8. Debesskrāpji, meži, menti - nedēļa Amerikas ziemeļrietumos.

04.02.2015
11 min lasīšanai
7 foto

Pirms pāris gadiem, esot brīvdienās Latvijā, biju aizgājis uz manu brāļu atbalstītā futbola kluba Metta/LU spēli pret Skonto. Kā jau vienmēr, padziedājām, pavicinājām karogus un nodarbojāmies ar ierastajām futbola fanu izdarībām. Puslaikā aizgājām pēc alus un uzpīpēt, kad sapazināmies ar amerikāņu čali Brendanu, kurš tobrīd ceļoja pa Eiropu un bija izdomājis humora pēc atnākt atbalstīt Mettu. Pēc spēles tautai nebija miers un nelielā bariņā gājām uz netālu esošo Union bāru pielieties. Visi labi pavadījām laiku līdz, protams, tika paņemts kaut kas par daudz, sākās ķīviņi, amerikānis kaut kur nosvīda, mēs vēl turpinājām līdz vairs nespējām. Tobrīd nebija ne mazākās nojausmas, ka viņu varētu vēl kādreiz dzīvē satikt.

Turpinājums stāstam, kā mēs ar alžīriju vazājāmies pa Ziemeļameriku. Iepriekšējās daļas linkos apakšā.

Seattle, Washington, USA, 08.08.2014

Nedaudz pēc pieciem rītā ar burvīgi lēto Delta lidmašīnu no Aļaskas ieradāmies Sietlas-Takomas lidostā, kas atrodas aptuveni 40km no pilsētas centra. Pirms pāris dienām, vēl esot Aļaskā sēdējām un domājām, ko mēs pazīstam štatos un tad arī atminējos to situāciju Rīgā. Kaut kur pa pālim biju piefiksējis, ka tas amerikānis dzīvo Sietlā un ir vietējā futbola kluba "Sounders" fans. Izdomāju viņu pameklēt feisbukā un āreče pirms pāris gadiem publicētajās mana brāļa sievas bildēs rēgojās laiks no apaļīgā Brendana. Uzsitu vēstuli un drīzi vien viņš atbildēja, ka mūs labprāt satiktu. Tā kā tā bija piektdiena, tad līdz pēcpusdienai viņam bija jāstrādā.

Nu neko, atradām ātrgaitas tramvaju un braucām ievērtēt pilsētu. Izkāpuši pilsētas centrā piedzīvojām nelielu kultūršoku, pēc mēnešiem ziemeļu plašumos debesskrāpji un lielpilsētas rīta drūzma lika nedaudz apsēsties. Pirmais, ko izdarījām bija tabakas veikala apmeklējums, kur tika iegādāta normāla tinamā. Tālāk no lidostā iegūtās pisētas kartes izspriedām, ka vispirms derētu aiziet līdz jūras krastam un saprast kas notiek.

Krastmala izrādījās stipri apbūvēta. Atradām nelielu parciņu, kur piesēdāmies ieēst maizītes. Agrajā rīta stundā parks piebāzts ar bezpajumtniekiem, kurus lēnām sāk tirdīt policisti. Viens latinoss uztaujāja vai var smēķi nokāst, pret ko mēs neiebildām. Sākām runāties. Šis nelegālais no Meksikas. Apspriedām zaļā situāciju, proti biju lasījis, ka Vašingtona ir otrais štats aiz Kolorādo, kur pilnībā legalizēta marihuāna atpūtas nolūkiem. Diemžēl viņš pastāstīja, ka pagaidām vēl retajos legālajos veikalos ir stipri dārgi un visu momentā izpērk. Pēc mirkļa šis mūs aizveda pie kāda vecāka gadagājuma bomža, kurš izvilka pīpi un mantu, ko arī draudzīgi pa apli pilsētas viducī pakūpinājām.

Pēc kāda laika gājām meklēt kādu nomaļāku nostūri, kur nosnausties pēc lidojumos pavadītās nakts. Aizčāpojām līdz centra ziemeļu galam, kur pie Sietlas simbola - "Space Needle" piesēdāmies atvilkt elpu. Kaut kāda beķereja ļaudīm dalīja bezmaksas graudu maizi, kuru arī pieņēmām, pabazarējām ar vecu ielu muzikantu, noskurinājāmies par ieejas biļešu cenām (20$) un milzīgajām rindām, pagājāmies vēl mazliet tālāk un piekrastes parciņā atlaidāmies pasnaust, kamēr visapkārt darbojās suņu cilvēki.

Vienā momentā piefiksēju, ka diemžēl Fairbenksā kaut kur esmu pazaudējis savu mīļo "enkuru", jeb papildus batereju, telefona un planšetes uzlādei. Neko darīt. Kad pamodāmies un sākām darboties strauji tuvojās četri, vēl līdz galam nebijām sarunājuši kur tikties ar Brendanu. Un kā par nelaimi sapratu, ka mums abiem vairs nav kredīta telefonos. Neapjuku un turpat atpakaļ pie "kosmosa adatas" atradu bezmaksas wi-fi. Feisbukā sakontaktējos atkal ar kolēģi, nodevu mūsu lokācijas vietu un jau pēc kādas pusstundas piebrauca zils Hyundai, no kura izkāpa smaidīgs, stipri notievējis Brendans.

Nedaudz apspriedāmies, kas ir kas, un nolēmām, ka jābrauc uz bāru dzert. Sākām spriest par dzīvi. Izrādās tas vakars Rīgā viņam bija vēl stipri interesanti turpinājies, pēc Uniona apmeklējuma viņš esot gājis dzert tālāk kaut kādā bārā, kur izrādījās tike svinētas kāzas un pēc 3 aliem esot izmests uz ielas un par nelaimi viņš cilvēks nezinājā, kas ir kas un bija noīrējis viesnīcas istabu maskačkā, kur viņu nabagu sirsnīgi apzaga.

Pēc tik sakarīgas pasēdēšanas taujāju vai nevar pie viņa palikt, bet par nelaimi tobrīd viņš dzīvoja mazā dzīvoklītī (nu jau lepnā mājā) ar sievieti un bērnu, kaut kādā dīvainā friendzone situācijā. Teicām, ka skāde maza, lai tik parāda kādu klusāku parku. Domāts darīts, kad jau sāka mesties tumšs paņēmām vēl mazo kasti alus un tikām aizvesti līdz milzīgam parkam pilsētas nogalē, kur arī sarunājām nākamajā dienā tikties. Tālāk jau iebridām pirmajā meža biezoknī, atradām pāris stabilākus kokus, uzsējām šūpuļtīklus un ar cerību, ka nelīs, dzerot alu, gājām gulēt.

Nākamajā dienā, izgulējuši pohu, gājām satikties uz sarunāto vietu, kur tieši tajā momentā piebrauca koēģis, taujādams kā pavadījām nakti. Paņēmuši rīta alēnu nospriedām, ka jāapskata pilsēta. Parasti stopējot sanāk mest līkumu visām liepilsētām, kuras vienmēr esmu uzskatījis, ka nevar forši apskatīt, ja nav hoteļa kur nomest mantas vai kāda pazīstama cilvēka, kas var visu izrādīt.

Neko teikt, tiešām patīkama vieta - sakopta, pārtikusi, ar sniegotajiem Kaskāžu kalniem fonā, īpaši milzīgo Reiniera vulkānu. Sietla ir pazīstama kā Starbucks, Boeing un Microsoft dzimtene. Izspriedām, ja Brendans gāja skatīties Latvijas virslīgas spēli tad mums jāizmanto iespēja aiziet uz Amerikas "sokera" maču. Tieši nākamajā dienā iekrita Sietlas mājas spēle pret Hjūstonas "Dynamo". Aizgājām uz stadionu, ko "Sounders" dala ar amerikāņu futbola klubu "Seahawks" un nopirkām lētākās biļetes pa 30$, vēl nedaudz pabraukājām pa pilsētu. Tā kā bijām palikuši bez ēst gatavošanas piederumiem tad Brendans mūs aizveda līdz "Second Hand" veikalam, kur jaunantei zināmais Macklemore filmēja savu "Thrift Shop" video. Iegādājāmies jaunu katliņu un devāmies atpakaļ uz mūsu mīļo parku pilsētas nogalē, kur visu vakarpusi laiskojāmies iegrimuši grāmatās.

Spēles dienā mūs atkal savāca dienas vidū, jo pirms mača Brendanam bija jāapmeklē fanu līderu tikšanās ar kluba īpašniekiem. Vispirms gan viņš mums atdāvināja dažādu kluba atribūtiku un aizgājām fanu bārā ielakt pa kādam alutiņam.

Te nu man ir jāuztaisa atkāpe. Uz ameriku devāmies ar dažādiem steriotipiem galvā, lielākoties ņemtiem no seriāliem un filmām. Bijām nolēmuši apstiprināt vai noraidīt dažādus mītus, par pasaules varenāko valsti.

Mīts nr.1 - amerikāņu alus ir vājš un garšo pēc mīzaliem. Pavadot amerikā pāris mēnešus var teikt, ka tās ir pilnīgas muļķības. Jā, populārākie ali ir visādi Bud Light un Millers, kas ir visnotaļ bezgaršīgi, bet mums eiropā populārākie jau arī ir Carlsberg un Heiniken utt. Un Rietumkrastā vispār ļoti populāri ir dažnedažādi IPA un eili, bieži vien 6-9% amplitūdā. OK, atpakaļ pie stāsta.

Kad Brendans aizgāja prom. Mēs palikām dzert ar dažādiem nepazīstamiem cilvēkiem, bet drīzi vien jau pamanījāmies vienai meitenei nokāst mazliet zaļā, ko izgājām uz terases uzkūpināt, bet diemžēl bāra darbiniekiem tas nepatika, jo publiski smēķēt gandžu joprojām ir nelegāli. Nu neko jau, pagājām mazliet nostāk un kad bija noķerts attiecīgais stāvoklis gājām piestumt sejas ar "7/11" hotdogiem. Drīzi vien arī pienāca laiks satikties ar Brendanu, parkā netālu no stadiona, kur koncertā priekš faniem uzstājās trīs melnie čaļi un spēlēja foršu blūz-metālu (iesaku ievērtēt Ayron Jones and the Way).

Kad čaļi beidza plēst un zāģēt, daudzu tūkstošu pūlis posās fanu gājienam uz stadionu skandēdami dziesmas. Jāteic tādu fanu atbalstu nebiju redzējis pat Anglijā. Futbols tiešām amerikā kļūst populārs un Sietla ir amerikas futbola centrs, kur vidēji uz spēli ierodas ap 60 000 skatītāju. Diemžēl nesēdējām kopā ar Brendanu un viņa čomiem, bet pirms spēles ar dažiem sapazināmies. Kā jau amerikā pirms spēles lielais šovs, himna, milzu karogs un pēc starta svilpes un visiem vārtiem milzīgi liesmu metēji. Viss beidzās labi, "Sounders" uzvarēja 2-0 un tauta bija laimīga. Naktī mūs nometa jau ierastajā vietā, un sarunājām, ka pirms darba viņš mūs nometīs pilsētas centrā, lai varam beidzot sākt doties uz dienvidiem.

Rīts sanāca stipri agrs. Brendans būdams labs cilvēks bija apjautājies saviem draugiem vai kādam nav lieka telts, jo mūsējo pirms nedēļas nozaga Aļaskā. Un kā nu ne, pirms atvadījāmies vēl tikām pie jaunas telts, kas nebija diez ko kruta, bet kā jau teicienā par dāvinātu zirgu. Atvadījāmies kā seni draugi un devāmies meklēt autobusu uz Vašingtonas štata galvaspilsētu Olimpiju.

Noskatījuši laikus sapratām, ka dzelzsceļa stacijā jāizmanto iespēja uzlādēt visas mirstošās elektroierīces, kad tas pēc pāris stundām bija paveikts ar pilsētas autobusu (pirmo autobusu ceļojuma laikā) aizbraucām uz 80km attālo Olimpiju. Gaidot autobusu, bomāru ielenkumā vilkām laiku, bet izrādījās viens no viņiem bija stipri labsirdīgs cilvēks, uzzinājis, ka mēs te stopējam atdavināja visādas pārtikas lietas, auzu pārslas, zupas bundžās utt. par ko, protams, bijām izbrīnīti, bet pateicīgi.

Olimpijas centrā aizgājām apskatīt štata galveno likumdevēj iestādi - Kapitoliju, kas stipri atgādināja Kapitoliju no datorspēles Heroes 3. Neko jau viss smuki un iespaidīgi, bet todien bija nenormāli karsts, ap +35 un milzīgs gaisa mitrums. Kaut kā lēnā garā pārklumpačojām pāri visai pilsētai, pēcpusdienā vēl iepirkām paiku ceļam un pēc vēl vairākām sutoņā noslātajām stundām, blakus baptistu baznīcai iebridām papardēm aizaugušā lietus mežā, kur metoties tumsai, piesējāmies šūpuļtīklos un ap neveiklu, no bundžas veidotu statīvu sakurinājām ugunskuru un pagatavojām vakariņas.

No rīta sākās lielais nezināmais - kā būs ar stopēšanu lejas štatos (Ne-aļaskā). Bijām izlēmuši, ka uz dienvidiem dosimies gar klusā okeāna krastu, kur varētu būt lēnāk, bet skaistāk un nomaļāk. Sākumā gan nācās gar šosejas malu noiet kādus 8km līdz pareizajam krustojumam. Satiksme pareizā blīvumā taču vieta bija mazliet nepateicīga, priecēja vien alžīrija atrastā pustukšā smēķu paka.

Pagāja pāris stundas, bet arī tur ar stopēšanu izrādījās viss kārtībā. Paņēma blonda, jauna bijusī cietumniece un aizveda līdz depresīva paskata ostas pilsētai Aberdīnai. Uz rokām viņai varēja saskatīt neskaitāmas griešanas pēdas, bet visādi citādi pozitīvs cilvēks. Pilsētā aizgājām nopirkt degšķidrumu un sākām ceļu uz dienvidiem pa pasaulslaveno 101 lielceļu.

Diezgan tālu bija jāpaiet līdz lietojamam spotam, bet drīz vien jau bijā ceļā ar sagrabējušu pikapu un tajā esošo vēl sagrabējušāko veci kuram nemaz neinteresēja kas un no kurienes mēs esam, bet tikai mūsu viedoklis par netaisnībām malkas ciršanas biznesā. Mēs īsti nesapratām, ko viņš no mums grib tāpēc tikai apstiprinoši mājām ar galvām ik pa laikam iemetot kādu; "Tā viņš ir" un "Ehh.. nelieši".

Vecais nometa pie meža pagrieziena, bet, ja jau iet, tad iet un drīz vien apstājās viena ģimenīte - ap 35 gadus veca pīrsingota dāma ar diviem sīkajiem, vecākais visu ceļu bija ieurbies savā telefonā, bet sīkākais visu laiku mani bakstīja un pluinīja manu karti. Lai nu kā, viņi likās visnotaļ ieintriģēti mūsu situācijā un aizveda kādus 100km līdz Amerikas rietumkrasta lielākajai upei - Kolumbijai.

Nonākuši pie krasta, kļuva vēss un piefiksējām šeit tik bieži sastopamo fenomenu - miglu. Katru vasaru Oregonas krastu klāj migla, jo iekšzemē gaiss ir sauss un pamatīgi uzkarsis. Nonākot virs okeāna tas izgaro milzīgu daudzumu ūdens radot vēsu un mitru laiku. Kad otrpus piekrastes kalniem ir +40 tad krastmalā reti kad būs vairāk par +25. OK tas tā.

Kad mūs nometa pie pagrieziena uz Oregonu, jau sākām skatīties, kurā pļavā varētu gulēt, kad burvīgas dienas noslēgumā paņēma vēl viens čalis un pa milzīgo 6,5km garo tiltu pārveda mūs pāri Kolumbijas upei uz viņa dzimto Astorijas pilsētu, kas ir pirmā pastāvīgā Amerikāņu dibinātā pilsēta klusā okeāna piekrastē. Mūsdienās tāda mazliet paplukusi ostas pilsēta, bet zināmu pievilcību vēl saglabājusi.

Čalis, kas mūs paņēma piedāvāja pavest vē kādus 25km līdz nākamajai krastmalas pilsētai. Turp braucām pa kreisajiem lauku ceļiem. Nobraucām līdz reģiona pirmatklājēju Luisa un Klārka monumentam, kas gan izrādījās slēgts un pa ceļam uzkūpinājām viņa piedāvāto ņuku zaļā. Jau pašā vakarpusē ar mokām atradām cik, necik ciešamu vietu jaunajai teltij, kas izrādījās stipri prasta un gājām pie miera.

Rīts rādījās drēgns un lietains. Kamēr nogaidījām laika apstākļu uzlabošanos, uzvārījām auzu biezputru, ko notiesājām ar kazenēm, kas tajā apkārtnē aug praktiski visur. Līdz ko pierima lietus, pāris minūšu laikā nostopējām jaunu aziātu, kurš mūs paveda kādus 15km līdz nākamajai pilsētai. Atraduši ciešamu vietu cerību pilni metāmies stopēt tālāk, bet četru stundu laikā vienīgā mašīna kas piestāja bija policisti, kas mums pārbaudīja dokumentus un pateica ka nedrīkstam stāvēt uz asfaltētās nomales.

Līdz ko menti aiztinās, pie mums apstājās balts Mustangs un tavu pārsteigumu - pie stūres jauns melnais čalis. Pirmo reizi mūžā starp daudziem simtiem stopu apstājās melnais. Nopriecājāmies, ka brauc mums pa ceļam un lecām iekšā. Stāstījām klasisko stāstu, un taujājām, ko viņš dara? Teica, ka ir filozofijas students vārdā Muhameds, un brauc uz San Francisko mēģināt izdot grāmatu.

- Ō, filozofija, tieši nesen lasīju Nīči un Kamī, kas tev ir mīļākais autors?

- Dž. K. Rolinga. Man vislabāk no visa patīk Harija Potera grāmatas

Es tā bik nogrozīju galvu, bet nu manis pēc, mums ar alžu arī patīk Poters. Pēc kādiem 50km viņš teica, ka sāk beigties benzīns un vai mums ir kāda nauda, viņam vispār neesot.

- Kā tad Tu tiec uz priekšu? Mustangs gan jau daudz rij un tu no Ilinoisas esi atbraucis.

- Es ubagoju un prasu cilvēkiem naudu, kad vajag.

- Mums naudas nav daudz, šobrīd pa abiem ir 7$ kabatās, ko varam piemest, vajadzētu kādam laikam pietikt.

Piestājām nākamajā kalonkā, kur viņš ielēja pa tieši 7$. Jau atkal ar alžīriju saskatījāmies. Bet nu OK, ir jau visādi dīvaiņi pasaulē, izrādās ir tādi, kas braukā ar lepniem Mustangiem, bet diedelē naudu degvielai. Pēc vēl kādiem 70km viņš teica, ka atkal sāk beigties bendža un ka nākamajā pilsētā viņš piestās paubagot. Un tā ar darīja izvilka savu "Izsalcis, viss palīdz " kartona zīmi un sāka staigāt apkārt, mēs tik piesēdāmies skatīties izrādi. Un kā nu ne drīz vien sāka birt naudiņa. Ja kāds iedeva ēdamo, viņš to uzreiz nodeva mums, par ko bijām stipri priecīgi. Nepagāja ne pāris stundas, kad viņš bija ticis pie 15$ un varējām turpināt ceļu. Izrādās var pārvietoties ar mašīnu un ceļot vispār bez naudas.

Vēl pēc kādiem 50km Muhameds iegrieza tumbās mūziku un sāka normāli lidot pa kalnu ceļiem un visus apdzīt. Neko jau, neiešu kaut ko aizrādīt šoferim, nelaime tāda, ka iebraucot Ņūportas pilsētā viņš turpināja braukt super agresīvi, nodomāju, ka tas labi nebeigsies un kā nu ne pilsētas vidū uz galvenās ielas priekšā piebrauc policijas mašīna. Pie sevis nodomāju "tā bļe, malacis, tā jau jutu. Nu neko, nāksies stopēt tālāk, gan jau uzliks baigo sodu, un naudas viņam nav".

Bet te, mums ar alžu par pārsteigumu, kā filmās Mustangu sāk aplenkt arvien vairāk mašīnas, divas no priekšas, divas no aizmugures un divas bākugunīm degot piestāj blakus un no visām izlec menti un sāk tēmet savas pistoles uz mums.

Nodomāju - "Hmm..Interesants notikumu pavērsiens". Menti sāk kaut ko bļaustīties:

- Rokas uz galvas!

- Šoferi, izslēdz aizdedzi un izmet atslēgas pa logu.

Melnais paklausa.

- Pasažieri nekustās!

Pieskrēja pie visām durvīm un sabāza mums visiem pistoles sejā. Pavēlēja izkāpt ārā un mūs visus saslēdza roku dzelžos. Tā kā zināju, ka neko nelegālu mēs ar alžu neesam darījuši un arī zaļā tobrīd nebija, baigi neiespringu, tik pateicu viņiem: "OK, nav problēmu dariet, kas jādara, bet mēs te tik stopējam un to čali nepazīstam."

Tālāk jau sekoja kabatu iztīrīšana, iemešana atsevišķu mašīnu aizmugurēs, kur mūs joprojām saslēgtus pratināja.

Man prasa:

- No kurienes jūs esat?

- No Latvijas, mēs te stopējam uz Kaliforniju.

- Latvija? Kur tas ir? Pie Čikāgas?

- Ne, ne tas Eiropā, mēs pirms pāris dienām ielidojām Sietlā.

- No kurienes? Kā tu teici? Latvijas, ja?

- Nē, no Fairbanksas, Aļaskā.

- Kā tad jūs nokļuvāt Aļaskā?

- Aizstopējām 2 mēnešu laikā no Halifaksas, Kanādā. Bet vispār mēs dzīvojam Anglijā.

- Jebal! Uzgaidi, mums tagad šitais viss jāpārbauda.

Pēc kādas pusstundas, šie saka, ka mūsu stāsts esot patiess un ka mūs atbrīvos.

Prasu viņam:

- Kas tad bija par lietu?

- Čalis, kas pie stūres, mašīnu bija pirms nedēļas nozadzis netālu no Čikāgas, jums viņš nelikās dīvains?

- Likās, bet mēs daudz dīvainus cilvēkus sastopam.

- OK, paņemiet savas mantas un variet iet.

Tobrīd no citas mašīnas izvilka un atbrīvoja alžīriju, no bagāžnieka savācām savas mantas un pisām prom.

Mīts nr.2 - amerikā ir pārspīlēti nopietni policisti. Apstiprināts.

Mentu/Mustanga situācija atrisinājusies.

Pamatīgi sapurināti, gājām meklēt kur nomesties, jo sāka mesties vēls. Pa ceļam piefiksēju ka Mustangā esmu atstājis foršo Amerikas rietumu karti, bet nu atpakaļ iet galīgi negribās. Pilsētas otrā galā iegājām miglainajā piekrastes dabas parkā, kur kāpās atradām nomaļāku kaktiņu, kur uzsliet telti. Tā kā telts tāda necila, tad pāri vēl nostiepām brezentu un nodevāmies vakara rutīnai - ēst gatavošanai un notikumu apspriešanai. Nākamajā dienā dzirdējām, kā par mūsu situāciju spriež vietējā radio, bet pēc pāris dienām Brendans atrada rakstu vietējā avīželē, par ko normāli ierēcām.

http://www.newportnewstimes.com/v2_news_articles.php?heading=0&page=86&story_id=44816

Nākamajā daļā turpinam ceļu uz San Francisko.