Winterschool 2008

07.01.2009
8 min lasīšanai

Nu jau par tradīciju ir kļuvis sagaidīt Jauno gadu Ziemas skolā Vācijas ciematiņā Wertpfuhl. Katru gadu tiek organizēts aizvien sviestaināks seminārs, šogad tā nosaukums bija Enough is enough. Together against right wing extremism. Protams, jebkurš normāls cilvēks izlasot par iespēju piedalīties šādā seminārā no priekiem nesāk kviekt un likt aizdedzinātas svecītes baznīcā, tomēr vilinošā iespēja atkal satikt vecos draugus un n-tos jaunos gadus, stimulu aizkulties līdz šai vietai dod 6iem Liepājas Jauno Vanagu dalībniekiem. Brauc Agnese ( tā, kura Lutere), Aleksis, Jānis Dzintarnieks un Jānis Andersons ( Harijs Poters), Gerda un Žigis. Līdz Rīgai tiekam ar Žiga mašīnu, ko noliekam sētā pie Ēvalda, tad vēl 10 min ar autobusu un jau lidostā meklējam Gerdu ar Poteru, kas šeit nokļuva pa vien sev zināmiem ceļiem. Sabāžam visus šampūnveidīgos somā pie Gerdas, nododam bagāžu, un dodamies iepazīties ar taxfree veikala piedāvājumiem. Tā kā esam piemirsuši nopirkt melnos balzāmus prezentācijai, ar uzviju to izdarām lidostā. Gaidot lidojumu, nelielu paniku sāk ķert Poters, kam šis ir pirmais lidojums. Viņš uzdod jautājumus, mēs kā varam palīdzam. Stāstam viņam glupības apmēram sešām stundām uz priekšu. Piemēram, ja lidojot paliek slikti, tad jāiziet lidmašīnas centrā, jānoguļas uz grīdas un jāizstiepj rokas uz sāniem. Tad stjuarti sniegs palīdzību. Ja gribās ēst, tad katru reizi kad garām iet stjuarte jāskatās viņai acīs un jārāda ar pirkstu uz atvērtu muti. Kā izsaukt stjuarti? Viens variants ir kliegt pa visu salonu, otrs- viņai ejot garām iekniebt dibenā vai cičos. Vārdu sakot, sākot lidojumu, Poters ir sagatavojies, taču laikam kautrīgs būdams, neko no mūsu stāstītā neizmanto. Ielidojam. Gaidam bagāžu. Bagāža atnāk. Toties viens ritenītis gan nē. Gerda dusmīga, jo tas nav viņas koferis un nest tādu nav prāta darbs. Dodamies rakstīt sūdzību. Īstā ofisa atrašana prasa laiku, par laimi darbiniece runā angliski, jo vācu valodu pārvalda tikai Žigis, un arī tad tikai- Hende Hoch un Hitler kaput līmenī. Pēc pusstundas jau sēžam TXL busā ( ja kāds vēl nav bijis Berlīnē, tad to var atcerēries, ka TXL busi jebkurā variantā brauc uz Tēgelas lidostu). Braucam līdz Zoologischen Garten, sapērkamies kebabus, pārsēžamies S-bahn, braucam līdz Lichtenberg, tad atkal pārsēžamies, tiekam līdz Werneuchen un tur jau gaida pretī atsūtītais buss. Ap 21:00 jau pārkāpjam Jauniešu mājas slieksni. Uzreiz jāpiereģistrējas. Džeki saņem 13. numura atslēgas, meitenes teorētiski 1. Respektīvi viņām paziņo, ka būs jādzīvo kopā ar divām baltkrievietēm un atslēgas ir pie viņām. Istabiņa ir jauka, tikai mēbeles izvietotas kaut kā ne tā. 10 minūšu laikā lieta ir labota. Neviena mēbele vairs nestāv iepriekšējā vietā, toties mums tas liekās ļoti jauki. Pirmais vakars tāds mierīgs, jau ap 3 naktī esam gultās. Otrā diena. No rīta visus sadala pa CWG (creative working groups), izstāsta noteikumus( kurus tāpat neviens neievēro) un sāk ar teoriju par fašismu. Pusdienu pārtraukumā satieku pārējos savējos un visi kā viens atzīst- sviests. Arī pusdienās ir sviests un vakara sesijā arī. Toties pašā vakarā ir organizāciju prezentācijas. Katrs izliek uz galdiem visu kas viņam ir- gan bukletus, gan suvenīrus, gan ēdamos, gan dzeramos. Dzeramie sastāda lielāko daļu. Nodzirdam angļus, tad beļģus. Austrumeiropa vēl turas. Pusi no mūsu galda aizņem lietuvieši, jo nokavēja sākumu un nevienas brīvas vietas vairs nav. Var just, ka brāļu tauta jo pa abiem kopā pielejam pat krievus un ukraiņus. Gulēt iet kaut kā nevelk, tāpēc pavazājamies pa māju. Beigās nobāzējamies meiteņu istabā, kur nopļāpājam līdz pat rītam. Nolemjam nedaudz pagulēt un dodamies pa istabām. Rīts pienāk negaidot. Istabā iebrāžas Austrijas delegācijas vadītāja un prasa kurš nelietis vakar nodzirdīja viņas delegāciju. Šļupstu vienīgo vācu vārdu ko zinu, ka tam ir sakars ar Austriju- Anšluss. Jānis no stūra izdveš- ih bin nedzert. Austriete griež pirkstu pie deniņiem un dusmīga pazūd. Gribas zviegt, bet tikko veic kādas kustības, iesāpas galva. Ieejam aukstā dušā un esam gatavi darbam. Šodien beidzot sākam darboties CWG. Man iekrīt teātra grupa, kas man reāli patīk. Protams, ka rīta sesijā visi ir nedaudz lēnāki nekā parasti, taču kopumā ir ok. Pusdienām visi metās virsū kā izsalkušu šakāļu bars, paredzētas arī divas stundas atpūtai, ko pārsvarā pavada guļot. Man gan tas prieks iet garām jo jāiet uz „ head of delegation” sapulci. Tur mūs paņem priekšā un atgādina noteikumus. Gulēt kaut kā vairs negribas. Pēc vakara sesijas gudrākie iet gulēt jo nākamajā dienā paredzēta ekskursija pa Berlīni. Mazāk gudrie palēnam savelkas 13ajā istabā. Beigās tas cipars ir iespaidīgs, ap 30 purniem. Un ne jau domino spēlējam. Rīts atkal pienāk negaidot. Apsveru šo dienu veltīt atpūtai, jo Berlīni jau esmu redzējis, un ja godīgi, no lielajām Eiropas pilsētām Berlīnē ir vismazāk apskates objektu. Kā nu ne- pēc kara diez kas nav palicis pāri, un modernā arhitektūra tomēr nav tas….Tomēr mani pielauž. Ārā ir nedaudz pie sala un visai drīz esmu pie samaņas. Aizbraucam līdz Alexanderplatz. Apskatam televīzijas torni, baznīcu, pilsētas domi un izlemjam kājām aizčāpot līdz Reihstāgam. Ejam garām divstāvīgam busam ar Berlīnes bildēm un redzam, ka ekskursija maksā 15 eiro. Mūsos atmostas slinkais latvietis. Prasām vadītājam vai drīkst ar viņu izmest riņķīti. Viņš esot pusdienlaikā, bet būdams izpalīdzīgs aizved mūs līdz pieturai. Tur mums piesienas sieviete ar blēdīgu sejas izteiksmi un mēģina notirgot biļetes. Mēs tēlojam nabaga Senegāliešu tūristus kam nav naudas. Beigās vienojamies par 10 eiro no deguna. Nākamās 2-3 stundas pavadām autobusā. Rādās, ka ekskursija bijusi normāla. Lielāko daļu brauciena mēs gan pavadījām pusnomodā. Ekskursijas beigās ņirdzām, ka pa 10 eiro ieguvām iespēju izgulēties. Paliek arvien aukstāks. Dodamies mājup. Werneuchen`ā iebraucam jau tumsā. Gaidām busu. Pienāk kaut kāds, lecam iekšā. Pēc minūtēm 5, mani sāk mākt šaubas, jo cik atceros tik ilgi caur pilsētu nebija jābrauc. Dalos savos iespaidos ar pārējiem, tie nosauc mani par stresainu gliemezi. Vēl pēc 5 min dodos apspriesties ar vadītāju. Kā jau bija gaidāms no manas vācu valodas viņš ne velna nesaprot, toties ļauni smaidi. Apsveru iespēju iedot viņam pa muti un pārņemt autobusu savā kontrolē. Vienīgi nepatīk vēl vairāki vietējie vācieši, kas aizdomīgi pēta manu seju. Beigās pārejam uz zīmēšanu. Pēc pāris minūtes mākslas nonākam līdz kopsaucējam. Izrādās, ka esam iesēdušies ne tajā busā, un ja tagad kāpsim ārā, tad pēc 40 min pretējā virzienā dosies autobuss, kas aizvedīs mūs atpakaļ uz Werneuchen. Izkāpjam. Vieta gan smuka- kaut kāds baznīcas tornis otrpus dīķim, smuka mazpilsētas arhitektūra, bet kas no tā, ja ir nežēlīgi auksts. Ar mums kopā ir 4 angļi, divi no viņiem melni kā nakts. Zēni ierauga, ka dīķis ir aizsalis un paliek mutēm vaļā. Paņem akmeni un met. Ledus nelūzt. Atrod lielāku. Arī tas neko nedod. Ieslēdzas nēģera loģika- tātad var pa viņu skriet. Abi spiegdami metās uz ledus. Pirmais norauj uz ģimja turpat pie krasta, otrs tiek mazliet tālāk. Mēs nolemjam, ja lūzis, neglābsim. Tas, kurš tika tālāk bļauj pirmajam lai tik nākot, te esot safe. Puisi nevar redzēt, spīd tikai zobi. Saprotam, ka pusstundas laikā sajuksim prātā, tāpēc parakņājoties pa somu, atrodam šādas tādas pudeles un nākamā pusstunda paiet ātri. Mājās tiekam bez piedzīvojumiem. Aizejam vakariņās un taisāmies iet gulēt, tikai vēl nolemjam aiziet izspēlēt vienu galda tenisa partiju. Dikti tālu netiekam, jo mūs pārķer armēnis Ričijs- „Slušaj, brat, pošļi k nam, pogovorim o žīzņi” . Skan vilinoši. Vēl neesam pārkāpuši viņu istabiņas slieksni, kad manā kuņģītī jau skalojās kaut kāds armēņu dzēriens, salīdzinot ar kuru, šņabis ir kā piens bērniem. Seko kārtējais norakstītais vakars, jo šā dzēriena mūsu Kaukāza draugiem ir daudz. Parunājam, pakliedzam, padejojam līdz, kamēr atveras durvis un parādās 3 ļoti, ļoti neapmierinātas sejas, kas pieder vadītājiem. Seko īss, bet emocionāls dialogs starp vadītāju Artūru un kādu no armēņiem, kurā pēdējais piesaucot Artūra māti un vēl dažas mātes ko es īsti nepazīstu, mēģina ieskaidrot, ka Artūrs kļūdās. Artūrs stāv kā klints. Zaudējumi- puspudele viskija. Ieguvumi- viss pārējais kas bija zem galda. Ilgi vairs netusējamais, ap 6 no rīta visi jau ir gultās. Tavu brīnumu, bet 8 visi jau ir augšā. Armēņi gan atgūst samaņu tikai īsi pirms jaunā gada, un īsi pēc tā to atkal zaudē. Visa diena paiet gatavojoties Jaunā gada sagaidīšanai. Pa dienu gan ir CWG, bet var redzēt, ka visi vairāk skatās pulksteņos, nekā koncentrējas darbam. Pēc tradīcijas Jaunais gads tiek svinēts pēc katras dalībvalsts vietējā laika. Līdz tam organizatori ir sagādājuši kādas 20 kastes ar alu, savas 5 ar vīniem un pāris ar šampaniešiem. Kamēr visi vēl nerubī fišku, mūsējie dažas kastes pārvieto uz drošākām telpām. Pirmais jaunais gads pēc vietējā laika sanāk 21:00 Azerbaidžānai. Uz to mēs netiekam, jo istabiņā risinām intelektuālas sarunas. Uz nākamo- krievu, ukraiņu, aizejam. Pēc visas spriežot, vietējo jauno gadu lielākā daļa nesagaidīs. Tad seko Latvijas jaunais gads, kopā ar mums auro lietuvieši, igauņi, šķiet, ka arī skandināvi. Vietējo Jauno gadu sagaida vēl diezgan liela daļa, taču līdz spāņu izvelk vien kādi 30. Nu ko- vakars tikai sācies. Tusiņš izturīgākajiem turpinās līdz pat 7 rītā. Nākamā dienā nekas nav paredzēts, vien vakarā var iet uz dažādām nodarbībām pēc savas izvēles. Mūsu izvēle paliek nešaubīga- jāguļ. Es tā muļķīgi izdomāju vēl pastaigāt un pameklēt kādu kompāniju, bet viss lielais komplekss atgādina Berlīni 1945. gada, 10 maija rītā. Kritušos gan nemana, bet arī dzīvo nav. 2. janvārī ir noslēgums. Katra CWG parāda ko pa šo laiku ir iemācījusies. Ir smieklīgi. Topā ir manējā teātra grupa, kā arī animācijas grupa. Bet arī pārējām nav ne vainas. Vienīgi kaut kāda ne ta daiļlasīšanas, ne ta daiļmurgošanas grupa, šķiet īsti šeit neiederas. Pēc tam ir emocionāls noslēgums, kurš mūs aizkustina tikpat kā vilka gaudošana uz mēnesi. Tad tauta dodas uz pēdējo tusiņu. Mēs gan ātri samūkam pa gultām, jo plānots agri izbraukt lai var vēlreiz pabūt Berlīnē. No rīta atsveicināmies no tiem kas ir piecēlušies un dodamies uz Zoologischen Garten rajonu, kur kā stāsta ir vislabākā vieta kur pastaigāt pa veikaliem. Sākumā atrisinām nelielu uzdevumu- kā 2vietīgajā uzglabāšanas kamerā iestumt 5 somas. Viegli. Tikai vajag spēku. Sarunājam tikšanās laiku un katrs pazūd savā virzienā. Pie viena beidzot savā trešajā viesošanās reizē, ieeju sabumbotajā baznīcā. Lai arī izstāde nav liela, tomēr dod priekšstatu par baznīcu un tās apkārtni Vācijas ziedu laikos, kara laikā, kā arī vēl nesenā pagātnē. Tad klusā vientulībā pastaigājos pa galveno iepirkšanās ielu, bet veikalos neeju, pašās beigās vien ieskrienu kaut kādā unītī nopirkt pāris dāvanas mājniekiem. Tad braucam uz lidostu. Atrodam savus vārtus, un tā kā vēl ir daudz laika, uzspēlējam kārtis. Sākam risināt uzdevumu kā lidmašīnas salonā ienest trīs somas, kas būtu pieskaitāmas pie bagāžas, kas ir nododamā. Ar Gerdu problēmu nav- viņa par bagāžu ir samaksājusi. Trakāk ir ar mani, jo manējā mugursoma sver savus 14-17 kg un arī pēc izskata tikai ar bagātu fantāziju apdāvinātam cilvēkam spēj radīt ilūziju par rokas bagāžu. Līdzīgi ir Jānim, tikai viņam tā soma ir vismaz mazāka par manējo. Uzlieku savu mugursomu un pa virsu uzvelku savu ziemas jaku, tipa man te kuprītis un somas nemaz nav. Mūsējie gārdz un saka, ka neizskatās nu it nemaz aizdomīgi. Kas neriskē, tas nevinnē- apņēmīgi dodos pie check-in. Pirms manis paņem priekšā Gerdu, jo viņai redz, atļauto 16 kg vietā ir 16kg un 400 grami! To var izdomāt tikai Vācijā vai Papua-Jaungvinejā. Eju strīdēties un saku, ka ja aiziesim līdz parafīnam, tad principa pēc izņemšu vienu savu kurpi kas ir tajā čemodānā un nesīšu rokā un tad būs tie 16 kg precīzi. Laikam mani argumenti ir vērā ņemami, jo kungi apspriedušies, jēli pasmaida un vēlīgi iedod boarding card. Tagad es. Atsmaidu atpakaļ to pašu garīgi slimā opīša smaidu un sniedzu savu pasi. Seko jautājums- somu nav? Somu tiešām nav, ir tikai viena, tāpēc pat īpaši nemelodams, saku- nē. Seko vēl pa idiotiskam smaidam no katras puses un esmu saņēmis savu karti. Virzīties prom sāniski būtu vairāk nekā idiotiski, tāpēc pagriežos pa labi un mēģinu cik vien ātri pazust. Ar acs kaktiņu redzu, ka vīra acis ieņem izteikti apaļas formas un mute paveras kaut ko teikt, taču es jau esmu gabalā. Nākamais šķērslis- rentgena aparāts. Novelku jaku, izņemu siksnu, sametu to visu kastē un mēģinu caur to mašīnu izgrūst savu somu. Tik daudz pat es vāciski saprotu, ka sievietes pie aparāta apspriežas par rokas bagāžas izmēriem un viena ķeras pie telefona zvanīt uz kasēm un prasīt kurš vājprātīgais ir atļāvis man ņemt šo rokas bagāžu. Mani izglābj Jānis, kura somā atrod šampanieša pudeli. Kamēr nabagu pratina, es veikli savācu pekeles un pazūdu. No tālienes redzu, ka Jānis neatdod pozīcijas un ir gatavs pārgrauzt kaklu jebkuram, kurš uzdrošināsies pieskarties šampim. Nezinu kādus argumentus izmanto nelieši, bet Jānis šampanieti izmet konteinerā un pārējo vakaru sēž sadrūmis kā Napaleons pēc Vaterlo kaujas. Lidmašīna, protams, kavējas, un arī Latvijā ierodamies pusstundu vēlāk. Toties apmierināti ar braucienu un jauki atpūtušies. Tagad visi spēki tiks veltīti biedrības ballei, un tad jau tepat Francijas un Čehijas braucieni….

Winterschool 2008

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem