Koljūra (Collioure) – Pireneju piekājes pilsētiņa Vidusjūras krastā (Francija)
|
Tālis Biezais
|
Skaistā Koljūra (Collioure) – Pireneju piekājes pilsētiņa Vidusjūras krastā, manuprāt, pārspēj slevenākos franču Rivjēras ciemus atpūtas izmaksu ziņā un noteikti arī skaistuma un gleznainuma ziņā.
Šeit pie pašas Spānijas robežas Pireneju kalni kā pārāk aizrāvies operas koris kādā sarežģītā ārijas izpildījumā kulminējoši dramatiski ir iekāpuši pašā jūrā un kaut kur starp šo kalnu ielokiem un ūdeni ir iespraukusies Koljūras pilsēta.
Šodien šeit ēnā ir tikai +24 grādi un tik spilgti, spilgti zilas debesis. Īsts Lieldienu laiks. Pārsteidzoši nelielā, kompaktā teritorijā šeit harmoniski ir ietilpinājusies vecpilsēta, pludmales, ūdensmalā esošā pils un baznīca līča krastā. Bet ne jau es pirmais esmu atklājis šīs pilsētiņas gleznaino burvību. 1900.gadā aizsāktie Matisse un Derain darbi ir pilni ar šīs pilsētiņas attēlotajām ainavām. Un staigājot pa apkārtni ik uz soļa uzduros šiem Matisse, Derain, Braque, Friesz, Picasso, Mackintosh, Fujita un Dali atdzīvojušām darbu kopijām. “Nav debesis visā Francijā vairāk zilas kā Koljūrā” (Henri Matisse).
Jā, šeit nav iespejams atrast bezgalīgās smilšu pludmales, to vietā piekraste ir klāta ar sīkiem oļiem vai akmeņiem, tamdēļ ūdens šeit ir caurspīdīgāks, īsta paradīze bērniem, kas nirst pēc jūraszvaigznēm un zemūdens medniekiem tvarstot viltīgos astoņkājus.
Sestdienu rītos ir vērts apmeklēt vietējo tirdziņu – sezonas augļi, dažādo riekstiņu miriādes, pikanto guindiljas piparu viltīgais naivums, kas tiek kompensēts ar vietējo artišoku nesamāksloto vienkāršību … viss šis raibais krāšņums priecēs ne tikai garšas kārpiņas, bet arī dod spēcīgu vizuāli estētisku baudījumu. Un kur nu vēl vietējo zemnieku patiesā labsirdība un īstenā franču provinces aura, kas vēl nav paspējusi noslīkt imigrantu paisuma viļņos un apaugt ar globālisma garlaicīgo vienveidīgumu.
Visa šī skaistuma iedvesmots šo rindu autors ķērās pie akvareļiem un molberta, lai uzgleznotu gleznaino līci, karalisko pili un Notre Dame des Anges bāku, kas pārvērsta laika gaitā par baznīcu. Viss jau bija labi, līdz ota visbeidzot tika līdz šim nodevīgajam tornim …
Kas galu galā, nezin kādu sātanisku spēku ietekmēts attelojās manā akvarelī kā milzīgs falls. Saplēšot neizdevušos darbu, ķēros pie nākamā radīšanas, taču tiekot līdz šīs baznīcas attēlošanai – atkal darbā ievijās falla nodevīgais simbols, tikai šoreiz pat vēl izteiktāks … un tā ar ceturto un piekto kopiju arī atkārtojās viens tas pats falls. Nez ko par teiktu Freids!? Bet man spēki izsīka un majestātiskai Vidusjūras viļņu dunoņai piekrastē pievienojās lūztoša molberta krakšķi, tam sistemātiski triecoties pret palielāku pludmales akmeni. Nekad, nekad neķeries pie otas, ja vien tev uz to nav talants!!!