Kur saule noriet jūrā

  • 4 min lasīšanai
  • 73 foto
Mums visiem patīk pasakas. Vecāki pasakas pirms gulētiešanas stāsta bērniem, bet deputāti savas pasakas pirms vēlēšanām stāsta tautai. Visiem patīk tās lasīt vai klausīties, jo pasakās viss ir skaistāks nekā dzīvē. Tām vienmēr gribas ticēt. Visskaistākās pasakas mēdz saukt par leģendām. Kādas tad ir Sāmsalas leģendas? Pirmā, ar kuru mēs sakaramies dodoties uz Sāmsalu ir par tās senajiem iemītniekiem. „Kadiķiem bagātajā Sāmsalā, kur vienmēr ir dzīvojuši izturīgie un lieliskie jūras ļaudis, reiz valdīja drosmīgs spēka vīrs Lielais Töll (Tells). Viņš bija lielāks un spēcīgāks par citiem. Miera laikā Tells kopa laukus un būvēja ēkas. Tella sieva Pireta, arī liela auguma un spēcīga sieva, nodarbojās ar mājsaimniecību. Kādu dienu Pireta aizsūtīja Tellu atvest kāpostus no Ruhnu, lai varētu uzvārīt zupu. Kad Tells atgriezās ar kāpostiem un zupa bija uzvārīta, un Tells jau ēda, no āra varēja sadzirdēt skrējiena dipoņu. Iekšā ieskrēja divi sūtņi no Sörve’s. „Briesmas, briesmas! Palīdzi Tell!” viņi sauca. „Iekš Sörve’s ir ienaidnieki. Viņi posta mūsu mājas un iznīcina cilvēkus,” sūdzējas Sörve’s vīri. Lielais Tells tūlīt bija gatavs doties vīriem no Sörve’s palīgā. Bez svešajiem iebrucējiem Lielajam Tellam bija vēl slepenāks ienaidnieks – vecais velns (Vanapagan), kas visādi centās Tellam spraust sprunguļus spieķos. Tells ietrieca veco velnu jūrā un pats likās atpūsties. Sāmsalā pienāca mierīgi laiki. Pireta nomira, Jaunais Tells izauga liels un sāka dzīvot savā mājā. Lielais Tells dzīvoja viens Tellustē un nodarbojās ar mājsaimniecību. Negaidīti no Sörve’s atsūtīja sliktas ziņas. No Rietumiem bija ieradies ienaidnieks un izkāpis Sörve’s krastos, Tells ātri steidzās uz turieni. Viņš cīnījās drosmīgi, taču ienaidnieka spēks bija lielāks par viņa un tā Tells guva nāvējošu ievainojumu. Ziņa par Lielā Tella nāvi vēja ātrumā apskrēja visu Sāmsalu, Sörve un Muhumā. Varoni apglabāja Sööre tīrelī, kā jau viņš bija vēlējies. Trīsdesmit dienas varoņa piemiņai valkāja sēru drānas. Un līdz šai dienai salas iedzīvotāji tic, ka Tells pamodīsies atkal, kad nopietnas briesmas apdraudēs zemi, ko viņš mīlēja no visas sirds.” Arī tagad, esot Sāmsalā ir jūtams, ka tās iedzīvotāji mīl savu zemi no visas sirds. Cenšas saglabāt savu seno vēsturi, kultūru, tradīcijas, dabu. Un tieši šīs ir tās lietas, kas Sāmsalas skarbajā, vējiem nežēlotajā vidē ievieš silta mājas pavarda sajūtu. Jau senā senatnē, kad Sāmsalā dzīvoja Tells un Pireta šī mājas siltuma sajūta un darba mīlestība gāja roku rokā ar salas iemītniekiem. Tells apkopa laukus, vāca no tiem akmeņus, no savāktajiem akmeņiem būvēja ēkas un var jau būt, ka bija Sāmsalai raksturīgo akmens žogu veidotājs. Arī Pireta nebija īpaši laiska mājās sēdētāja. Reiz Pireta sadomāja Anglā uzcelt pirti, un jūras krastā savākusi priekšautā akmeņus, nesa tos uz turieni. Pa ceļam viens akmens pārplēsa Piretas priekšautu uzkrita tai uz kājas. Pavaimanājusi, paraudājusi un pateikusi arī kādu skarbāku vārdu Pireta nolemj akmeni atstāt turpat lauka vidū kur tas izkritis. Piretas akmeni varam arī šobaltdien apskatīt un mēģināt iztēloties kāda tad tā Pireta ir bijusi. Bet ne jau tikai mūsu varoņi Tells un Pireta ir bijuši čakli darba darītāji un drosmīgi cīnītāji. Arī Sāmsalas ļaudis bija čakli saimniecībā, varonīgi cīņās un drošsirdīgi savu māju aizstāvji. Par šo salinieku drošsirdību un varonību stāsta teikas un raksta hronikas. To starp Livonijas Indriķa hronikā ir aprakstītas salinieku cīņas pret svešzemju ienācējiem, ar latvjiem, prasme sevi aizstāvēt. Valjalas pils bija pēdējā ko iebrucējiem izdevās iekarot. Apskatot Valjalas pilskalnu ir saprotams, kāpēc šajā vietā kādreiz bijusī pils bija tik grūti ieņemama. Nedaudz vēlāk, pēc Valjalas pils krišanas iebrucēju rokās, lai „pagāniskos” salas iedzīvotājus vestu pa „pareizo” ceļu salā ienāk kristīgā ticība un protams, līdz ar to tiek būvētas salai tam laikam neraksturīgas būves – baznīcas. Viena no senākajām baznīcām, kas ir saglabājusies ir Valjalas baznīca. Tā arī tiek uzskatīta par salas vecāko mūra ēku, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Un kā jau tam laikam, kad notiek nepārtrauktas cīņas par zemēm, ticību, ietekmi, baznīca ne reizi vien kļūst par vienīgo patvērumu. Tāpēc arī baznīca ir celta, kā cietoksnis. Lai kā tur arī būtu bijis tais laikos, kad dzīvoja Tells ar Piretu, kad ienāca svešzemju iekarotāji, bet tais laikos, kad daži no dieviem dzīvoja uz zemes, daži debesīs, bet vēl kāds pazemē, Saules dieva dēlam Faetonam, kā jebkuram mazam puikam arī mūsdienās, bija liela interese par braucamajiem. Un arī tāpat kā dažreiz ar karstgalvjiem šodien gadās, šī lielā Faetona kaisle uz ātrumu un piedzīvojumiem viņam izrādījās liktenīga. Kas notika, kad un kādas tam bija sekas? To visu var uzzināt, kad esat pie Kāli meteorīta krātera. Bet, kas gan tā būtu par salu, ja tai nebūtu sava centra. Un šai salai tas noteikti ir. Arī apvīta ar senām teikām, notikumiem, patiesiem vai izdomātiem, jūras malā stalta slejas Kuresāre. Daiļa un izrotājusies ar senām dārgām rotas lietām (rātsnams, tirgus svara māja), tā noraugās no pils torņa augstumiem uz garām braucošiem kuģiem un zveju laivām. Vienmēr laipna uzņemt viesus, sniedzot tiem karstu maltīti un ērtu guļvietu. Un ja, kādam ir kāda kaite, tad arī atjaunos miesas spēku un veselību, ļaujot izbaudīt kādu ārstniecisku dūņu vannu. Bet kā lai tāda daiļava stāv pretī naidniekam? Protams, nav grūti uzminēt, pirmais aizstāvis būs Lielais Tells, bet otrais? Jā, kā nu bez pils. Aiz tās biezajiem mūriem, aizsarggrāvjiem un vaļņiem ikviens var justies droši jau gadsimtiem ilgi. Ja jau atkal pieminam Lielo Tellu, tad nu jāsaka, tam atkal rokas darba pilnas. Un pie vainas atkal Vecais Velns. Kā jau velnam pienākas, viens kaitniecības darbs netraucē citam, nu un tad nu šim radās ideja atraut Serves pussalu no Sāmsalas. Tells to uzzinot dzinās Velnam pakaļ. Jūtot, ka labi nebūs, Velns metās jūrā, pa ceļam metot Tellam acīs smiltis un aiz sevis atstājot garu smilšu un akmeņu strēli – Serves ragu. Bet, protams, ka nebija jau arī visu laiku tā, ka Tellam un Piretai būtu pilnas rokas darba. Ka jau katram čaklam darba darītājam ir vajadzīga atpūta, arī Tells un Pireta mēdza atrast laiku atpūtai un doties garākās vai īsākās pastaigās, lai apskatītu, laukus, apciemotu kaimiņus, vai vienkārši atpūstos jūras krastā Pangas klinšu aizvējā, klausoties vēja dziesmā un viļņu šalkoņā. Savukārt, ko tad salenieki darīja vēl pirms pārsimts gadiem? Vai tikai zvejoja? Vai tirgojās? Viens no salenieku ienākumu avotiem bija miltu malšana. Tajos laikos vai katrai salenieku ģimenei bija dzirnavas, kuras izmantoja, gan pašu vajadzībām, gan lai nedaudz arī piepelnītos. Un ne viens vien kontinentālais iedzīvotājs to izmantoja, jo tas bija daudz izdevīgāk, nekā malt miltus pie muižniekiem. Kā sens salas lepnums un apliecinājums par salenieku turību ir Anglas vējdzirnavas. Vai saule riet aiz Sāmsalas? Var jau būt. Bet lai to pārbaudītu un atrastu atbildi uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem, atminēt kādu mīklu vai dzirdēt kādu teiku ir jādodas uz Sāmsalu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais