Dienvidamerika ar riteni. Otrais piegājiens. Kalni, okeāns un tuksnesis. 3.daļa. Čīle 1

  • 1 min lasīšanai
  • 43 foto

Tā nu es te stāvu gandrīz 5000 metru virs jūras līmeņa un cenšos atgūt elpu pirms lielā ripinājiena lejā. Tomēr līdz lielajam kritumam vēl jāpagaida. Sākumā ceļš lokās augšā lejā caur Andu kalniem. Pa vidu šķērsoju oficiālo Čīles robežu. Pirmo reizi braucot ar riteni tieku tik pamatīgi izkratīts. Somas jānoņem no riteņa un jālaiž cauri skanerim. Pie robežas vispār baigā rinda no Bolīvijas puses, ne gluži kā Terehovā labākajos gados, bet savi 3 km ar smagajām mašīnām bij...

Čīlē esmu jau otro reizi, bet tikai tagad pirmo reizi ieraugu Čīles naudu, Čīles Ugunszemes daļā nebij iespējams pie tādas tikt un visos veikalos pa ceļam pieņēma Argentīnas peso. Salīdzinot ar Peru un Bolīviju Čīle ir dārga zeme. Arī dzīves līmenis te jūtami augstāks, pilsētas sakoptākas un Eiropeiskākas...

Šīs nepilnās 2 dienas kuru laikā noripinu no gandrīz 5000 metriem virs jūras līdz Klusajam okeānam,ir kolorītākās dienas kādas man jebkad ceļojumos bijušas... Dabas joslas mainās ik pa stundai. Sākumā braucu pa samērā zaļiem kalniem, pēc brīža augi jau sāk pazust, līdz vēl pēc pāris stundām jau pazūd pavisam, tad parādās kaktusu josla un pēc īsa brīža pazūd arī kaktusi, kā jau pienākas pasaules sausākajai vietai Atakamas tuksnesim. Un tad tikai smiltis, smiltis un smiltis. Neviena auga, nevienas peļķītes ar ūdeni. Viss Atakamas tuksnesis nespētu apgādāt ar pārtiku un ūdeni pat ne vienu pašu mušu.

Pirmajā dienā nolaižos līdz klusai kalnu mazpilsētiņai Putrei. Otrajā jau esmu gandrīz pie okeāna... Līdz Arikai vēl netieku. Jo šajās dienās esmu tā apmulsis no dabas varenības un daudzveidības ka fotografēju bez apstājas. Aiz katra līkuma gribas apstāties un fotografēt vēl un vēl... Pēc 1000 augstkalnos nomītiem kilometriem tagad jūras līmenī ir tāda viegluma sajūta... bez piepūles uzminu arī tajos kāpumos kur iepriekš riteni būtu stūmis.

Pārdesmit kilometrus pirms Arikas iebraucu vietējā oāzē. Te pārsimts metru šaurā joslā ir pieejams ūdens, kas ļauj izaudzēt kādu citrusaugli vai padzirdīt mājdzīvniekus. Bet aiz šīs nelielās joslas abās pusēs simtiem metru augsti neauglīgi smilšu kalni. Visu laiku ir karsts – šinī ceļojumā iztērēju kādus 300 gramus pretapdeguma krēma. Un jāsmērējas ir ļoti cītīgi – 3-4 reizes dienā, bet deguns un ausis pat vairāk...

Arika. Pilsētas nomale izskatās pēc tipiskas Eiropas, gaumīgas blokmājas, parki, palmu rindas, viss skaisti sakopts. Tuvāk centram gan parādās arī Dienvidamerikas kolorīts un satiksmes haosiņš, bet ne tuvu ne tāds kā Peru un Bolīvijā. Atkal paņemu pāris dienu pauzi, pastaigājos pa pilsētu un Klusā okeāna krastu un pošos tālāk dziļāk Atakamas tuksnesī...

Tambo Quemada – Putre - Arika

230 km (kopā 1238km)

Turpinājums sekos...



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais