Viena nakts Tamperē

  • 2 min lasīšanai
Ar draudzenēm nolēmām izmēģināt kas tad ir Ryanair 1 santīma lidojumi un iegādājāmies biļetes uz Tamperi. Biļetes bija iegādātas jau laicīgi, mēnešus divus pirms brauciena. Ideja bija palikt pie draudzenes paziņas, kas dzīvojot turpat pie Tamperes, bet pēdējās dienās pēkšņi plāni mainījās, viņas paziņa tieši tajos datumos plānoja ierasties Rīgā. Piedzīvojumu gars jau sirdīs, un brauciens gaidīts, domājām - štrunts ar visu. Kaut ko izdomāsim. Variants ar viesnīcu izpalika, jo nevienu brīvu vietu nevarējām atrast par dārgās viesnīcās. Apbruņojušās ar vienu šampanieša pudeli pirms lidostas un vienu litru martini no tax free zonas kāpām lidmašīnā. Biju izbrīnīta, cik jauna lidmašīna bija šai aviokompānijai. Laikam bija radies nepareizs priekšstats, kas bija stereotipu vadīts - ja jau lēts, tad draņķīgs. Ielidojam Tamperē pēc mazāk nekā stundas. Izkāpjam no lidmašīnas un pasmaidam par to, ka lidosta drīzāk izskatās pēc mazpilsētas autobusu stacijas. Pēc ieteikumiem, nebraucam ar Ryanair autobusu, bet paejam metrus 100 tālāk pa kreisi, lai brauktu ar pilsētas busu, kas ir par 2 eiro lētāks. Sagaidam busu un pēc 15 minūtēm esam pilsētas centrā. Ir aptuveni 22.00 un mums nav ne jausmas kur likties pa nakti. Ir pavēsi, bet ne pavisam auksti. Oktobra pašas beigas. Pastāvam un padomājam ko darīt un nolemjam, ka jāapskata pilsēta. Kas gan cits atliek nedēļas vidū vēlu vakarā. Pretī iet kāds vīrietis garā ādas mētelī un retro cepurītē, viņš ved pastaigā savu sunīti. Sunītis izlemj ar mums sasveicināties un vīrietis tāpat. Iepazināmies un pastāstījām no kurienes esam un, ka esam ieradušās apskatīt šo pilsētu. Vīrieti sauc Jouni un viņš laipni piedāvā nākamā dienā mums izrādīt pilsētu un piedāvā pacienāt ar pusdienām. Nezinu, kas bija uznācis draudzenei, bet viņa pajautāja vai mēs nevarētu pārnakšņot pie viņa. Smieklīgi, bet viņš piekrita! Protams, pa ceļam uz mājām apspriedām bēgšanas plānu un kura un kā sitīs, ja gadījumā viņš izrādīsies bīstams maniaks. Izejam pastaigā pa pilsētu, tā noteikti ir jāapskata arī vakarā, ne tikai pa dienu, tā mums apgalvo mūsu jaunais draugs un izvadā pa mazajām kalnainajām ieliņām. Izejam cauri parkam un esam pie viņa mājām. Jouni palūdz mirklīti pagaidīt un izvelk no savas mašīnas melnu ādas koferi... Trīcošām kājām ieejam mājā, vaitad mums ir izvēle? Apēdam Jouni pagatavotās vakariņas un viņs saka, ka nu viņam mums kaut kas ir jāparāda un dodas pie sava kofera... Paldies Dievam tas ir akordeons! Izrādās Jouni hobijs ir spēlēt akordeonu un viņš mums velta pāris dziesmas. Cik tomēr jauki, ka tur nebija lielas šķēres un naži. Nomazgājamies un dodamies gulēt. Pamodāmies no rīta un devāmies mūsu drauga solītajā ekskursijā. Viņš mūs aizved uz pilsētas skatu torni, ieeja tajā maksā vienu eiro. Skats brīnišķīgs. Visa pilsēta un daudz vairāk. Apskatam pilsētu arī pa dienu. Ielu muzikanti un rosība...vakar tā izskatījās pavisam citādāka. Sarunājam ar Jouni, ka mums ir dažas stundiņas brīvā laika izstaigāt veikalus un apskatīt pilsētu pašām, tad tikties uz atvadu vakariņām un doties uz lidostu. Veikalu tur nav daudz. Divi H&M samērā palieli veikali, STOCKMANN, kas principā neatšķiras no mūsējā. Vēl pāris desmiti veikaliņu uz galvenās ielas un viss. Izstaigājam visu divreiz ātrāk nekā paredzēts un nolemjam iziet vēl vienu tūri. Šī arī ir tāda ritņu pilsēta...Laikam gan ar auto šādās pilsētās nav ērti pārvietoties, varbūt dārgi? Amsterdamā dienas parkings pilsētā, ja vēlies savu auto novietot kaut kur tāpat vien, maksā 40 eiro diennaktī (!!!!), varbūt arī šeit ir tādi joki ieviesti. Tādēļ gan dāmas ar papēžiem un svārkiem, gan dažnedažādi cilvēki- visi brauc ar riteņiem. Un laikam- jo vecāku, jo labāku. Norunātajā laikā satiekam Jouni un dodamies uz solītajām atvadu vakariņām. Viņš ir pacenties. Pagatavojis mums gardus salātus un arī desertu. Iedzeram pa vīna glāzei un atceramies, ka mums vēl palikusi pus pudele martini. Ar draudzeni uztaisam pa kokteilim un jautrā prātā pamanām, ka līdz lidmašīnai ir palikušas vien 45 minūtes. Atvadamies no sunīša vārdā Heta, kāpjam mašīnā un ātrumā, kas pārsvarā bija 100-120km stundā traucamies uz lidostu, lai nenokavētu lidmašīnu. Šķiet, ka lidmašīna vēl vietā. Skrienam uz drošības kontroli tā īsti un kārtīgi pat nepaspējušas pateikti milzīgu paldies mūsu jaunajam somu draugam, un atkal aizķeršanās...viss pīkst un ar zeķēm kājās vien skrienam tālāk pa ceļam mēģinot uzvilkt zābakus. Atskrienam līdz mūsu GATE, ja tā var to nosaukt :) un darbinieki mūs apsveic ar ierašanos pēdējās sekundēs. Iekāpjam lidmašīnā un ar nožēlu braucam prom. Lai arī maza pilsētiņa, un īsti tajā nemaz nav ko darīt, bija ļoti jauks piedzīvojums. Otrreiz gan laikam uz paļaušanos, ka ganaju būs kur pārnakšņot, neies cauri. Bet bija forši!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais