Roadtrips ar mērķi Čehija

03.04.2006
12 min lasīšanai

Šajā stāstā ir izstāstīts 6 dienu ceļojums ar auto maršutā Jelgava - Vroclova - Prāga - Brno - Vīne - Bratislava - Krakova - Jelgava Roadtrips iekļaujot Čehiju 0.d Ievads Doma laist pie Haralda ciemos jau radās pirmajā brīdī, kad viņš paziņoja, ka dosies mācīties apmaiņas programmā uz Prāgu, jo iespēja aizbraukt ekskursijā plus vēl apraudzīt kā draugam klājas svešumā bija visnotaļ vilinoša. Tad nu tika paņemti atvaļinājumi no darba vai arī vienkārši uzlikts mīkstais skolai un ceļojums varēja sākties. Tika nokomplektēta ''grupa'' no 4 cilvēkiem. Pats svarīgākais posms bija atrast šoferīti ar auto, kas būtu gatavs upurēt sava auto amortizāciju mūsu visu priekam. Tādu arī atradām Gata izskatā un izpildījumā, pēc tam bija jāatrod līdzbraucēji, kas padarītu ceļojumu vēl aizraujošāku, tādus arī bez grūtībām atradām, proti, Zandu(turpmāk tekstā ZZ) un Guntaru(t.t. Čiriks). Un tad jau arī es pats(pieredzes bagāts Tūrists) varēju doties jaunos piedzīvojumos. 1.d Izbraukšana Izbraucām pirmdienas vakarā 22:00 no Jelgavas, jo tajā dienā diviem cilvēkiem bija eksāmens un viens vēl pamanījās uz darbu aiziet, kamēr 4. dalībnieks mazgāja auto un gatavojās morāli. Pirms tam vēl tika veikts šopings jaunajā Maksimā, kur tika nopirkta paika pirmajām 2 dienām un dažnedažādi snaki, ar ko kustināt muti garā ceļa laikā. Tika padomāts arī par izklaidi automašīnā un sagatavotas lērums spēles, piem. Sudoki, Uno, IQ jautajumi, parastās kārtis, metamie kauliņi, un vēl dažas ceļojumu spēles, tai skaitā tā kur jāmin vai priekšmets ir lielāks par Haralda galvu vai nē. Vēl pirms izbraukšanas mums nācās iebraukt un atvadīties no sava mīļākā kolektīva ''Diždaņča'', jo bija jāsavāc apdrošināšanas polises un portatīvā gāzes plītiņa, ko deju biedri bija sarūpējuši. Ar visu to izdevās izbraukt plānotajā laikā un jau 23:00(tagad un turpmāk pēc Latvijas laika, jo bija slinkums pārregulēt pulksteņus) bijām Grenstāles robežpunktā. Pirmajā naktī es ar Zandu bijām pieteikušies gulēt, ko mēs arī izmantojām, ZZ atlūza gandrīz jau ar pirmajiem km, bet es vēl kādas stundiņas pakavēju laiku priekšā sēdošajiem - pilotam Gatim un stūrmanim Čirikam. Acis izdevās atvērt tikai pie Polijas robežas ap 3 naktī, lai gan tikai uz īsu brīdi. ZZ bija iekārtojusies diezgan ērti un man ar nācās improvizēt ar ērtumu, kur vienā brīdī kāja notirpa tā, ka uz 6 minūtēm jutos tā kā paralizēts, bet nu miegs bija pietiekams iemesls lai par to aizmirstu un turpinātu iesākto atpūtu. Tikmēr šoferītis tik turpināja braukt, un stūrmanis pētīt karti un sastādīt viņam kompāniju neļaujot aizmigt. Tas viņam izdevās diezgan labi, lai gan jau pēc 5 a.m viņš sāka klanīties un tie brīži, kad viņa galva atradās ar skatu uz leju palika aizvien biežāki un garāki, bet tas netraucēja mūsu šoferītim ap 7 a.m sasniegt Varšavu. Tad vēl 2 stundas bija nepieciešamas, lai tiktu tai cauri, un ap 9 pie Varšavas robežas varējām visi kopā jau ieturēt pirmās brokastis, kur piebeidzām no mājām paņemtās(Vecāsmammas ceptās) siermaizītes ar tēju un kafiju, kas mūs pacietīgi gaidīja termosā. 2.d Polijas caurduršana Pēc sātīgajām brokastīm beidzot arī Gatīts bija pietiekami noguris, lai atdotu sava auto grožus kādam citam, un tā loze šoreiz krita man. Komplektā es ieguvu arī stūrmani vārdā ZZ, kaut arī tas man nekādu lielu labumu nedeva, jo arī ZZ atlūza līdz ar abiem iepriekšējās nakts mohikāņiem. Tā nu pēc pāris stundiņām izdevās tikt līdz Vroclovai. Iebraucot pilsētā es nevarēju neapstāties pie liela supermārketa un kino apvienojuma, jo tas atsauca atmiņā ļoti daudz interesantu atmiņu no viena stopēšanas ceļojuma, kurā bijām ''nedaudz'' iesprūduši Vroclavā un kur pavadījām apmēram diennakti ap to vietu. Atsvaidzinot atmiņu tika iepirktas arī burkānu un dažādas citas sulas, kas bija paredzētas pusdienām, kuras plānojām ēst kaut kur Vroclovas centrā. Ar vairākiem piegājieniem arī izdevās atrast to centru, kur it kā bija arī ''stare miasto&amp'', bet nu vai nu mēs to nepamanījām, vai arī tā nešķita pārāk pievilcīga, tāpēc nācās vien piemesties tuvākajā parciņā, kur pat bija maza skatuvīte. Galvā jau šaudijās domas par mazu Prūšu zemes uzvedumu, bet jau to nedaudz iemēģinot nācās mainīt domas, jo skatuvīte bija nedaudz iepuvusi un pat vienkārša atrašanās uz tās jau bija riskanta. Tālāk ceļš risinājās visai mierīgi. Pie stūres bija atgriezies pats Gatīts, jo viņš vairs nevarēja nociesties sēžot aizmugurējā sēdeklī un vērojot, kā citi brauc ar viņa auto. Izdevās tikt līdz Prāgai, vienīgi tad mēs atskārtām, ka mēs neesam sarunājuši kā tikties ar Haraldu un arī uz mūsu zvaniem viņš bija sadomājis neatbildēt. Pēc kāda laiciņa viņš tomēr pacēla telefonu un deva vismaz kādas norādes. Arī ar visām norādēm tas tik veikli neizdevās, bet ar vairākiem mēģinājumiem mums izdevās sameklēt Strahov stadionu, kuram blakus mitinājās arī Haris. Iznākot mums pretī, Haralds izskatījās tāds apslimis, nu ar kaut kādu sāpoša kakla kaiti, un tāds viņš arī palika visu mūsu viesošanās laiku, bet tas viņam netraucēja mūs iepazīstināt gan ar Prāgas dienas dzīvi, gan arī nakts uzdzīvi. Aizvedot Harim viņa ciema kukuli Cielaviņu ar Finlandiju, izrādījās, ka šim dēļ antibiotikām ir daži aizliegumi, bet nu mums nebija, un diezgan lielā triecienā tā tika pieveikta. Pa vidam vēl uzlaižot Uno turnīriņu, kā arī saražojot visnotaļ aizraujošus video sižetiņus. Turpinājumā nosēdinājām Hari pie ruļļiem un laidām pirmajā vizītē pa Prāgu. Kaut kur centrā mums bija jāsatiek viena no Haralda čehijas draudzenēm grieķiete Natālija(ja nemaldos). Tā nu vazājoties un tēlojot japāņu tūristus vadījām savu laiku, līdz uzskrējām virsū tik pat aktīviem 2 amerikāņiem ar kuriem paveidojām dažādas figūras un kārtīgi nosmējāmies. Haralds nepārtraukti dzēra karstas tējas, ko viņam vietējais dakterītis it kā esot ieteicis. Satiekot grieķieti prieks bija trīskārš, jo bija ieradušās pat 3 viņu tautu pārstāves. Ceļš turpinājās caur centru uz kaut kādu Pabu vārdā Popo, kur paņēmām pa aliņam un uzsitām klaču. Tā visa procesa laikā Čirikam un ZZ izdevās tur atlūst un pie tam vairākas reizes. Tās reizes laikam bija mājiens, ko mēs beigās arī sapratām un devāmies uz koju pusi. Vienīgi ne visi mēs devāmies uz vienām kojām, jo tā kā Harim istabiņa ir samērā maza plus tur vēl pārnakšņo viņa rūmeits Pjotrs, man un Gatim nācās doties uz grieķietes kojām, kas atradās samērā patālu no Haralda(apmēram 10 min braucienā ar auto, ja zina ceļu). Istabiņa kā istabiņa tikai 2 gultas un pirmajā naktī mēs ar Gati tikām salikti vienā gultā, kuras platums bija labi ja metrs. Bet nu lai arī cik neērti bija, tomēr nogurums darīja savu un vakars beidzās līdz ko acis bija aizvērtas. 3.d Prāga visā plaukumā Ap pusdienlaiku arī izdevās pamosties, jo ap to laiku bija ieplānots, ka Haralds mums atbrauks pakaļ. Arī grieķietei bija jādodas uz universitāti, un mēs nolēmām doties ārā sagaidīt Hari. Tā kā Haris jau kavējās un grieķietei bija beidzies kredīts, un mūsu telefoni arī bija atstāti citur sarunājām, ka viņa no skolas aizsūtīs Harim sms, lai nekavējoties mūs savāc. Bet nu mums tā vai tā nācās nogaidīt vairāk pa stundu, un nezinot ko darīt, jo pašiem meklēt viņa kojas arī būtu neprāts un tas negarantētu, ka viņi nav aizbraukuši mūs meklēt. Bet nu pēc ilgstošas gaidīšanas beidzot parādījās arī auto ar LV nummuru. Pa ceļam ielejot jau 3.bāku aizbraucām atpakaļ pie Haralda. Ieturot mazas brokastupusdienas un piebeidzot vēl pēdējo aliņu, kas pat bija palicis no līdzpaņemtajiem Latvijas produktiem, devāmies pilsētas apskatē. Tā kā bija jāizvēdina arī galva nolēmām doties kājām, pa ceļam apmeklējot vietējos veikaliņus, lai uzpildītos, bet šoreiz jau ar čehu aliņiem. Tā kā mēs atradāmies Prāgas augstākajā punktā tad mūsu pastaiga virzījās pa serpentīnu uz leju visu laiku. Tas bija uztaisīts parkā, kurš jau bija sācis atkopties no ziemas sniega sloga un šur tur manīja jau pirmos sniegpulkstenīšus, kas mēģināja spraukties laukā no dzeltenās mauriņa segas. Bijām gandrīz visos tūristu punktos, kas ''bija'' jāredz esot Prāgā. Un bija arī laiks doties atpakaļ, jo vajadzēja paspēt līdz 20:00 atpakaļ, jo tad slēdzās studentu ēdnīca. Laiks nebija palicis vairs daudz tāpēc nācās pielikt soli, bet tā kā Haralds atkal dzēra tēju un Gatis bija vienkārši noguris, viņi nolēma lietot slīpo tramvaju. Bet mēs kā jau sportiski cilvēki izlēmām, ka neies jau ākstīties ar kaut kādiem tramvajiem un jārāpjas tak kalnā pašu spēkiem. Tā kā laiks mums bija limitēts, jo vēders jau kurkstēja no tukšuma, mums bija jāpasteidzas, un tad nu steidzāmies ar cik jaudas, un vairs neizmantojot nekādus serpentīnu kāpām pa kalnu tieši augšā. Lai gan mugura bija slapja, kalnā tikām 12min un apsteidzām pat tramvaja lietotājus. Pēc kārtīgas maltītes devās uz Hara istabu, jo tur mūs gaidīja deserts - Haralda Cielaviņa, ko vienkārši brutāli notiesājām. Turpinot ar pāris aliņiem bijām gatavi iekarot Prāgu otrreiz. Šoreiz mūsu ceļš veda un uz vienu klubiņu, kur katru 3.d notiek kādas valsts prezentācija un šoreiz tās bija Meksika un Kanāda. Kanādieši rādija dažādus video un lepojās ar hokeju, turpretī meksikāņi bija viesmīlīgāki un pamieloja mūs ar savām tradīcijām ne tikai vizuāli. Tā nu tikai pie bezmaksas tortiljām un pāris tekilām. Vēl pie ieejas Čiriks uztaisīja triku ar līdzpaņemto kabatas nazi, kuru vairs neredzēs nekad, bet ne pirmais ne pēdējais nazis, kas mums tiek konfiscēts. Klubā mūzika bija ok un atmosfēra arī, tomēr nolēmām doties tālāk, jo bijām dzirdējuši, ka netālu no Kārļu tilta esot Centrālajā eiropā lielākais klubs ar 6 stāviem, kur katrā spēlē savu mūziku. Tā nu aizdevāmies arī līdz tam un turpmāko nakts daļu pavadījām tur, un jāsaka, ka varēja iztrakoties nepajokam, ko arī darījām pie visdažādākās mūzikas. Vakars kā jau ierasts beidzās pie grieķietes, tikai šoreiz ērtākos apstākļos, jo sabīdījām gultas kopā un varējām jau izlaisties kā cilvēki. 4.d Martina pakalpojumi Lai gan bijām plānojuši celties jau 7 am, jo Harim bija jādodas uz workšopu un būtu bijis jāpazūd, ja vien Haralds nebūtu pārdomājis. Tā vietā mēs pamodāmies tikai ap 13:00. Tad vēl kamēr mums atbrauca pakaļ, kamēr paēd, kamēr savāc mantas, kas jau bija pa visu istabu, kamēr atvadās pulkstenis jau rāda 16:00. Ceļš līdz Brno paiet iesākot rakstīt šo stāstu, ko turpinu ik pa laikam, kamēr pārbraucam no pilsētas uz pilsētu, un ko es ceru pabeigt caurbraucot Poliju atpakaļceļā. Iebraucot Brno pēc 20 min sagaidām arī Martinu(vietējais čehs, ar kuru es pavadīju veselu nedēļu kopā stopējot pa Spāniju pagājušajā vasarā). Viņš mūs izmitināja savā dzīvoklī netālu no paša centra. Pēc kārtīgām vakariņām, kuras mums pagatavoja Martins, viņš mums bija sagatavojis pārsteigumu, kas izpaudās visnotaļ sportiskā garā. Tā kā pats Martins ir klinšu kāpējs, viņš mūs aizveda uz sporta klubu, kur bēniņos bija uztaisīta klinšu kāpšanas trasīte, kur visas iespējamās virsmas bija noklātas ar puļķīšiem pa kuriem rāpties. Es un Čiriks kā zinādami bijām paņēmuši līdz arī šortus no mājām, ZZ un Gatim nācās improvizēt, bet tas nekādīgi nebija traucēklis, lai izbadītu pasakaino emociju gammu, kas radās kāpelējot un krītot no dažādām virsmām. Tika izmēģinātas gandrīz visas virsas, ieskaitot pat negatīvās. Čirikam pat gandrīz izdevās atkārtot Martina priekšnesumu pārrāpjoties pāri zāles griestiem. Pēc pāris stundu aktīvas darbības beidzot varēja novilkt cieši, jo cieši pieguļošās kāpšanas kurpītes, un nomazgāt no sejas un pārējām ķermeņa daļām talka putekļus, ko aktīvi izmantojām, lai noturētos pie sienas kaut cik ilgāk. Nogurums bija pamatīgs, bet tas mūs neatturēja no līdzpaņemtā ruma piebeigšanas, un pāris uztinamajām čeha gaumē. Līdz ar pēdējiem dūmiem mēs arī bijām gatavi doties pilsētas un pabu apskatei. Domāts darīts un pēc pāris minūtēm jau sēdējām veca stila pagrabiņā dzerdami čehu alu un pārspriežot iepriekšējās vasaras ceļojumu, kā arī klinšu kāpšanas nianses. Kaut arī bija jau vēls tomēr devāmies arī pilsētas apskatē. Vienīgais ko atceros bija tas, ka mēs kāpām pilskalnā, kur bija liela pils. Ceļš bija stāvs un grūts, bet skats no turienes uz pilsētu bija to vērts. Kad pārradāmies atpakaļ dzīvoklī atradās pat 2 liekas gultas. Kādam vēl nācās piepūst matraci, lai vieta atrastos arī pārējiem diviem. Čiriks vēl paspēja saslēgt savu portatīvo ar viņa datoru un apmainīties ar latviešu un čehu mūziku, ko vēl būs laiks novērtēt. 5.d Trīs valstis dienā Rīts sākās agrāk kā mēs būtu plānojuši, jo Martins piestrādā arī par fizikas skolotāju un jau 8 am viņam bija jābūt skolā. Tā kā piecēlāmies tikai 15 min pirms tam, nācās limitēt dušas laiku. Ātri sapakojāmies un atvadījāmies un jau bijām gatavi turpināt savu ceļu uz Vīni. Ceļš nebija pārāk garš, bet notikumi risinājās samērā interesanti. Problēmas sākās, kad izbraucot no Čehijas robežsargi izdomāja palūkoties vai mums logā ir uzlīme, kas atļautu braukt pa haivejiem. Mums par to tiešām bija pirmā dzirdēšana, bet tas viņus neatturēja no draudēšanas ar 500 eiro sodu, bet arī tā it nekā nekas nebūtu bijis piemetinot, ka ja pareizajās vietās atstātu 50 eiro, tad mums izdoties šķērsot to robežu nemaksājot to lielo sodu. Tā kā skaidras naudas mums nebija, viņš pat mums izstāstīja, kur varam atrast tuvāko bankomātu. Tā nu mēs griezāmies atpakaļ un devāmies pēc maizītes robežsargam. Piebraucot pie benzīntanka izdomājām noskaidrot cik īsti maksā tā atļauja. Tā kā tās izmaksas bija tikai ap 5 eiro, kas vairākkārt samazinātu mūsu izdevumus, ja atrastu citu šķērsošanas punktu. Atverot karti, noskaidrojām, ka izmetot mazu līkumu mēs varam sasniegt tik pat mazu robežpunktu, caur kuru varētu iekļūt Austrijā. Sasniedzot to pa mazu un līkumainu celiņu, kuram abās pusēs pletās lielu vīnogulāji, robežpunkts izskatījās nekā - maza būdiņa un šlagbaums priekšā. Robežsargs uz mums tā jocīgi skatījās, jo laikam arī viņam bija grūti iedomāties kāpēc 4 cilvēku pildītam auto vajadzētu šķērsot vismazāko robežu tajā reģionā. Tāpēc viņš rūpīgi nopētīja mūsu auto un pases. Vēl viņš lika mums nosaukt savus dzimšanas datus, kas izvērtās varen smieklīgi, jo Čiriks jau otro reizi trīs dienu laikā nosauca savu dzimšanas dienu nepareizi. Mūsu smieklu vētra robežsargam īsti negāja pie sirds, bet nu neatrodot, kur vēl īsti piesieties, novēlēja mums laimīgu ceļu. Iebraucot Vīnē sekot zīmēm ''Zentrum'' izrādijās visai pagrūti, un vairākas reizes riņķojot Čiriks jau bija sacerējis tekstu vācu valodā kā paprasīt ceļu līdz centram. Ar vairāku cilvēku vāciskām norādēm centru izdevās atrast, bet kur auto novietot gan nē. Tad nu atradām vietiņu, kas atradās pretī kaut kādai oficiālai mājai. Aizlieguma zīmes it kā nebija, bet visām pārējām mašīnām logos bija kaut kādas atļaujos, bet nu tā kā tas bija pašā centrā, tad atzinām to vietu par labu esam. Pastaigā pa centru atsauca atmiņā iepriekšējo vizīti Vīnē pirms 2 gadiem. Lai gan tā bija ilgusi tikai pāris stundas diezgan daudz no vīnes bija palicis atmiņā. Šoreiz arī mums pietika ar pāris stundām, lai gūtu iespaidus un vēders sāktu prasīt savu tiesu. Arī laiks mūs vienkārši turpināja lutināt jau kuro dienu un atkal līt sāka tikai tad, kad bijām jau auto un ceļā uz Bratislavu. Ceļš bija gana jautrs, jo Čiriks bija sadomājis, ka gribētu ņemt līdz uz mājām vienu no vēja ģeneratoriem, kas slējās ceļa malā grūti saskaitāmos daudzumos. Slovākijas robežu šķērsojām nemaz neatverot pases, jo robežsargam acīmredzot bija svarīga telefonsaruna, jo vienā rokā turot klausuli ar otru šis vicinājās, lai tik braucam viņam garām. Sasniedzot Bratislavu steidzīgi meklējām vietu kur paēst, jo garšas kārpiņas bija nokaitētas līdz pēdējam. Pateicoties bankas darbinieku padomiem izdevās atrast interesantu ēstuvi, kas atradās bijušās stacijas ēkā un kur bija iekārtojies kaut kas līdzīgs augļu, dārzeņu un puķu tirdziņam pirmajā stāvā un kafejnīcām un vīnnīcām otrajā. Pilsētas centrā bija uzcelta skatuvīte, kur muzicēja džeza grupiņa, lai gan aptaujātie vietējie nezināja kam par godu tas bij. Pilsēta turpinājās ar kārtējs pils ieņemšanu, kas kā parasti atradās kalna galā. Šoreiz no augšas varējām vērot kā bija cēlies ūdens līmenis sakarā ar plūdiem, kas bija skāruši šo reģionu. Turpinājumā veikals ar kārtējo alus krājumu uzpildīšanu, pāris partijām Uno mašīnā un došanās nu jau naksnīgajās Bratislavas ielās. Festivāls vēl turpinājās, bet džeza grupiņu bija nomainījusi kāda vietējā, kas spēlēja jauku mūziku vietējā valodā un visi skatītāji izņemot mūs un vienu ķīniešu ģimenīti dziedāja līdz. Vakar bija silts un patīkams un vēss alus un skanīga un dabiska mūzika to padarīja par vienkārši neaprakstāmu - kā saka skaists mirklis ir zelta vērts, un tāds tas arī bija. Vēl pirms prombraukšanas paviesojāmies kādā bārā, kur vairāk par vienu uztinamo mums nesanāca pabūt un tad jau pēc pusnakts ceļš mūs veda un nākamo mūsu pieturvietu Krakovu. 6.d Atkal Polija Ceļš pēc abu pilota stāstītā ir bijis pasakains - riktīgi šaurs celiņš, kas līkumus met nebrīdinot un vijas caur kalniem un lejām, blakus čalo kalnu upītes un parādās arī lielākas aizas. Viens neuzmanīgs līkums un ceļojums beidzas ātrāk nekā tas būtu patīkami. Bet mūsu šoferītis esot to vienkārši izbaudījis, līkumus ņemot neatlaižot gāzi. Žēl, ka es to visu nogulēju, toties nākamajā dienā jutos gana mundrs. Ceļš līdz Krakovai izrādījās ilgāks nekā plānots, un to sasniedzām tikai ap pus6. stūrmanis bija jau atlūzis ātrāk un arī pilots Gatis nosnaudās 3 stundiņas. No rīta pirmo reizi lietojām savu prīmusu, lai uzvārītu kafiju brokastīm, kam sekoja šopings. Krakovas apskates laikā mums nācās atrunāt Čiriku no viņa uzmācīgās idejas pirkt poļu tautas tērpu, jo viņam jau Čehijā neradās ne mazākā iespēja tikt pie čehu. Par laimi centrālajā tirdziņā vīriešu varianta nebija, bet bija cepure, un atrunāt pirkt parastu cepuri ar spalvu bija vēl grūtāk. Pat pārdevēja visu laiku smīnēja redzot šo procesu. Arī Krakovā bija pilskalns un pils, bet tie kalni un vēl vairāk kāpšana tajos jau bija tā nogurdinājusi, ka aprobežojāmies tikai ar pastaigu pa līdzenumaino vecpilsētu. Nu jau iesākot ceļu mājup, arī ZZ tika pie auto vadīšanas. Kamēr Gatis ar šoferīti pārsprieda auto vadāmību un ceļa zīmes, uz aizmugurējā sēdekļa risinājās saspringtas diskusijas par veiksmes formulu kārtīs un dažādu koeficentu ietekmi tajās. Spēle, kas to visu izsauca, bija jau sen piemirstā melošana un/vai stratēģijas veidošanas iespējas tajā. Tika sasniegta Varšava. Tā kā ceļa zīmes mainīja mums vajadzīgo virzienu pārāk bieži, tad mums izdevās vienu un to pašu upi šķērsot pa 4 dažādiem tiltiem. Beigās tomēr izdevās arī tikt ārā no tās pilsētas. Pēc vakariņām gandrīz jau kļuvu par pilotu, bet tad nožvadzinot kabatu atklāju, ka man vēl ir palikušas poļu monētas, ko man izdevās apmainīt pret čipsiem un aliņiem. Tāpēc nolēmu nekaltēt rīkli un turpināt attīsties rakstniecības talantu. Līdz Augustovai jau jutos krietni paguris un pulkstenis jau arī bija gandrīz 1 naktī, tāpēc tuvākajā benzīntankā pārgāju atpakaļ uz aizmugurējo sēdekli. Mūsu tradicionālais šoferītis Gatis, kas jau sevi bija pierādījis kā labu nakts braucēja arī šoreiz nelika mums vilties. Sasniedzām robežu, šķērsojām Lietuvu, tad atkal viena robeža un tad jau arī bijām mājās. 7.d Tas ir arī viss Bija svētdienas agrs rīts. Biju tikko pamodies un izlīdis no auto, bet par laimi tas jau atradās pie manas mājas durvīm. Ar vairākiem piegājieniem tika savāktas mantas no visas mašīnas un varēja arī teikt ardievas savai jaukajai kompānijai. Un jā, tas arī bija viss.. :)

Roadtrips ar mērķi Čehija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem