Kā es gāju uz Bolderāju Hardija olu meklēt. 26.02.2015.
|
Guntārs Kanepons
|
Rīts. 26.februāris. Ciku caku caurā tumba.. Pelēns,kuru brālis nosaucis par Mikiju,grauž uz ledusskapja atstāto maizi.Visu ziemu nekurinātās virtuves aukstajā pustumsā kā balts padomju laika ķieģelis uz mani skatās logs. Skatās. Un ar ironisku Hardija smaidošu acu skatienu jautā- Tu iesi uz Bolderāju? Ja logs piepeši uzprasītu uzpīpēt, es nemaz neizbrīnītos. Pārdaugavu naktī tik modīgajā hibrīdkara stilā ir iekarojusi migla Morra un tagad,sēžot Kukūkalna virsotnes tronī,lepni noraugās uz balto mākoni Vecrīgas vietā.Tu iesi uz Bolderāju?- logs neļauj gulēt. Atveru durvis un miglā uzkāpju uz astes kaimiņa baltajam kaķim. Pats vainīgs.Lai vaino savus vecākus par balto krāsu.. Un vispār- kāpēc Ilguciemā nedzied rītos gaiļi? Kā man pietrūkst pagājušajā .pavasarī satikto Sicīlijas gaiļu aizrautības un nekaunības pamodināt visus- ēzeļus,kazas un sirmos mafijas vīrus. Visi Pārdaugavas gaiļi laikam rudenī aizlidojuši meklēt olas uz Bolderāju.. Paeju garām 5.tramvaja galapunktam un miglā saskatu veco Ilguciema dzelzceļa staciju. Caurajā kabatā sataustu vienu Islandes kronas monētu,kura tur aizķērusies no pagājušā gada vasaras,kad kā brīvs putns lidoju pāri Islandes Nekurzemei.Stacijas jumtu rotā dīvaina ežveidīga antena,kura atgādina NSRD slepeno sajūtu raidītāju.Naudas nav. Mana kafejnīca ir salauzta.Klūpjot un aizķeroties neskaitāmajās alus un vīna Agdam pudelēs, es pārkāpju dzelzceļa metāla sliedi un- manis vairs nav. Ir tikai ola kabatā,radio austiņās skanošs Hardija Lediņa Bolderājas dzelzceļa blūzs un mani soļi pa baltajām miglas špalām. Gaismas vēl nav,tumsas vēl nav, Es eju uz Bolderāju. Mēness nāk līdzi nāk.Kamēr nodilst.Es eju uz Bolderāju. Sliede nāk līdzi nāk.Kamēr sarūs. Es eju uz Bolderāju Acu man nav, ausu man nav. Viens es eju uz Bolderāju.Hardijs.L. Viens. Daudzu nesaprasts un it kā gaisā pasists. Stalkers Hardijs Lediņš. Stalkers un Nebijušu Sajūtu Radītājs. Dziļo ūdeņu sīkais vēzītis. NSRD un Dzelteno Pastnieku guru. Dziesmas Milžu cīņa vārdu autors un zemapziņas Viltus Pastnieks.Nu kāds tur sīkais vēzītis? Ostaps Benders par viņu būtu teicis - Domas Gigants. Auksta 1980.gada novembra nakts.Hardija siltumnīcā aizsalst tējkanna. Viņam, Jurim Boiko un Imantam Žodžikam rodas pēkšņa doma- iet uz Bolderāju. Trijos naktī viņi pulcējās siltumnīcā, Tur bija pilsonis, fotogrāfs, Gājējs un daži citi vēl. Viņi gāja uz Bolderāju, No tumsas uz gaismu, Pa sliedēm pār pļavām Un vēl kaut kam pāri. H.L. Un tā viņi gāja katru gadu- arvien lielākā kāsī. Kā putni,kuriem nemiers reizi gadā liek lidot uz katram savu Bolderāju. Ceļā ēda saplēstās olas,dziedāja jocīgas dziesmas un dejoja binokulārās putnu dejas starp dzelzceļa sliedēm un brīdinoši sarkani degošajiem luksoforiem.Un viņi ēda saplīsušās olas, No burciņām, Maisiņiem,no papīriem. Katrs savu saplīsušo olu. Veselās olas atstāja tiem,kas neatnāca,burciņā uz Bolderājas Dzelzceļa tilta Dzelzbetona balstiem H.L. Līdz 2004.gada jūnija sākumā Hardijs Bolderājas stacijā iekāpa vilcienā ar galastaciju Saule. Un neatgriezās. Pagaidām. Pēc tam kāds viltus Pastnieks Gobziņš zināja stāstīt,ka uz Saules bijis izsludināts konkurss diskžokejiem un uz kuru,citiem nezinot, pieteicies Hardijs. Hardija CV bija neslikti ieraksti par darbiem Planetārijā un diskotēkā KOSMOSS.Noderēja. Viss var būt.. pēdējo reizi pats Hardiju manīju stāvot kā lielu grizli lāci Vecrīgā 2004.gada maijā mācot stilīgai jaunatnei NSRD modes dejas. Nu kurš gan cits tās mācēja labāk? Manās radio austiņas ieskanas Neila Janga griezīgās ģitāras skaņas no Džima Džarmuša filmas Mironis.Liekas, ka pats pasmaidu ar Dž.Depa smaidu par garāmejošo un skrejošo pasauli.Dzelzssliežu remontstrādnieki man liekas jocīgi kā Depa varonim indiāņi. Civilizācija uzbrūk- mežonīgi savdabīgās dārza mājiņas tiek nolīdzinātas, Lāčupes niedru pļavas apbērtas ar smiltīm.Jaunā Kanārija. Tā gadās. Bet vienalga- nu ir tajā dzelzceļa mašinērijā kaut kas ārpasaulīgs un mistisks. It kā pašu cilvēku radīts,bet ieguvis savu dzelzs saprātu un kļuvis neatkarīgs. Ejot pēkšņi atcerējos,ka par savu eksistenci esmu pateicību parādā tieši dzelzceļam,jo mani vecāki nejauši iepazinās Rīgas-Pitalovas vilcienā. Tuvojos Bolderājai. Kāju man nav un Nepaliek pēdas miglā, eju uz Bolderāju. Kas tur nāk miglā? Bolderāja. Kurp iesi, es eju uz Bolderāju.H.L. Nu viss. Esmu atnācis. Migla izklīst un Saule kā vienmēr ir uzvarējusi. Hardija noslēpto mālu fermentēto olu neesmu atradis, tikai čaumalas. Bet varbūt esmu atradis daļu no sava Pirmssākuma. Zem Bolderājas debesīm. Starp divām bezgalīgām metāla sliedēm. Bija vērts iet. Uz Bolderāju. Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē, Un visu laiku kaut ko iedomājas, Par frekvencēm,kas visiem pāri klājas. Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē, Viņš pats no sevis lielā kaudzē krājas, Un neatceras vairs,ka jāapstājas. Hardijs Lediņš.1955.-2004.P.s. Pagaidām.
Rīts. 26.februāris. Ciku caku caurā tumba.. Pelēns,kuru brālis nosaucis par Mikiju,grauž uz ledusskapja atstāto maizi.Visu ziemu nekurinātās virtuves aukstajā pustumsā kā balts padomju laika ķieģelis uz mani skatās logs. Skatās. Un ar ironisku Hardija smaidošu acu skatienu jautā- Tu iesi uz Bolderāju? Ja logs piepeši uzprasītu uzpīpēt, es nemaz neizbrīnītos. Pārdaugavu naktī tik modīgajā hibrīdkara stilā ir iekarojusi migla Morra un tagad,sēžot Kukūkalna virsotnes tronī,lepni noraugās uz balto mākoni Vecrīgas vietā.Tu iesi uz Bolderāju?- logs neļauj gulēt. Atveru durvis un miglā uzkāpju uz astes kaimiņa baltajam kaķim. Pats vainīgs.Lai vaino savus vecākus par balto krāsu.. Un vispār- kāpēc Ilguciemā nedzied rītos gaiļi? Kā man pietrūkst pagājušajā .pavasarī satikto Sicīlijas gaiļu aizrautības un nekaunības pamodināt visus- ēzeļus,kazas un sirmos mafijas vīrus. Visi Pārdaugavas gaiļi laikam rudenī aizlidojuši meklēt olas uz Bolderāju.. Paeju garām 5.tramvaja galapunktam un miglā saskatu veco Ilguciema dzelzceļa staciju. Caurajā kabatā sataustu vienu Islandes kronas monētu,kura tur aizķērusies no pagājušā gada vasaras,kad kā brīvs putns lidoju pāri Islandes Nekurzemei.Stacijas jumtu rotā dīvaina ežveidīga antena,kura atgādina NSRD slepeno sajūtu raidītāju.Naudas nav. Mana kafejnīca ir salauzta.Klūpjot un aizķeroties neskaitāmajās alus un vīna Agdam pudelēs, es pārkāpju dzelzceļa metāla sliedi un- manis vairs nav. Ir tikai ola kabatā,radio austiņās skanošs Hardija Lediņa Bolderājas dzelzceļa blūzs un mani soļi pa baltajām miglas špalām. Gaismas vēl nav,tumsas vēl nav, Es eju uz Bolderāju. Mēness nāk līdzi nāk.Kamēr nodilst.Es eju uz Bolderāju. Sliede nāk līdzi nāk.Kamēr sarūs. Es eju uz Bolderāju Acu man nav, ausu man nav. Viens es eju uz Bolderāju.Hardijs.L. Viens. Daudzu nesaprasts un it kā gaisā pasists. Stalkers Hardijs Lediņš. Stalkers un Nebijušu Sajūtu Radītājs. Dziļo ūdeņu sīkais vēzītis. NSRD un Dzelteno Pastnieku guru. Dziesmas Milžu cīņa vārdu autors un zemapziņas Viltus Pastnieks.Nu kāds tur sīkais vēzītis? Ostaps Benders par viņu būtu teicis - Domas Gigants. Auksta 1980.gada novembra nakts.Hardija siltumnīcā aizsalst tējkanna. Viņam, Jurim Boiko un Imantam Žodžikam rodas pēkšņa doma- iet uz Bolderāju. Trijos naktī viņi pulcējās siltumnīcā, Tur bija pilsonis, fotogrāfs, Gājējs un daži citi vēl. Viņi gāja uz Bolderāju, No tumsas uz gaismu, Pa sliedēm pār pļavām Un vēl kaut kam pāri. H.L. Un tā viņi gāja katru gadu- arvien lielākā kāsī. Kā putni,kuriem nemiers reizi gadā liek lidot uz katram savu Bolderāju. Ceļā ēda saplēstās olas,dziedāja jocīgas dziesmas un dejoja binokulārās putnu dejas starp dzelzceļa sliedēm un brīdinoši sarkani degošajiem luksoforiem. Līdz 2004.gada jūnija sākumā Hardijs Bolderājas stacijā iekāpa vilcienā ar galastaciju Saule. Un neatgriezās. Pagaidām. Pēc tam kāds viltus Pastnieks Gobziņš zināja stāstīt,ka uz Saules bijis izsludināts konkurss diskžokejiem un uz kuru,citiem nezinot, pieteicies Hardijs. Hardija CV bija neslikti ieraksti par darbiem Planetārijā un diskotēkā KOSMOSS. Viss var būt.. pēdējo reizi pats Hardiju manīju stāvot kā lielu grizli lāci Vecrīgā 2004.gada maijā mācot stilīgai jaunatnei NSRD modes dejas. Nu kurš gan cits tās mācēja labāk? Manās radio austiņas ieskanas Neila Janga griezīgās ģitāras skaņas no Džima Džarmuša filmas Mironis.Liekas, ka pats pasmaidu ar Dž.Depa smaidu par garāmejošo un skrejošo pasauli.Dzelzssliežu remontstrādnieki man liekas jocīgi kā Depa varonim indiāņi. Civilizācija uzbrūk- mežonīgi savdabīgās dārza mājiņas tiek nolīdzinātas, Lāčupes niedru pļavas apbērtas ar smiltīm.Jaunā Kanārija. Tā gadās. Bet vienalga- nu ir tajā dzelzceļa mašinērijā kaut kas ārpasaulīgs un mistisks. It kā pašu cilvēku radīts,bet ieguvis savu dzelzs saprātu un kļuvis neatkarīgs. Ejot pēkšņi atcerējos,ka par savu eksistenci esmu pateicību parādā tieši dzelzceļam,jo mani vecāki nejauši iepazinās Rīgas-Pitalovas vilcienā. Tuvojos Bolderājai. Kāju man nav un Nepaliek pēdas miglā, eju uz Bolderāju. Kas tur nāk miglā? Bolderāja. Kurp iesi, es eju uz Bolderāju.H.L. Nu viss. Esmu atnācis. Migla izklīst un Saule kā vienmēr ir uzvarējusi. Hardija noslēpto mālu fermentēto olu neesmu atradis, tikai čaumalas. Bet varbūt esmu atradis daļu no sava Pirmssākuma. Zem Bolderājas debesīm. Starp divām bezgalīgām metāla sliedēm. Bija vērts iet. Uz Bolderāju. Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē, Un visu laiku kaut ko iedomājas, Par frekvencēm,kas visiem pāri klājas. Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē, Viņš pats no sevis lielā kaudzē krājas, Un neatceras vairs,ka jāapstājas. Hardijs Lediņš.1955.-2004.P.s. Pagaidām.