Kanādas pavasaris 1990
|
Aivars Mežulis
|
Bargā ziema lēnām atkāpās un mūsu būve arī jau gāja uz beigām. Man tas likās neticami ātri- pēc trim mēnešiem no pamatiem varēja jau sākt iekšdarbus koka divstāvu, faktiski 2.5 stāvu dzīvojamai mājai. Viss jau bija vienkārši- katra firma darīja savu darbu.
Kādu dienu šefs man paziņoja, ka šodien atbrauks firma ielikt garāžai paceļamās durvis un nozīmēja mani par galveno, lai es pārbaudot kā izlīdzinājuši šķembas un parakstot pasūtījumu. Es piekritu būt par galveno, jo tajā dienā biju viens pats..
Pēc pāris stundām atbrauca liela mašīna uz trijstūra konstrukcijas pieslietām durvīm. Sasveicināmies un brigāde ķērās pie darba. Bet tajā pašā brīdī, atvainojiet, man neatliekami savajadzējās uz tualeti. Večiem atvainojos, ka drīz būšu un devos uz labsajūtas vietu. Kā jūs domājat- cik ilgi var būt tualetē? To aprēķiniet pēc sevis, bet pieplusojiet manu ceļu turp un atpakaļ. Tas nemaz tik tuvu nebija. Atnācu atpakaļ vērot procesu, bet šamējie jau pārbauda kā strādā paceļamās durvis ar un bez pults, šķembas izlīdzinātas ar speciālu pūtēju ideāli. Man tikai atlika parakstīt darba izpildi un šie prom bija. Tā nemaz neredzēju, kā tās durvis pielika.
Marta vidū sāku domāt par māju un bija jāatgriežās, lai sāktu veikt lidojumus virs Latvijas mežiem. Tikai, ja salīdzina darbu Kanādā un lidošanu Latvijā, tad bija tā, ka es pa nedēļu Kanādā nopelnīju 240$ , bet Latvijā pa gadu ar helikopteri lidojot...250-300$... iet runa par 1990.-to gadu, kad US dolārs pret padomju rubli bija 1:20-25 Bet CA$ pret US$ bija1.1:1. Daudzi man jautāja kapāc nepaliku tur. Vilka uz mājām.
Vēlāk, jau pēc gada, Toronto runāja krieviski (toreiz es divas reizes tikai dzirdēju vecos emigrantus) un ar darbiem arī nekas spīdošs neizskatījās.
Pirmo reizi šajā skaistajā vietā biju, kad sagaidījām jauno 1990.-to gadu. Mont-Tremblant augstums ap 900m.
Piebildīšu, ka līdz tam nekad uz kalnu slēpēm netiku kāpis un no Gaiziņa arī netiku laidies. Un te man pēkšņi no trim Gaiziņiem bija jātiek lejā. Ekipējums man bija sagādāts labu labais- jaunākās Rossignol slēpes. Tas labi, atlika tikai tikt lejā ar cieņu, agšā uzveda pacēlājs. Pirmajā dienā ap pusdienas laiku likās, ka mans ķermenis kā izklapēta fileja no kritieniem, bet uz vakaru jau kaut kas sanāca. Talākās dienās bija labāk un labāk, līdz ņēmu kādas grūtākas pakāpes trases.
Tur es iepazinos ar diviem "sporta veidu" sportistiem.
Pirmais veids "Human bowling". Tas nav tāds, kā jūs varbūt iedomājieties. To "piekopj" kalnos no rītiem pirmajos braucienos. Pacēlājs velk augšā vai nu pa diviem, vai pa četriem slēpotājiem. Tas prasa vairākas minūtes, kamēr esi galā. Kad sasniegta virsotne, īsu brīdi pacēlājs apstājās. Pasažieriem uz slēpēm jāsadalās noslēpot pa labi un pa kreisi, jo taisni priekšā ir informācijas stends par trasēm. Ja kāds iemigušais neiet ne pa labi, ne pa kreisi, tad pa taisno iebrauc pūlī, kurš vēro stendu. Šamējie arī stāv uz slēpēm un iemigušais sportists kā boulinga bumba iemetās vērotājos no aizmugures, pārējie kā boulinga ķegļi viens aiz otra sabrūk. Sanāk "Strike"!
Otri "sportisti" saucās "Yahuu". Tas ir tad, kad tu traucies lejā ar tādu ātrumu, ka nevari nekādi mainīt trajektoriju un kāds tev ir priekšā, tad spiedzoši skaļi jāsauc "yahuuuuuuuuuu!!!" ar baiļu cerību, ka šie pavirzīsies. Vienu reizi es arī pierakstījos pie "yahuistiem". Skatos- trase brīva un ļāvos mežonīgam ātrumam. Te pēkšņi jauns pāris, katrs no savas puses, izdomājuši sabučoties un tieši uz manis nozīmētās trases. Kliedzu "yahuuuuu" trakāk par Džimu Keriju, bet tik vien paspēju kā sērkociņu kastītes distancē starp abiem izšauties.
Kādu citu reizi iebraucām Mont-Temblant piektdienas vakarā. Gaisa temperatūra -3. No rīta agri taisāmies uz kalnu, bet aiz loga... -32. Pie moteļa tālredzīgākie saštepselēja mašīnām akumulatoru apsildi no numuriņa. Kanādā mašīnām ir tāds speciāls aprīkojums. Mūsējā pieleca tāpat un uz priekšu!
Uzbraucu ar pirmo pacēlāju augšā. Traki! Tikai cerību deva siltie padomju lidotāju ādas cimdi. Laižos pa trasi- ar katru minūti pirksti sāk mežonīgi salt, bet līdz beigām vēl tālu. Vairs nezinu kā sagaidīt finišu un nav kur grūst rokas, pirkstus nejūt. Likās jau, ka nobraukšu lejā, novilkšu cimdus un no tiem izbēršu visus pirkstus. Tiku lejā sidīties, bet ko darīt talāk? Visa diena vēl priekšā. Vietējā slēpošanas piederumu veikalā parasti dūraiņi. Kā tad- pa 60$! Nauda jau bija, bet pa TĀDU naudu jau aunu var nopirkt un vecmāmiņa var uzadīt rakstainus! Citā veikalā pa 25$ nopirku biezos darba cimdus un ar tiem dienu izvilku, bet vēlāk palika arī siltāks, līdz -15.
