Malaizija - no atkritumu kaudzēm līdz Rolex pulksteņiem (un viss pa vidu)
|
Liene Kakse Powell
|
Mūsu ceļojums uz Malaiziju tika sakombinēts vienlaicīgi ar mūsu 2 nedēļu viesošanos Singapūrā. Par cik 2 nedēļas Singapūras apskatei ir ļoti ilgs laiks, tad nolēmām, ka jāpaviesojas arī kaimiņzemē Malaizijā, ja jau reiz šajā zemeslodes pusē esam; tādējādi varētu nošaut 2 zaķus ar 1 šāvienu. Pie tam, mana sirds vienmēr alkst pabūt pie dabas, tāpēc Malaizijas plašumi būtu lielisks balanss Singapūras debesskrāpjiem.
Apspriežot ģimenes ceļojuma budžetu, izlēmām, ka Malaizijas apskatei veltīsim 5 dienas. Priekš tik lielas valsta kā ir Malaizija, tas nebūt nav pietiekami tās pilnīgai iepazīšanai, tomēr visu labi saplānojot, var pagūt apskatīt diezgan daudz, kā arī gūt nelielu priekšstatu par tās cilvēkiem, kultūru un ikdienu. Te gan jāpiemin, ka ne vienmēr ieplānotais un iecerētais izdosies, un tieši tā tas notika arī ar mums. Bijām plānojuši 2 dienas veltīt Malaizijas lielākā nacionālā parka apskatei. Parks saucās Taman Negara un tas ir pasaules vecākais tropiskais lietusmežs - aptuveni 130 miljonus gadu vecs. Bijām diezgan aizgrābti par iespēju pavadīt 2 naktis džungļu vidū, iet nakts pārgājienos, ar kanoe laivu peldēt pa džungļu upi, kā arī pārvarēt savas bailes ejot pār pasaules garāko trošu tiltu, kas vijās cauri koku galotnēm. Mūsu prieks tika nocirsts kā ar nazi, kad decembrī, milzīgo lietavu rezultātā, viss parks applūda – takas tika izskalotas, ceļi uz parku neizbraucami, koki nogāzti, vietājie ciematiņi un viesnīcas aizskalotas lejup pa upi... Parks apmeklētājiem tika slēgts un atkopšanās darbi bija plānoti vismaz 3 mēnešus, tā ka bija skaidrs, ka mūsu plāni bija pilnībā jāmaina vien mēnesi pirms ceļojuma.
Taman Negara parks pirms plūdiem (bildes no interneta):
Taman Negara pēc plūdiem (bildes no interneta):
Un kaut iestājās mirkļa panika par nepieciešamību mainīt plānus pēdējā minūtē, viss izvērtās lieliski un Taman Negara vietā mēs apmeklējām kādu citu skaistu Malaizijas nostūri. Bet nav ko lēkt notikumiem pa priekšu!
Pirmā diena
Pirmās dienas rīts sākās ar ļoti agru celšanos, jo vēl atradāmies Singapūrā, bet mašīnas īre Malaizijas pusē jau bija rezervēta uz 8:30. Vispirms metro, tad autobuss un jau pēc kādas stundas atrodamies Singapūras / Malaizijas robežpunktā. Malaizijai ar Latviju ir bezvīzu režīms, līdz ar to viss notiek ļoti raiti – zīmodziņš pasē un aidā! Auto īrē esam tieši laikā, un pašā rīta agrumā Johor Bahru pilsētā sākas darbaļaužu rosība. Tā kā Johor Bahru skatīt nav ko, tad netērējot laiku dodamies ceļā un pretī mūsu 5 dienu Malaizijas piedzīvojumiem.
Kā mūsu pirmais galamērķis ir pilsēta Malacca (Melaka). 2008. gadā Malacca kļuva par UNESCO vēsturiskā mantojuma pilsētu, kas tai ir piesaistījis daudz tūristu. Vēsturiski Malacca bija klusa zvejnieku pilsēta pie Malacca šauruma, bet vēlāk tā tika pakļauta gan portugāļu, gan britu, gan nīderlandiešu varai. Tieši tas padara Malacca arhitektūru interesantu – pašā pilsētas centrā ļoti labi var redzēt eiropiešu ietekmi arhitektūrā, bet pastaigājoties pa kanālmalu vēl arvien ir saglabājušās seno malajiešu zvejnieku tipa ēkas.
Malacca ir īpaša ar vēl ko – izgreznotajiem ‘’trishaws’ jeb velorikšām. Kaut tās kā tūristu pārvietošanās un ekskursiju veids ir pieejams ļoti daudzās vietās Āzijā, Malacca tās izceļās jo īpaši ar savu greznību – jo košāk, jo krāšņāk, jo spilgtāk – jo labāk! Gluži kā paviāni riesta laikā! Kaut redzējām daudz tūristu izmantojam šo savdabīgo pārvietošanās līdzekli, mums tajā sēsties bija mazliet nēerti – nu kā es tam nabaga cilvēkam likšu mīties pa kalniem un lejām, bet pati kā kungs sēdēšu rikšā un blisināšu acis?! Tad nu izlēmām, ka visu apskatīsim paši un uz savām divām kājām.
Jāsaka, ka kaut tūristu pieplūdums kopš 2008. gada ir milzīgs un tas ir pilsētu ļoti atdzīvinājis, tā vēl arvien ir saglabājusi savu īpašo auru, ar maziem ģimenes restorāniem un kafejnīcām kanāla malā, ļoti draudzīgiem vietējiem iedzīvotājiem un nesteidzīgu tempu.
Kaut šeit būtu varējuši pavadīt mazliet vairāk laika, bija jāsēžas atpakaļ mašīnā, lai turpinātu ceļu. Lai būtu interesantāk, izlēmām neizmantot jauno, lielo maksas šoseju, bet gan pabraukties pa mazākiem sānceliņiem, lai redzētu, kā dzīvo vietējie. Man visvairāk atmiņā iespiedušies tieši milzīgie, nebeidzamie eļļas palmu lauki! Tie ceļu malās no Johor Bahru līdz Kuala Lumpur sniedzas gandrīz līdz horizontam! Bet tā kā es vienmēr esmu bijusi sajūsmā par palmām, tad šī dabas ainava man bija tieši pašā laikā!
Braucām cauri arī mazām pilsētiņām un ciematiņiem, kur vietējie sev pagalmā audzē banānkokus, sēž ceļmalas kafejnīcās, bērni iet uz skolu, sievietes iepērk augļus un dārzeņus vietējā tirgū... Dzīve rit uz priekšu tāpat kā visur citur pasaulē.
Īsi pirms mūsu pirmās naktsmītnes sasniegšanas Kuala Lumpur, izlēmām apskatīt vēl kādu īpašu pilsētu – Putrajaya.Putrajaya celtniecība sākās 1990. gadā un tā tika izveidota tikai ar vienu mērķi – lai tā kalpotu kā Malaizijas federālais un administratīvais centrs. Visas valdības institūcijas un ofisi tika pārcelti no Kuala Lumpur uz Putrajaya, lai šādā veidā mēģinātu risināt Kualalumpuras pārapdzīvotības un sastrēgumu problēmu. Interesanti, ka Putrajaya ir 100% izplānota pilsēta – jau pirms celtniecības sākuma bija zināms, kur atradīsies katrs koks, katra ēka, katrs ceļš un katrs parka soliņš. Un kaut īpaši daudz ko šeit darīt nav, arhitektūra noteikti ir ļoti interesanta un atgādina kaut ko mazliet no bērnības ‘’1001 nakts pasakām’’!
Pēc Putrajaya apskates mums tik vien atliek laiks kā veikt atlikušos 25 kilometrus uz Malaizijas galvaspilsētu Kuala Lumpur, un ir jau arī diezgan vēls, tāpēc pašu Kuala Lumpur apskati atliekam uz nākošo dienu.
Otrā diena
Šodien apbruņojamies ar ļoti ērtiem apaviem, jo staigājamie gabali pa pilsētu ir paredzēti milzīgi. Jau apejot ap pirmo stūri acīs iesitas kāda Malaizijas īpatnība – skūteri un mopēdi! To te ir pār pārēm, bet pa dienu novērotā aina tam ir lielisks izskaidrojums. Kuala Lumpur satiksme un sastrēgumi ir milzīgi, bet ar mopēdiem ir ļoti ērti vienmēr izrauties uz priekšu starp stāvošajām mašīnam. Tiesa, dažkārt arī miermīlīgiem gājējiem ir jāuzmanās no kāda pārgalvīga mopēdista, kurš nolēmis iegūt labāko pozīciju pie luksafora, izmantojot ietvi!
Kā pirmo objektu izvēlamies apskatīt Kualalumpuras vizītkarti – Petronas Towers. Tā bija pasaules augstākā celtne no 1998. - 2004. gadam, un savu titulu kā augstākie dvīņu torņi pasaulē tie saglabā vēl joprojām. Petronas Towers ir cik iespaidīgi dienasgaismā, tik naktī! Un man jāatzīst, ka šī ir viena no iespaidīgākajām celtnēm, ko man līdz šim nācies redzēt. Interesentiem arī iespējams, iepriekš rezervējot biļetes, doties uz torņu savienojošo tiltiņu un skatīt Kualalumpuras panorāmu no augšas. Diemžēl tieši pirmdienās (kad bijām mēs) torņi ir slēgti, līdz ar to šī iespēja mums atkrita. Vakaros torņu priekšā notiek muzikāls dejojošo strūklaku priekšnesums, kurš, esmu pārliecināta, ir vienreizējs, bet atkal jau jāsaka – diemžēl – mūsu apmeklējuma laikā strūklakas bija labošanā.
Turpinot mūsu pilsētas apskati un sekojot Lonely Planet grāmatas ieteikumam, dodamies uz Little India rajonu. Te tik tiešām liekas, ka esam nokļuvuši Indijā – visapkārt indiešu restorāni, indieši cilvēki, un pat uzduramies indiešu tirgum, kura preces appētījām ar lielu interesi. Turpat atrodas arī sultāna Abdul Samad ēka, kas ir arī viens no tūrisma objektiem, un šeit braši stāv jau kopš 1894. gada.
Kā mūsu pilsētas apskates nākošais punkts bija Chinatown, kas ir neiztrūkstoša sastāvdaļa katrā lielākajā pilsētā. Protams, apskates vērta ir arī arhitektūra un šaurās ieliņas, tomēr tūristus visvairāk intriģē tieši kas cits – slavenais Jalan Petaling tirgus! Un iegrimstot šī tirgus skavās nemanot var paiet stundas! Te ir atrodams it viss, sākot no vietējiem ēdieniem, līdz firmas apģērbiem un Rolex pulksteņiem. Piemēram, $7000 vērtu Breitling Aviator pulksteni šeit iespējam iegādāties par 150 malaizijas ringitiem jeb 37 eiro! Pie tam, atdarinājums būs tādas kvalitātes, ka nezinātājam nebūs ne jausmas, ka pulkstenis nav īsts. Protams, neviens no pārdevējiem nemelo un necenšas iestāstīt, ka pulkstenis ir firmas, bet godīgi atzīst, ka tas protams ir viltojums – bet viens no pasaulē labākajiem viltojumiem! Un to atzina arī mans vīrs, kurš ir pazliet rokaspulksteņu fanātiķis. Katra detaļa ir ar ‘’sērijas numuru’’, katra mazākā atpazīšanas zīme ir prasmīgi noviltota un salīdzinot pakaļdarinājumu ar īsto firmas pulksteņa bildi datorā atšķirības nav nekādas. Tā ka šīs tomēr nav tās ķīniešu preces, kuras mēs parasti esam raduši redzēt tirgos un veikalos! Un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šis tirgus ir tik ļoti apmeklēts! Tā ka, ja ir vēlēšanās par kapeikām nopirkt firmas pulksteni, brenda džinsus, zīmolu apavus vai ko citu – laipni lūgti Jalan Petaling!
Kad tirgus letes bijām iztukšojuši, devāmies apskatīt indiešu templi Sri Mahamariamman. Tas izskatījās uz mata gandrīz tāds pats kā Singapūrā un arī šeit, lai to apskatītu no iekšpuses, bija nepieciešams novilkt apavus.
Tā kā mūsu temps bija diezgan raits, tad diena bija tikai pusē un mums vēl bija pietiekoši laika, lai paklaiņotu pa pilsētu, tāpēc izlēmām doties uz Kualalumpuras Bird Park, kas ir viens no pasaules lielākajiem aviārijiem. Putni šeit nesēž vis būros, bet brīvi lido pār apmeklētāju galvām 9 hektāru lielā teritorijā. Kaut neesmu nekāda lielā putnu mīļotāja, laiskai pēcpusdienas pastaigai šeit nebija nekādas vainas, un tas bija īpaši interesnts tādēļ, ka pāri par 90% šeit mītošo putnu ir tieši no Malaizijas biosfēras. Un par cik dabā putnus parasti ir grūti pamanīt un appētīt, tad šeit to varēja izdarīt no vien dažu metru attāluma.
Man gan jāatzīstas, ka vairāk par putniem es cerēju ieraudzīt tieši negantos pērtiķīšus, par kuriem brīdinājuma zīmes bija it visur. Malaizijā pērtiķi dzīvo brīvā dabā un, protams, neizbēgami tie nonāk kontaktā arī ar cilvēkiem. Putnu parka tuvumā mitinās vesela pērtiķu kolonija, kas nelietīgi iet zagt putniem noliktos augļus.
Tā kā jau bija nostaigāti tā vien liekas kādi 100 kilometri un kājas bija svina pilnas, tad pēc Putnu parka apmeklējuma lēnā gaitā soļojām atpakaļ uz viesnīcas pusi. Un arī pavisam nejauši pa ceļam uzietās ēkas, parki un tempļi mūs nebeidza pārsteigt ar savu interesanto arhitektūru un detaļām.
Sasniedzot savu nakstmītni, no jumta terases varējām redzēt izgaismoto Communications Tower. Torņa kupolā ir ierīkots rotējošais restorāns, no kura iespējams vērot Kualalumpuras panorāmu pie vīna glāzes un steika vakariņām.
Trešā diena
Šī bija diena, kuru gaidīju ar vislielāko nepacietību, jo beidzot devāmies prom no pilsētām un dziļāk iekšā Malaizijas vidienē – tur, kur zaļš. Tomēr pirms pavisam pamest Kualalumpuru, apstājāmies pie Batu Caves. Šī vieta ir viena no populārākajām hinduistu lūgšanu vietām ārpus Indijas. Batu Caves atrodas dziļi klintī un līdz tās ieejai jāpievar 272 pakāpieni. To iespaidīgu padara gan tās milzīgie izmēri, gan pati dabiskā klints vide.
Šeit gan jāpiemin arī kāds ļoti liels mīnuss – netīrība! Kaut dodoties uz Āziju netīrība ir kas tāds, ar ko jārēķinās, šeit tās bija pār pārēm. Atkritumu kaudzes bija it visur, papīri, plastmasa, bundžas un viss pārējais mētājās uz katra pakāpiena. Neskaidras izcelmes un satura priekšmeti sasviesti kur tik pagadās. Savus garos svārkus es sasēju līdz ceļiem, jo nebija zināms, ko tajos pa ceļam saslaucīšu. Arī smaka ne ārpusē, ne iekšpusē nebija no tām patīkamākajām. Un kaut parasti es cenšos par negatīvo nerakstīt, bet vien uztvert visu ar atvērtu prātu, tas, ko šeit redzēju bija mazliet skumji – šī vieta ir tik populāra un apmeklēta, ka nepavisam nebūtu grūti atrast finansējumu atkritumu urnu iegādei, bet te nevienam tas neinteresē, vietējie tik pasper visu ar kāju un lieta darīta.
To visu kā lielisku izdevību saskata šeit tuvumā dzīvojošie pērtiķi – cilvēku draza tiem ir makten pa prātam, jo to var appētīt, salauzt, pačaukstināt un dažreiz arī apēst.
Kad iespaidus šajā vietā bijām sasmēlušies, beidzot bija laiks doties uz Cameron Highlands, kas ir Malaizijas iekšienes kalnu tējas krūmu plantāciju audzēšanas vieta. Jau pats ceļš uz Cameron Highlands bija vienreizēji skaists. Tas vijās gar kalnu malām, dziļi lietusmežu iekšienē un tik uz augšu vien! Beidzot mēs bijām prom no pilsētas burzmas un kņadas – visapkārt zaļums, svaigums, tropiski koki un augi, un putnu kliedzieni.
Pavisam nejauši ceļa malā ieraudzījām skaistu ūdneskritumu. Šis Lata Iskandar ūdenskritums sākas augstu kalnos un savā ceļā krīt pār vairākām granīta kaskādēm. Bildē no tā redzama tikai maza daļiņa.
Cameron Highlands tēju plantācijas stiepjas 712 kvadrātkilometru platībā un atrodas aptuveni 1500 metru virs jūras līmeņa. Temperatūra šeit ir vairākus grādus vēsāka kā citur Malaizijā, kas ir ideāli laikapstākļi tējas krūmu audzēšanai. Dabiskā vidē tējas krūmi var izaugt pat 16m augsti, tomēr plantācijās tie tiek turēti ap 1m augsti, lai strādniekiem būtu iespējams ievākt jaunās lapas.
Cameron Highlands ir vairākas plantācijas, bet mēs izvēlējāmies apmeklēt 3 – Bharat, Boh un Sungai Palas. Tās ir atvērtas publikai, un katrā no tām ir iespējam iegriezties nobaudīt vietējo tēju, iepirkt to kā suvenīru mājās vešanai (ko izdarījām arī mēs), kā arī ir atļauts doties pastaigāties pa pašām plantācijām.
Kaut Cameron Highlands atrodas arī zemeņu fermas, melleņu fermas, bišu fermas un citas interesantas vietas, mēs uzsvaru likām tikai uz tēju plantācijām, un pirms pašas došanās prom apstājāmies Sungai Palas plantācijā, kuras kafejnīcas āra terase ir ar skatu pār tējas laukiem. Pie tam, ne vien tēja, bet arī viņu zemeņu un kokosriekstu kūciņas bija vienkārši nepārspējamas. Bet varbūt to visu vienreizēju padarīja saulriets?
Kad jau sāka tumst, mērojām ceļu uz mūsu nākošo nakstmītni Penang salā.
Ceturtā diena
Penang salas apmeklējums nāca kā aizstājējs Taman Negara nacionālajam dabasparkam, kurš, kā jau minēju, tika pamatīgi iznīcināts plūdu laikā. Un jāsaka, ka Penang sala mani nemaz nesarūgtināja un, iespējams, dala pirmo vietu manā Malaizijas topā kopā ar Cameron Highlands.
Diena iesākās ar salas galvenās pillsētas George Town (Džordžtauna) apmeklējumu. Arī šī mazā, kolorītā salas pilsētiņa ieguva UNESCO vēsturiskā mantojuma statusu 2008. gadā. Ja Malacca vairāk dominēja senā malajiešu arhitektūra, tad George Town – senā britu arhitektūra.
Mēs savu pilsētiņas apskates tūri sākām agri no rīta, kad vēl ielās nebija daudz tūristu un mazie veikaliņi tikai lēnām sāka vērties vaļā. Pie tam, rīta agrumā vēl nebija kliedzoši karsts, kas pastaigu padarīja ļoti patīkamu.
Te jāpiemin vēl kāds svarīgs fakts – Penang ir viena no populārākajām vietām gastronomisko izvirtību vadītiem tūristiem. Ielu malās viens pie otra atrodas ‘’hawkers stalls’’, kur nopērkami vietējo cepti un vārīti gardumi burtiski par kapeikām. Daž ne dažādi ar gaļu pildīti milzīgi pončiki pārdodas tikai par 0.50 ringitiem, kas ir vien 0.13 eiro centi. Apēdot 2 šādus gaļas pončikus un saldajā piekožot banānu virtuli, par 0.50 centiem vēders ir piebāzts uz pus dienu!
Un Malaizija noteikti ir tā vieta, kur par lētu naudu doties nobaudīt vietējos kulinārijas brīnumus. Cenas pat restorānos šeit nebeidz pārsteigt rietumu tūristus! Baltu galdautu klātā restorānā jūras krastā mēs ar vīru katrs sev pasūtījām pa otrajam ēdienam, katrs paņēmām pa dzeramajam, man pa virsu vēl gribējās augļu kokteili, kā arī pasūtījām saldo. Par to visu samaksājām 10 eiro. Pie tam, Malaizijā dzeramnaudas atstāšana nav pieņemta un bieži vien viesmīlis to klientam nesīs atpakaļ, domādams, ka klients netīšām atstājis par daudz (arī mums bija tieši šāda situācija). Kādā citā restorānā uzstājām, ka atstātā nauda ir dzeramnauda, bet oficiante jūtami jutās neērti, tāpēc dzeramnaudas atstāšanu vairāk pēc šī atgadījuma neuzspiedām.
Bez UNESCO vēsturiskā centra, tūristus saista vēl kāda George Town daļa, saukta Clan Jetties. Tās ir seno ķīniešu zvejnieku mājvietas, celtas ūdenī uz augstiem stabiem. Tas ir kā vesels peldošs kvartāls, un šo seno apmetņu iedzīvotāji te dzīvo vēl joprojām un liela daļa savus ienākumus vēl arvien gūst zvejniecībā. Būtībā – kā no istabas ārā, tā laivā iekšā.
Diemžēl, mēs šeit sabijām tieši bēguma laikā, kad skati nav tie skaistākie, jo tiek atsegts duļķainais, netīrais jūras dibens un laivas nekustīgi sēž uz gultnes. Zemāk redzamajā bildē labi uzskatāma atšķirība starp paisumu un bēgumu.
Dienas otrajā pusē devāmies uz Penang salas pretējo krastu, lai dotos 3,5km džungļu pārgājienā pa Penang nacionālo parku uz vienu no salas skaistākajām pludmalēm Monkey Beach. Šai pludmalei nav iespējams piebraukt, tāpēc izvēle ir vai nu doties šajā karstajā, sviedrējošajā pārgājienā, vai arī noīrēt laivu, kas interesentus turp nogādās kā kungus. Izlēmām, ka uz priekšu dosimies paši, bet atpakļceļā, piedzīvojumu kāres nolūkos, sēdīsimies laivā. Pārgājiens bija gana nogurdinošs un pati taka nebija nekāda vieglā – te bija gan milzīgas koku saknes, gan karājošās liānas, gan durstīgas palmas, gan milzīgi akmeņi, kuriem pāri varēja tikt tikai ar iemetināto ķēžu palīdzību...
Tomēr beigu beigās sasniegtā Pērtiķu pludmale bija skaista vieta atpūtai. Un, kā jau nosaukums to izsaka, arī pērtiķi te bija plaši pārstāvēti!
Ne Malaizija kopumā, ne tieši Penang nekādā ziņā nav atpazīstama dēļ savām pludmalēm – te nav ne tirkīzzilā ūdens, ne dzidro, balto smilšu. Redzot netīrību lielākajā daļā valsts (ieskaitot pludmales), arī peldēties es te noteikti neietu. Un uz tā visa fona, Monkey Beach tiešām bija patīkams pārsteigums, jo vismaz lielākā daļa drazas šeit bija savākta.
Kā jau bijām nolēmuši, atpakaļ uz parka ofisu devāmies ar laivu, kas pavēra pavisam citu skatu punktu uz krastu un džungļiem. Un paši bijām pārsteigti, cik lielu gabalu šajā mežonīgajā karstumā bijām varonīgi nosoļojuši!
Ar to arī mūsu tūre pa Penang salu bija izsmelta. Kaut vēl bija doma apskatīt Penang pludmales kūrortpilsētu Batu Ferringhi, tai caurbraucot vien izlēmām piestāt kādā restorānā, jo pēc lielā pārgājiena gribējās ēst. Bet citādi Batu Ferringhi mūs nesaistīja – viesnīcas un veikali, kurus apmeklēt mums nebija nekādas intereses.
Šim vakaram bija paredzēts veikt garo pārbraucienu atpakaļ uz Kuala Lumpur, lai kaut nedaudz saīsinātu mūsu garo atpakaļceļu uz Singapūru, tāpēc ātri vien pēc maltītes rausāmies atpakaļ mašīnā, lai mātu ardievas man jau iemīļotajaiPenang salai un dotos atpakaļ Kuala Lumpur virzienā.
Piektā diena
Kaut mans rīta cēliens Kualalumpurā bija plānots pavisam savādāk, vīram gribējās doties atpakaļ uz Chinatown Jalan Petaling izslavēto tirgu. Kādreiz jau jāpiekāpjas ir, tāpēc visu brīvo laiku līdz prombraukšanai pavadījām tirgū.
Atpakaļceļā mums bija pietiekami laika, lai vairākas reizes piestātu ceļmalas R&R (Rest & Relax) centros, kur atrodas gan tualetes (un dažreiz dušas), gan dažādi restorāniņi un augļu / dārzeņu un ēdienu stendi plašā klāstā. Mums ļoti patika paklīst gar šiem stendiem un bieži vien iegādājāmies jau notīrītus un sagrieztus augļus, kas garšoja fantastiski!
Jāsaka, ka ar to arī mūsu ceļojums pa Malaiziju bija beidzies – atlika tik atgriezt mašīnu un tad šķērsot Malaizijas / Singapūras robežpunktu (kas notika bez aizķeršanās), lai atgrieztos atpakaļ un atlikušās dienas pavadītu Singapūrā.
Pēcvārds
Iespaidi par Malaiziju bija visdažādākie – gan patīkami, gan ne tik patīkami. Mūs ļoti pārsteidza ceļu kvalitāte! Bijām iedomājušies, ka brauksim pa izdangātiem, sadrupuša asfalta ceļiem, bet jāsaka, ka ceļi bija visaugstākās kvalitātes! Maksas šoseja bija ar vairākām joslām katrā virzienā un gluda kā spogulis, nevienas bedres! Mūs arī ļoti patīkami pārsteidza ēdienu cenas – noteikti lieliska valsts gastronomisko izvirtību mīlētājiem!
Negatīvā puse mazliet, kā jau iepriekš minēju, bija netīrība vietās, kur to tomēr vajadzēja savākt – Batu Caves atmiņā palikusi visspilgtāk. Arī laivu piestātnes pludmale Penang salas dabasparkā pie ofisa nebija nekāda tīrā – izkāpjot no laivas bija jāskatās, kur kāju likt.
Vēl kas mani mazliet pārsteidza – esot sievietei muslimu zemē, to tomēr ir iespējams izjust. Pat restorānos. Viesmīļi uzsāks sarunu ar manu vīru par to, no kurienes esam, kur dodamies... Bet, ja sarunā iesaistīšos es, lielākajā daļā gadījumu manas atbildes vai nu tiks ignorētas vai arī saruna tiks atgriezta atpakaļ pie vīra. Un pat atnesot ēdienu, kuru pasūtīju es, viesmīlis to noliks vīram priekšā, nevis man. Un es pat teiktu, ka tā bija kādos 50% gadījumu. Laikam jau muslimu kultūrā vīrietim apkalpot sievieti nav pieņemts, bet, ja jau Tu reiz strādā tūrisma / apkalpojošā sfērā, vai tad nevajadzētu stereotipus palikt malā?! Kaut gan jāsaka, uztvērām to ar atvērtu prātu un kā daļu no kultūras. Un dažreiz pat sēdējām un jokojām – nez, vai manam vīram arī šoreiz tiks gan viņa pasūtītais ēdiens, gan mans, vai tomēr kāds apžēlosies un pabaros arī mani?! :)
Un jāsaka, 5 dienas Malaizijai ne tuvu nav pietiekami, jo paguvām redzēt tikai ļoti mazu daļiņu no tās. Malaizijā ir arī ļoti skaistas salas, uz kurām tikt iespējams vien ar prāmi vai lidmašīnu, un tās piedāvā Malaizijas kontinentālajā daļā iztrūkstošās baltās smilšu pludmales ar niršanas iespējām. Austrumu krasts piedāvā iespēju ieskatīties daudzos vietējos ciematiņos, kur amatnieku prasmes nodotas no paaudzes paaudzē un pārsteidz ar savu vienreizīgumu. Malaizijas dienvidu Borneo ir pavisam cita pasaule, ar milzīgiem džungļiem, kuros mīt ziloņi, un augstiem kalniem, kur piedzīvojumu meklējumos dodas aktīvās atpūtas piekritēji. Tomēr arī tā Malaizijas daļa, ko paguvām apskatīt mēs, ir mūsu sirdīs ieguvusi savu īpašu vietu. Un kas to zin, varbūt kādreiz vēl atgriezīsimies, lai redzētu neuzspēto?
