Dienvidamerika ar riteni. Otrais piegājiens. Kalni, okeāns un tuksnesis. 1.daļa. Peru.

  • 3 min lasīšanai
  • 39 foto

... pēc iepriekšējā Dienvidamerikas apmeklējuma palikusi tāda nepabeigtības sajūta. Kaut gan tika nomīti gandrīz 7000km, pilnībā šķērsota Argentīna garākajā iespējamajā veidā no ziemeļiem uz dienvidiem, un klāt pieķertas vēl Urugvaja, Paragvaja un mazumiņš Čīles...

Bet tas bija līdzenumu brauciens pa ikdienišķu Argentīnu - bez tūristu masām, īpašiem apskates objektiem. Ar savu savdabīgu mazo miestiņu un pilsētiņu pievilcību. Bet bez Dienvidamerikai raksturīgās dabas daudzveidības, ar mazumiņu kalnu un tikai pašās ceojuma beigās - Ugunszemē.

Tad nu šoreiz bez ieskrējiena!!

Kusko.

3400 metri virs jūras. Nekad neesmu bijis tik augstu, pat ne tuvu... Nezinu kā reaģēšu uz tādiem augstkalniem, dzirdēti visādi stāsti. Bet vismaz pirmajā momentā liekas ka nav tik traki, paelpot var, galvu nespiež. Tomēr naktīs retināts gaiss liek sevi manīt - pāris reizes katru nakti pamostos no tā ka trūkst elpas, vajadzīgas vairākas dziļas ieelpas...

Plāns tāds pats kā parasti, atrast velobodi, sakomplektēt kaut cik pieņemamu riteni pārāk nepārtērējoties. Un tad jau jāskatās uz vietas kas, kur, ko un kā. Ceļojuma plāns aptuvens - vajadzētu caur Bolīviju tikt līdz Čīlei un iekļauties 45 dienās!

Riteņa sadabūšana un sakomplektēšana aizņem gandrīz visas 3 Kusko atvēlētās dienas. Tā arī nesanāk laika aizlaist ne uz Maču Pikču, ne Olantaitambo ne kādu citu no daudzajām seno Inku vietām kas lielā daudzumā sastopamas Kusko apkārtnē. Un kas padarījušas Kusko par ievērojamu Peru tūrisma centru. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Pilsētā ir vairāki simti viesnīcu, tik pat lielāku un mazāku tūrisma centru, daudzi tūkstoši taksometru, un vēl vairāk cilvēku kuri uz ielām piedāvā visu ko vien tūristam var savajadzēties. Gleznas, tūrisma braucieni, valūtas maiņa, fotgrafēšanāš ar noplukušu lamu, suvenīri, masāža (pat nepainteresējos... varbūt erotiskā?), marihuāna... viss ļoti skaļi un uzmācīgi, neesmu pieradis pie tādas uzmanības. Visvairāk pārsteidz kāds kurpju tīrītājs, kurš piedāvā nospodrināt manas... čības.

Ceļos 5-os no rīta, lai no Kusko tiktu ārā vēl pirms pilsētas satiksme kļūs haotiska un neizbraucama. Visu laiku ir karsts, kaut gan cik iemetu aci laika ziņās nemaz tik augstas tās temperatūras nav, kādi +25, acīmredzot retinātā gaisā liekās ka ir karstāks kā patiesībā. Arī sparīgi minoties augstkalnus īpaši nejūt, varbūt jāelpo mazliet biežāk, citādi nekādu problēmu, vismaz pagaidām... bet vēl jau ar esmu tikai 3400m virs jūras un tuvakajā laikā pārsvarā būs kāpieni uz augšu.

Iebaucot no tūristiskās Kusko Altiplāno - augstkalnu līdzenumā, visa kņada paliek aiz muguras, sākas zemkopības un lopkopības rajoni, ar mazām saimniecībām upes ielejā no vienas kalnu grēdas līdz otrai. Lauciņi iekopti arī diezgan lielā slīpumā. Lauki tiek apkopti ar rokām, gandrīz nemanu nekādu saimniecības tehniku. Peru, izbraucot no Kusko, pēķšņi kļuvisi ļoti klusa, arī miestiņos un pilsētiņās man neviens nepievērš nekādu uzmanību. Tā kā šinī braucienā rekordminienus neesmu parezējis tad arī īpaši nesteidzos, vairākas reizes dienā taisu garus pusdienlaikus. Atrodu kādu gleznaināku vietu ciema nomalē, iekožu un vēroju vietējo nesteidzīgo saimniekošanu. Saimniecībā tiek izmantota gandrīz visa zeme, tā kā atrast labu teltsvietu te nemaz nav tik viegli. Un vēl lietus katru vakaru - jo karstāka diena jo vakarā ātrāk sāks līt. Apmetos letās viesnīciņās kuras te sastopamas katrā pilsētiņā. Pati lētākā bij pa 2,5 Eur, gan arī atbilstošas kvalitātes, logu nav durvis ciet neturas...

Ļoti nepierastās kalnu ainavas stipri sajauc manu līdzenumu iedzīvotāja acumēru, nevaru noteikt cik kas tālu atrodas, brīžiem 5 kilometri liekas kā 1, brīžiem kā 20... Jau esmu noskaņojies ka riteni šinī braucienā daudz nāksies stumt. Pagaidām gan spītējos, pat 800 metrīgajā kāpumā gandrīz pilnībā uzbraucu. Autovadītāji te ne tuvu nav karstgalvīgi vai nekorekti, tā kā šinī ziņā briesmu stāsti izrādās nepamatoti. Kaut gan krusti un pieminekļi ceļmalā te sastopami ļoti bieži...

Jau tuvojoties Puno un Titikakas ezeram satieku pirmo un vienīgo šinī ceļojumā kolēģi – britu riteņbraucēju no Mančesteras. Šī tikšanās diezgan spēcīgi maina manu ceļojuma plānu – Ujuni sālsezers esot aizlijis ar krietnu 10 cm ūdens kārtu un ar riteni to šķērsot neesot iespējams... tā nu palieku bez iespējams interesantākās sava ceļojuma daļas...

Iela pa kuru iebraucu Puno ir tik ļoti stāva, ka abas rokas sparīgi jātur uz bremzēm. Apmetos kārtējā viesnīciņā un dodos apstaigāt pilsētu un Titikakas ezera krastu... Puno salīdzinot ar Kusko ir klusa pilsēta, tūristu te nedaudz. No rīta ceļos agri jo tieši zem mana loga jau 5 no rīta notiek kautkāda maršēšana un sasaukšanās – pēc piedziedājuma „Policia la Peru!!” spriežot tie ir vietējie policijas studenti.

Tāpat kā iepriekšējā Dienvidamerikas apmeklējumā vietējie arī šeit nekādi nereaģē uz to ka spāņu valodu zinu minimāli. Varu teikt cik gribu ka manas spāņu valodas zināšanas ir minimālas, sarunu biedrs tāpēc vienkāršāk runāt nesāk, varbūt vienīgi skaļāk...

Vēl 2 dienas pabraucu gar Titikakas ezeru pa diezgan stāviem kāpumiem/kritumiem pa kuriem arvien biežāk ritens kalnā jāstumj, un jau esmu pie Bolīvijas robežas!

Pirmais posms pieveikts veiksmīgi, ar kalnu slimību neslimoju. Peru ainavas ir neaprakstāmi krāšņās. Vietējie iedzīvotāji laipni un izpalīdzīgi, bet nemaz nav uzmācīgi. Ar mašīnu garām braucot bieži pīpina un māj ar roku.

Kusko-Huliaka-Puno-Bolīvijas robeža – 542km.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais