Kanādas ziema 1989-1990
|
Aivars Mežulis
|
Pēc 1982.g.10.novembra, kad Leonīdu Iļjiču ar visiem ordeņiem iemeta bedrē pie Kremļa sienas, sākās beigu gals PSRS impērijai. Pēc tam, kā vecā lauku mājā no griestiem krītošas blaktis, viņam sekoja genseki, PSKP čļeni un locekļi. Tas ilga vēl trīs gadus līdz Gorbačova perestroikai. Tā kā par ārzemju ceļojumiem līdz šim laikam varēja labākajā gadījumā sapņot varbūt par Mongoliju..
Cerību stariņš reālāks sāka spīguļot ap 1987.gadu. Man radinieks no Toronto atsūtīja izsaukumu. Tā kā Mihails Gorbačovs un radinieks dzimuši vienā dienā, nospriedu, ka astrālā radnieciskā saite varētu nostrādāt. Taču, ka līdz mērķim vēl būs nepilni divi gadi, to es neiedomājos. Ārzemju pasi vien gaidīju no maija līdz oktobrim. Vajadzēja darba vietas atļauju ceļošanai uz Kanādu. To man Maskavā iedeva bez problēmām. Tad bija jāgaida Kanādas vīza, kuru izsniedza Kanādas vēstniecībā Maskavā. Bet lai dabūtu biļeti Maskava- Montreāla, vajadzēja gadu iepriekš KATRU mēnesi atzīmēties Aeroflot kasē, ka Tu joprojām to biļeti ņemsi, citādi tevi no rindas izmetīs. Biļete maksāja 1700 rubļu. Ja kāds atcerās, tad tolaik rublis, meteorologu terminoloģijā, bija ar tādām pašām sajūtām kā šodien eiro.
Tā nu es 1989.g.14.decembrī izbraucu uz Maskavu, lai nākamajā dienā lidotu uz Montreālu. Lidojums ilga 14 stundas un saule visu laiku manā pusē, lidoju gandrīz vienlaicīgi ar laiku- 12-os dienā pacēlāmies un 14-os nolaidāmies tajā pašā datumā. Aeroflotes lidmašīnu (ne)ērtības gan jau kāds atcerās. Montreālā mani sagaidīja radinieki, paēdām pusdienas un devāmies 540km uz Toronto. Naktī slidenā ceļa dēļ uz 401. ceļa mums notika avārija. Nekas sevišķs, tikai Toyotas busiņam manā pusē pie kājām uzradās caurums un vajadzēja nežēlīgi svaigā gaisā turpināt ceļu tālāk.
Pirmās dienas staigāju pa Toronto kā ar miltu maisu pa galvu dabūjis un sajūta, ka esi izkāpis no mēslu bedres uz parketa. Pirmo reizi ārzemēs un uzreiz Kanāda, nebija jau kur aklimatizēties. Līdz Jaunam gadam bija daudz ciemošanās un pasākumi Latviešu centrā. Es biju viens no pirmajiem ciemiņiem no Latvijas, kā arī daudzi interesējās par lidošanu virs Baltijas ceļa,kas toreiz bija tā gada notikums.
Pēc Jaunā gada saņēmu darba piedāvājumu celtniecībā pie Guntara Taņņa, Elmāra brāļa. Laba iespēja, jo man pa ziemu nebija jālido. Strādāt bija jābrauc aptuveni no Toronto kā no Rīgas līdz Smiltenei. Pa nedēļu dzīvojām Taņņu vasarnīcā Saulainē, kamēr tā nodega... Strādāju palīgdarbos kopā ar kuģa elektriķi no Rīgas. Labi "celtnieki"- jūrnieks un lidotājs...bet komandas "pacel, pienes, atnes un piesit" bija saprotamas,bet par stundu mums maksāja 10$. Strādājām no 8-17 ar pusstundas pusdienlaiku un kafijas pauzēm 10-os un 15-os.
Kādu dienu Guntars man un Arnim nozīmē zāģēt mežu, lai izveidotu ceļu. Nu tas man patīk! Es gāzu kokus, Arnis atzaroja un ejam tik pa vizūru uz priekšu. Līdz atdurāmies pret resnu koku, šķiet tā bija Kanādas apse. Tā bija tik resna, ka mēs divatā apņemt nevarējām, pietrūka viena pigmeja rokas stiepiena. Ko darīt? Jātaisa ceļam līkums. Nešaus tak pa ziloni un pēc tam domās ko darīt tālāk. Te es ieraudzīju koka dobumā zvēra ķepiņu, bet sniegā nekādu pēdu nebija. Štukojam kā šamējo laukā dabūt. Paņemam no ugunskura pagali, lai ar dūmiem varētu izkvēpināt, bet šis nereaģē, tikai pakustina ķepiņu. Bet vairāk neko no viņa nevar manīt. Tad es pieņēmu lēmumu šo aiz ķepas izvilkt laukā. Labi, ka man bija biezie ziemas darba cimdi! Es iebāzu roku, saķēru un izvilku- uz cimdiem sadūrušās apmērām 3cm kādas piecas adatas ar spiciem galiem kā makšķerāķim. Vēlāk sapratu, ka tā bija dzeloņcūka, jeb porky pine, kura ne no viena nebaidās. Visbiežāk esot uzrāvušies stulbi suņi, bet par cilvēkiem gan neesot dzirdēts. Izņemt adatas bez ķirurģiskas iemaisīšanās neesot iespējams... Izrādās, ka es biju stulbāks par stulbāko Kanādas suni, bet no ķepiņas tak neko nevarēja saprast!
Tā kā mums visu nedēļu vajadzēja no kaut kā pārtikt, pirmdienās braucām uz tuvējo pilsētu Barrie ( kādus 20km), iepirkties. Pēc tam iegājām kādā kantri krodziņā. Tur atkal nesaprotams, cik visi ir laimīgi, labvēlīgi un pieklājīgi. Vīriem gan šķiet, ka beisbola cepures pieaugušas pie galvas kopš bērnības- visu laiku galvā. Publika samērā nemainīga. Jā, nēģerus gan neredzēja ne pilsētā, ne krodziņā. Neesmu rasists, bet bez viņiem kaut kā gaišāk.
Pabā dzīvajā spēlē kantri. Slaida oficiante kovboja tērpā nes divas paplātes ar alus kausiem, bet kāds klients, kuram acīm redzamas prāta problēmas, izdomāja ar meiteni pakoķetēt un padejot šaurā ejā starp galdiņiem. Bet viņa, tai vietā lai šamējo "matom" pasūtītu, pasmaida, ar gurniem padejo un veikli ar abām pilnajām paplātēm aizslīd pie klientiem.
Man ļoti patīk kantri mūzika. Pats es vispār spēlēju, bet ne kantri stilu un vēl vairāk bandžo. Tad es sapratu, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu bijis kovboja zirgs- kantri esmu dzirdējis, bet spēlēt neprotu. Un tā es mašīnā, uzlēdzu 640 AM Toronto kantri staciju un braucu tālāk.
Tikai divas nedēļas nodzīvojām vasarnīcā. Kādā ceturtdienā es aizbraucu uz Toronto, jo man bija paredzēts izbraukt nedēļas nogalē uz Kvebekas kalniem slēpot. Arnis uz kuģa palika viens pats. Tajā vakarā viņš iekūra kamīnu un aizgāja pie, tad vienīgā ziemā mītošā latvieša Ozoliņa, papļāpāt. Cik nu tas laiks pagāja, cik ne, Ozoliņam zvana telefons, ka Taņņu vasarnīca degot. Arnis nu ņēma kājas pa pleciem un steigā tumsā paskrēja garām tai vietai,kur vajadzētu būt mājaii. Līdzena vieta , ugunsdzēsēji tikai likvidēja sekas.
Pēc tam mēs dzīvojām tās mājas pagrabā,kuru būvējām. Pagaidām vairāk nekā nebija. Izklausās baisi, bet tur bija labāk kā 4* viesnīcā Rīgā. Siltuma temperatūru vakarā varējam uzgriezt kādu gribējām. Vienīgi uz tualeti bij jāiet uz mežmalu,kas bija speciāli uzcelta pēc projekta "a la ķemertiņš". Toties guļamiekārtas ērtas un telefons - zvani kur gribi. Zviedru galdu no rītiem veidojām paši un pēc brokastīm darbs blakus.
Pēc tam vajadzēja likvidēt ugunsgrēka sekas. Visi atkritumi jāved uz kādus septiņus kilometrus attālo atkritumu izgāztuvi. Tā bija speciāli iekārtota milzīga, ierobežota teritorija. Darba laiks tāds pats kā mums. Mūs brīdināja, ka izgāztuves saimnieks esot bargs un punktuāls- ja tu vienu minūti pēc 17-iem būsi izgāztuves teritorijā, viņš aiztaisīs vārtus un tur gaidīsi rītu.
Tā mēs braucām vairākas reizes ar pikapu vest dažādus atkritumus, bijušās dzīvesvietas pārpalikumus. Es biju piešāvies ar pikapu pa slideno teritoriju ieskrieties, tad bremzējot un sagriežot strauji stūri, ar pakaļējo bortu tieši pie atkritumu bedres. Viņi katru vakaru ar lielu buldozeru visu nolīdzināja un par izgāztuvi liecināja tikai milzīgie daudzie albatrosi. Dodamies dienas pēdējā reisā ar cerībām līdz 17-iem tikt atpakaļ. Es atkal kādus 500m ieskrienos,apmetos riņķī, bet tad dzirdu pamatīgu bļāvienu, ka visi albatrosi pacēlās gaisā. Izrādās, saimnieks ieraudzīja man pikapā metāla atkritumus, piebrauca ar mašīnu uz milzīgiem riteņiem un norādīja mums konteineri priekš dzelžiem. Tas mums biki paņēma laiku, līdz pieciem nulle nulle paspējām, bet knapi- tūliņ aiz mums strauji aivēra vārtus.
Braucu pa lauku ceļu viens pats. Nevienas mašīnas,ceļš kā novusa galds un taisns kā lineāls,kas jau LPSR latvietim ir neparasts. Pretim brauc School bus. Nu esam divi satiksmes dalībnieki. Skolas autobuss apstājās. No vadītāja kabīnes uz abām pusēm izkrīt seškantīgā "Stop" zīme- ne apdzīt, ne pretīm braucošie garām braukt nedrīkst. Tad izkāpj mazs bērniņš ar diviem karodziņiem rokās, nostājās ceļa vidū ar seju pret autobusu un izpleš rokas uz sāniem . Tikai tad no autobusa izkāpj kāds bērns un lepnā vientulībā pāriet pāri ceļam. Pēc šīs procedūras es varēju turpināt braukšanu.
Reiz braucām- lauki vien un pēkšņi lauka vidū ieraugu lielu, plašu skaistu būvi. Prasu kanādietim, no kurienes te lauka vidū viesnīca? Viņš man paskaidro,ka tā esot cūku ferma. Atkal mute vaļā- ja būtu vēl vismaz kāda smaka.
Citureiz vēroju kā jauns vilks gribēja nomedīt savvaļas tītaru. Skats bija amizants. Tītars mierīgi kaut ko laukā atradis, knābā. Vilks ļļļoti uzmanīgi lavās šim klāt. Tītars viņu pielaiž minimālā attālumā un tad ar platiem soļiem tempā atraujās, knābā tālāk. Vilks nesteidzīgi atkal sāk visu no gala domādams, ka tītars viņu neredz. Tā tas pacietīgi atkārtojās vairākas reizes,kamēr man apnika viņu "scenārija dubļus" vērot, braucu tālāk.
Bet vai jūs esat jutuši kā smird nobraukts skunkss? Tas ir kaut kas traks- līdz galvas reibonim un aprakstīt to nevar. Trakākais, ka to jau jūt kādus 5km no tās vietas un 5km pēc tam.
