Puilaurens pils, Francijas Pireneji
|
Tālis Biezais
|
Senā kataru pils Puilaurens visā savā karaliskajā godībā sagaida mūs šajā Pireneju kalnu masīvā, bet tās skatienā jaušama gadsimtiem ilga pieredze uzņemt ne tādus vien fruktiņus kā mēs … un varbūt ne tik miermīlīgus.
Lai sasniegtu šo "Karkasonas dēlu", bija nepieciešams stundu ilgs brauciens no Karkasonas. Tiesa gan, braucienu īsāku darīja interesantās ainavas, kas iesākās ap Aude, slīdot garām skaistajiem Limoux vīna dārziem, vedot augšup kalnā līdz Alet les Bains mežiem, kuri pēc kāda laika pašķīrās, dodot vietu Pierre Lys klinšu defilē iznācienam. Tā nu mēs nonācām Pireneju pakājē pie Axat ciema, kuru no galamērķa Puilaurens pils šķīra vēl viens, pēdējais priežu biezoknis.
Šeit visi maņu orgāni spēji saasinājās, apkārtni piepildīja kalnu klusums, bet plaušas kāri tvēra pēc svaigā priežu meža gaisa, kas papildināts ar augu aromātiem un ziedu smaržam. No šejienes mūsu kalnu karalis vēl nav redzams, bet no tuvējā Lapradelle ciema jau var redzēt tā iespaidīgos, neskartos aizsargmūrus.
Akmens kāpnes, kā laipns padzīvojis inkvizitors, aicina sekot zigzagviedā augšup gar nocietinājuma sienām. Kāpņu trakulīgais skrējiens negaidīti beidzas pret majestātiskiem, stipriem vārtiem. Apļveida sienas, četri sargtorņi liecina par tuvumā atrodošos pils pazemes cietumu, kura iemītnieki sen jau devušies pakaļ saviem izsāpētajiem likteņiem. Savukārt iekšpusē skatam paveras diezgan plašs pagalms, kas pārsteidz mūs ar saviem apjomiem, jo no ārpuses nekas tāds par to neliecināja.
Viduslaikos šeit katari atrada patvērumu līdz 1250.gadā liktenis iztraucēja to mieru, pils tika ieņemta ar karaļa karaspēka palīdzību, bet katari piedzīvoja virkni nelaimes gadījumu saduroties un uz zobeniem un gūstot dažādas traumas izmēginot inkvizīcijas jaunievedumus. Nekavējoties šeit tika izvietots militārais garnizons, kas bija gatavs jebkurā brīdī aizstāvēt karalistes robežas pret tuvumā esošo Aragonas valstību. Vēlāk, laikam ritot, pakāpeniski samazinājās šīs nocietinātās vietas nozīme, līdz pils nogrima pilnīgā aizmirstībā. Un tikai šodien, notraucot pamatīgu putekļu kārtu, mēs izcēlām dienasgaismā tās seno stāstu.
Protams, uzkāpjot uz pils mūriem vairs nesastopam tās uzticamos, vērīgos sargkareivjus, taču lieliskie skati šeit ir saglabājušies tieši tadi paši, kādi tie bija gadu simtiem atpakaļ. Kā saburzīts zaļš paklajs pie mūsu kājām guļ kalnu mežs, kas sniedzas līdz tālumā esosajai Pireneju virsotnei Pic du Canigou vienā debespusē, bet otrā līdz Axat ciemam ar tas iespaidīgo viaduktu. Vasarā, gan šo pastorālo mieru reizēm iztraucē kāds neliels, bet ņiprs spilgti sarkans vilcienu sastāvs, kas šeit ceļu mēro uz attālo Rivesaltes ciemu pie Perpiņjanas.
Ko tagad, ko vēl darīt šajā neticami skaistajā vietā? Varbūt nedaudz pastaigāties pa veco karalisko mežu, vai aizstaigāt līdz Aguzou alām, kas no šejienes atrodas samērā netālu!? Bet varbūt doties uz austrumiem, uz Cucugnan pilsētiņas pusi, lai vienkārši izbaudītu kādu sakanvīnu pēc sātīgām lauku pusdienām un ļautos filozofiskām pārdomām par vēsturi, sevi un mūžību!?
