli, jo domāju, ka zirga mugurā nu nevajadzētu sūdzēties. Brīžiem atrodu iestaigātas takas, kas ved daudz stāvāk augšup, bet toties iesējams saīsināt ceļu. Īsi pirms beigām taka ved lejup pa klinti un tad paveras skats uz nelielu, bet stāvu kalna ūdenskritumu. Te vēl atrodams pēdējais pavasara sniegs. Aiz ūdenskrituma taka ved atkal augšup un esam galā. Jāatstāj telefons un kameras, neko ienest nevar. Pa ceļam biju paspējis izģērbties līdz t-kreklam, šeit man laipni palūdz uzvilkt atpakaļ džemperi. Klosterī vairākas lūgšanu telpas un mūku dzīvojamā zona. Ir rīts un nav daudz tūristu, bet atrodas fanātiķi, kas lotusa pozās meditē un skaita jocīgas mantras. Gids teica, ka tas kāds Eiropas budisma paveids, jo šajā pusē tādas lietas nedara. Jau trešo reizi tieku iesvētīts un pieklājības pēc uztaisu trīs lūgšanu pozas – saliktas rokas pie pieres, mutes, saules pinuma un tad pietupiens ceļos un ar galvu pieskaros grīdai. Uzkavējamies te labu laiku un tūristi pamazām sarodas aiz vien vairāk. Policists pie ieejas stāsta, ka mūsu gids ir labs viņa draugs un kā policistam viņam te jāpavada viens mēnesis un tad var atkal doties lejā, lai rotācijas kārtībā atgrieztos uz mēnesi atkal kaut kad vēlāk. Gids policistam iedod košļājamo tabaku, līdzīgu kā Taivānā – betel nut, tādu arakas lapās satītu ar laimu, ko košļā un no kā paliek sarkani zobi. Čalim grūti, jo veikali te augšā noteikti nav. Ceļā daudz vecu ļaužu, apbrīnoju viņu spēju uzkāpt tik stāvus un augstu. Brīžiem nepamet doma, ka kāds no viņiem te atbraucis uz palikšanu un diez vai lejā tiks. Jo tiešām dažiem tūristiem ir pāri par 70 gadiem. Gids stāsta, ka pirms 2 nedēļām bija 74 gadus veca tūriste, kas sāka kāpienu tāpat kā mēs 8 no rīta. Uzkāpa! un arī lejā nokāpa, bet laukā jau bija melna nakts, tomēr tantuks to paveica un neapstājās, pa solītim vien visas dienas garumā veica ceļu augšup un lejup no klostera.
Laiks doties lejā, pa ceļam satiekam daudz svētceļotāju – budistu no citiem reģioniem, citām valstīm un arī mūkus, kas nāk no iepirkšanās ielejas veikalos. Pa ceļam šie iemalko kokakolu :) Lejup tiek izmantots alternatīvs ceļš, kas ir nedaudz stāvāks, bet lejup ejot nav tik traki.
Esam lejā un varam doties nelielā iepirkšanās tūrē. Jāsaka gan, ka Butāna ir diezgan padārga valsts, pie kam manu master card tā arī nekur neņēma pretī, jo viņu termināļos pietiek ar magnētisko lenti un parakstu, bet mana karte kā minimums prasa ievadīt pin kodu. Vakariņas viesnīca, smieklīgi, bet Tīģera ligzdā sastaptie meditetāji nomainijuši savas lūgsnu drēbes pret džinsiem bauda vakariņas. Apkārt daudz pensionāru, labi, ka viņiem ir nauda un laiks ceļot. Es priecājos, ka spēju šo visu baudīt un atļauties vēl būdams gana sprauns. Tās ir atmiņas un emocijas, ko neviens man neatņems un katrs iztērētis eiro vai tugriks bija tā vērts. Neskatoties pat, ka šo it kā lēto zemju apceļošana man sanāca ievērojami dārgāk nekā Jaunzēlandes daudz garākais ceļojums.
Tibetiešu tirkīza akmeņi, rokdarbi un artefakti šeit ir daudz dārgāki nekā Nepālā, tomēr šo to iegādājos. Vēl pēdējās pastkartes un dodamies uz lidostu. Diemžēl šorīt mūsu gids pazudis. Šoferis ar smīniņu pasak, ka gids izmantoja iespēju, ka ir prom no sievas darbā vakarnakt aizkavējies barčikā... :)
Kā jau tas pienākas mans reiss atpakaļ uz Katmandu kavējas un kavējas ievērojami, jo Katmandu liela migla un smogs. DrukAir sacienā visus ar brokastīm un kafiju par gaidīšanu, bet drīz jau varam ieņemt vietas lidmašīnā.
Lai gan Butānā ir pieejamas visas laicīgās rietumu vājības, internets, mobilie sakari, telefons, kabeļtelevīzija, tā tomēr ļoti seko līdzi, lai nesabojātu savu kultūru. Ne velti tās devīze ir augstas kvalitātes tūrisms, par attiecīgu samaksu un minimālu ietekmi uz vidi un sabiedrību.
Butāna piedāvā arī neaizmirstamus kalnu pārgājienus, slavenākais noteikti būs sniega cilvēka treks (Snowman trek). Jāatceras, ka kalni budismā ir svēti un tur mājo dievi un gari, līdz ar to Butānā alpīnisms un kalnu virosetnes joprojām ir neaizsniedzamas, pat tā augstākā virsotne Kula Kangri (7554m) alpīnistiem ir aizliegta. Tikai pēdējos gados Butāna pamazām ir ļāvusi ieceļot arī ķīniešu tūristiem, tomēr viņiem kalnu trekkings ir liegts, īpaši ziemeļu rajonos, kur senos laikus bija kalnu ceļi un pārejas uz Tibetu, jo ķīniešiem labi padodas spiegošana un kontrabandas ceļu meklēšana. Kā jau minēju, faktiski diplomātisko attiecību ar Ķīnu šai valstij nav un visi ceļi uz Tibetu ir slēgti. Protams, ķīniešiem nepatīk arī Butānas ciešās saites ar Indiju, jo Ķīnai nav diez ko labas attiecības ar Indiju. Abas valstis cenšas būt vadošās šajā reģionā.
Butānā joprojām liela nozīme ir vietējiem reliģiju guru - Lamām. Bērnus drīz pēc dzimšanas ved pie vietējā Lama un tas viņam dod reliģisko vārdu un turpmākās dzīves karti. Varētu teikt tāds vietējais astrologs. Lamas noteiktajam dzīves virzienam ir ļoti liels spēks. Tā, piemēram, iepriekšējam karalim Jigme Singye Wangchuck (Dragon King), uzsākot dzīves gaitas, Lama pateica, ka veiksmīga dzīve viņam bus tikai aprecot 4 sievas. Un viņš to arī izdarīja, pie tam, aprecējās ar 4 māsām, kuras bija ar karaliskām asinīm. Poligāmija nav ikdienišķa lieta budistu zemēs, bet, ja reiz Lama tā noteica, tad tā tam jābūt. Un tiešām viņa dzīve bija veiksmīga un viņš uzsāka daudzas reformas.
Kādam zēnam Lama noteica, ka mati ir viņa veiksmes atslēga un tos nekad nedrikst griezt, līdz ar to var gadīties sastapt arī kādu, kuram mati teju vai pa zemi velkas.
Butānā tā īsti nekad nav tikusi iekarota, kopš to sāka apdzīvot ciltis no Tibetas puses tā ir spējusi saglabāt savu vienotību un apvienot visas teritorijas nomadu ciltis, neskatoties uz to dažādājām valodām. Tiesa gan, Indija britu kolonizācijas laikā bija noteicēja pār Butānas ārlietām, ko paredzēja 1949 gadā noslēgtais līgums, tomēr to formāli vēlāk Indija atcēla.
Britu kolonisti neiedomājās, ka tālāk uz ziemeļiem starp Himalajiem varētu būt tik neizdibināma zeme, resursi un attīstības perspektīvas.
Butānas lielākā eksporta prece ir elektriba un tā to ražo pietiekamos apjomos, lai teju katrā mājā spētu malkas vietāizmantot elektrību.
Jāatceras, ka Būtānā smēķēšana ir aizliegta un to var darīt tikai noteiktās vietās. Ievedmuita/nodoklis ir 100% no cigarešu paciņas cenas. Ceļojuma laikā tomēr pa kādam smēķētājam sanāca redzēt, lai gan legāli tas nebija. Te jāpateicas Indijas melnajam tirgum. Tāpat smēķētāji ir uzskaitē un nonākot slimnīcā tiem automātiski pienākas rindas beigas un nedod Dievs (Buda), ja slimību būs izraisījusi smēķēšana, tad Tu pats esi vainīgs savas veselības sagandēšana. Gids ar klusi noteic, ka šad tad uzvelk pa cigaretei no melnā tirgus.
Šis noteikti ir īstais brīdis, lai vēl spētu noķert to šarmu un neizdibināmo Butānu un Himalajus kādus esam mācījušies skolās, skatījušies pa TV vai lasījuši grāmatās, jo nešaubos, ka tas ir tikai gadu jautājums līdz šī pasaules mala pieņems visu to laicīgo un mums tik ikdienišķo, kas var vairs nelikt acīm ieplesties staigājot pa šo zemi nākotnē.