KALNI.Okeans. Ieleja. ALAS. (TURPINAJUMS)
|
Māris Resnis
|
Okeāns.
Sērfam esam izvēlējušies pilsētu Mirleft, kurā civilizācijas labumi ienāk pamazām un pludmales saglabājušas savu pirmatnību un vientulību. Esam apzināti aizvirzījušies no populārākām sērfošanas vietām, jo tās zaudējušas savu romantismu un okeāna ūdens „jādala” ar daudziem citiem šērfa faniem un pārdevēju uzlidojumiem uz sauszemes. Šajā vietā tu vari būt pirmais, kurš ieiet ūdenī un izvēlēties savu vilni pēc sirds patikas. Daļa no mums sērfa gaitas ir tikai iesākuši līdz ar to esam lūguši savu vietējo draugu un sērfa instruktoru palīdzēt mums iepazīt „viļņu paņemšanas” prasmes. Instruktors ir ļoti labs. Drīz vien biedri jau sāk celties kājās un noķer pirmos braukšanas prieka brīžus. Par to jau ir tas stāsts. Vairākas dienas esam pludmalē, lai padarītu krāsaināku savas pludmales dienas, ik pa laikam veicam mazus izbraucienus uz kādiem interesantiem objektiem tuvākajā apkārtnē.
Ieleja. Otra iespaidīgākā vieta, ko apmeklējām bija Paradīzes ieleju. Protams, mērķis nebija izbaudīt zaļo palmu audzes un augstā upes ūdens veldzi. Doma bija nolēkt no kāda palielāka augstuma un iziet mazā kanjoningā. Tas arī tika pilnībā realizēts. Uzreiz jābrīdina, ja gribās kaut ko tādu atkārtot, tad vispirms jāpārliecināspar ūdens līmeni un jāpagaida, kad kāds vietējais to izdara. Jāpiemin, ka šī vieta ir populāra arī vietējiem jauniešiem. Vieta, kur pavadīt laiku ar draugiem peldoties un sauļojoties, kā arī paskatīties uz tūristiem. Šeit tradīcijas vēl saglabājušās – peldas un sauļojas tikai vīriešu dzimums, sievietes paliek savās pieklājības robežās. Paradīzes ielejai pa vidu ir upe, kur sev „izgrauzusi” ceļu cauri klinšainajiem kalniem. Protams, vietām ūdens ir izžuvis un palikušas vien akmens plāksnes un sakaltuši dubļi. Tomēr kaut kur pazemē tas ūdens plūst un atsevišķos posmos tas sakrājas virszemē. Tur arī ir plāns ielēkt, jo akmens plākšņu spraugas ir dziļas un dod iespēju pietiekamam nosēdienam. Lai nokļūtu uz konkrēto vietu ir mazliet jāpastaigājas pa ielejas kalna takām un palmu audzēm Uzreiz var teikt, ka pienākot pie malas viss paliek pa īsto. No malas protams likās, ka nekā jau tur nopietna nav, tomēr esot uz pašas malas, var sajust sirds ritma paātrināšanos un jautājumu galvā: „, kāpēc tev to vajag”. Bet tas jau mirklis un tu jau ar pēdām atsities pret ūdens virsmu un sāc ātri nirt uz augšu. Esam izpelnījušies uzmanību, jo arī meitenes lec un tas jau sāk palikt par šovu ar dažādu ūdenī iekrišanas veidu paraugdemonstrējumiem. Tomēr, šo uzmanību nozog kāds vietējais, kurš māk ielēkt uz galvas no apmēram 10 m augsta plaukta. Saprotams, ka mums arī jānolec un te ir vairāk jāsaņemas. Skats no malas ir diezgan satraucošs. Pašsaglabāšanās instinkts liek palikt uz vietas un nesper šo pārgalvīgo soli. Trīs no mums nolec. Kā saka – tāpēc jau atnācām. Tātad