Brīvprātīgais darbs Zambijā (1.daļa)
|
Mikus Petruss
|
Šķiet šis būs nedaudz savādāks ceļojuma apraksts, kā citi varbūt ir raduši, jo tas īsti nebija ceļojums. Šoreiz vēlos dalīties savā brīvprātīgā darba pieredzē. No 2013 gada decembra līdz 2014 gada jūnijam, kopā sešus mēnešus, kā citi saka, glābu pasauli, jeb veicu brīvprātīgo darbu Zambijā, Mongu pilsētā, kas ir Zambijas rietumu provinces galvaspilsēta. Ir pagājis kāds laiciņš, kopš jau esmu atpakaļ, bet tomēr nolēmu visu sakopot un uzlikt uz papīra. Seši mēneši tomēr ir daudz, tāpēc apraksts būs vairākās daļās.
Pirmā daļa, sākums.
Tad nu sākšu no paša sākuma. Uz Zambiju lidojām no Dānijas, jo tur pirms tam bija sagatavošanās, un tādas kā apmācības, bet tas jau ir cits stāsts, un ne par to šoreiz. Tā kā tā bija ziema, un Dānijā tās mēdz būt aukstas, tad lai arī devos uz Āfriku, biju saģērbies samērā silti. Tikai pēdējā brīdī, lidostā silto jaku atdevu cilvēkam kas mūs veda. Lidojām caur Amsterdamu, kur arī neko silti nebija. Starp lidojumiem laiku kavējām lidostā, jo ārā mūs tāpat nelaida, tāpēc nebija jāuztraucas par to ka kādu brīdi būs austi, tikai tad kad bija jāsēžas lidmašīnā, ejot pa tuneli nedaudz sanāca pasalt, bet to jau varēja pieciest, tikai nedaudz un jau sēdējām lidmašīnā kas mani aizveda līdz pašai Āfrikai. Lidojām caur Harari (Zimbabve). Tur mūs no lidmašīnas ārā nelaida, tā bija kāda pusstunda, un jau atkal cēlāmies gaisā, lai beidzot sasniegtu galamērķi - Lusakas lidostu Zambijā. Ielidojām naktī, tāpēc bija tumšs, bet kāpjot ārā no lidmašīnas, sarāvos tā it kā man būtu auksti, laikam atmiņā bija palicis Eiropas aukstā ziema, un smadzenes nezināja ka šeit būs silti. Tikai lidmašīnas kāpņu pusē sapratu ka ir silti. Tad beidzot arī īsti aptvēru kas īsti notiek. Laiks tajā naktī bija ideāls. Bija silts, bet ne karsts, nedaudz sutīgs, bet pie tā ātri pieradu, un visapkārt tāds klusums, jo lidosta atrodas diezgan patālu no pašas pilsētas. Visu ceļu līdz lidostas ieejai, jo mūs izmeta lidlauka vidū, mūs pavadīja jautras sienāžu dziesmas.
Ieejot lidostas terminālī likās kā ieejot citā klimata zonā, tur bija tik karsts, lai arī cilvēku nebija daudz. Divi ventilatori mēģināja dzesēt gaisu, bet to radītais vējš bija kā ūdens piliens okeānā. Un te nu bija muitas kontrole, kurai par laimi tikām ātri cauri. Jā, nebiju viens, ar mani kopā bija mani biedri, Antonio un Telemaco abi ir no Spānijas. Veiksmīgi tikuši cauri muitas kontrolei devāmies meklēt savu bagāžu. Par laimi tā arī tā nebija ilgi jāgaida, un varējām drošu sirdi doties ārā. Zinājām ka kāds mūs sagaidīs, nebijām pārliecināti vai viņš tur būs, bet cerējām ka būs. Neko daudz sagaidītāju nebija, un pēc pāris soļiem pamanīju kādu vietējo vīru ar lapiņu "DAPP" (DAPP Zambija, organizācija ar kuru strādājām), pēc tās nospriedu ka viņš gaida mūs. Gājām klāt un prasījām, un par laimi mums tas bija cilvēks, kas patiešām gaidīja mūs, tikai ne visus trīs. Īsi pēc iepazīšanās viņš mums atklāja ka patiesībā gaidīja tikai divus cilvēkus, bet tomēr savāca mūs visus trīs un uzreiz aizveda uz hoteli. Nākamajā dienā tas pats cilvēks mūs savāca hotelī, un beidzot mūsu dzīve Zambijā varēja sākties tā pa īstam. Sākumā mūs aizveda uz projekta Lusakas biroju, tur iepazināmies ar dažiem cilvēkiem, mums iedeva nedaudz naudas un tālāk nosūtīja uz autoostu, jo nu mums bija jādodas uz projekta galveno mītnes vietu Ndolas pilsētu. Tā atrodas 5 stundu braucienā ar autobusu uz Ziemeļiem no Lusakas. Tieši autoostā sanāca saskarties ar pirmo kārtīgo kultūršoku. Iebraucot autoostas teritorijā man mašīnas logi tika aizvērti un mūsu skati bija vērsti uz kravas kasti aizmugurē, braucām ar pikapu, jo tur bija visas mūsu mantas. Protams vietējie ātri noreaģēja, jo baltie cilvēki tomēr tur bieži nerēgojas, un sāka mums sekot. Mēs tajā brīdī uztraucāmies tikai par vienu - kaut neviens nepaņemtu mūsu mantas. Tad apstājāmies, izkāpām ārā un tad aina bija aptuveni šāda - vairāki vietējie paņem mūsu mantas un kaut kur dodas. Mēs protams nezinājām, ka viņi bija sarunāti, lai viņi tās aiznestu uz autobusu. Sākumā bija šoks, jo nezinājām kuram lai skrien pakaļ, bet tad par laimi mūs sagaidīt bija ieradusies arī projekta vadītājā Helēna, kas mūs nomierināja un teica ka viss būs kārtībā, mantas tiks aiznestas uz autobusu, un tas arī viss. Pēc kāda laika jau sēdējām autobusā uz Ndolu. Biļetes tika pirktas pēdējā brīdī, tāpēc bijām izsēdināti kur nu bija kāda brīva vietiņa. Beigās sanāca ka viens bija kaut kur priekšā, viens pa vidu un es gandrīz pašās beigās. Protams sajūtas bija dīvainas, jo uz visu lielo autobusu mēs bijām vienīgie trīs baltie. Ceļš bija garš, un tā laikā daudz tika pārdomāts. Vēl īsti nebija pierasts pie jaunās vides, tāpēc bija nedaudz bail uzsākt kontaktus pat ar blakus sēdētāju. Pusi ceļa tā klusējot arī pavadīju, līdz beidzot mana blakussēdētāja nenoturējās un uzsāka sarunu. Tā nu atlikušo ceļu runājām par to no kurienes esmu, ko daru Zambijā. Šķiet beidzot viss bija labi. Bijām nonākuši Ndolas pilsētā. Tur mums izsauca taksi, un aizveda uz biroju. Šajos sešos mēnešos, šeit sanāca pabūt četras reizes, katru reizi vismaz nedēļu. Tas tāpēc ka vajadzēja pagarināt vīzas un beigās saņemt uzturēšanās atļaujas. Par kurām ir atsevišķs stāsts, līdz kuram reiz arī nokļūsim. Birojā iepazināmies ar tā darbiniekiem, un satikām arī citus brīvprātīgos, kuru projekti ir šeit uz vietas. (Organizācijai ir dažādi projekti, kas ir izsēti pa visu Zambiju, bet galvenā mītne ir Ndolā.) Ndolā ilgi neuzkavējāmies. Dažas dienas un beidzot devāmies uz Mongu - HOPE projektu. Lai tur nokļūtu ir jābrauc ar diviem autobusiem, ar pārsēšanos Lusakā. Kopējais brauciens ir 14 stundas, attālums aptuveni 950 kilometri. Visu šo laiku ar mums bija mūsu projekta Vadītāja viņas ģimene. Domāju ka bez viņas tālāk par Lusakas autoostu nebūtu tikuši. :D Un tā pēc garā ceļa, kas starp citu nebija tik drausmīgs, jo pa lielam ceļi Zambijā ir labā stāvoklī, beidzot bijām Mongu pilsētā. Arī tur mēs ieradāmies naktī, tāpēc mūs ātri vien aizveda uz mūsu mājām, pa ceļam tumsā mēģinot izrādīt pilsētu. Un šķiet ka šeit pagaidām likšu punktu. Turpinājums sekos...
