Dienvidamerika ar riteni. Otrais piegājiens. Kalni, okeāns un tuksnesis. 2.daļa. Bolīvija.

  • 3 min lasīšanai
  • 41 foto

Peru-Bolīvijas robežu šķērsoju kādā pusstundā, kas pēc Dienvidamerikas standartiem pat ir diezgan ilgi. Pirmā pilsēta kurā iegriežos Bolīvijā ir Kopakabana, kura savas gleznainās atrašanās vietas dēļ ir diezgan ievērojams Bolīvijas tūrisma centrs. Arī tūristu šeit daudz, bet nedaudz cits sastāvs – daudz tetovējumu, dredu, hipsteru, ielu muzikantu. Nākošajā dienā ar nedroša izskata prāmi šķersoju Titikakas ezeru šaurākajā vietā, par to samaksājot puseiro. Vitējie iedzīvotāji Bolīvijā pārsvarā ir indiāņi - kečvi un aimari. Bolīvija ir viena no pasaules īsākajām valstīm – vidēji vīrieši ir 160 cm gari, sievietes 145... es ar saviem 186 diez ko barā iejukt nevaru! Pie tam mani gaišie mati arī izceļas uz apkārtējā fona...

To arī pilnībā izbaudu, iebraucot El Alto, Lapasas priekšpilsētā. El Alto (Garā) pilsēta pilnībā attaisno savu nosaukumu, tā šaurā josliņā izpletusies daudzu desmitu kilometru garumā gar galvenajiem ceļiem no Lapasas. Iebraucot El Alto jau pa gabalu gaisā var sajust degošu riepu smaku. Piebraucot tuvāk izrādās ka iela (vienīgā pa kuru no Peru puses var iebraukt Lapasā) ir aizbarikādēta ar visu kas pagadās, arī degošām riepām. Ar riteni caur barikādēm izspraukties tomēr var, bet visa transporta plūsma pilnīgi paralizēta, tā arī stumju riteni kilometrus 20, šķersojot barikādes ik pa puskilometram. Tā kā šī ir vienīgā lielā pilsētas iela un pārvitoties ar transportu nevar, tad iela ir pilna ar gājējiem abos virzienos. Kas tie bija par protestiem? Nav ne jausmas – manuprāt trūka tipisko protestu atribūtu – lozungu, skrejlapu, oratoru utt, cilvēki mierīgi sēdēja uz barikādēm un darīja ko nu parasti – pļāpāja, adīja zeķi, tirgoja kokakolu... arī daudzie tūkstoši gājēji ne par ko nesatraucās vai kaut kā izrādīja savu neapmierinātību...

Iebrauciens Lapasā no El Alto ir diezgan ekstrēms – El Alto atrodas apmēram 4100 metri virs jūras, Lapasa 3300, un šis kritums jāpievar kādos 10 kilometros. Protams ka abas rokas ir uz bremzēm un bremzes jātur stipri... Nobraucot lejā rokas ir tā pārpūlējušās no bremzēšanas, ka nevaru pat atskrūvēt dzeramā pudeli. Paņemu pāris dienu pauzi un izstaigāju Lapasu. Te nav nevienas horizontālas ielas, visu laiku kāpumi un kritumi, satiksme neprognozējama un haotiska, un gājēji tik pat haotiski. Lapasā tāpat kā citās lielajās Dienvidamerikas pilsētās bizness koncentrējas pa kvartāliem – frizieru iela, kur desmitiem frizētavas ir tieši viena otrai blakus, tāpat arī kurpnieku, automehāniķu utt ielas. Gar centrālo ielu malām simtiem pilnīgi vienādu kiosku un pārdotuvju. Nav nemaz tik viegli atrast kaut ko konkrētu. Paiet pāris stundas kamēr atrodu kādu vietu kur var nopirkt Lapasas kartiņas. Vēl iegriežos Lapasa tūrisma centrā lai noskaidrotu jaunumus par Ujuni sālsezeru, un atkal nekā – Ujuni joprojām ir krietna ūdens kārtiņa...

Izbrauciens no Lapasas protmas ir tikpat stāvs kā iebrauciens, varu pat nesapņot par mīšanos, visus 10 km riteni nostumju... Atkal esmu El Alto, tikai šoreiz braucu uz citu pusi – uz Oruro. Jau esmu noskaņojies ka atkal būs jāstumjās caur barikādēm, tomēr paveicas – barikādes ir beigušās un ceļš ir tukšs. Tikai ceļš tiek cītīgi remontēts, kas pamatīgi apgrūtina braukšanu. Oruro ir Bolīvijas kultūras centrs un ikgadējā Bolīvijas karnevāla norises vieta, šinī laikā pilsētā sarodas kāds pusmiljons karnevāla dalībnieku un skatītaju. Un tā kā festivāls notiek tieši šajās dienās tad uz ceļa ir daudz mašīnu kas dodas uz turieni, ar krāšņiem tērpiem sasietiem uz mašīnu jumtiem. Mans ceļš gan neved caur Oruro – tā kā Ujuni ezeru ar riteni šķersot nesanāks tad esmu nomainījis maršrutu – došos ātrāk uz Čīli un pabraukāšu vairāk pa Atakamas tuksnesi.

Nogriežoties no Lapasas-Oruro ceļa uz Čīles pusi beidzot esmu ticis vaļā no satiksmes, man par lielu prieku ceļš ir patukšs un labas kvalitātes. Tikai jāsāk uzmanīties ar pārtikas un īpaši jau dzerāmā krājumiem, ciematiņi un veikali te reti... un ne īpaši atbilst manai kartei. Sāku iepirkt lielas dzeramā rezerves kad viens manā kartē iezīmētais ciematiņš izrādās pāris pamestas un pussagruvušas mājas. To gan varēja jau nojaust pēc ciema jocīgā nosaukuma Japāņu Osta (Puerto Japones), vēl dīvaināku vietu šādam ciema nosaukumam būtu atrast grūti. Gandrīz 4000 metru virs jūras līmeņa un daudzi simti kilometru no tuvākās jūras.

Un tad nu beidzot esmu pie lielākā šī ceļojuma kāpiena no nepilniem 4000 metriem jāuzkāpj uz 4780 metrus augsto Andu kalnu pāreju – Bolīvijas un Čīles robežu. Pārmaiņas pēc izdomāju apmesties kādā viesnīciņā robežmiestiņā Tambo Quemada. Un kārtīgi atpūsties, ieiet dušā, pirms lielā kāpiena. Tomēr nevienas viesnīciņas te nav. Esmu spiests braukt tālāk – braukt gan nav īstais vārds – riteni atkal stumju. Un beidzot kārtīgi izjūtu arī retināto kalnu gaisu. Riteni stumt uz augšu palicis ļoti grūti, uz katriem 100 metriem vajadzīgas 2-3 pauzes jo trūkst elpas... Telti uzceļu apmēram 4500 metru augstumā starp Bolīvijas un Čīles robežkontroles punktiem kuri atrodas kādus 20 km viens no otra... Nākošajā rītā paiet vairākas stundas kamēr šķersoju atlikušo kāpumu, un esmu uz formālās Bolīvijas un Čīles robežas. „Bienvenido a Chile”, „Bienvenido a Bolivia” norāda divas pretēji vērstas ceļa zīemes...

No šī brīža braucieni būs pārsvarā uz leju, nevaru vien sagaidīt... Dienasgrāmatā pierakstot dienas piezīmes šim ceļojumam ieviesu vienu papildus aili – grūtības pakāpe. Vienai dienai Peru ar 800 metru kāpumu iedevu 9 balles, tad nu šis kāpiens nopelnīja 9,5...

Kopakabana-Lapasa-Patakamaija-Tambo Quemada

466km (kopā 1008km)

turpinājums sekos...



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais