Lidojums uz Amsterdamu.

Māris Siliņš 03.04.2015 15 min lasīšanai 7 foto

Lai arī ar Kaķi atgriezāmies atpakaļ dzimtenē 2 nedēļas atpakaļ, nevarēju saņemties kaut ko uzrakstīt. "Varēji arī nerakstīt" teiks daudzi, bet nu haters gonna hate always. Es teikšu godīgi Man pagaidām galīgi nav ne jausmas vai šīs būs tāds pagarāks ieraksts vai nē. Pagaidām šķiet, ka nē, bet nu esmu tikai uzrakstījis 4 teikumus. Šis būs atmiņu ierkasts par 5 burvīgām dienām, burvīgā pilsētā ar nosaukumu Amsterdama.

Ir pagājis Jaunais gads, kurš tika pavadīts Esplanādē tirgojot vīnu un karstvīnu. Ir saņemta samaksa par padarīto un sākās domas par prātīgu naudas tērēšanu. Kad atgriezāmies no Bulgārijas, jautāju Kaķim, kura ir tā pilsēta, ko Viņa vēlētos apmeklēt, atbildes bija divas: Sietla un Amsterdama. Tas pirmais variants tiek atlikts kaut kur nākotnē, bet ar to otro variantu izdomājam, ka varam pavilkt. Es saprotu kāpēc Mani varetu interesēt Amsterdama, bet kāpēc Kaķi? Viņa atbild, ka tur atrodas Annas Frankas māja un muzejs, ko visu mūžu ar nepacietību cer apskatīt un paviesoties tajā. Labi. Kad lidosim? Martā, un nosvinēsim gada jubileju vai Aprīlī par godu 04/20? Nolemjam, ka Martā un jau Janvāra vidū Mums ir biļetes uz Amsterdamu. Jau pēc neilga laika pievienojos dažādām domubiedru grupām par un ap Nīderlandi un Amsterdamu. Mēs tomēr tur lidojam uz 5 dienām un uz ielas pa nakti gluži negribētos palikt. Meklējot naktsmājas hostelī, hotelī vai motelī nākās smagi vilties, jo naktsmājas izmaksā pat 2x vairāk nekā lidojums turp un atpakaļ. Tiek ieteikti dažādi varianti, kā airbnb un couchsurfings. Airbnb neko prātīgu neatrodu un couchsurfing ideju atlieku pagaidām malā, jo domāju, ka iestājoties šajā komūnā, Tev obligāti ir jādod iespēju kādam palikt pie Tevis, bet tā galīgi nav. Pēdējās 3 nedēļas pirms lidojuma Es burtiski dzīvoju couchsurfing lapā. Ja nu kāds vēl nezin, kas ir couchsurfings, tad ieejot http://www.couchsurfing.com lapā viss vairāk vai mazāk taps skaidrs. Īsumā, iespēja palikt pa nakti pie vietējiem. Jā, kur Es paliku. Nedaudz vairāk kā 3 nedēļu laikā esmu izsūtījis nu nepārspīlējot kādus 150-200 requestus ar lūgumu ļaut mums pie kāda palikt. Vislaik tiek mūsu aicinājums noraidīts. Vienam sākās atvaļinājums, cits no Parīzes ar laivu kuģo uz Vīni un iemesli ir dažādi. Bet, kas gan tā būtu par Pasaules vietu bez latviešiem. Atrodam host'u no Latvijas - Anitu. Kura piekrīt Mūs uzņemt pie sevis uz 3 dienām jeb līdz Ceturtdienai, tas nozīmē, ka pēdējās divas dienas Mums nav, kur palikt. Esam priecīgi par šādu pavērsienu, jo vēl brīsniņu atpakaļ Mūs neviens neuzņēma pie sevis. Ceļojumam nākot tuvāk ar Anitu apmainaimies telefona numuriem. Viņa iedod Mums savu adresi, mēs savukārt uz jautājam vai ir kādas īpašas vēlmes, ko, lai atvedam no Latvijas. Galvenais neko saldu. Labi, apsolam, ka padomāsim, ko labu paķert līdzi. Laiks rit un Mums joprojām nav ne jausmas, kur Mēs pavadīsim pēdējās 2 naktis Amsterdamā.

Ir pienācis 15. Marts - Svētdiena. Mūsu sarunātais transports līdz lidostai atkrīt un sākam krist panikā, ka netiekam uz lidostu. Lidmašīna bija 07:40 un ņemot vērā, ka lidostā jābūt laicīgi ir jāizbrauc diezgan agri. Tā nu pēdējo dienu Latvijā Es pavadu meklējot transportu līdz lidostai. Tas tomēr izdodās un atviegloti uzelpojam. Pirmdienā agri no rīta mums pakaļ atbrauc Agris. Paldies, ka nepameti nelaimē vai neuzliki mīksto, kā to izdarīja citi. Nedaudz pēc sešiem no rīta esam lidostā. Kaķis ir patīkami satraukts, jo šis būs Viņas pirmais lidojums un Rīgas lidostā departures termināļa zonā viņa nav bijusi. Tā kā laicīgi esam reģistrējušies lidojumam internetā un Mums ir tikai rokas bagāža, atliek tik iziet drošības pārbaudi un esam nokļuvuši TAX FREE zonā. Nopērkam "Lāču" maizīti un dzērvenes pūdercukurā, ko aizvest Anitai. Kaķis apskata termināli un ir pat ar mieru nekur tālāk nedoties un saritināties tepat Rīgas lidostā. Tiek noskenētas biļetes un esam savās sēdvietās, lidmašīnā. Nākamā pietura jau pēc nepilnām 2 stundām "Amsterdam Airport Schiphol"

Pulkstens ir 09:00 pēc vietējā laika un pilots pirms piezemēšanās ziņo, ka laukā ir +4 grādi. Tā nu ko esam klāt, jaunā, nezināmā vietā un varam sākt trippot. Izejot sagaidīšanas zonā, redzam cilvēkus ar zīmītēm rokās un vārdiem uzvārdiem uz tām. Nosmejamies, ka Mēs varētu patēlot kādu no pārīšiem, kas rakstīts uz tām zīmēm, bet nu nē un turpinam virzīties tālāk pa termināli. Cilvēki ir ļoti laipni un saka, ka līdz pilsētas Centram visērtāk un lētāk nokļūt ar vilcienu. Nākās nedaudz vilties, kad biļešu automāts, kuram rakstits virsū, ka tas pieņem VISA kartes, nepieņem mūsu karti. Noskaidrojam, ka tas tāpēc, ka holandiešiem atšķiras čipi kartēm, bet Mums tiek laipni pateikts, kur atrodas vilciena biļešu kases. Biļetes nopirktas, tagad jānoskaidro, kur atrodas pats vilciens un kā izrādās zem lidostas. Labi nobraucam stāvu zemāk esam stacijā. Iekārtojamies vagonā un braucam. Pienāk kontroliere, paņem mūsu biļetes un pasaka vien divus vārdus "wrong train", bet nu Mēs neesam vienīgi šokētie vagonā, jo vēl ir pārīts no Āzijas, Francijas, ja nemaldos arī Itālijas, kur visi tāpat kā mēs pirmo reizi atrodas Nīderlandē un šajā vagonā. Viens vīrietis it kā saka, ka, ja vēlamies nokļūt Centrā, tad visērtāk nākamajā stacijā ir kāpt laukā. Mēs pavērojam, ko darīs pārējie ārzemnieki, neviens laukā nekāpj, nu tad nekāpsim arī mēs. Bet kā izrādās vajadzēja kāpt laukā. Nu nekas nokļūstam vienu staciju uz priekšu un pēc nepilnām 10 minūtēm esam jau pareizajā vilcienā uz Amsterdamas Centrālo staciju. Jau stacijā pamanam to, ka te ir nenormālas ļaužu masas un visu veidu rases, un kultūras. Mēs tik tikko esam spēruši pāris soļus ārpus Centrālās Stacijas, kad Es gaisā sajūtu marihuānas smaržu. Nē, nopietni, pilsēta smaržo. Un otra lieta, ko pamani uzreiz, ka te ir nenormāli daudz riteņu. Nu bija aizdomas, ka riteņu ir daudz, bet, ka to būs tik nenormāli daudz, tas šokē. Labi izvelkam savu ceļvedi pa Amsterdamu un sākam mūsu mīļāko nodarbi - tēlojam tūristus. Lai nestāvētu uz vietas mēs vienkārši dodamies taisni un pavisam drīz nonākam Dam square jeb Amsterdamas Doma laukumā, kas tad arī skaitās Amsterdamas centrālais laukums. Nu pa lielam, tur atrodas viss. Kā jau kārtīgi tūristi, Mēs pamanam "Burger King" un ir grēks paiet tam garām. Iestiprinoties nolemjam to, ka šodien trippojam un iepazīstam pilsētu, atrodam coffeeshop un legāli uzpīpējam marihuānu, un tad jau pašā vakarā dodamies pie Anitas. Izstaigājam iepirkumu ielu, kur ir pilns ar veikaliem, kaut kur nogriežamies un ejam. Mūs iesauc kaut kādā veikaliņā un laipni sāk kaut ko stāstīt un masēt un mazgāt rokas ar mērķi protams nopārdot visādus rokas sāļus, losjonus un tamlīdzīgi. Kādu gabaliņu esam pagājušies ir redzēti vairāki coffeeshopi, marihuānas piederumu un suvenīru veikali, vietas, kur nopirkt maģiskās sēnes un marihuānas sēklas. Tā nu staigājot nepilnu pusstundu ielūkojamies savā ceļvedī un esam nedaudz pārsteigti, jo izrādās Amsterdama tikai kartē izskatās liela, bet patiesībā ir maza pilsēta. Mūs uzrunā coffeeshops "the Doors". Ieejam iekšā. Tur apgarots pārdevējs saka: "If you wanna see the menu then push the red button." vnk. wtf kādu vēl sarkano pogu? Viņš ar kulaku uzsit pa lielu sarkanu pogu un mūsu priekšā izgaismojas menu ar visdažādākajām marihuānas šķirnēm un hašiša paveidiem. Uzjautāju, ko viņš var ieteikt. Viņš jautā, ko gribās tirppot, uzpīpēt un necelties, sarunāties, smieties. Sakam, ka trippot, jo tomēr esam pirmo reizi te. Viņš saka, lai ņemam Jim Morrison haze, labi sacīts darīts. 15€ un mūsu rokās ir 1,2 G. Izejam laukā, cilvēcīgi nekur neslapstoties apsēžamies pie galdiņa un tinam kāsi. Tieši tāpat dara vēl daudzi apkārtējie cilvēki. Kas par smaržu, kas par garšu, uh dievīgi. Jau pirmajā dienā mūs divreiz notur par vietējiem un jautā ceļu. Laiks ārā ir burvīgs, silts un saulains. Amsterdamā visas tās viņu mājiņas atgādina piparkūku mājiņas. Krāsainas, šķības, augstākas zemākas. Un tie kanāli, burvīgi.

Ielu nosaukumus ir grūti izlasīt ar pirmo reizi un vēl grūtāk atrast kartē, bet, kad piešaujamies, tad tā lieta sāk palikt raitāka. Latvijā nenopērku tabaku, jo domājams, ka to varēs izdarīt arī šeit, bet tā nav un kā izrādās nav iespēajms nopirkt nekādu tabaku ar aromātu. Žēl. Izstaigājam kanālus krustu šķērsu, izstaigājam ķīniešu kvartālu, apskatam Amsterdamas Operas un baleta ēku, mūsējā smukāka. Un nedaudz sāk šķist, ka tā visa Amsterdama izskatās pilnīgi vienādi. Kanāls, mājiņas, riteņi, riteņi un riteņi. Apsveram domu par I AMsterdam Card pirkšānu kaut kad, bet nespējam vēl izdomāt, kurām dienā un uz cik ilgu termiņu. It kā tā dotu iespēju apmeklēt kaut kādus 20 muzejus bezmaksas, bezmaksas transportu un pat 1,5h braucienu ar kuģīti. Nolemjam, ka pakonultēsimies ar Anitu un tad arī būs skaidrs. Vēl vairāk apstiprinās mūsu aizdomas, ka Amsterdama ir tik tiešām maza pilsēta, jo ja jau no Centra ar kājām visi lielie objekti ir maksimums pusstundas attālumā, tad ar riteni tās ir 10-15 minūtes. Un tad nu sāk palikt pavisam loģiski, kāpēc to riteņu te ir tik daudz. Vēl svētāka lieta par "Burger King" ir "Starbucks" apmeklējums. Signes vārds tiek uzrakstits kā Cagne, bet nu oh well, kam negadās. Gardi. Labi esam diezgan izstaigājušies un nolemjam, ka lēnā garā, tad dodamies uz Anitas māju pusi. Sazvanamies, jo īsti neesmu precīzi pierakstījis adresi un pēc īsa brītiņa satiekam Anitu. Anita mūs sacienā ar tēju un uzņem mūs ļoti laipni. Mēs pasniedzam viņai līdzi vestos labumus, pārrunājam, ko šodien esam darījuši, kā klājas viņai un, ko Mums vajadzētu vēl apskatīt, kā arī iedod sava wi-fi paroli. Tas ir labi, jo Es turpinu meklēt hostu pēdējām divām dienām. Noskaidrojam to, ka holandiešu valodu var iemācīties no 1 līdz 2 gadu laikā, ja zin vācu valodu, tad tas esot nedaudz vieglāk. Nodokļi te ir 52% bet strādājot normālu darbu, var normāli dzīvot. Kaut vai tas, ka minimālā alga Nīderlandē ir gandrīz 1500€. Nemaz nerunājot par vidējo algu. Lai gan valsts platības ziņā ir mazāka par Latviju toties tajā ir 16,5 miljonu iedzīvotāji, neskaitot turistus. Smieklīgi. Anitai ir burvīgs kaķis Hēra. Jautājam, kā Mums rīkoties rīt? Anita atbild, ka nekas, atstās mums mājas rezerves atslēgas, tā kā mēs varam brīvi izgulēties, jo viņa pati diezgan agri dodas uz darbu. Pirmā diena ir garām, apķeru Savu Kaķi un aizmiegam.

Pienāk nākamās dienas rīts. Mēs nekur nesteidzoties lēnā garā Hēras ņaudienu pavadīti izlienam no gultas un sākam plānot, ko šodien darīt. Pirmais ir jāatrod baterijas, ko ielikt mūsu "ziepju traukā", lai no ceļojuma būtu arī kaut kādas bildītes. Kaut kur doties pabrokastot un apmeklēt Annas Frankas māju. Anita Mums teica, ka ir divas atslēgas, lielā, kura ir jāpagrieži pilnu apgriezienu un vēl ceturtdaļu un tā, kas apakšā pusapgriezienu. Mēs sakam, ka protams un vai tad nu netiksim galā ar durvju aizslēgšanu. Patiesībā mēs gandrīz pusstundu meklējām, kam varētu derēt otra atslēga un kā vispār tās durvis dabūt ciet. Izrdās, ka otrā atslēga ir atslēgas carumā, kuru var aizslēgt tikai pietupjoties. Esam izsmējušies, bet brīnumainā kārtā durvis ir ciet. Anita mums teica, ka uz Annas Frankas mājs apskati rindā esot jāstāv 2 un vairāk stundas. Tad nu pabrokastojam vai papusdienojam, uzrullējam burkānu, paņemam vēl, ko kožamu līdz un dodamies stāvēt tajā lielajā rindā. Nonākot pie Annas Frankas mājas, izrādās, ka tā rinda nav tik briesmīga, kā Mums tika teikts. Par to liecina zīme "Ja jūs atrodaties šeit, tad līdz izstādei ir atlikusi pusstunda, tāpēc esat laipni lūgti izmantot bezmaksas wi-fi." Arī jauki. Iekšā kategoriski ir aizliegts fotogrāfēt un arī somas tiem pārbaudītas. Interesanti, tik tiešām interesanti, viss tas stāsts, vēsture un notikumi, kas risinājušies šajā mājā. Redzēt oriģinālo grāmatu plauktu aiz kura tika slēpti ebreji kara gados, vārdiem neaprakstāmi. Kā arī iespēja uzzināt vairāk par holandiešu mājiņu uzbūvi un plānojumu. Pati izstāde, lieliska un augstākajā līmenī. Viss ērti, saprotams vairāk nekā 6 valodās. Ekspozīcijas beigās iespēja aplūkot arī Annas Frankas oriģinālo dienasgrāmatu, kura atrodas ar bieza stikla un to, protams, ka nedrīkst fotogrāfēt. Patika ideja par visugrāmatu, kura muzejā ir elektroniska un iespēajsm apskatīties no kuras valsts apmeklētāji bijuši. Izstāde kopumā aizņēma kādas 2 stundas. Un jā esot Amsterdamā, tā, laikam, ir tā vieta un lieta, ko vajadzētu apmeklēt. Tā ir tikai nedaudz vairāk kā 60 gadu sena vēsture. Pēc izstādes nolemjam, ka atradīsim kādu vietiņu pie kanāla, uzrullēsim un uzpīpēsim, tad patripposim vēl pa pilsētu un tad jau dosimies atpakaļ uz Anitas māju. Pārrododites mājās ir atstāta zīmīte, ka Anita ir pagatavojusi vakariņas, bet tā kā Mums puncīši ir pilni, jo esam nesen paēduši, dodamies gulēt un atstājam vakariņas, brokastīm.

Anita garšīgi gatavo un brokastis izvēršās ļoti jaukas. Trešās dienas laiks ir drausmīgs, līst un ir mjauksts. Nelīdz pat tas, ka uztinam wake & bake kāsi. Saule nespīd. Nolemjam, ka paliksim mājās, ja nu vakarā laikapstākļi uzlabosies, tad kaut kur aiziesim. Nu neko piedzīvojumi ar tik ikdienišķām lietām kā plīts ieslēgšana vai dušas palaišana liek mums dažu brīdi sajusties kā "Beverlīhilsas lauķiem" (bij tāda tupa filma). Tā kā šodien sanāk pēdējais vakar Anitas mājā, tikai pašā vakarā izmetam nelielu pastaigu pa Amsterdamas Rietumu rajonu, aizstaigājam līdz parciņam, uzpīpējam līdz uztīto maziņo, brīnumiņu, bet tā kā ārā ir auksts un pūš vējš, ilgi neuzkavējamies un drīz jau esam atpakaļ Anitas mājās. Tā kā Mums joprojām nav ne jausmas, kur mēs paliekam rītvakar, Es turpinu sūtīt requestus visiem pēc kārtas. Satiekam vakarā Anitu, jautājam, cikos Mus rīt celties un tā tālāk. Viņa saka, ka, lai neuztraucamies, iedod Mums viesu grāmatu un pasaka to, ka, kad aizslēdzam durvis, lai iemetam atslēgas pastkastītes caurumā durvīs. Dodamies pie miera. Kaķis saritinās un iemieg, to pašu izdara arī Hēra un tā nu abi kaķi guļ. Es paņemu telefonu un līdz diviem naktī, joprojām sūtu requestus un paralēli meklēju lētākos hosteļus, lai nu tik tiešām nesanāk tā, ka paliekam uz ielas. Esam izrunājuši to, ka sliktākajā gadījumā, ja neatrodam, kur palikt, tad paliekam vienu dienu hostelī un otru nakti lidostā. Pulkstens ir kaut kur divi naktī un Man apnīk meklēt, arī Es dodos gulēt.

Ir Ceturtdienas rīts. Esam pamodušies un nolemjam to, ka broakstis lētāk izmaksās, ja dosimies uz "Alber Heim" lielveikalu aiz stūra. Tā arī daram, aizejam sapērkam visādus labumus, diezgan ilgu laiku pavadot veikalā un pētot, ko mēs īsti liekam iepirkumu groziņā, jo viss ir rakstīts holandiski. Labi, sapērkamies, pagatavojam brokastis. Ieejam coucsurfing lapā un tur ir Accepted request. Esam šokēti, jo nekas tāds pirms tam nav redzēts. Lietuviešu braļiukas ir gatavs Mūs uzņemt pie sevis. Atsūtījis savu numuru, lai uzzvanam. Mēs esam bezgala priecīgi un laikam, ka Mums tomēr veicas. Paēdam broakstis, pēdējo reizi uzpiņķerējam un uzpīpējam Jim Morrison haze, sazvanamies un sarunājam tikties Dam square. Satiekam Vilius (ļoti līdzīgi kā Vilnius). Sakam, ka esam ļoti pateicīgi, jo viņš tik tiešām Mūs ir izglābis vārda tiešajā nozīmē. Viņš saka, ka neesam tādi vienīgi un iepazīstina ar Natāliju un Nastju no Sanktpēterburgas. Kuras kā izrādās ir bijušas tieši identiskā situācijā kā mēs, vienīgā atšķirība, ka mēs jau 4 dienu laikā esam nedaudz vairāk un labāk iepazinuši Amsterdamu. Labi, viņas abas vēlas pastaigāt pa pilsētu, bet Mēs dodamies uz Starbucks, kurā Mēs jau esam bijuši, pirms tam iegūstam savā īpašumā Kaķim jaunu šallīti. Vilius tur strādā pazīstamā meitene arī no Lietuvas, tāpēc viņš tur kafiju var dabūt bezmaksas. Vilius ir programetājs un 5 gadus dzīvo Amsterdamā. Zin, kur dabūt visu un jebko. Dzīvo praktiski, tiešām praktiski un daudz varējām mācīties no viņa. Gaidam abas dāmas iekš Starbucks, bet izrādās, ka viņas vēl ilgāk vēlas uzkavēties Centrā, tāpēc mēs dodamies pie Vilius uz mājām. Vilius dzīvo ZiemeļAmsterdamā jeb Amsterdam noord. Kur var nokļūt ar bezmaksas prāmi, kurš kurš gandrīz 24/7. Viņš arī iesaka lētāko coffeeshopu, kur 1G maksā sākot no 6€, fuckin paradīze. Ieķeram 1G ar White Widdow pa 8,50€ raudiens nāk šo atceroties un rakstot. Vilius dzīvo 3 stāvīgā mājā, kura atrodas uz Vlielandstraat, ja nemaldos. Esam nolikuši mantiņas un vairs nekur iet negribās, vakars arī klāt. Ierodas abas Sanktpēterburdzietes. Mēs nopērkam alu, bet vēlāk tiek dzerts gan šampanietis, gan arī šņabis. Jo baigais pārsteigums būtu par viešņām no krievzemes bez šņabja. Tā nu jautri runājot, tad angliski, tad krieviski, tad pusi tā, pusi tā, Mēs pavadam tik tiešām jautru vakaru. Ir kaut kas, gandrīz, visus vieno mūzikā, tā ir grupa "Brainstorm" jeb "Prāta Vētra" latviski. Signei viņi nekad nav gājuši īsti pie sirds tādēļ teicu, ka gandrīz. Esmu pārsteigts, ka Sanktpēterburdzietes zin vārdus un tiešām daudz zin par mūsu grupu. Protams sarunās tiek iepīta arī politika un krievija-Ukraina, bet nu ne jau tāpēc esam te ieradušies un tas vairāk ir tīri aiz ziņkāres. Katrā ziņā noskaidroju to, ka krievijā propoganda ir tiešām augstā līmenī un, ja nezinātājs dodas uz Latviju vai Baltijas valstīm, tad viņam esot sastāstītas šausmu lietas. Viens piemērs. Latvijā un Rīgā, labāk neko nerunāt un neteikt krieviski, varot uzreiz bez liekiem jautājumiem dabūt pa galvu. Protams, ka pasmejamies un viņas paša labi zin, ka tā nav, jo viņam radi dzīvo Rīgā. Jautrais vakars ir beidzies. Jādodās pie miera.

Priekšpēdējā diena Amsterdamā. Pamostamies, gandrīz pat visi vienlaicīgi. Sanktpēterburdzietes pagatavo pankūkas. Mūsu plānā ir apmeklēt Marijuana & Hemp museum savukārt Sanktpēterburdzietes vēlas vēl iepazīt pilsētu. Vilius ir pašam savas darīšanas un sarunājam vēlāk tikties. Pirms dodamies uz Marihuānas muzeju, nolemjam izstaigāt krustu šķērsu Sarkano lukturu rajonu. Un jā, te nu ir visi LIVE SEX SHOW, SEX ROOMS, SEX SHOPS un, kas tik vēl nē. Logi, kuros liekas, ka iekšā ir saliktas lelles vai maneken līdz brīdim, kad tās sāk kustēties. Jeb tās ir senākās profesijas pārstāves. Atverās durvis un izskrien pārlaimīgs anglis, ja nemaldos "She said I'm fucking fantastic" un nobļaujas pa visu ielu. Pats dīvainākais, ka pilnīgi neviens atskaitot mūs nepievērš viņam uzmanību. Izstaigājam sex-shopus. Smieklīgākais laikam, ko rezējam bija tas, ka pārdevējam vai veikala saimniekam meita mierīgi tur atrodas runājas, bet no viņas galvas nepilnu 30 cm. attālumā stāv milzīgs diņķis. Normāli, tā ir Amsterdama. Vienā logā pamanam motorzāgi, kuram galā ir falls. Kaut kas līdzīgs bija Euro trip:

Mūs aicina iekšā visādās LIVE SEX SHOW vietās. Mēs protams atsakam, jo nezinam vai nu, lai mēs uz kādu skatītos vai, lai skatītos uz mums. Bet tā Amsterdamas idille. Muzejs, blakus Sex shops, nākamajā mājā coffeeshops, tad logs ar senākās profesijas pārstāvēm. Tas viss šo pilsētu un sarkano lukturu rajonu padara kaut ko līdzīgu kaleidoskopā redzamajiem attēliem. Marihuānas muzejs bija kaut kas patīkams. Es tiešām ceru, ka Pasaule nāks pie prāta un šo nekam nekaitīgo augu padarīs legālu vai vismaz dekriminalizēs. No cannabis stāda pilnīgi viss ir izmantojams, gan lapas, gan saknes, gan stumbri, gan ziedi, sēklas. Un ne jau tikai tāpēc, lai pīpētu un apdolbītos. Var izmantot pārtikā, rūpniecībā, tekstilražošanā, medicīnā. Bet nu jā, citiem labāk šķiet, lai cilvēki nodzeras un nopīpējās no tabakas. Muzejā iespējams bija uzzināt pilnīgi visu vēsturi par cannabis jeb marihuānas rašanos, selekcionēšanu, uzzināt, ko nozīmē vaporisings (THC uzņemšana bez uguns un dūmu palīdzības) vnk. fantastiski, bija arī iespēja redzēt, kā augs vienkārši aug un paklausīties dažādu, noderīgu informāciju. Izstādes beigās bij iespējams arī fotogrāfēties, ko protams, ka izmantojām.

Pēc muzeja apmeklējuma, blakus atrodas Amsterdam Cannabis College. Kur marihuānas atbalstītāji jeb entuziasti bezmaksas stāsta par marihuānas labo ietekmi un tā teikt izglīto apkārtējos par šo dabas radīto augu NEVIS narkotikām. Ir Piektdiena, priekšpēdējā diena Amsterdamā un mūsu abu kā pāra gadadiena. Esam jau iepriekš nolēmuši, ka atzīmēsim šo jubileju pirmo reizi mūžā noprovējot magic shrooms. Vilius pat tīri labprāt sniedz mums draudzīgu padomu un konsultāciju, kā arī pats sagādā mums nepieciešamo. Piekodina, ka mums obligāti ir jānopērk 2L ūdens un daudz saldumu. Labi, atvadamies un sakam, ka dosimies atpakaļ uz Vilius māju un tad patripposim vakarā pa Amsterdamas Ziemeļu rajonu. Abiem ir tāds neliels satraukums, kas nu būs, ņemot vērā, ka palūdzām speciāli ar trippy un vision efektu. Nu nekas, 3, 2, 1, pirmie kumosi. Hmm.. garšo pēc riekstiem. Esam notiesājuši porciju uz diviem. Vilius teica, ka nezin, kā Mums abiem būs, tāpeč priekš pirmās reizes ieteica nepārdozēt, jo vispār porcija ir domāta vienam cilvēkam. pēc kādas pusstundas uzrodas arī pats Vilius. Kad jautājam viņam, pēc cik un, kas sāk iedarboties, viņs saka, ka 40 minūtes līdz stundai. Nu labi. Izejam dārzā uzpīpēt ir kaut kā nedaudz dīvaini, Tu jūti katru mazāko skaņu un gaismas zibsni. Tā nu mēs aizstaigājam kādu gabaliņu līdz kanālam, kad Mans Kaķis paliek īpaši happy un sāk redzēt spilgtas krāsas, nu vismaz tā viņa Man apgalvo. Man nekādas spilgtās krāsas nav, bet ir atsevišķas lietas, kam pieduros. Labi atrodam soliņu, izņemu laukā uztīto burkānu, uzpīpējam, pasmejam. Apkārt ir diezgan paliels miers, līdz tu dzirdi suni kādus 3 vai 4 kvartālus no tevis rejam un liekas, ka viņš būtu blakus.

Tā nu trippojot esam nedaudz nosaluši un lēnā garā dodamies atpakaļ. Noēdam visus saldumus, jo iedarbojaš munchiez. Man nedaudz pārņem vilšanās sajūta, līdz paskatos uz aizkariem un redzu konkrētu vortexu un pēcāk arī visa istaba sāk viļņoties. Prikolīgi, bet nu nav tā lieta ar ko vajadzētu aizrauties. Tā nu atkal ir jautru sarunu vakars ar Sanktpēterburdzietēm, jo Vilius šodien/šonakt ir nolēmis izklaidēties un mājās būs tikai uz rīta pusi. Mēs izdomājam to, ka diezgan laicīgi jādodās pie miera, jo rīt ir jāpaspēj pirms braukšanas prom aizet līdz tirgum un iepirkt kaut kādus suvenīrus mājiniekiem.

Pamostamies, sataisamies, sakārtojam mantiņas un nedaudz skumju ģīmi atvadamies no Nastjas un Natālijas. Vilius kā jau teicis iepriekš ir pārradies no paša rīta un augšā guļ. Kad pasakam, ka nezinājām, ko pirkt un viņam par uzņemšanu esam nopirkuši 4 alus, kas atrodas ledusskapī, viņš burtiski izlec no gultas un saka, ka tā esot viena no superīgākajām dāvanām ever, jo esot tieši laikā, šim esot neliela, maigi izsakoties pohiņa. Vilius saka arī to, ka, ja vēl kādreiz esam Amsterdamā, lai droši dodot viņam ziņu. Atvadamies un dodamies uz prāmi un drīz jau esam Centrālajā stacijā. Tirgū viss maksā 2 un pat 3x mazāk nekā Centra un citos suvenīru veikalos. Nopērkam sēņu tēju un cannabis tēju. grindercard un šadus, tādus papīrīšus. Mums vajag izprintēt boarding passus, domājām, ka to ir iespējams izdarīt Centrālstacijā, bet nekā. Amsterdamas TIC, kurš starpcitu Amsterdamā ir tikai viens. Uzzinam, ka to var izdarīt Amsterdamas Nacionālajā bibliotēkā. Tā nu Mums sanāk arī paviesoties Amsterdamas "gaismas pilī". Jau pēc neilga brītiņa esam vilcienā un pēc nepilnām 15 minūtēm esam Amsterdamas Schiphol lidostā. Vēl pēdējo reizi ieturamies Burger King. Un dodamies uz savu lidmašīnu. Kura neskatoties uz 20 minūšu kavēšanos ļoti līgani gan paceļas, gan nolaižas Rīgā. Viena no tām reizēm, kad tiešām pārņem skumjas pametot Amsterdamu. Lai to labotu, vajadzētu iemācīeties holandiešu valodu. Neapskatījām tiešām daudz ko, bet Es domāju, ka šī viennozīmīgi būs pilsēta, kurā Es vēl kadreiz gribēšu atgriezties.

Tu vari apceļot un ceļot pa visu Pasauli, bet nekur nebūs tik labi kā mājās!

P.S

Paldies, Kaķi, par burvīgāko gadu Manā dzīvē :)