ķeksis ievilkts. Dodamies tālāk un lai būtu jautrāk izvēlamies iet pa upes gultni, nevis pa augšējo taku. Flipflopi un parastās sandales nav tie labākie apavi šāda veida pārgājienam, bet vēlme redzēt šo vietu citādāk deva papildus motivāciju to izdarīt. Pārvietošanās pa šāda veida kanjonu ir diezgan izaicinoši. Ir jāplāno ne tikai kur kāju likt, bet arī kur iesi pēc 20 soļiem, lai neapstātos strupceļā. Patīkamākais bija tas, ka ik pa laikam sanāca lēkt ūdens bedrēs, un turpināt ceļu pa pašu upi. Jāpiemin, ka klintis saskarsmē ar ūdeni kļūst ļoti slidenas, ka pat mazu šķēršļu pārvervēšanai ir nepieciešams biedru atbalsts un ieteikumi. Bet tas viss ir to vērts. Skati uz augšu ir grandiozi. Izskatās, ka kāds milzis būtu spēlējis logo un uzbūvējis šo kanjonu tieši mūsu vajadzībai. Ceļš nav ļoti garš, jo bija vēlme nokļūt tikai līdz otrai lēkšanas vietai. Kanjons turpinājās vēl uz augšu, tikai bez ūdens resursiem. Otrā vieta arī bija diezgan aicinoša, bet šeit mūsu visu lēcieni nobālēja vietējā lēcēja priekšā. Viņš lēca no pašas kanjona malas un tas tikai parādīja, ka mums būtu šeit jāatgriežas. Katrā ziņā nebija skaidrs, kā var ielēkt no tik liela augstuma, un trāpīt mazā ūdens laukumiņā. Droši vien ir kāds fizikas izskaidrojums, bet nezinu vai vēlētos sekot šim piemēram, jo skatoties uz dažu lēcienu apvienojumu ar pārkūra trikiem kuņģis bija sasprindzis un glābšanas plānu skaitļošana smadzenēs.Alas. Mūsu galvenais mērķis šajā ceļojumā. Alās ir līsts gan Latvijā, gan Beļģijā, bet ne tādā līmenī, kā vēlētos. Izvelējamies vienu no alām , kurā parastus tūristus nelaiž un lai būtu pavisam jautri, arī bez gida. Pamatideja bija ieiet, ieraudzīt, izbaudīt un rīkoties pēc situācijas. Visi kuri devāmies skaidri atrunājām, ka iespējams nāksies pavadīt vairāk kā 8 stundas iekšpusē un ka katrs atbildīgs
Alas. Mūsu galvenais mērķis šajā ceļojumā. Alās ir līsts gan Latvijā, gan Beļģijā, bet ne tādā līmenī, kā vēlētos. Izvelējamies vienu no alām , kurā parastus tūristus nelaiž un lai būtu pavisam jautri, arī bez gida. Pamatideja bija ieiet, ieraudzīt, izbaudīt un rīkoties pēc situācijas. Visi kuri devāmies skaidri atrunājām, ka iespējams nāksies pavadīt vairāk kā 8 stundas iekšpusē un ka katrs atbildīgs par sevi un viesiem kopā.. Īsti nezinājām vai vispār tiksim iekšā, jo pie alas dežūrē tāds kā dežurants, tāpēc bijām sagatavojuši mazliet naudiņas - situācijas risināšanai. Sākumā viņu pie alas ieejas nesatikām, bet kamēr vilkām ekipējumu ieradās uz reiz divi. Katrā ziņā ļoti satraukušies, kaut ko vietējā un arābu valodā mēģināja mums stāstīt. Mēs savukārt Latviski pārliecinošās balsīs par to, ka esam pieredzējuši alās gājēji – nu katrs esam bijuši Gūtmaņu alā. Beigās par kaut ko novienojāmies, īsti nezinu par ko, bet tālāk tikām Tā nu bijām laimīgi, ... turpinājums sekos. Pagaidām ieskatīties var http://vimeo.com/80943205