Nezinītis Āfrikā

Lilia Limane 15.03.2015 9 min lasīšanai

Tikko atgriezos no Ēģiptes. Tā kā pirmo reizi biju ārpus Eiropas, uzradās vēlme uz karstām pēdām padalīties iespaidos, vairāk vēršoties pie tiem,kas Āfriku sev vēl tikai atklās,jo cilvēkiem,kas katru ziemu bauda Sarkanās jūras labumus, daudz jauna nepateikšu.

Braucu kā ierasts viena pati,bet izmantojot tūroperatora Alīdatūrs pakalpojumu. Labāk un noteikti lētāk braukt ar kādu divatā, bet arī viens var iztikt visai labi, sevišķi, ja nodomāts paskatīties senos pieminekļus, nevis tusēt.

Latviešus- firmas pārstāvjus mēs Hurgadā neredzam. Tikko esi no lidlauka iegājis lidostas ēkā, pretī aktīvi skraidelēdami un saukdami metas kāds bariņš melnīgsnēju vīru. Alīdatūrs uzņemošais pārstāvis lēkāja ap savu galdiņu un sauca skaļāk par visiem, tas arī lieti derēja, jo bija jābūt pamanāmam - nospiedošā pārsvarā iebraukušos Teztous un Novatours atpūtniekus sagaidīja vesels pulciņš pavadoņu. Pēc pāris minūtēm 27 dolārus samainīju pret ielīmi pasē, uz kuras rakstīts, ka esmu samaksājusi par vīzu (labs ienākums valstij), un dabūju veidlapiņu, ko aizpildītu bija jānodod citam vīram pa ceļam uz izeju. Pie izejas cirkulēja krietns pulciņš sagaidītāju ar tūrisma firmu uzrakstiem. Alīdatūrs Ēģiptē saucas Alamid, kas bija samulsinājis kādu meiteni, kas staigāja izmisusi apkārt, jo neesot sagaidītāja. Pēc brītiņa Alamid kaut kā atrada mūs abas pats, un kad visi bijām sadalīti pa mikriņiem un autobusiem, devāmies uz viesnīcu, lai paspētu uz vakariņām. AI (viss iekļauts) programma nodrošina nenormālu izēšanos, laikam tāpēc vismaz 80% ēdāju bija ar lieko svaru un ap 20-30% riktīgi resni. Resnumā visus vismaz šeit un tagad pārspēja krievi, bet arī citi loka iekšā milzīgas ēdiena kaudzes. Tādu programmu vairs neņemšu, jo nedēļas laikā pieņēmos gandrīz par 3 kg. No dzērieniem man vislabāk garšoja kokteiļi, alus ir dzerams, bet baltais vīns pilnīgi nebaudāms. Citi dzēra arī rumu ar kolu, no tā varēja labāk piedzerties, jo kokteiļi nav stipri.

Viesnīcā „Bella vista”, kurā biju apmetusies, sākumā dominēja krievi, bet vēlāk īpatsvars nosliecās par labu vāciešiem. Protams, kā jau vispār Ēģiptē, netrūkst arī latviešu, poļu u.c. Krievus te ļoti ciena un mīl, godina ne tikai prezidentu Putinu, kuru pirms pusotra mēneša barojuši Kairā smalkajā torņa kafejnīcā. Tornis savulaik uzcelts par 2 miljoniem, ko amerikāņi Ēģiptei iedāvinājuši, lai tie nedraudzētos ar krieviem. Bet ēģiptieši tur tagad cildina Putinu, kā arī uzdāvina tam kulonu, kurā iekaltas senās aizsardzības zīmes! Pagātni pārzinošie ar pateicību atceras Hruščovu, kas uzcēlis viņiem Asuānas HES, bet Putins esot apsolījis uzcelt AES. Katrā ceļmalā sēž arī militāristi un policisti ar kalašņikoviem rokās, čekodami garāmbraucošās mašīnas. Tūristu autobusus gan laiž vieglāk cauri, pārbaudē atskaitās viņi paši, tūristiem nekas netiek prasīts. Tomēr biežie čekingpointi aizkavē kustības ātrumu, un ekskursija velkas ilgāk. Bez ieroču piegādēm Ēģiptei ļoti izdevīgs arī krievu atpūtnieku bizness. Kairā darbojas speciāls institūts, kurā tiek apmācīti krievu valodai tūrisma jomā strādātgribošie. Papildinot zināšanas saskarē ar tūristiem, ir iegūti ļoti labi rezultāti. Ielās valodu iemācās arī tikai no tūristiem tā, ka var pārdot un kaulēties. Acīmredzot ēģiptieši ir arī gana gudri un attapīgi, jo daudz maz krieviski runā visi, kas kaut ko pilsētā tirgo, bet gidi un tūristu pavadoņi runā ļoti labi. Tā ka katra lauku sieva var bez bēdu braukt uz Hurgadu atpūsties, kaut nezinātu angliski neviena vārda.

Biju iedomājusies, ka uz Ēģipti var braukt tikai caur tūroperatoru, taču vācieši un briti atlido ar EasyJet arī paši. Divas vācietes satiku, kas bija noīrējušas 4zvaigžņu viesnīcu ar AI ēšanu par 30eur dienā uz abām un dzīvoja bez bēdu. Bet ja ierodies caur firmu, esi tādā kā pavadošā aizsardzībā. Ja atskaitot nedaudzus izņēmumus, Ēģiptē visi vīrieši ir vai nu Ahmedi vai Muhamedi, tad mūsu aizbildnis pārspēja visus, jo viņu sauca Ahmeds Mahmuds Muhameds! Šā Ahmeda Muhameda pakļautībā darbojās vēl kādi četri Ahmedi vai Mahmudi, kas divreiz dienā viesnīcā bija pieejami, ja būtu kādas problēmas. Ēģiptieši nebūtu ēģiptieši, ja rūpes neietvertu arī biznesa intereses. Piemēram, mēs tikām brīdināti neņemt ekskursijas „uz ielas” vai pie viesnīcā klīstošiem aktīvistiem, jo drošību un aizsardzību nodrošinot tikai firma. Arī atlaides tika piedāvātas tikai pirmajā dienā līdz 12.00 un sastādīja apmēram 40% no sarakstā minētās cenas (Ja kaulētos, droši vien varētu dabūt vēl lētāk). Kā sapratu, šāda atlaižu steiga bija domāta, lai ekskursijām piesaistītu operatīvi, kamēr neesam apostījuši gaisu un atraduši lētākas ekskursijas „uz ielas”. Visādi triku meistari uz pārdošanu viņi ir lielum lieli un šajā jomā izceļas ar apbrīnojamu attapību un gudrību. Cepuri nost! Pa viesnīcas teritoriju gar pludmali un baseinu arī klīst daudz visādu piedāvātāju ar mapēm rokās, pārdod gan nevis preces, bet masāžas un citus pakalpojumus.

Tā kā mana brauciena nolūks bija ne tik daudz saule un jūra, cik senās kultūras bagātība, ekskursijas ņēmu katru dienu. Nedēļa sanāca saspringta, jo uz Luksoru izbraucām 4.30, bet uz Kairu -2.20 un atgriezāmies tikai pirms pusnakts. Kultūrvēsuriskās ekskursijās bez pavadoņa ir arī gids. Abi Ahmedi bija speciālisti, Luksoras gids ar arheologa, bet Kairas ar vēsturnieka izglītību, un to varēja just. Turklāt abi perfekti runāja krieviski, bija ļoti patriotiski un erudīti, labi oratori un arī ar šejienes vīriešiem piemītošu šarmu un izrādīšanās prasmi. Luksoras gids pats cēlies no šīs pilsētas, un viņa ārienē bija jūtams vairāk senās Ēģiptes antropoloģiskais tips, ne arābu. Lai kā arī senie ēģiptieši nesajaucās ar vēlākajiem iebrucējiem arābiem un turkiem, tomēr kaut kas no ēģiptieša ļaudīs jūtams. Kaut runā arābu valodā, valsts iedzīvotāji par savu tautību sauc ēģiptiešu. Tā kā vīrieši šeit ir aktīvi un dominējoši, man viņi šķita smukāki un pievilcīgāki par baltajiem eiropiešiem. Neesmu vairs tai vecumā, kad cilvēks meklē pāri, bet nebrīnos, ka 40% tūrisma jomā strādājošo apprecot krievietes, ukrainietes u.c. eiropietes. Hurgadā dzīvojot 40 000 krievu, pārsvarā arābu sievas. Šajā ziņā varbūt statistikai var ticēt, lai gan attiecībā uz iedzīvotāju skaitu valstī nezin vai var, jo bez tā, ka daudziem nav pases un ir analfabēti, beduīni pat nav valsts institūcijām vispār pakļauti un pieejami .

Luksoras maršrutā iekļauts Danderas templis, kas celts grieķu laikā,kad Ēģipti bija iekarojis Maķedonijas Aleksandrs, pašā Luksorā -Karnakas templis, Mnemnona kolosi un karalieņu ieleja. Karnakas templis tiešām ir iespaidīgs, statujas labi saglabājušās un daudz arī visādu veidu atlūzu un drupu. Diemžēl, pastaigāt un pameditēt pa templi nedeva laiku. Bija jāsteidzas uz laivu, kas aizveda uz banānu plantāciju, kur mūs cienāja ar maziem saldiem banāniem un aģitēja pirkt tējas. Pārdošana ekskursiju plānos ir meistarīgi ievīta. Gids neparasti daudz stāstīja par aizsargājošām simboliskām zīmēm –zilo aci, skarabeju utt. Pēc laiciņa autobusā uzradās melnīgsnējs vīrs, kas kulonus ar šīm zīmēm pārdod, turklāt kulona otrā pusē varēja pasūtīt iekalt savu vārdu arābu burtiem. Arī gidam kaklā tāds kulons karājās, izskatījās, ka tām stipri tic arī intelektuālākie ēģiptieši vai varbūt tieši tie. Karalieņu ielejā starp smilšu pauguriem izvietotas faraonu sievu kapenes, vairums – aiz restēm tukšas bedres, bet divas bija patiešām izrotātas rakstainām flīzēm un apskatāmas, ieejot iekšā. Pašu mūmiju gan nevienā nebija. Visādus senos pieminekļus, tai skaitā mūmijas vietējie joprojām cer atrast pat zem savu māju pamatiem, un reizēm tas arī izdodas. Luksoras smilšu kalni vēl slēpj daudz nezināma. Lai gan seno liecību netrūkst, vajadzētu tik izrakt jaunas klāt, kopt un lolot, tomēr Ēģiptes nolūkos ietilpst arī atgūt Nefertites galvu no Berlīnes un varbūt pat Rozetes akmeni no Britu muzeja. Nezinu gan, vai pasaules valstis domā atdot.

Pa ceļam uz Luksoru pa autobusa logu varēja redzēt daudz interesantu lietu. Līdzko uzausa gaisma, ceļa abās pusēs parādījās skaisti kalni. Dzeltenīgi vai pelēcīgi. Smiltis un klintis, un akmeņi nespēj te izlolot nevienu augu, ja nu kāds kaktusa vai sukulenta stāds parādījās lejā gar ceļu. Izbraucām cauri vairākām pilsētām un ciemiem, vērojot ēzelīšu pajūgus, veselas ģimenītes uz viena motocikla sēdekļiem, vīriešus, kas visi izskatās pēc mācītājiem, jo retais te nestaigā sutanā (kam ļoti līdzinās vīriešu tērps). Sievietes gan ne visas parandžās, vairāk – lakatos. Nīlas ieleja atkal slīgst zaļumā, un ļaudis lokās savos lauciņos, plūkdami kaut ko, kas izskatās pēc leknas zāles. Kad ceļmalās sēdošie vīrieši ievēroja skatienu no autobusa, smaidīdami māja pretī. Tā ka ne viss Ēģiptē pakļauts naudas kārei. Ir arī patiesa sirsnība.

Ceļš uz Kairu no Hurgadas veda sākumā pa tuksnesi un gar jūras krastu, kur izaugušas un turpina augt tūrisma pilsētas un ciemi, apliecinot valsts vēlmi piesaistīt jaunus atpūtnieku tūkstošus. Viens posms arī ir kalnains. Tā ka Ēģiptes daba nebūt nav ne vienmuļa, ne vienveidīga. Kalni ir pat diezgan prāvi, augstākās virsotnes laikam ap 2000 m. Kairā šķērsojām Nīlu un devāmies uz Ēģiptes muzeju, kas atrodas Tahrir laukuma malā, tāpēc nav jābrīnās, ka revolūcijas laikā muzejs nebija pieejams. Muzeja divos stāvos piebāzts ļoti daudz pieminekļu, mēs pakļāvāmies prasmīgā gida vadībai un pievērsāmies tiem objektiem, ko viņš rādīja, un kas arī bija labs un raksturīgs. Muzeja pagrabos guļot vēl tūkstošiem kultūras vērtību, kuras izstādīšot otrajā muzejā, ko būvē krutu un modernu tieši blakus piramīdām.

Par piramīdām neizvērsīšos. Tās jāredz katram pašam, bet man iespaids bija tiešām spēcīgs, pati nebiju gaidījusi, ka tā būs. Ēģipte nebūtu Ēģipte, ja tūristus neapsēstu tirgoņi – jo lielāks objekts, jo tie uzmācīgāki. Tie pielīmējas un ne tikai velkas pakaļ, skandinanādami „one dollar” , bet pat lien autobusā. Vienam paveicās, jo mēs visas sapirkāmies pītus traukus no kaut kādām niedrām, kas vēl smaržoja pēc svaiguma. Tagad man tas trauks stāv uz galda, bet iekšā – oniksa svečturīši, porcelāna krūzīte, magnētiņi ar zīmēm, melns suvenīrkaķītis, lakati. Daudz lietu, ja ņem vērā, ka vispār parasti cenšos nepirkt suvenīrus.

Kairu īpaši neskatījāmies. Uz kādas krievietes jautājumu, vai Kairā esot „krasivaja uļica”, gids atbildēja, ka esot, bet mēs turp nebraucām. Tomēr braucot cauri Kairai varēja redzēt kaut ko no arhitektūras – gan labas, gan parastas, kur cilvēki pa logiem met atkritumus ārā, gan lērumu puspabeigtu ēku – tādas viņi turot gadu desmitiem ilgi, lai nebūtu jāmaksā nodoklis. Katra otrā mašīna te apdauzīta vai apskrāpēta, vai caura no vecuma, un kā liekas, nevienu tas neuztrauc. Brauc pēc saviem likumiem pīpinādami. Princips esot – es krutāks un manīgāks, man priekšroka. Avāriju esot maz. Kairā uz 24 milj. iedzīvotāju esot 4 mij. automašīnu. Tie,kam plašāki elkoņi, esot ļoti iecienījuši „Ladas”. Bet ka 2 milj Kairā dzīvojot kapos, tas viņiem normāli. Gida tonī un attieksmē bija jūtams, ka nabagos un izstumtos te nevērtē augstāk par kaķiem. Kaķiem gan te labi, silti, nemaz nav vajadzīga pajumte! Tāpat arī cilvēkiem nav jāsalst, tāpēc bezpajumtnieku skaits vismaz uz nosalušo rēķina nemazinās. Par badu neviens neko nestāstīja. Algas tur nemaz tik fantastiski mazas nav, 120 eiro minimālā, ja vien tā alga vispār ir. Ļoti kundziski dzīvojot militāristi, tur atalgojums un statuss, un varas izpausmes iespējas esot ļoti labas. Kā sapratu, iespējas ļoti paver arī izglītība, kas praktiski ir bez maksas, bet jo labākas sekmes skolā, jo augstāka līmeņa augstskolā var tikt. Tāpēc bērni cenšoties labi mācīties. Ja netiksi augstskolā, mācīsies profesiju vai arī vispār neko, ja būsi švakmanis.

Interesants bija safari brauciens pie beduīniem tuksnesī kādus 40 km no Hurgadas. Viss pasākums gan ļoti uztaisīts pēc scenārija, tomēr gana interesants. Kad ar lielu baltu džipu esi ievests tuksnesī un tev apsiets rūtainais lakats pēc beduīnu modes, saņemam aizsargbrilles un cimdus un braucieni ar kvadracikliem var sākties! Pēc vizināšanās ar kvadracikliem smiltīm klāti kāpjam džipos, pa ceļam iekarojam vienu virsotni smilšaina kalniņa veidā, tad nonākam vietā, kur beduīni dzīvo. Tā kā firmai noslēgts līgums, tie te mūs arī sagaida un uzņem, tikai tādā kā priekšpagalmā, jo pašās beduīnu mītnēs netiekam laisti. Beduīni tūristus vizina ar kamieļiem, apskatām zooloģisko dārzu, mums parāda tējas, procesu, kā berot krāsainas smiltis pudelītēs, tiek veidoti savdabīgi mākslas darbi, ēdam vakariņas, pīpējam ūdenspīpi, noskatāmies nelielu koncertprogrammu un jau tumsā dodamies mājup. Lai gan pasākums saucas „sun sat”, saules rietu gan neredzējām, varbūt laiks nebija gana skaidrs.

Hurgadā piedāvā arī dažādas izklaides uz jūras. Es biju divās – braucienā uz Paradīzes salu un „Simi submarine” – braucienā ar zemūdens laivu, caur kuras logiem var vērot zivis, korāļu rifus un visu augu un dzīvnieku valsti uz jūras dibena. Abi braucieni bija ļoti spirdzinoši. Paradīzes sala atrodas kāda stundas brauciena attālumā no krasta un pēc izskata mani pievīla – jo tā ir vienkārši smilšu sala, vairāk nekā! Tikai saslieti niedru saulessargi un tāpat uztaisīts restorāns. Peldvieta gan ļoti dzidra, varbūt tieši ūdens labumā slēpjas paradīze, vai arī pašā uzrakstā uz staba pie kuģīšu piestātnes, nezinu!

Paradīzes salas braucienā redzējām delfīnus, bet pa rifiem braukājot zemūdenē- haizivi. Tā ka nekur tās nav pazudušas no Sarkanās jūras. Viesnīcā gan teica, lai mēs no haizivīm nebaidoties, viņi tās izdzenājot. Nezinu, kā veicas izdzenāt un cik tās ir paklausīgas, bet sakosti netika pat tie, kas turpat snorkelēja. Vispār gan snorkelēšana pie rifiem, gan brauciens zemūdenē pa tiem tiešām ir neizsakāmi skaists, ja kurš to nav redzējis, tam zemūdens skaistums būs vienkārši ļoti liels un pārsteidzošs piedzīvojums.

Varētu vēl daudz rakstīt, arī par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem iepērkoties, bet šīs lietas jaunas ir tikai tam, kas Āfrikā pirmoreiz. Ir grūti, bet ja iepirkšanos tver viegli, nesatraucas par to, ka uz tevi sadusmojas vai arābu mēlē nolamā, ja iemanās arī nesadusmot, galu galā, ja uz rokas nebūtu viesnīcas aproces, dzīve Hurgadā būtu vienkāršāka. Tad, ja būtu vietējais un ja tevi uztvertu kā savējo. Nevis kā potenciālo peļņas avotu. Un tad jau dzīve Ēģiptē varētu būt skaista. Ja netraucē smiltis, ja kaifu sagādā viļņi jūrā, ja neapnīk saule, ja uz nerviem nekrīt puspabeigtas un bomzīgas ēkas un drazas ceļmalās, ja patīk tumsnēji vīrieši un sievietes lakatos, ja var dzīvot bez sulīgā zaļuma, ja var iztikt bez piena un biezpiena, bez latviešu valodas...... Ēģipte dažviet pielāgojas eiropiešu paradumiem - lidostas milzīgajā tirgū ir pat tāds brīnums kā fiksētas cenas un nenotiek kaulēšanās. Kas zin, varbūt pēc desmit gadiem pat sāks savākt atkritumus. Lai veicas šai krāsainu kontrastu pilnajai zemei! Bet mēs, ap divsimt sarkanu, sarkanbrūnu vai brūnu ļaužu priecīgi par piedzīvoto un par māju tuvumu paceļamies gaisā no Hurgadas lidostas. Kāda māte saka savam puikam: „Nečīksti, šodien tu gulēsi savā gultiņā zem savas sedziņas ar savu lācīti”.