Atmiņu krikši par Tamperi – dūmeņu pilsētu

  • 3 min lasīšanai
Ja Juka Rislaki salīdzina Somiju ar kluso slēpotāju zemi, tad Tamperi gribētos salīdzināt ar dūmeņu pilsētu. Tampere atrodas apmēram 200 km uz ziemeļiem no Helsinkiem. Vairāki, kuri tur bijuši, saka, ka nekā īpaša neesot – pilsētas centrā fabrikas un dūmi diendienā. Ko gan tur var sadarīt, vairāk par 2 dienām diezin vai var izturēt. Kad pirms 4 gadiem braucu mājās no Tamperes, jau tajā brīdī vēlējos kādu dienu te atgriezties. Bet stāsts īsti nebūs par to, kas tūristiem tur būtu jāredz vai jādara. Braucām baudīt pilsētu. Pirms nedēļas uz Tamperi devāmies tie, kuri daļu no savām studijām ir pavadījuši šeit – visas 3 bijām devušās mācīties vienu semestri Tamperes universitātē, kura no mums pirms 5 gadiem, kura pirms 4. Šoreiz lidojām ar Ryanair. Ja salīdzina kulšanos uz Tamperi pirms 5 vai 4 gadiem – vārds “vājprāts” būtu īstajā vietā. Tagad aptuveni 40 minūtes lidojuma un nolaižamies Pirkkala lidostā. Tā atrodas 20 km attālumā no Tamperes. Par 6 eiro Ryanair buss bez problēmām aizvizina līdz dzelzceļa stacijai pilsētas centrā. Pirmais, kas, iebraucot Tamperē, iekrīt acīs – jaunā, baltā, lielā un izgaismotā piebūve universitātes galvenajai ēkai. Jau pabeigta un izskatās iespaidīgi. Ir 9 vakarā. Hervantā dzīvo viena superīgi viesmīlīga latviešu meitene :). Studentu internacionāli apdzīvotajā dzīvoklī arī nakšņojam. Tāda sajūta, ka esmu mājās. Istabiņa identiska kā man bija, tikai apgriezta spoguļvariantā. Greizo spoguļu karaļvalsts – patīkama nereāla sajūta pavada visas šīs dienas. Pirmās 2 naktis nevaru normāli gulēt, ik pa laikam jāpamostas, jāpajautā sev, vai tiešām beidzot esmu Tamperē, laimīgi jākonstatē, ka jā un jāiemieg atkal. Un tā reizes 10 līdz rītam :D. Hameenkatu – galvenā iela Tamperē, iet cauri centram vienā galā dzelzceļa stacija, otrā Metzo bibliotēka un Muumilaakso – Muminu muzejs un Kivimuseo jeb Akmeņu muzejs. Tampere atrodas starp 2 lieliem ezeriem. Tas, kurš ziemeļos, ir par 7 m augstāks, pateicoties šim faktam, Tampere bija pirmā pilsēta ziemeļos, kur iedegās spuldzīte. Man jau vispār šķiet, ka te nomaldīties ir neiespējami, un kāds atvieglojums, ka nav jāburto karte. Otrdienā tiekos ar savu tutoru – somiete, kas studiju laikā palīdzēja dažādās praktiskās lietās. Karsta šokolāde Finlayson fabriku kafūzī – sounds good, I’d say – very good. Tamperē pa īstam darbojas vairs tikai 1 fabrika, pārējās ir pārvērstas par izklaides centru, biroju ēkām, bet saglabājot savu iepriekšējā gadsimta sākuma šarmu. Finlayson kompleksā arī kinītis un avīzes redakcija. Bet Finlayson joprojām ražo tekstilizstrādājumus ar Tamperes label. Starp citu, nav atšķirības, vai esi pilsētas centrā vai kur nomalē – mežā, pie ezera – gaiss visur ir vienādi tīrs un svaigs, citādāks nekā mājās. Ik palaikam būtu jāatbrauc ieelpot to svaigumu :). Ar Jūrmalu nevar salīdzināt, kontinentālais klimats tomēr. Trešdiena mums iznāk ļoti sportiska. Rīts paiet Pyynikki – dodamies uz skatu torni ēst Tamperes virtuļus. Es nepārteicos – sportiska :). Lai tiktu līdz virtuļiem, jāveic dažādas fiziskās aktivitātes – jākāpj kalnā, pastaiga pa mežu un svaigu gaisu, apkārt somi slēpo. Baudījušas virtuļus, dodamies uz Pispalu – šodien skaitās tāds ekskluzīvs dzīvojamo māju rajons. Tāda kā kalnu grēda, augstākais un vienīgais punkts, no kura var redzēt abus ezerus Näsijärvi un Pyhäjärvi. Vakaram sarunāta salsas nodarbība neatceros nosaukumu sporta klubā. Tur tagad trenē mūsu superīgā aerobikas trenerīte Maarit. Ekskluzīvi. Somiem pasaka, ka šovakara nodarbībā ir ciemiņi no Latvijas, paskatīšoties, kā mēs spēšot turēt līdzi.. Beigās uzsauc – sanāk jums labi, tev arī, Agnese... nu kiitos. Salsa pirmo reizi ar kura tur līmeņa grupu, hm, laikam tomēr step-aerobika pie Maarit pirms 4 gadiem ļoti noderējusi :D Ļoti gribētos, lai būtu iespēja atkal katru nedēļu pie viņas trenēties. Pēc tāda intensīva treniņa, braucam pie trenerītes uz vakariņām. Brūnos rīsus ar grūbām kopā vēl nebijām ēdušas – garšoja lieliski. Pēdējās dienas rīts tika veltīts braucienam uz Janku. Jocīgs nosaukums, bet vieta dzīvošanai baigi labā :). Manas II mājas pirms 4 gadiem. Sākumā aizbraucu uz centru, virs ūdens tvaiki, ārā –17 grādi, koku zaros sarma, pret sauli var redzēt, kā birst sīkie ledus kristāliņi, dūmeņi forever. Tad jau mans 25. buss līdz galapunktam. Jankā vairākas jaunās mājas uzceltas, bet tā uz pusstundiņu pabūt bija patīkami un mazliet arī skumji. Nu nav tomēr mums tik garšīgu jogurtu LV, nav. Un tik pierasts dzirdēt: “Moi, moi”, “Moro”, “Hei, hei”.. Somu poliisi kaut kas nepatika manā pasē. Nevaru saprast, kas. Šis tik smaida: don’t worry, we have to check something, jūtu, kā rindā stāvošie somi pēta mani.. Viņš kaut ko saka pa rāciju par vienu latvialainen, resp., par mani. Bet steigties ta nav jau kur, tikai tie jogurti baigi smagie.. lidosta tik maziņa, ka visi spiežas cauri kontrolei. Man, protams, ka nopīkst :D. Dažas lietas, ko biju paspējusi jau aizmirst – autobusi jāstopē, citādāk neapstājas, un ziemas laikā mazie akmentiņi, kas vairumā izkaisīti ielās. Ja kāds saka, ka nav iespējams atgriezties laimīgā pagātnē, tad 100% varu teikt, ka ir. Protams, daudz lietu, kas mainījušās, bet tā mīļā sajūta, II māju sajūta nekur nav pazudusi. Vienkārši vajadzēja aizbraukt un par to pārliecināties. P.S. Jā, un nākamreiz došos uz pilsētas saunu Näsijärvi ezera krastā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais