Dienvidamerika ar riteni. Otrais piegājiens. Kalni, okeāns un tuksnesis. 4.daļa. Čīle 2.

  • 1 min lasīšanai
  • 47 foto

Turpmākās ceļojuma dienas mani ved pa pašu Atakamas tuksneša vidu drošā attālumā no Okeāna. Ceļā no Arikas uz Ikiki ir 3 vietas ar nelielām nīkuļojošām upju ielejām kuras te pat nespēj uzturēt kaur cik nopietnu laiksaimniecību. Dažas mazas un noputējušas sīksaimniecības... Tomēr šīs upes ir smiltīs izgrauzušas pamatīgas ielejas. Ceļa zīme „uzmanību tuvākos 25km ceļš iet strauji uz leju” nekādu prieku man neizraisa, jo labi zinu ka otrā ielejas pusē būs tieši tāds pats kāpums... un tas nozīmē ka pusdienu būs jāstumjās uz augšu lielā karstumā bez jebkādas iespējas atrast kaut niecīgu ēnas pleķīti. Augstkalnu efekts jau sen ir beidzies un kāpumi vairs viegli nedodas. Pie vienas no šādām ielejām nokļūstu jau pievakarē... Skaidrs ka šodien es viņu nepievarēšu, bet celt telti lejā un atlikt visu smago kāpienu uz rītu arī negribas tā nu līdz tumsiņai kādu pusieleju pieveicu. Ceļam vienā pusē stāvs smilšu kalns un otrā tik pat stāvs kritums. Tomēr vietu teltij atrast izdodas, lai telts stāvētu vismaz kautcik taisni nākas nedaudz pastumt zem viena telts gala smiltis... Likās ka Čīle būs mana ceļojuma vieglākā daļā, tomēr šie daži kāpumi no ielejām liek man ailē „grūtības pakāpe” ielikt 8,5, nav gluži Bolīvijas kāpiens bet arī grūti, atslodze nekāda nesanāk...

Vienu rītu pieļauju nejauku kļūdu, kārtīgi neiesmērējos ar pretapdeguma krēmu. Vējā plandošais t-krekls ik pa brīdim atsedz muguru, kad attopos jau ir par vēlu pāris centimetru plata nodegusi ādas strīpiņa man neļaus apgulties uz muguras kādas 3 dienas. Un pat vairāk kā pēc pusgada vēl būs tīri labi samanāma...

Tuksnesī ir fantastiski rīti, viss tīts vieglā zilganā dūmakā, paiet kāds laiciņš kamēr saule izlaužas tai cauri, tāpēc rīti vēl ir temperatūras ziņā tīri ciešami.

Ceļi šeit nav ļoti noslogoti, brīžiem esmu viens pats šinī smilšu jūŗā pat pa stundai, vēroju absolūti nekādai dzīvībai nepiemērotās fantastiskās tuksneša ainas. Pāris reizes ceļa malā uzrodas manas mazās oāzītes, autobusu pieturas – vienīgā iespēja tikt pie ēnas visas dienas garumā....

Šo ceļojuma daļu atlkal noslēdzu pie Klusā okeāna – Ikikē. Iebrauciens ikikē ir diezgan straujš un pilsēta vienu brīdi redzma kā uz delnas. Diezgan iespaidīgs skats – apmēram divu Liepāju lieluma pilsēta iespiesta šaurā joslā starp nebeidzamiem smilšu kalniem un okeānu. Kā izrādīsies esmu šeit nokļuvis pāris dienas pirms diezgan lielas zemestrīces... Okeānam tuvākajās pilsētas ielās norādes uzmanību šī ir cunami zona ar bultiņām noradot kurā virzienā jādodas cunami draudu gadījumā. Atkal paņemu dažu dienu pauzi... un izbaudu unikālo iespēju lielāko dienas daļu pavadīt ēnā...

Arika – Poco Almonte – Ikike 330km (kopā 1568km)

Nobeigums sekos...



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais