Kalelja de Palafruželj (Calella de Palafrugell) pilsēta
|
Tālis Biezais
|
Atbraucot uz šo pilsētu, tu saproti, ka gaiss te piepildīts ar visvisdažādākajām skaņām. Katram nostūrītim uz zemes jau piemīt savs unikālais skaistums un burvība. Šeit valda Vidusjūras viļņu šalkoņa, kuras fonā vējš strinkšķina un grabina zveju laivu, jahtu reliņus un vantis, ieaijājoši taustās gar slinkajām grotburām un žāvēties izliktajiem zvejas tīkliem.
Šeit praktiski laika neaiztikta ir saglabājusies Spānijas seno zvejniekciemu atmosfēra. Neskartās pludmales un kautrīgie, simpātiskie līcīši ir pārpilni ar pusdienlaika mieru un atgādina ainas no kādas neskartas paradīzes, kas nošķirta no ierastās ikdienas steigas un kņadas.
Protams, it sevišķi vasaras vakaros, dabas skaņām pievienojas mūzikas skaņas, kad šeit notiek Habaneras festivāls, vai leģendārais ikgadējais Kap Roidž (Cap Roig) mūzikas festivāls.
“L’amour est enfant de Boheme,
Il n’a jamais, jamais connu de loi ..”
(Mīlestība ir kā čigānu meitene,
Tā nekad, nekad nav zinājusi likumus ..)
Fragments no Žorža Bizē ārijas Karmena.
Šī ir ļoti gleznaina vieta, ne velti šai pilsētiņai par godu ir sarakstītas dziesmas. Iesaku uzkāpt līdz viesnīcas El Faro terasei, nu kuras pavaras skaists, iedvesmojošs skats gan uz visu pilsētu, gan pludmali un jūru.
Ir vērts apmeklēt šeit Cap Roig botānisko dārzu, lai ieraudzītu vietējo augu un ziedu daudzveidīgo krāšņumu. Šim skaistajam dārzam ir romantiska vēsture. Tieši šo vietu vairāk kā gadsimtu atpakaļ kāds jauns mīlas pāris noskatīja un iegādājās savu sapņu, ilgu īstenošanai ... Un šie sapņi realizējās šeit pasakainā realitātē, kur līdz pat šodienai noteicošā ir daba visā tās krāšņumā.
Pagājušā gadsimta 20-ajos gados brašais Krievijas armijas pulkvedis Nikolajs Voevodskis iepazinās ar smalko, romantisko meiteni Dorotiju Vebsteri, bagatu īru aristokrātu ģimenes atvasi. Starp abiem jaunajiem cilvēkiem uzliesmoja spēcīgas jūtas un drīz vien sekoja arī kāzas.
Neskatoties uz savu militāro profesiju Voevodskim piemita kāds visnotaļ miermīlīgs vaļasprieks. Jaunais cilvēks izcili gleznoja un zīmēja dažādu arhitektūras objektu skices. Pēc kāzām viņš savai mīļotajai apsolīja uzdavināt īstu viduslaiku pili.
Pēc kāda laika jaunlaulātie sāka meklēt vietu ģimenes ligzdas celtniecībai. Tā, pilnīgi likumsakarīgi, viņu izvēle krita uz šo Spānijas Vidusjūras piekrastes nostūri, kur bez gleznainajām jūras ainavām viņus sagaidīja nevainojams klimats, kas, savukart, pilnībā atbilda Dorotijas vaļaspriekam – puķu audzēšanai.
Šeit Kap Roidžā (tulkojumā no katalāņu valodas – Sārtajā Ragā) Voevodskis nekavējoties ķērās pie mājas celtniecības, vadīja vietējo celtnieku darbus, pats izpildīja kadu sarežģītaku maksliniecisko detaļu izveidi, pa naktīm – pilnveidoja, laboja zīmētās būves skices.
Tieši 3 gadus vēlāk vietējo iedzīvotāju apbrīnas pilno skatu priekšā stāvēja brīnišķīga ēka, kuras fasāde izstaroja labākās viduslaiku tradīciju auru. Tādejādi līgavaiņa solījums tika izpildīts.
Dorotijas laimei nebija gala, mājai pūrā nāca krietns piekrastes zemes gabals, kur viņa beidzot varēja realizēt savas visdrosmīgākās idejas dārzniecībā un jomā, ko mēs mūsdienās pazīstam, kā ainavu, dārzu dizainu.
Dārza izveide kļuva par abu laulāto spēcīgu aizraušanos. Tā 50 gadus abi, metru pa metram, rūpīgi veidoja šo dārzu, dēstījot sēklas un kopjot jaunos dzinumus, kas tika atvesti no visdažādākajiem Zemes nostūriem.
Šis paradīzes nostūris priecēja acis: raugoties no pils logiem, pavērās brīnišķīgs skats uz līci un neparastu augu krāšņajām nokalnes terasēm. Šīm terasēm bija tematisks raksturs. Krāsaino lilliju salūtu tālāk nomainīja dažādo kaktusu labirinti, kuru valstība izbeidzās pie čalojoša strauta, kas ietecēja baseinā, kur laiski zvilnēja eksotiskie lotosi.
1969.gadā padzīvojušais pāris nodeva īpašumu valsts mantojumā, izsakot velmi, lai dārzs būtu vienmēr visiem pieejams.
Jāpiezīmē, līdz pat nāvei šis sirmais pāris saglabāja vienam pret otru tās siltās jūtas ko mēs sauc par mīlestību. Un šķiet šo jūtu gars vēl joprojām mīt šī dārza ēnainajās lapotnēs un ziedos.
