Sprints caur Rietumeiropu (Beļģija - Francija - Andora - Spānija - Vācija - Luksemburga)
|
Mārtiņš Grosbahs
|
Šķiet, dzīvē nekad viss nerit pilnībā kā plānots, bet citreiz tas ir tikai labi, tas paver iespējas jauniem neplānoti brīnišķīgiem notikumiem.
Man par lielu prieku(sliktas pieredzes ar stopēšanu caur Poliju dēļ), ceļojums iesākās ar divu stopēšanas dienu aiztaupīšanu un tādu kā stāsta patīšanu uz priekšu ar lēto aviobiļešu palīdzību, līdz pat Ķelnei. Tur, pavisam netālu esošajā Bonnā mūs sagaidīja sen neredzētie Krievijas ekspedīcijas laikā iepazītie ķīniešu draugi, kurus jau sen un vairākas reizes centos apciemot, bet tas tā arī izdevās tikai tagad. Ar dziļu domu noskatīts dzīvoklis, kas apgaismojuma ziņā līdzīgs sikspārņa alai, tase tējas, pudele alus un dzīves gudra ķīniešu vectēva, tūrista, līmeņa padomi par plānotā ceļojuma apskates objektiem. No padomiem nopratām, ka dauz kur esam nezināšanas dēļ izēlējušies pavisam ne tos svarīgākos apskates objektus, bet nu jau viss bija saplānots un neko mainīt nebija iespējams. Pēc nakts uz matrača sikspārņa alas virtuvē, devāmies uz zemi kas izslavēta ar burvīgu alu un ir patiesā franču frī dzimtene - uz Beļģiju.
Diemžēl mums nebija gida, kurš mums varētu izrādīt Briseli, tāpēc nācās pašiem uz savu galvu apskatīt eiropas galvaspilstu un, kā zināms, bez gida Tu redzi tikai aizberga virspusi. Jā, gida mums nebija, taču mums bija namatēvs, kurš mūs pēc nogurdinošas ceļošanas pa pilsētas dzīlēm uzņēma savā izsmalcinātajā ar klasisko mūziku un inteleģenci pārpildītajā miteklī. Maarten bija viens no gudrākajiem cilvēkiem ko esmu sastapis, viņš bija patentu advokāts, kas apveltīja viņu ar apbrīnojami plašu un dziļu zināšanu loku, viņš spēja diskutēt par jebkādu tēmu tādā līmenī, ka pat 3 kursa vides zinātnes studentam izņēma visus vārdus no mutes. Viņam gan mums neatlika daudz laika, pēc sava dzīvokļa izrādīsanas un pāris minūtēm sarunu viņam nācās doties uz vietējās teātra kopas mēģinājumu. Viņs bija aktieris un itkā ar to vēl nepietiktu, viņš spēlēja kontrobasu, apceļoja pasauli un bija apveltīts ar ļoti labu gaumi. Kopumā mēs pavadījām ar Maarten tikai sekojošo vakaru un brokastis, pec kuram veiksmīgā kārtā viņam nācs braukt uz kādu pasākumu tieši mūsu nākošā mērķa virzienā, tāpēc mums nenācās lauzīt galvu par izkļūšanu no Briseles. Kādā benzīntankā starp Briseli un Gentu mēs šķīrāmies un devāmies katrs savā virzienā - Maarten uz Gentu, bet mēs Francijas virzienā, kur mūs gaidīja divas dienas nepārtrauktu stopēšanas prieku cenšoties pieturēties pie mērķa - neapstājoties nokļūt otrā Francijas galā, pie tās robežas ar Spāniju, kur augstu Pireneju kalnos atrodas mazā Andoras valstiņa.
Šo divu stopēšanas dienu, Francijā, laikā lauzām stereotipu, ka Francija ir stopētājiem nedraudzīga valsts. Ne mazāk kā puse cilvēku runaja vai vismaz saprata, angļu valodu un tieši Francijā mēs sastapām visizpalīdzigākos ļaudis visa ceļojuma laikā. Pie tam, valodas zināsanai un saprašanai nebija noteicošā loma stopējot Francijā, jo sanāca braukt arī ar vairākiem cilvēkiem kuri pat mūs nesaprotot, orientējoties tikai pēc vārda 'Paris' un maniem mēmajiem bakstījieniem kartē, mūs aizveda mūsu virzienā. Pēc negaidītas veiksmes bezcerīgā situācijā, mēģinot izkļut no Parīzes, mums parādījās iespēja pavadīt nakti kādas jaukas franču meitenes mājā un mēs teju tikām franču dzimšanas dienas svinībās, bet ēdējā mirklī tikam atridīti un par centieniem lauzt savu solījumu Francijā neapstāties, dzīve mūs sodīja ar daudzu stundu garu kulšanos pa mazu tumšu parīzes nomales lielceļu, tumsā un aukstumā. Lai gan, atskatoties atpakaļ saprotu, ka tas varbūt nemaz nebija sods, bet palīdzība, jo kad tomēr tikām atpakaļ uz pareiza ceļa mūs ar tikai divām mašīnām aizveda līdz pat Tulūzai. Mēs bijām arī ļoti patīkami izbrīnīti par benzīntankiem Francijā, kas pat lielakos Latvijas statoilus noēno ar savu krāšņumu un ērtumu, taču to augstā klase atspoguļojās arī to cenās, jo nekas tā nedūra sirdī kā skopums pērkot sviestmaizi par 5 eiro. Viens no ceļojuma jaukākajiem mirkļiem bija Feix pilsētā, netālu no Andras robežas, kur bijām nonākušu Francijas otrās dienas pēcpusdienā. Laiks bija brīnišķīgs, gais bija jau jūtami siltaks un zeltainā pēcpusdinas saule lēja savu silto gaismu pār mums priekšā guļošajiem milžiem, kalniem.
Andorā mēs nonācām pavisam neilgi pēc saullēkta, pēc tam, kad 30 minūtes bijām braucot augstāk un augstāk pa līkomotajiem kalnu ceļiem skrējušies ar līniju, kas atdalīja dienu un nakti, bet tomēr par pavisam nelielu sprīdi tai zaudējuši. Bez šaubām, es nekad nebiju redzējis tik mākslīgu, tik neīstu vietu vietu kā Andoru. Tā šķita kā piesnigusi zinātnieku vadītas ekspedīcijas bāzu virkne neapdzīvotajā tundrā, kur nekas neaug un nedzīvo, tāpēc viss ir jāved no cilvēku apdzīvotajām teritorijām tur, tālēs. Kādreiz, varbūt, tas patiešām tā bija bijis, bet tagad Andora ir ne tikai taka caur kalniem, bet arī valsts - lielveikals. Valstij kura atrodas kalnos, kur augsne un resursi nav pārāk bagātīgā krājumā, ir saprotams, ka lielākie ienākumi ir no tirdzniecības un tūrisma, bet bez tā, šķiet mazajā valstī nekas cits nenotika. Tikai Andorā ir tik plašs preču sortiments, tikai Andorā mazākais iepakojums atgādina Latvijā atrodamos lielākos. Piekrītu Marikai, ārpus tūrisma un eksporta precēm šī valsts šķietami nemaz neeksistē, ja pēkšņi no tās pazustu tūristi, šķiet, pati Andora izzustu, kā upe kurai atņemts tās ūdens. Pēc paciemošanās kalnos, devāmies uz Spāniju.
Par Spāniju ir daudz ko teikt, bet to svarīgāko nav iespējams parādīt, to ir jāizjūt pašam. Ceļu uzsākot bijām vietā Andoras kalnos, kur sniga un gaisa temperatūra bija zem nulles, bet jo vairāk tuvojamies Barselonai, jo siltāks kļuva. Barselona bija wow…varbūt tāpēc, ka nekad neesmu bijis nekur tuvāk ekvatoram par Francijas vidieni, varbūt tāpēc, ka tur ir pilnīgi cita kultūra un mentalitāte, varbūt abi iepriekš minētie…bet manuprāt tas vienkārši bija tas īpašais Katalonijas šarms, ko Barselona izstaroja pār pārēm. Ne jau tāpat vien reizes trīs pirms nonācām tur, sajūsmināti šoferi to izreklamēja kā skaistāko un jauniešiem piemērotāko pilsētu Spānijā. Barselona bija palmu, pludmaļu, senu baznīcu, šauru sānieliņu, piemīlīgu, nelielu kebaba ēstuvju, mākslas, baudas, pārsteigumu un suvnīru mikslis. Cilvēki Barselonā dzīvo skaisti un paši ir skaisti, ne tikai ārēji protams, bet arī iekšēji. Barselonā, visu tur uzturēšanās laiku bija sajūta, ka visi ir priecigi un ka dzīve ir svētki.
Efektu pastiprināja cenu kritums, un mazi, mājīgi restorāniņi, kas Francijas benzīntanku dārgo sviestmaišu vieta piedāvāja saprātīgu cenu un gaumīgu virtuvi. Ir grūti pateikt kas, bet kaut kas liek vēlēties tur atgriezties, jo pat ar četrām dienām, paredzētās vienas vietā, ko tur pavadījām, mēs paguvām apskatīt tiki pašu šī brīnišķīgā aisberga galotni. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem uzsākt ceļu no Barselonas uz Portugāli, nonācām pie, iesējams pāragra, bet musuprāt pietiekami pamatota secinājuma, ka Spānijā stopēt nebūs. Pēc mokošas, dienu garas vilšanās, mēs veiksmīgi uzdūrāmies jaukākajai un lētākajai viesnīcai Barselonā, kura bija neticami skaista un kvalitatīva ņemot vēra, ka par nieka 15 eiro tajā vareja noīrēt divvietīgu istabiņu. Vakaru viesnīcā izmantojam lai atkoptos un pārplānotu savu turpmako ceļojumu, un jau nākošajā dienā devāmies no Barselonas Z virzienā uz Francijas robežu, no kurienes vēlāk tēmējām uz Freiburgu.
Aptuveni divas dienas mēs pavadījām ceļā no Barselonas līdz Vācijai, taču šoreiz tas nabija bez apstāšanās, jo mirklī, kad kaut kur pusceļā, velā vakarā, iestrēgām mazā klusā benzīntankā, kur cilvēku bija gaužām maz, pārsteidzošā kārtā kāds rumāņu tālbraucējs mūs draudzīgi uzņēma savā auto, kur ļāva mums izmantot viņa rezerves gultu, kur siltumā un mierā pavadījam nakti. Pavisam vienkārsi, šis vīrs zināja kā ir būt grūtā situācijā,tapēc esot jutis pienakumu mums palīdzēt, ka citi ir paīdzējusi viņam. Nākošajā rītā viņš mūs aizveda līdz labai stopēšanas vietai, kur daraudzīgi šķīrāmies. Kaut vai mūsu mērķis bija nokļūt Freiburgā, tieši pirms šī galamērķa sasniegšanas, mēs nonācām vietā, kur dzīve nepārprotami un acīmredzami mums deva zīmes, ka jābrauc ir nevis uz Freiburgu, bet uz blakus esošo Strasbūru. Šīs zīmes mums bija ļoti grūti ieraudzīt, mēs palaidām garām neskaitāmas iespējas, bet kad mums 'pieleca', ēkšņi vairs neviens nedevās mūsu virzienā, itkā dzīve teiktu, nekā nebija, par to ka neklausaties, ko jums saku, tepat arī paliksiet, bet pēc kāda laika mēs tomēr nostopējām žandarmu, kas brauca Strsbūras virzienā. Nonākuši tur, pastaigājoties pa naksnīgajām vecpilsētas ieliņām apsvērām ideju izmēģināt 115 servisu, kas, cik biju dzirdējis no daudziem nostopētajiem šoferiem, ir kā ārkārtas situācijas tālrunis bezpajumtniekiem, bet daudzi to izmantojot ja vienkārši nav kur nakšņot, bet uz to tā arī nesaņēmāmies un palikām lētākajā atrastajā hotelī ar nedabiski daudz un plati smaidošu vīrieti pie uzņemšanas letes.Nākošajā dienā mēs pārgājām pār Francijas/Vācijas robežu un lēnām devāmies uz Freiburgu.
Freiburgā, mēs nonācām superīgākajā irāniešu kompānijā - pie mūsu kursa biedrenes Elahe ģimenes un viņu draugiem, kuri mūs sagaidīja ar filmu vakaru, baklavu un citiem irāņiem tradicionāliem saldumiem. Sekojošajā dienā mēs pilnībā ziedojāmies papīru darbiem, kas bija jāveic lai varētu veiksmīgi nobeigt mūsu ERASMUS+ periodu Freiburgā un doties atpakaļ uz mājām, dabūjām visus nepieciešamos papīrus - iemeslu kā pēc vispār devāmies šajā aizraujošajā ceļojumā. Woohoo! Kā pateicību par ārkārtīgi mīļo uzņemšanu, mēs ar Mariku pagatavojām, draugiem kuri mūs uzņēma, gardas vakariņas, pēc kurām atlikušo vakaru pavadījām ar sarunām un mēģinājumiem aizdedzināt sveci ar AA bateriju un folijpapīru no košļājamās gumijas, ko bijām redzējuši darbojamies kādā youtube video(tālāk par dūmiem mums tikt neizdevās). Pēc visu oficiālo darbu padarīšanas, atvadām no Freiburgas un draugiem, mēs devāmies uz Luksemburgu, kur mums par pārsteigumu veikali veras ciet jau sešos un 3 cm sniega var pilnība paralizēt visu valsts transporta sistēmu.
Luksemburga mūs sagaidīja Frederiks, kurš piekrita mūs uzņemt divas dienas pirms mūsu norunāta laika, mirklī, kad pie viņa jau ciemojas 2 citi koučsērferi - Fins no Īrijas un Anna no Anglijas. Visiem 5 kopa nekad nebija garlaicīgi, BEIDZOT, beidzot mēs tikām arī pie ļoti laba pilsētas gida, mēs tikām pie detalizētas pilsētas ekskursijas, leģendām, vēstures, beļģu alus, ceļojuma uz senu Luksemburgas pili un alkoholiskām kāršu spēlēm ar braļuku Lietuviešu darinātu medus dziru, sēžot uz mīkstākā paklāja kāds jelkad radīts :) Galu galā, tā izvērtās par tiešām burvīgu CS pieredzi, kas citādi, pelēcīgās valsts dēļ būtu bijusi labi ja viduvēja.
Šeku reku un pēkšņi divas nedēļas jau gandrīz apkārt, mēs ar suvenīriem pilnām soām un pavasari pilnām galvām devāmies no Luksemburgas atpakaļ uz Ķelni Vācijā, kur iztrūkstošas naktsmītnes dēļ palikām nakšņot lidostā(16 briesmīgu manas dzīves stundu), sagaidījām savu lidojumu, kurš pēc ilgās gaidīšanas lidostā šķita pilnīgi acumirklīgs un beidzot bijām mājas.