Brīvprātīgais darbs Zambijā (2.daļa)

Mikus Petruss 10.02.2015 12 min lasīšanai 1 foto

Par projektu.

Šoreiz vairāk pastāstīšu par pašu projektu. Zambijā strādāju ar organizāciju DAPP Zambia (Development Aid from People to People). Pamatā tai ir 6 projekti ar kuriem tā strādā visā Zambijā: HOPE projekts, kas arī bija mans projekts; bāreņu nami; lauksaimnieku klubi; veselības pārraudzība; skolotāju apmācības koledža un citi. Vairāk var apskatīt organizācijas mājas lapā - http://www.dappzambia.org/ Kā jau iepriekš minēju, es ņēmu dalību HOPE (Pilnais nosaukums - New Start, HOPE Mongu, jo tas pats projekts ir arī citās pilsētās) projektā, kura mērķis ir cīņa ar HIV/AIDS. Projektam ir divas galvenās sfēras, kurā tas strādā: testēšana uz HIV vīrusu stacionāri un izbraukumos; apmācība kā dzīvot, ja esi HIV pozitīvs. Tā kā man nav medicīniskā izglītība, es darbojos otrajā sfērā, kas man pavēra plašu darba lauku. Šeit praktiski nebija nekādu ierobežojumu tam, ko varēju iesākt, kā arī tika piepildīta mana vēlme strādāt tieši ar cilvēkiem. Galvenā mērķgrupa ar kuru strādājām bija cilvēki ciematos. Jau iepriekš, projekta ietvaros tika izveidotas 'Pozitīvas dzīvošanas' grupas. Tās ir grupas kur cilvēki brīvprātīgi var pieteikties, tev obligāti nav jābūt HIV pozitīvam, un kā tās biedrs saņemt informāciju par to kā uzlabot dzīves apstākļus, un kā labāk dzīvot, ja esi HIV pozitīvs. Šo grupu mērķis ir arī veicināt sabiedrības attīstību. Pirms došanās uz Zambiju mums nebija nekāda plāna par to ko mēs īsti tur darīsim. Kad jau bijām tur, par laimi mums, ka tādu arī neizstrādājām. Lieta tāda, ka mums nebija gandrīz nekādas informācijas par to kas mūs tur sagaidīs, un ja mums būtu bijis kāds plāns, tas noteikti nebūtu izdevies. Tad nu pirmais ko darījām, kad ieradāmies savā projektā bija vides iepazīšana. Tā kā ieradāmies decembrī, kas ir Ziemassvētku laiks, un arī projekts uz laiku tika apturēts, tad pavadoņa pavadībā iepazinām apkārtni. Projekta vadītāja gan teica, lai neko nedarām šajā laikā, lai gaidām, kad visi atgriezīsies no brīvdienām, bet ne jau tāpēc mēs turp devāmies, lai atpūstos. No mūsu biroja atradām kādu, kas mums parādītu ceļu pie cilvēkiem un protams arī patulkotu, un jau pirmajās dienās tīri labi pārzinājām kas ir kas, nu vismaz es. :D Šajā laikā arī izveidojām savu darba plānu, jo birojam priekš mums nekas īsti nebija sagatavots. Sākumā apstaigājām cilvēkus, veicot intervijas. Jautājām visu par visu, lai noskaidrotu kā viņi dzīvo, un ka viņi no mums sagaida. Sākumā ir grūti, jo zini ka ejot pie cilvēkiem, viņi no tevis kaut ko sagaida (tāda nu ir viņu domāšana, ja tu esi balts, tad tevi ir nauda, un ja tu nāc pie manis, tad tu man ko iedosi.) Tāpēc parasti kad sākām ko runāt, teicām, ka mēs esam šeit lai dalītos ar savām zināšanām, atklāti pateicām ka mums nav līdzekļu, lai uzceltu mājas, vai katram iedotu pa vistai. Likās, ka pēc šiem teikumiem visi pazudīs, bet tā tas nebija. Cilvēki tomēr vēlējās saņemt jebkādu palīdzību, un bija atvērti jaunajam. Tā nu pamazām tapa mūsu plāns. Mēs to iesaucām par 'bezbudžeta vai mazbudžeta plānu, jo tas neietvēra grandiozas aktivitātes, kurām nepieciešami lieli līdzekļi. Lielākoties tas bija tāpēc, ka zinājām - mums nav atvēlēti daudz līdzekļu, lai ko paveiktu. Projekta budžets izskatījās aptuveni šāds, ja saskaita visus iespējamos līdzekļus tad uz tobrīd 50 atbalsta grupām, ar kurām birojs teorētiski strādāja, aktivitātēm mēnesī varējām dabūt 500 Kvačas (67 eiro). Tas nav praktiski nekas, bet par laimi tas mūs nenobiedēja, un pat palīdzēja, jo beigu beigās cilvēki redzēja, ka viņi spēj ko izdarīt arī bez citu finansiālā ieguldījuma, kā teikt izmantot to kas pieejams. Par pamatu plāna tapšanā tika ņemta atziņa - Ja iedosi vīram zivi, tu viņu pabarosi uz dienu, ja iemācīsi viņu kā pašam noķert to, tu viņu pabarosi uz mūžu. Kāds tad bija tas plāns? Nu nekas dižs, kā jau noprotat tur nebija. Galvenie punkti bija: ienākumu veicināšana; higiēna; HIV/AIDS informatīvās nodarbības, lai lauztu nepareizus priekšstatus; lauksaimniecības uzlabošana; ūdens apsaimniekošana; uztura uzlabošana. Birojs vienlaikus strādāja ar 50 atbalsta grupām, bet mēs sapratām ka mums tas nebūs iespējams, 6 mēnešos 50 dažādās vietās iziet cauru šim plānam, tāpēc izvēlējāmies 6 grupas, ar kurām šos sešus mēnešus, dienu no dienas strādājām. Viss darbs tika sākts ar ienākumu veicināšanu. Tas bija ar nolūku, jo vēlāk, ja kādai aktivitātei būs nepieciešami līdzekļi, cilvēkiem pašiem būs iespēja tos sakrāt. Galvenā aktivitāte bija pērļu rokassprādžu taisīšana. Par tām stāsts ir šāds. Ierodoties, kāda sieviete man prasīja, vai mēs ko mākam pagatavot no pērlītēm. Teicām ka nē, bet zināju, ka kaut ko jau var uztaisīt, un iedomājos par rokassprādzēm, tāpēc atbildēju ka paskatīšos ko ar tām var iesākt. Piesēdos pie datora, Youtube atradu video pamācību kā no pērlītēm uztaisīt rokassprādzi un lieta darīta. Par katru pārdoto rokassprādzi varēja dabūt 10 kvačas, kas ir 1,35 eiro. Sākumā gan tā tirdzniecība tik labi neveicās, bet ar laiku viss vērsās par labu, un kad devāmies prom cilvēki bija ļoti pateicīgi, jo nu viņi varēja gūt papildus ienākumus. Vēl mācījām arī cita veida rokassprādzes, kā arī somu šūšanu. Somas nebija sarežģītas, parastie sporta maisiņi, kas galā savelkami. Materiāli somām ir lēti, un pieejami visiem, tāpēc uzlikām viņiem tādu kā uzdevumu, lai katram bērnam pa tādai būtu. Iemesls pavisam vienkāršs - daudzi uz skolu iet nesot grāmatas rokās, vai plastmasas maisiņos, kas bieži plīst, un redzēju to ne reizi vien. Vai tā tas tagad ir, nemācēšu pateikt, bet sākums izskatījās daudzsološs.

Kad visās grupās vismaz kāds labi bija apguvis mācīto, tikai tad devāmies pie nākamās aktivitātes. Šoreiz tie bija Tippy-Tap. Tippy-Tap ir vienkārša konstrukcija, tāds kā roku mazgāšanas stends, kas palīdz taupīt ūdeni. Rezultāti bija lieliski, cilvēki bija priecīgi, un ar katru dienu redzējām tos izplatoties. Kādā vietā mums teica, ka ja iepriekš pat lielāks ūdens daudzums vienā dienā tika izmantots higiēnas vajadzībām, tad tagad pietiek ar mazāku daudzumu vienai nedēļai. (Darbības princips ir, ielejot konteinerā ūdeni, un izdurot tajā mazu caurumiņu tiek panākts mazāks ūdens patēriņš, kā gadījumā ja ūdeni lej ar krūzi vai bļodiņu.) Saistībā ar šo, runājām par roku mazgāšanu un kāpēc tas ir svarīgi. Bērniem, lai šo tēmu parādītu viņiem saprotami, izveidojām nelielu leļļu teātri un spēli, kas parādīja kā pareizi mazgāt rokas. Arī pieaugušie bija ieinteresēti, un bija gadījumi, ka pēc spēles noskatīšanās, pieaugušie pazuda aiz stūra, lai paši to izmēģinātu. Pie uztura galvenokārt izskaidrojām kas ir balansēts uzturs, un kāpēc tas ir tik svarīgs. Palīdzējām atrast produktu aizstājējus, jo gaļa tur nav lēta, un galvenais uzturs ir dārzeņi ar vietējo ēdienu Nšimu, kas ir kukurūzas milti savārīti ūdenī, piebildīšu ka šim ēdienam netiek pievienotas garšvielas. Lauksaimniecības jomā galvenokārt izskaidrojām kas ir komposts, palīdzējām tā izveidē. Parādījām dažus augsnes uzlabošanas veidu, jo vietā kur bijām, augsne ir ļoti neauglīga. Principā tur ir tikai smilts, tāda kā mūsu pludmalēs. Šī bija viena no retajām reizēm, kad mēs viņiem ko devām - nopirkām nepieciešamākās sēklas. Tās tika dotas, kopējam dārzam, ar iespēju viesiem grupas dalībniekiem gūt labumu no ražas. Kā arī pamācījām kā pašiem tikt pie sēklām, jo viņi katru gadu pērk jaunas, un nezināja ka paši tās var vākt. Jau visas iepriekš minētās aktivitātes tika saistītas arī ar HIV tēmu, bet šeit papildus bija nodarbības par to kas tas patiesībā ir, kā inficēties. Cilvēki zin kas ir HIV, bet daudziem ir maldīgi uzskati par to. Piemēram daudzi domā ka parasts friziera apmeklējums ir iespēja inficēties, ka cilvēki kuri ir slimi, ir jāizolē, vai jāierobežo. Protams bija vēl, bet ne visu varu aprakstīt. Dažas aktivitātes kas nāca no biroja puses bija: koku stādīšanas akcija, prezervatīvu izdale. Decembrī mēs piedalījāmies koku stādīšanas akcijā. Tā ir vispasaules akcija, un Zambijā, tās laikā bija plānots iestādīt 1 miljons koku. Mūsu projekts iestādīja ap 2500 koku. Tos mums ziedoja valsts meža departaments. Kaut gan beigās nedaudz tomēr nācās samaksāt, jo lai cilvēkiem veicinātu atbildību par tiem, labāk ir teikt, ka par tiem ir samaksāts. Un saprotu, jo lai tos izaudzētu tika ieguldīti valsts līdzekļi. Mūsu uzdevums bij tos savākt no departamenta un palīdzēt to stādīšanā. Pati stādīšana bija ļoti jautra. Tā kā tur bijām mēs - baltie, tad ātri vien parādījās palīgi. Viss notika ātri un operatīvi. Izveidojās dzīvās ķēdes, un pamazām koki atrada savas jaunās mājas. Ļoti daudz palīdzēja tieši bērni, viņi gan vairāk palīdzēja tos pārvietot, bet kad bija jāstāda, tad bija grūti pierunāt, bet kā pirmo izdevās pielauzt, tad pārējie arī vēlējās.Šķiet es varētu rakstīt un rakstīt, bet kā es saku sešus mēnešus vienā dienā neizstāstīsi. Šis bija neliels ieskats tajā, ko darījām.Bet tomēr ir vēl viena lieta, ko vēlos dalīt. Man ir plāns atgriezties Zambijā, lai turpinātu iesākto. Tam ir nepieciešami līdzekļi, bet šķiet viens tos tik ātri nedabūšu, jo vēlos doties šā gada beigās. Tāpēc, ja lasot manu pieredzi, tā tevi uzrunāja, un ja vēlies mani atbalstīt un vēlies lai es atgriežos, tad lūdzu atbalsti manu projektu. Mērķis ir savākts vismaz 4000 eiro, kas ir minimālais starta apjoms. Tas sedz ceļu, dzīvošanu, vīzas, uzturēšanās atļauju, jo vēlos tur būt vienu gadu. Tāpēc, ja vēlies palīdzēt dodies uz manu līdzekļu vākšanas lapu, kur vari atbalstīt finansiāli - http://www.volunteerforever.com/volunteer_profile/mikus , tomēr atbalstīt var arī vienkārši iesakot, manus ierakstus. Un ticu, ka kopā mēs to paveiksim.

Šoreiz vairāk pastāstīšu par pašu projektu. Zambijā strādāju ar organizāciju DAPP Zambia (Development Aid from People to People). Pamatā tai ir 6 projekti ar kuriem tā strādā visā Zambijā: HOPE projekts, kas arī bija mans projekts; bāreņu nami; lauksaimnieku klubi; veselības pārraudzība; skolotāju apmācības koledža un citi. Vairāk var apskatīt organizācijas mājas lapā - http://www.dappzambia.org/ Kā jau iepriekš minēju, es ņēmu dalību HOPE (Pilnais nosaukums - New Start, HOPE Mongu, jo tas pats projekts ir arī citās pilsētās) projektā, kura mērķis ir cīņa ar HIV/AIDS. Projektam ir divas galvenās sfēras, kurā tas strādā: testēšana uz HIV vīrusu stacionāri un izbraukumos; apmācība kā dzīvot, ja esi HIV pozitīvs. Tā kā man nav medicīniskā izglītība, es darbojos otrajā sfērā, kas man pavēra plašu darba lauku. Šeit praktiski nebija nekādu ierobežojumu tam, ko varēju iesākt, kā arī tika piepildīta mana vēlme strādāt tieši ar cilvēkiem. Galvenā mērķgrupa ar kuru strādājām bija cilvēki ciematos. Jau iepriekš, projekta ietvaros tika izveidotas 'Pozitīvas dzīvošanas' grupas. Tās ir grupas kur cilvēki brīvprātīgi var pieteikties, tev obligāti nav jābūt HIV pozitīvam, un kā tās biedrs saņemt informāciju par to kā uzlabot dzīves apstākļus, un kā labāk dzīvot, ja esi HIV pozitīvs. Šo grupu mērķis ir arī veicināt sabiedrības attīstību. Pirms došanās uz Zambiju mums nebija nekāda plāna par to ko mēs īsti tur darīsim. Kad jau bijām tur, par laimi mums, ka tādu arī neizstrādājām. Lieta tāda, ka mums nebija gandrīz nekādas informācijas par to kas mūs tur sagaidīs, un ja mums būtu bijis kāds plāns, tas noteikti nebūtu izdevies. Tad nu pirmais ko darījām, kad ieradāmies savā projektā bija vides iepazīšana. Tā kā ieradāmies decembrī, kas ir Ziemassvētku laiks, un arī projekts uz laiku tika apturēts, tad pavadoņa pavadībā iepazinām apkārtni. Projekta vadītāja gan teica, lai neko nedarām šajā laikā, lai gaidām, kad visi atgriezīsies no brīvdienām, bet ne jau tāpēc mēs turp devāmies, lai atpūstos. No mūsu biroja atradām kādu, kas mums parādītu ceļu pie cilvēkiem un protams arī patulkotu, un jau pirmajās dienās tīri labi pārzinājām kas ir kas, nu vismaz es. :D Šajā laikā arī izveidojām savu darba plānu, jo birojam priekš mums nekas īsti nebija sagatavots. Sākumā apstaigājām cilvēkus, veicot intervijas. Jautājām visu par visu, lai noskaidrotu kā viņi dzīvo, un ka viņi no mums sagaida. Sākumā ir grūti, jo zini ka ejot pie cilvēkiem, viņi no tevis kaut ko sagaida (tāda nu ir viņu domāšana, ja tu esi balts, tad tevi ir nauda, un ja tu nāc pie manis, tad tu man ko iedosi.) Tāpēc parasti kad sākām ko runāt, teicām, ka mēs esam šeit lai dalītos ar savām zināšanām, atklāti pateicām ka mums nav līdzekļu, lai uzceltu mājas, vai katram iedotu pa vistai. Likās, ka pēc šiem teikumiem visi pazudīs, bet tā tas nebija. Cilvēki tomēr vēlējās saņemt jebkādu palīdzību, un bija atvērti jaunajam. Tā nu pamazām tapa mūsu plāns. Mēs to iesaucām par 'bezbudžeta vai mazbudžeta plānu, jo tas neietvēra grandiozas aktivitātes, kurām nepieciešami lieli līdzekļi. Lielākoties tas bija tāpēc, ka zinājām - mums nav atvēlēti daudz līdzekļu, lai ko paveiktu. Projekta budžets izskatījās aptuveni šāds, ja saskaita visus iespējamos līdzekļus tad uz tobrīd 50 atbalsta grupām, ar kurām birojs teorētiski strādāja, aktivitātēm mēnesī varējām dabūt 500 Kvačas (67 eiro). Tas nav praktiski nekas, bet par laimi tas mūs nenobiedēja, un pat palīdzēja, jo beigu beigās cilvēki redzēja, ka viņi spēj ko izdarīt arī bez citu finansiālā ieguldījuma, kā teikt izmantot to kas pieejams. Par pamatu plāna tapšanā tika ņemta atziņa - Ja iedosi vīram zivi, tu viņu pabarosi uz dienu, ja iemācīsi viņu kā pašam noķert to, tu viņu pabarosi uz mūžu. Kāds tad bija tas plāns? Nu nekas dižs, kā jau noprotat tur nebija. Galvenie punkti bija: ienākumu veicināšana; higiēna; HIV/AIDS informatīvās nodarbības, lai lauztu nepareizus priekšstatus; lauksaimniecības uzlabošana; ūdens apsaimniekošana; uztura uzlabošana. Birojs vienlaikus strādāja ar 50 atbalsta grupām, bet mēs sapratām ka mums tas nebūs iespējams, 6 mēnešos 50 dažādās vietās iziet cauru šim plānam, tāpēc izvēlējāmies 6 grupas, ar kurām šos sešus mēnešus, dienu no dienas strādājām. Viss darbs tika sākts ar ienākumu veicināšanu. Tas bija ar nolūku, jo vēlāk, ja kādai aktivitātei būs nepieciešami līdzekļi, cilvēkiem pašiem būs iespēja tos sakrāt. Galvenā aktivitāte bija pērļu rokassprādžu taisīšana. Par tām stāsts ir šāds. Ierodoties, kāda sieviete man prasīja, vai mēs ko mākam pagatavot no pērlītēm. Teicām ka nē, bet zināju, ka kaut ko jau var uztaisīt, un iedomājos par rokassprādzēm, tāpēc atbildēju ka paskatīšos ko ar tām var iesākt. Piesēdos pie datora, Youtube atradu video pamācību kā no pērlītēm uztaisīt rokassprādzi un lieta darīta. Par katru pārdoto rokassprādzi varēja dabūt 10 kvačas, kas ir 1,35 eiro. Sākumā gan tā tirdzniecība tik labi neveicās, bet ar laiku viss vērsās par labu, un kad devāmies prom cilvēki bija ļoti pateicīgi, jo nu viņi varēja gūt papildus ienākumus. Vēl mācījām arī cita veida rokassprādzes, kā arī somu šūšanu. Somas nebija sarežģītas, parastie sporta maisiņi, kas galā savelkami. Materiāli somām ir lēti, un pieejami visiem, tāpēc uzlikām viņiem tādu kā uzdevumu, lai katram bērnam pa tādai būtu. Iemesls pavisam vienkāršs - daudzi uz skolu iet nesot grāmatas rokās, vai plastmasas maisiņos, kas bieži plīst, un redzēju to ne reizi vien. Vai tā tas tagad ir, nemācēšu pateikt, bet sākums izskatījās daudzsološs. Kad visās grupās vismaz kāds labi bija apguvis mācīto, tikai tad devāmies pie nākamās aktivitātes. Šoreiz tie bija Tippy-Tap. Tippy-Tap ir vienkārša konstrukcija, tāds kā roku mazgāšanas stends, kas palīdz taupīt ūdeni. Rezultāti bija lieliski, cilvēki bija priecīgi, un ar katru dienu redzējām tos izplatoties. Kādā vietā mums teica, ka ja iepriekš pat lielāks ūdens daudzums vienā dienā tika izmantots higiēnas vajadzībām, tad tagad pietiek ar mazāku daudzumu vienai nedēļai. (Darbības princips ir, ielejot konteinerā ūdeni, un izdurot tajā mazu caurumiņu tiek panākts mazāks ūdens patēriņš, kā gadījumā ja ūdeni lej ar krūzi vai bļodiņu.) Saistībā ar šo, runājām par roku mazgāšanu un kāpēc tas ir svarīgi. Bērniem, lai šo tēmu parādītu viņiem saprotami, izveidojām nelielu leļļu teātri un spēli, kas parādīja kā pareizi mazgāt rokas. Arī pieaugušie bija ieinteresēti, un bija gadījumi, ka pēc spēles noskatīšanās, pieaugušie pazuda aiz stūra, lai paši to izmēģinātu. Pie uztura galvenokārt izskaidrojām kas ir balansēts uzturs, un kāpēc tas ir tik svarīgs. Palīdzējām atrast produktu aizstājējus, jo gaļa tur nav lēta, un galvenais uzturs ir dārzeņi ar vietējo ēdienu Nšimu, kas ir kukurūzas milti savārīti ūdenī, piebildīšu ka šim ēdienam netiek pievienotas garšvielas. Lauksaimniecības jomā galvenokārt izskaidrojām kas ir komposts, palīdzējām tā izveidē. Parādījām dažus augsnes uzlabošanas veidu, jo vietā kur bijām, augsne ir ļoti neauglīga. Principā tur ir tikai smilts, tāda kā mūsu pludmalēs. Šī bija viena no retajām reizēm, kad mēs viņiem ko devām - nopirkām nepieciešamākās sēklas. Tās tika dotas, kopējam dārzam, ar iespēju viesiem grupas dalībniekiem gūt labumu no ražas. Kā arī pamācījām kā pašiem tikt pie sēklām, jo viņi katru gadu pērk jaunas, un nezināja ka paši tās var vākt. Jau visas iepriekš minētās aktivitātes tika saistītas arī ar HIV tēmu, bet šeit papildus bija nodarbības par to kas tas patiesībā ir, kā inficēties. Cilvēki zin kas ir HIV, bet daudziem ir maldīgi uzskati par to. Piemēram daudzi domā ka parasts friziera apmeklējums ir iespēja inficēties, ka cilvēki kuri ir slimi, ir jāizolē, vai jāierobežo. Protams bija vēl, bet ne visu varu aprakstīt. Dažas aktivitātes kas nāca no biroja puses bija: koku stādīšanas akcija, prezervatīvu izdale. Decembrī mēs piedalījāmies koku stādīšanas akcijā. Tā ir vispasaules akcija, un Zambijā, tās laikā bija plānots iestādīt 1 miljons koku. Mūsu projekts iestādīja ap 2500 koku. Tos mums ziedoja valsts meža departaments. Kaut gan beigās nedaudz tomēr nācās samaksāt, jo lai cilvēkiem veicinātu atbildību par tiem, labāk ir teikt, ka par tiem ir samaksāts. Un saprotu, jo lai tos izaudzētu tika ieguldīti valsts līdzekļi. Mūsu uzdevums bij tos savākt no departamenta un palīdzēt to stādīšanā. Pati stādīšana bija ļoti jautra. Tā kā tur bijām mēs - baltie, tad ātri vien parādījās palīgi. Viss notika ātri un operatīvi. Izveidojās dzīvās ķēdes, un pamazām koki atrada savas jaunās mājas. Ļoti daudz palīdzēja tieši bērni, viņi gan vairāk palīdzēja tos pārvietot, bet kad bija jāstāda, tad bija grūti pierunāt, bet kā pirmo izdevās pielauzt, tad pārējie arī vēlējās. Šķiet es varētu rakstīt un rakstīt, bet kā es saku sešus mēnešus vienā dienā neizstāstīsi. Šis bija neliels ieskats tajā, ko darījām. Bet tomēr ir vēl viena lieta, ko vēlos dalīt. Man ir plāns atgriezties Zambijā, lai turpinātu iesākto. Tam ir nepieciešami līdzekļi, bet šķiet viens tos tik ātri nedabūšu, jo vēlos doties šā gada beigās. Tāpēc, ja lasot manu pieredzi, tā tevi uzrunāja, un ja vēlies mani atbalstīt un vēlies lai es atgriežos, tad lūdzu atbalsti manu projektu. Mērķis ir savākts vismaz 4000 eiro, kas ir minimālais starta apjoms. Tas sedz ceļu, dzīvošanu, vīzas, uzturēšanās atļauju, jo vēlos tur būt vienu gadu. Tāpēc, ja vēlies palīdzēt dodies uz manu līdzekļu vākšanas lapu, kur vari atbalstīt finansiāli - http://www.volunteerforever.com/volunteer_profile/mikus , tomēr atbalstīt var arī vienkārši iesakot, manus ierakstus. Un ticu, ka kopā mēs to paveiksim.