Uz Vāciju pasmaržot Ziemassvētkus
|
Skaidrīte Sudraba
|
Kad pirms vairāk kā astoņiem gadiem aizbraucu savā pirmajā pašas saplānotajā un realizētajā ceļojumā uz Berlīni un uzrakstīju par to aprakstu, komentāros ne viens vien ieteica Vācijas galvaspilsētu apmeklēt laikā pirms Ziemassvētkiem. „Tad visa pilsēta ir skaisti rotāta, karstvīna, piparkūku un bratwurst smaržas valda pa pilsētu.” Ja toreiz teicu kategorisku „nē!”, tad pēc dažiem gadiem to nomainīja „varbūt”, kas gadu gaitā līgani pārgāja „noteikti vajadzētu aizbraukt”. Un tā 2014.gada sākumā abas ar Aiju nolēmām, ka šogad dodamies Adventes laikā paceļot pa Vācijas Ziemassvētku tirdziņiem. Pusgadu iepriekš tika nopirktas autobusa biļetes Berlīne-Viļņa un Viļņa-Rīga, katrs posms par 3.00 eiro. Neilgi pēc tam par patīkamu akcijas cenu – biļetes lidojumam no Rīgas uz Dortmundi. Iespējamie varianti, kuras pilsētas apmeklēt, mainījās ik pa brīdim, līdz beidzot galīgais variants izskatījās tā: Dortmunde-Hanovere-Magdeburga-Berlīne.
14.decembra pēcpusdienā ierodamies Dortmundē. Saulains?! Neticami, Dortmundē, kuru ir nodēvējuši pat par „klimatisko bedri”, un runā, ka te līstot 300 dienas gadā. (Jau nākamajā dienā pilsēta apliecināja, ka tādas runas nav bez pamata. Tomēr šīs vienas saulainās pēcpusdienas un jaukā vakara pietika, lai mums par Dortmundi paliktu ļoti patīkamas atmiņas.)
No lidostas uz pilsētu var aizbraukt ar shuttle bus par 7.00 eiro, bet mēs izvēlamies lētāko variantu par 2.50 eiro: ar 440.autobusu līdz pieturai Aplerbeck, no kuras tālāk līdz pilsētai aizvizina U-bānis.
Dortmundes vadība paziņojusi, ka tā ir pasaulē lielākā egle, kurai nav izmantotas metāla konstrukcijas. Egle ir 45 metrus augsta, tajā izmantots 48000 lampiņu. Eņģelis galotnē ir 4 metrus augsts un sver 90 kg.
Pēc divām Dortmundē pavadītām dienām ar ADAC-Postbus dodamies uz Hanoveri. Pilsētā ļoti padomāts par tūristiem, kā veiksmīgi apskatīt ievērojamākās vietas. Hanoveri šķērso t.s. sarkanā līnija, kuras garums ir vairāk nekā 4 km un kas izved garām 36 apskates objektiem. Izdrukā no interneta maršrutu, aprakstus par interesējošām vietām un uz priekšu!
Mēs to izgājām, piedzīvojot lietu no viegli smidzinoša līdz īstai lietusgāzei, kad nācās glābties bēgot. Lūk, divas interesantākās apskates vietas.
Katru gadu 6.augustā tas tiek iezvanīts Hirosimas atombumbas sprādziena upuru piemiņai.
Rātsnama vestibilā četri Hanoveres maketi: pilsēta no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām. Īpaši iespaidīgs pēckara periods - pilsēta tā nopostīta, ka nevienai ēkai nav saglabājies jumts.
Jaunā Rātsnama galvenais "trumpis" ir lifts, kuram līdzīga Eiropā nav. Lifts brauc augšā slīpi 15° leņķī, tādējādi apliecot loku ap kupolu un nogādājot pasažierus skatu laukumā 43 m augstumā. Diemžēl mūsu cerības tur uzbraukt nepiepildījās, jo ziemas sezonā lifts nestrādā.
Daži skati no Hanoveres Ziemassvētku tirdziņa.
Divas dienas pavadījušas Hanoverē, ar „pārbaudītu vērtību” , t.i., Flixbusu dodamies tālāk Berlīnes virzienā, bet pirms valsts galvaspilsētas iegriežamies Magdeburgā. Tā, savukārt, ir Saksijas-Anhaltes federālās zemes galvaspilsēta. Te mēs pavadām tikai diennakti, bet tā ir pietiekoši, lai pilsēta mūs apburtu. Vienkārši fantastiska, pozitīvi crazy! Tāda sajūta, ka Magdeburgas iedzīvotāji labsirdīgi pazobojas par sevi un citiem.
Paskatieties kaut vai uz dievnamu durvju rokturiem! Jūs daudz kur esat tādus redzējuši?
Un šie, vai nav piemīlīgi?
Man gribētos te parādīt visas Magdeburgas fotogrāfijas un stāstīt, stāstīt... :) Ja vēlaties, fotogrāfijas paskatieties manā galerijā, bet dažus faktus par šo apbrīnojamo pilsētu tomēr pastāstīšu.
Uz Magdeburgas pusi es lūkojos jau kādus pāris gadus, kopš uzzināju, ka te ir Hundertvasera būvētā māja "Zaļā Citadele".
Apjomīgajā būvē atrodas dzīvokļi, ofisi, veikali un kafejnīcas. Te ir arī viesnīca artHotel, un MĒS TE NAKŠŅOSIM! Šo prieku es sev nevarēju liegt, jo cena bija pavisam pieņemama. Tūristu grupas nāca un nāca, staigāja pa iekšpgalmiem un pētīja, un tik fotografēja, tik fotografēja... no ārpuses, bet mēs to visu redzējām no iekšpuses!
Tagad pievērsīsimies nopietnām lietām. Viens no pilsētas simboliem - Magdeburgas puslodes.
17.gadsimtā vācu fiziķis Oto fon Gērike veica eksperimentu, lai pierādītu, ka divas tērauda puslodes, kuras kopā satur vakuums, nevar atdalīt vienu no otras, kamēr tukšajā lodē neieplūst gaiss no ārpuses. 16 zirgi - pa astoņiem no katras puses - tā arī nespēja atraut puslodes vienu no otras. Kaut kur Magdeburgā ir piemineklis šim notikumam par godu, taču to mēs neredzējām. Toties vairākas puslodes gan.
Meklējot informāciju par fon Gēriki un viņa darbību, uzgāju tik interesantu rakstu, ka nocitēšu fragmentu no tā. Izlasiet, tas nudien nav garlaicīgi!
"2009.gada 25. septembrī Zinātnieku nakts pasākumu ietvaros Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā skolēni, studenti un citi zinātkārie (vai ziņkārīgie) varēja vērot slaveno Gērikes eksperimentu ar Magdeburgas puslodēm, kas kopš 17. gadsimta neskaitāmas reizes ir demonstrēts Eiropā un pēdējā laikā arī Amerikā.
Kas zina, kur Botāniskā dārza dziļumos atrodas Līgo pļava? Uz to skatītājus veda daudzās norādes. Tagad par notikušo eksperimentu liecina vien vietām izspārdīta zāle un dāsnas zirgābolu čupiņas, ja dārza darbinieki jau nav čakli savākuši kā no debesīm nokritušo bezmaksas mēslojumu. Eksperimentu vadīja pats Oto fon Gērike, reinkarnācijā saglabājis pat atbilstošu 17.gs. tērpu. Tādi paši bija arī viņa palīgiem. No vācu valodas tulkoja Juris Šteinbergs. Eksperimentam nepieciešamie zirgi atvesti no Alūksnes, Balviem, Madonas, un tie nebija nekādi vieglsvara rikšotāji vai jājamzirgi tepat no Kleistu staļļiem.
Eksperimenta mērķis bija pierādīt, ka divas tērauda puslodes, kuras kopā satur izsūknēts gaiss jeb vakuums, nevar atdalīt vienu no otras, kamēr tukšajā lodē neieplūst gaiss no ārienes. Sākumā mazāki bērni pa bariņam ķērās pie virvēm mazai lodei abos sānos un vilka, cik spēks kauliņos. Nekā. Puslodes centās atraut lielie puiši, spēka mitriķi. Atkal nekā. Puiši pret zirgu. Tas pats. Tad pie krietni lielākas lodes pa pāriem katrā pusē sāka piejūgt zirgus. Kā nekā, tā nekā. Kad lodi jau bija bez sekmēm vilkuši pa sešiem zirgiem katrā pusē, Oto fon Gērike patencināja brašos vilcējus un viņu uzraugus, skatītāji sumināja viņus aplausiem un zirgi atviegloti savēcināja astes. “Re nu, kā nekas neiznāca”, viens otrs sarosījās jau uz promiešanu, bet Oto fon Gērike teica, ka tagad būs īstā eksperimenta sāls, jo ne jau Latvijas vilcēji bija par švaku. Arī sešpadsmit zirgu nevarētu atraut vaļā puslodes, bet viens no klātesošajiem mazajiem trīsgadīgajiem bērneļiem, pagriežot krānu un ar šņācienu ielaižot gaisu lodes tukšajā dobumā, puslodes atdalīja pavisam viegli. Tās pašas atlēca viena no otras. “Ko gan es, nabaga mazā Svilpaste, varu iesākt pret lielajiem dabas spēkiem.” Un šo spēku sauca vakuums."
(Ņemts no http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=720&Itemid=329)
Bet nu dodamies uz Ziemassvētku tirdziņu.
Ja jau esmu nonākusi pie Elbas, tad jāpastāsta par vēl vienu ievērojamu lietu, kas pieder Magdeburgai, tiesa, atrodas patālu no centra, un tas ir Magdeburgas ūdens tilts.
Kā redzams shēmā, Elbas upes labajā krastā atrodas Elbas-Hāfeles kanāls, kurš ir daļa no kanālu sistēmas, lai savienotu Berlīni ar Poliju. Elbas upes kreisajā krastā atrodas Vidusvācijas kanāls, kurš ir Vācijas garākais kanāls – 326 km. Lai nokļūtu no Elbas-Hāfeles kanāla Vidusvācijas kanālā, kuģiem bija jāveic 12 km garš ceļš pa Elbas upi, izejot caur divām slūžām. Ideja par būvi, kas savienotu abus kanālus, radās jau 1919.gadā, taču abi pasaules kari un tad Vācijas sadalīšana neļāva to īstenot. Tikai pēc Vācijas atkalapvienošanās radās iespēja uzbūvēt ūdens tiltu, kādu pasaulē nav daudz. Kopš tilta nodošanas ekspluatācijā 2003.gada oktobrī kuģiem 12 km vietā ir jāmēro tikai 918 metrus garš ceļš no viena kanāla līdz otram
Tā kā Magdeburgā bijām tikai vienu dienu, kura piedevām ziemā ir tik īsa, nevarējām apskatīt Magdeburgas ūdens tiltu. Toties tagad man ir mērķis, kā dēļ atgriezties Magdeburgā. Pienāks brīdis, kad arī es stāvēšu uz šī tilta, un man būs pašas fotografēts līdzīgs skats!
Nākamajā rītā, pabrokastojušas viesnīcas numuriņā,
dodamies uz autoostu, lai šoreiz ar Meinfernbus brauktu uz šajā ceļojumā pēdējo apmešanās vietu Vāczemē - Berlīni.
Berlīne ir un paliek mana lielā mīla, neskatoties ne uz laika apstākļiem, ne kādiem citiem apstākļiem. :) Pilsēta mūs sagaida un pavada ar slapju sniegu, lietu un asu vēju. Taču neba viesnīcā sēdēsim! Lai arī nedaudz, tomēr izejam ielās. Kad kļūst pavisam neciešami tur uzturēties, sēžamies 100. vai 200.autobusā un braucam pa jau pazīstamajām vietām. Toreiz, tālajā 2006.gadā naivi domāju, ka Berlīnes centrā tobrīd kaut ko būvē. Nekā, Berlīnē būvē vienmēr! Un šobrīd vēl daudzreiz vairāk nekā toreiz. Asprāši jau nodēvējuši ielu Unter den Linden (Zem liepām) par ielu Zem ceļamkrāniem.
Mēs pabijām divos Ziemassvētku tirdziņos - Alexanderplatz un pie Ķeizara Vilhelma Piemiņas baznīcas.
Vēl daži foto no Ķeizara Vilhelma Piemiņas baznīcas apkārtnes.
Ieejam skaisti iesaiņotajā Eiropas centrā, lai paskatītos, kā ūdens pukstenī satek apaļa stunda, bet kā pirmos ieraugām lāčus, lāčus, lāčus!
Un tad tikai tur fonā var pamanīt ūdens pulksteni...
Nezin', kas tur bija pie vainas, vai vējš aizpūtis visas smaržas, bet pilsētā nesmaržo pēc karstvīna un piparkūkām, arī Ziemassvētku dekorējumi ārpus tirdziņiem ir visai skopi.
Katrs ceļojums reiz griežas uz māju pusi. Tā arī mēs atvadāmies no Vācijas un dodamies uz Latviju, pa ceļam vēl piestājot Viļņā.
Epiloga vietā.
Tā vienkārši notiek. Tu dzenies tūkstoš kilometrus prom no mājām un pat nepamani, cik ļoti ir svētsvinīgi ir saposusies Rīga. To es kā pārmetumu sev pašai. Tik vien vajadzēja, kā iekāpt tramvajā un aizbraukt līdz Vecrīgai, lai skatītu skaisti saposto pilsētu, sajustu kanēļa un piparkūku smaržu, dzertu īstu, uz vietas gatavotu karstvīnu, nevis uzsildīto dzērienu no pakām. Ja to neizdarīju, tagad atliek vien lasīt sajūsmas pilnus aprakstus un skatīt fotogrāfijās, cik ļoti Rīga bija pacentusies, lai godam attaisnotu Kultūras galvaspilsētas titulu. Varu tikai sevi mierināt, ka nākošgad būs vēl skaistāk, un tad gan es sākšu ar to, ka izstaigāšu visu Ziemassvētku egļu ceļu.
Apraksta noslēgumā foto ar trim eglēm: "Apliecinājums" par Romeo un Džuljetas tēmu, "Gadskārtu egle" un absolūtais favorīts - "Briseles egle" par čurājošā puisīša tēmu.
Lai arī mājās ir vislabāk, tomēr - sapņojiet, plānojiet, ceļojiet un jums izdosies!