Īsi pirms Ziemassvētkiem Lapzemē

  • 4 min lasīšanai
Mums šoziem gadījās piedzīvojums, kāds var notikt varbūt reizi dzīvē. Un proti-es laimēju loterijā galveno balvu! Gadījās tas pavisam nejauši. Tā kā es daudz strādāju, iepirkšanās sanāk retas, bet pamatīgas. Tā kārtējo reizi kopā ar meitu un mazmeitu piekrāvušas iepirkumu ratus lielveikalā PRISMA, devāmies pie kases. Es labprāt iepērkos šajā veikalā, jo preču sortiments ir labs un cenas samērīgas. Bez tam man patīk, ka veikals ir plašs, tur nav jāspiežas garām svešiem cilvēkiem, lai tiktu pie izvēlētās preces. Kasiere pajautāja, vai es piedalīšoties loterijā. Tā kā es skaidri zināju, ka tā piedalīšanās vienmēr beidzas vienādi un proti, ar neko, īpašu sajūsmu un interesi neizrādīju, taču adresi un telefona numuru uz kases čeka kopijas uzrakstīju un meita iemeta to norādītajā kastē. Pēc dažām sekundēm biju jau par loteriju aizmirsusi. Pagāja kādas dienas un pašā saspringtākajā darba momentā zvana mans privātais telefons. Tā kā tas bija svešs numurs un laika man nebija nemaz, biju nedaudz saērcināta. Taču jau pirmais teikums, ko dzirdēju no svešās meitenes, mani padarīja strādāt nespējīgu uz kādu stundu...Un šis teikums skanēja: ”Jums zvana no veikala PRISMA, jūs esiet laimējusi ceļojumu uz Lapzemi!” Es, laikam kādas trīs reizes pārjautāju: „Kā, lūdzu?”, pirms sapratu, par ko iet runa. ES un LAIMĒT??? CEĻOJUMU??? Un tā 21.decembrī devāmies uz lidostu, lai dotos uz Helsinkiem un pēc tam uz Rovaniemi Somijā. Ceļojums gan nebija paredzēts ilgs-3 dienas, bet turp devāmies trijatā-es, meita un mazmeita. Tas bija pilnībā apmaksāts. Iesēdāmies lidmašīnā, ieskrējāmies un...apstājāmies. Tā parasti gan nemēdz notikt, ka uz skrejceļa paliek stāvot lidmašīna, tāpēc pasažieri bija nesaprašanā. Pēc brīža mums bija jāizkāpj un lidostā jāgaida nākošā informācija. Īpaši iepriecinoša tā nebija, jo reiss tika atcelts. Pēc ilgām pārrunām ar lidostas personālu (jo mums noteikti bija jāpaspēj Rovaniemi uz safari sākumu nākošajā rītā 9.30), nonācām pie kompromisa, ka lidosim ar nākošo reisu uz Helsinkiem, aviokompānija sponsorē viesnīcu un taksi uz to, bet uz Rovaniemi lidojam pēc sešiem no rīta. Nu tā kā viss likās nokārtots. Drošības labad gan pazvanīju PRISMAS mārketinga daļas vadītājai Dianai par mūsu ķibeli. Viņa (svētdienas vakarā!) devās uz darbu, lai paņemtu mūsu papīrus un sazvanītu tūrisma kompāniju un attiecīgās firmas Somijā par to, ka kavējamies. Nākošā lidmašīna laimīgi aizgādāja mūs uz Helsinkiem. Tur ar mūsu aviokompānijas vēstulēm devāmies uz norādīto vietu, kur būtu jāsaņem informācija par viesnīcu. Tad nāca nākošais šoks, jo kundze atbildēja, ka pirms dažām minūtēm esot beigusi darbu un par mums neko nezin un zināt negrib. Lai zvanot uz Latviju un paši meklējot viesnīcu. Nekas cits neatlika, kā atkal uzklupt Dianai, lai izpalīdz vēlreiz. Tas arī tika ātri noorganizēts un mēs dabūjām jauku istabiņu viesnīcā Flamingo. Otrā rītā celties dabūjām ļoti agri, jo jau pēc pieciem bijām lidostā. Lidojums līdz Rovaniemi ir nedaudz ilgāks, kā līdz Helsinkiem. Apmetāmies Santa Klausa viesnīcā centrā. Mums bija tikai pusstunda laika, lai noliktu mantas, iedzertu kafiju un sataisītos dienas ceļojumam, jo pusdesmitos lejā viesnīcā mūs jau gaidīja gids Olafs no firmas Safartica. Gājām uzvilkt kombinezonus un citu aprīkojumu braukšanai ar sniega motocikliem. Rovaniemi patiešām bija sniegs apmēram 30 cm biezumā, taču gaisa temperatūra bija tikai -2 grādi. Gids stāstīja, ka aukstāks paliekot parasti pēc Jaunā gada. Iepazināmies ar mūsu ceļabiedriem-ģimeni no Polijas ar septiņgadīgo meitu Andželu. Tā kā tajā brīdī nebija brīvu sniega motociklu, vispirms devāmies vizītē pie Santa Klausa. Ziemassvētku noskaņa mūs sagaidīja jau izkāpjot no mašīnas. Pagājuši garām Ziemassvētku vecīša pastam (Post office) un ceļa rādītājam ar lielākajām Eiropas pilsētām un kilometriem līdz tām, nonācām pie Polārā loka atzīmes turpat blakus galvenajai ēkai. Pie ieejas Ziemassvētku vecīša mājā stāv 2 milzīgi sniega, nē, ledusvīri mājas augstumā, turpat netālu bāra lete no ledus, kā jau ziemeļos pienākas. Ieejot viņa mājā, redzami milzīgi zobrati, kas griežas un kustīgs pulksteņa pendelis kādus 3 m diametrā. Jāstāv bija garu garā rindā, jo īsi pirms Ziemassvētkiem vēlēšanās redzēt Ziemassvētku vecīti bija daudziem .Pie durvīm stāvēja rūķis, kurš, gaidītājiem laiku īsinādams, runāja par tām valstīm un pilsētām, no kuriem tie ieradušies. Visi smējāmies, kā ar mūsu ceļabiedriem no Polijas viņš centās runāt poliski. Tad beidzot bija klāt arī mūsu īsā vizīte pie vecīša. Vecītis bija zeķēs! Pārsteidza tas, ka viņš zināja nosaukt Latvijas pilsētas un atvadoties pateica „paldies” latviski! Paēdām arī pusdienas tajā pašā mājā izvietotajā restorānā un patērzējām ar mūsu ceļabiedriem un gidu. Tālākais ceļš bija atpakaļ uz sniega motociklu laukumu, kur, īsu instrukciju saņēmuši, devāmies ceļā. Jā, es aizmirsu piebilst, ka nesaprotu un nerunāju angļu valodā, taču tajā dienā (laikam Polārā loka ietekmē) nez kāpēc visu sapratu un man nebija nekādu problēmu! Arī sniega motocikla vadīšana noritēja bez īpašas piepūles. Apmēram stundu ilga mūsu brauciens līdz lapu mājām, kur mūs jau gaidīja nacionālajā tērpā ģērbies kungs. Sekojām viņam mājoklī, kur vidū kurējās uguns. Bija silti un omulīgi. Noklausījāmies pasaku par viņa cepuri, kura savaldot 4 vējus, un saņēmām uz pieres 2 ar ogli iezīmētus punktus, lai mēs nākošajā dzīvē piedzimtu par ziemeļbriežiem. Izrādās, ka uz katru Lapzemes iedzīvotāju ir pa 2 ziemeļbriežiem, kas ir gan satiksmes līdzeklis, gan iztikas avots. Izgājām ārā uz tiem paskatīties. Tie bija maziņi-līdz jostas vietai, apmēram. Man visu laiku bija licies, ka ziemeļbrieži ir zirga lielumā, bet tie bija pat mazāki par poniju. Toties, kas par vilnu! Bieza un silta, lai dzīvniekiem bargajos ziemeļu apstākļos nesaltu. Mazliet pavizinājušies kamanās, pēc tam padzēruši tēju ar laipnajiem saimniekiem, devāmies atceļā . Bija jau palicis pavisam tumšs, jo diena Lapzemē šajā laikā ilgst tikai pāris stundas. Atkal stundu braucām pa piesnigušajiem Somijas mežiem, lai nokļūtu līdz mašīnai. Atgriežoties Rovaniemi, mūsu safari bija beidzies. Vakarā pastaigājām pa pilsētu, kur konstatējām, ka viss ir ļoti dārgs, kā jau jebkurā pilsētā, kur pamatnodarbošanās ir tūrisms. Atpakaļceļš noritēja bez aizķeršanās un nākošās dienas pievakarē bijām jau mājās.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais