Meklējot Hemingveju jeb ruma dienasgrāmata latviešu gaumē!

  • 12 min lasīšanai
  • 88 foto

Ielidojot Varadero uzreiz var just ka gaiss smaržo savādāk. Mazliet sajūta kā baseinā: karsts un mitrs. Nedaudz nākas uzgaidīt divas mūsu ceļabiedrenes, jo viņu robežsargs, kurš pārbauda pasi, nezin, ka ir tāda valsts Latvija un negrib laist pāri robežai. Turpat jau mūs sagaida Osvaldo. Mūsu pirmās apmešanās vietas saimnieks. To un gandrīz visus pārējās naktis apmetāmies Casa Particular . Tie ir apartamenti, ko izīrē paši kubieši. Atkarībā no saimnieka rocības, iekārtojums un istabas lielums var būt dažāds, taču vienmēr būs tīri palagi un vannas istaba ar siltu vai ne tik siltu ūdeni. Jāpiebilst, ka tā nedzīvo parastie kubieši, bet tas ir tuvākais tam, ko tūristi var dabūt un noteikti arī interesantākais.

Lielākā daļa ielidojušo tūristu dodas taisnā ceļā uz Varadero, lai tur arī pavadītu visu Kubas atvaļinājumu, taču tāds nav mūsu mērķis. Mēs braucam uz netālo pilsētu Matanzas, kur pārnakšņosim pa ceļam uz Havanu nākamajā dienā. Osvaldo ir mums atbraucis pakaļ ar 1955 gada Chevrolet, kas nebrauc ātrāk par 80km/h un salonā nelabi ož pēc benzīna, taču tas mūs uztrauc ļoti maz, jo nu patiešām mūsu Lielais Kubas piedzīvojums ir sācies! Mājas saimnieks mums piemin, ka Kubā ir jānobauda 5 lietas: Salsa, Rums, Cigāri, Kafija un Langusts. Svinīgi solam to arī īstenot!

Mokoties ar Jet Lag sekām esam sagaidījušas brokastis. Tās ir tieši manā gaumē. Cepta ola ar desu un sieru un svaigi augļi ar kafiju un svaigi spiestu sulu. Tādas arī turpmāk ir visas mūsu brokastis. Pēc tam nelielā pastaiga pa pilsētu. Pilsēta ir tieši tāda kādu gaidīju: netīra, nelielā haosā un daudz cilvēku, kuri vai nu nesteidzīgi kaut kur dodas vai vienkārši sēž skvēriņos. Un visi vīrieši mums māj, uzsvilpj, mašīnas pīpina un mēs visas esam lindas. (linda spāņu valodā nozīmē "skaista" ;) )

Pēc pastaigas Osvaldo mūs sagaida ar sarunātajām pusdienām un langustu. Tas ir pirmais langusts manā dzīvē – drusku sīksts, bet noteikti garšīgs. Kādreiz privāta langustu zveja Kubā bija aizliegta, nezinu kā ir tagad, bet arī tolaik katrs sevi cienošs tūristu apartaments tādus piedāvāja. Melnais tirgus gan tolaik un gan pašlaik Kubā ir ļoti plašs. Un tādas pusdienas tomēr mājas saimniekam ienes kaudzīti Kubas konvertējamās valūtas, par kuru nav jāmaksā nodokļi.

Uz Havanu mūs ved saimnieka sarunāts privātais taksis, tas ir arī labākais variants, jo otrs ir braukt ar tūristiem paredzēto starppilsētu autobusu, uz kura grafiku īsti paļauties nevar, tāpēc nepaļaujamies arī mēs un pēc dažām stundām esam jau Kubas galvaspilsētā – Havanā.

Karstās Havanas naktis

Havanā mums ir jau iepriekš internetā norezervēta Casa­ Vedado rajonā. Tas ir privātmāju rajons un uz katra stūra var sajust cik tas ir bijis skaists. Dažas mājas ir atjaunotas un nokrāsotas, dažas nolaistas, taču tāda ir visa Kuba!

Tā kā ir tikai pēcpusdiena, nolemjam doties pastaigā pa Havanu un dodamies uz Hotel National pusi. Hotel National ir tieši tik varens un iespaidīgs cik esmu to iedomājusies. Šajā viesnīcā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados dzīvoja atbraukušie amerikāņi. Der paskatīties filmu "Dirty dancing.Havana nights" jo tieši šajā viesnīcā notiek filmas darbība. Izejot cauri vestibilam nonākam skaistā dārzā ar strūklaku un uz viesnīcas terases ar skatu uz piekrasti iedzeram pa vienam Mohito, kokteilis nav svarīgs, svarīgas ir sajūtas, kas pārņem tur sēžot. Sajūtas ir kā atgriežoties 60 gadus senā pagātnē. Amerikāņi tur augšā uz klints skaistās viesnīcas terasē, bet kubieši tur lejā un nekas pa šiem gadiem īsti nav mainījies, jo kurš katrs vietējais šajā viesnīcā nemaz netiek iekšā. Sajūtas ir tik dzīvas, ka šķiet tūlīt aiz stūra sāks spēlēt kādu rokenrolu un parādīsies amerikānietes skaistās kuplās kleitās un perfektās frizūrās. Vietējie iedzīvotāji daudz laika pavada laiskojoties uz Malecon. Tā ir liela iela gar pašu okeāna krastu ar platu trotuāru, kur gan dienā, gan arī vakarā atpūšas un bauda jebkuru dienas brīdi patiesie Havanas iedzīvotāji. Kāds muzicē, kāds pārdod uzkodas, kāds bučojas, kādi vienkārši ir atnākuši ar savu rumu baudīt silto vakara vēju, bet tieši tur ir īstā dzīve

Nākamjā rīta dodamies uz veco Havanu. Pirmais ko iesākām nonākot vecajā Havanā, mēs devāmies uz viesnīcu Ambos Mundos ("Abas pasaules" spāņu val.) Šajā viesnīcā vairākus gadus bija uzturējies Hemingvejs. Lifta zēns vedot mūs uz jumta terasi pat zināja kur ir Latvija un kas ir Baltijas valstis. Jumta terasē atkal bija dzīvā mūzika, kas spēlēja salsu. Kādas tūristu grupas meitenes pat centās to dejot, bija diezgan sāpīgi tajā noskatīties, bet ko tur – neies taču visiem acīs lekt, ka viena stīva rietumniece arī prot dejot un krietni labāk. Vedot mūs atpakaļ un redzot mūsu rozā vaigus (kokteiļiem alkohols patiešām nebija žēlots) lifta zēns noteica: "Viens Mohito un diena kļūst vēl skaistāka!"

Tā klīstot pa veco Havanu, secināju, ka tā ir daudz vairāk sakopta, tajā ir daudz vairāk restaurētu māju, kā es to biju gaidījusi. Skaistā koloniālā arhitektūra ir spilgta un krāsaina. Ir daudz jauku ēnainu kafejnīcu, kur patverties no pusdienas tveices un ir arī daudz tūristu.Taču jāpabrīdina: sekojiet līdzi saviem rēķiniem, jo tūristi ir svētās govis, kuras aiztikt nevar, bet toties slaukt vajag pie katras iespējas un divas ēdienkartes ar dažādās cenām nav retums nevienā Kubas restorānā. Esiet uzmanīgi, jo apskaitīt jūs ir pavisam elementāri.

Šovakar taču ir vecgada vakars ar visām tā potenciālajām iespējām, nolēmām sagaidīt Jauno gadu Havanas Casa de la musica. (Šādas Mūzikas mājas ir gandrīz katrā Kubas pilsētā, tur spēlē tradicionālo Kubas mūziku: Son, Salsu un Kubas rumbu). Vakars likās daudzsološs – ieejas maksa bija zema (tikai kādi 15konvertējamie peso jeb CUC) , mūzika laba un cilvēki gan pārsvarā tūristi, kas ir likumsakarīgi, jo kubieši Jauno gadu pārsvarā svin mājas ballītēs. Diemžēl vakars neizvērtās tik jauks kā bijām gaidījušas. Šī un arī nākamā izklaides vieta lika mums vilties un arī nogurums darīja savu – nospriedām, ka mums vēl daudzi jautri vakari priekšā un devāmies mājās.

Smieklīgi, bet jauno gadu mēs sākam ar Havanas kapsētas apskati, tā ir patiešām liela plaša un varena, tikai noteikti nav vērta to 5 CUC ieejas maksu ko par to samaksājam. Tālāk mūsu ceļš virzījās cauri purčika izskata rajonam uz Revolūcijas laukumu. Hosē Marti memoriālā šajā laukumā ir arī 109m augsts skatu tornis, taču tā kā ir 1.janvāris tad augšā mūs neviens nelaida. Nācās samierināties vien ar lielajām Če un Kamillo ģīmetnēm uz pretējo māju sienām un droši šķērsojot 6 joslu ceļu doties tālāk apskatīt vēl neredzēto Havanā

Kubā kā jau viss cits arī saldējuma kafejnīcas ir valsts pārziņā un valstī ir viens saldējuma kafejnīcu tīkls – Copelia. Havanā tā ir liela iestāde ar parku apkārt. Taču lai nopirktu saldējumu ir mazliet jāiespringst, jo ir sadalītas vietas, kur saldējumu var nopirkt vietējais par vietējiem peso un kur tūrists par konvertējamiem peso.

Amerikāņi patiesībā Havanā ir bijuši visu laiku. Havanā atrodas milzīga ASV diplomātiskās misijas ēka – ASV Interešu sekcija. Un par sodu tāpēc, ka Amerikāņi uz savas ēkas sienas bieži vien izvieto dažādus plakātus un elektroniskus tablo, kas informē par cilvēktiesībām un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem, Fidels tieši pretī ēkai ir izveidojis „Anti-Imperiālistisko parku.” Tas ir memoriāls par revolūcijas uzvaru un cīņās pret terorismu kritušajiem kubiešiem. Un tieši ēkai pretī plīvo milzīgs skaits Kubas karogu, kas būtībā aizsedz amerikāņu skatu uz piekrasti. Lai vai kādi būtu bijuši Fidela nodomi, bet vējā plīvojošie karogi ir patiešām skaisti!

Tā kā līdz tumsai vēl bija pāris stundas nolēmām atkal doties uz veco Havanu. Šoreiz nolēmām izmantot tūristu pārvietošanās līdzekli – Coco taxi. Tas ir uz motorollera uzbūvēta kaste, kurā iesēsties var 2 cilvēki. Tālāk pastaiga pa lielisko El Paseo, kas savā būtībā ir Barselonas La Ramblas analogs, tikai bez suvenīru bodītēm un dzīvajām skulptūrām, bet ar futbolu spēlējošiem jauniešiem un izžautu veļu pa māju balkoniem un viens Daikiri bārā El Floridita, kas sevi tūristiem un pasaulei piesaka kā bārs, kurā ir radies šis kokteilis. Tam nav ne vainas ja vien tas nebūtu divreiz dārgāks kā jebkurā citā Kubas bārā. Vidējā Daikiri cena ir 3 CUC, El Floriditā par to atstājam 6CUC un tas nebūt nav divreiz labāks par pārējiem, toties šim kokteilis ir vēstures piegarša un bonusā iespēja nobildēties ar bronzā izlieto Hemingveju, kurš laiski atspiedies pret bāra leti.

Pēdējā vakarā nolemjam doties uz kādu slavenu Havanas naktsklubu El Gato Tuerto (vienacainais kaķis – spāņu val.). Kluba puskrēslā uz nelielās skatuves kāda kubiešu sieviete nenosakāmā vecumā starp 60 un 90 gadiem dziedāja melanholiskas dziesmas. Atmosfēra ir nedaudz maģiska. Jau tas likās iespaidīgi, tāpēc kad uz skatuves sāka iekārtoties nākamā grupa mēs negaidījām nekādu lielo pārsteigumu. Uz skatuves ar dažādiem instrumentiem parādījās vairāki jauni vīrieši, sāka spēlēt un zālē aiz rokas ieveda vēl vecāku kubiešu sievieti. Šī jau bija vecumā apmēram starp 80 un 120 gadiem, ļoti maza auguma, bet toties ar milzīgu skatuves harizmu. Viņa bija sarkanā bikškostīmā, melnos atlasa cimdos un ar baltu platmali galvā. Viņa dziedāja tradicionālo Kubas mūziku, dejoja un stāstīja jokus un izrīkoja jaunos muzikantus! Bija pilnīgi skaidrs, kurš tur vispār bija galvenais. Tas bija kaut kas neaprakstāms! Kā jau vēlāk Latvijā noskaidrojām tā bija Huana Bacallao – slavena kubieši dziedātāja un viņai tiešām šogad paliek 90 gadi. Šis koncerts, kurā mums nejauši palaimējās nokļūt paliks atmiņā kā viens no spilgtākajiem Kubas momentiem.

Ceļš var sākties!

Veiksmes faktors vēl joprojām ir ar mums – esam tikušas pie lielāka auto nekā samaksāts un varam doties ceļā uz Trinidadu! Ceļš nebija īss, tāpēc paēdām pusdienas ceļmalas krogā un pie viena beidzot nopeldējāmies Karību jūrā! Trinidadā bijām jau vēlā pēcpusdienā. Tumšs tur paliek ātri, taču Trinidada ir mazpilsēta, tur dzīvo aptuveni 50 000 iedzīvotāju un tai nav lielpilsētas tumšo stūru. Šoreiz mūsu mājai bija burvīga jumta terase, kur baudījām mūsu ikvakara sarunas līdz brīdim kad pienāca laiks doties izpētīt Trinidadas naktsdzīvi.

Trinidada ir tūristu ļoti iecienīta pilsēta, tāpēc izklaižu bija daudz. Ir daudz krogu ar dzīvo mūziku, kā jau katrā sevi cienošā Kubas pilsētā ir arī Casa dela musica, pilsētas centrā uz skatuves grupa spēlē dažādu mūziku, ir iespēja uzdejot kādu salsu vai paskatīties kādas deju grupas uzstāšanos, taču mēs devāmies tālāk nobaudīt vietējo kokteili Canchanchara. Tas skaitās pirmais kubā radītais kokteilis un tas ir radies tieši Trinidadā. Tas sastāv no ruma, laima sulas un medus un to pasniedz īpašos mazos māla trauciņos. Tam nav ne vainas, taču tas noteikti nebūs manu mīļāko kokteiļu sarakstā.

Pēdējā mūsu šīvakara izklaižu sarakstā bija Ala! Konkrētāk tā ir diskotēka, kas atrodas īstā alā. Esot Trinidadā noteikti ir vērts to apmeklēt, jo tā ir savdabīgākā izklaides vieta, kur es esmu bijusi. Nokļūt līdz turienei arī nav viegli, jo tā ir mazliet ārpus pilsētas centra un īsti nekādu norāžu arī nav. Cilvēku jūra, visas iespējamās tautības, kas dejo, smejas, iepazīstas un patiešām lieliski pavada laiku! Pēc pāris tur pavadītām stundām, iznākot bija sajūta kā pēc pirts, bet apmeklējums noteikti bija tā vērts.

Nākamajā rītā beidzot izstaigājām Trinidadu dienasgaismā. Tā ir maza, sakopta un krāsaina Kubas pilsēta ar ļoti skaisti atjaunotu pilsētas centru un nevajag daudz laika lai to izstaigātu. Katra mājiņa ir nokrāsota savā krāsa un spilgtajā saulē tas izskatās īpaši mīlīgi. Var redzēt, ka šī ir tūristu iecienīta pilsēta – ir daudz suvenīru veikalu, Cigāru veikals un patiešām daudz tūristu. Taču šo svelmaino dienu mums sagribējās padarīt vēl svelmaināku, mēs devāmies un netālu esošo pludmali – Playa Ancon. Tā atrodas tikai 10km attālumā no pilsētas un mūs sagaidīja ar platu baltu smilšu pludmali, siltu jūru un patiešām karstu sauli.

Pāris stundas dienvidu saules, potenciāli apdegumi un izsalkuma sajūta, kuru remdējām pludmales kafejnīcā apēdot dārgas garneles un mūs gaidīja ceļš uz netālo pilsētu Sancti Spiritus. Šī pilsēta ir ļoti līdzīga Trinidadai tikai tūristu ir daudz mazāk un tas noteikti, mūsu acīs, piedeva pilsētai šarmu. Tā kā bija sestdienas vakars devāmies uz pilsētas laukumu no kura skanēja mūzika. Šķita, ka visa pilsēta ir sanākusi laukumā baudīt silto vakaru. Vieglām vakariņām atradām burvīgu mazu restorāniņu, kur tikām pie sasodīti abām sviestmaizēm un bijām gatavas aplūkot arī naksnīgo pilsētu. Galvenajā laukumā joprojām skanēja mūzika un cilvēki bija krietni vairāk, taču mēs devāmies uz turpat blakus esošo Casa dela Trova. Tā ir kā katras pilsētas kultūras nams, kur vakaros skan mūzika un uzstājas vietējie mākslinieki. Arī šovakar tur bija pilns. Ir iespēja izdejoties un aprunāties ar kubiešiem.

Garais ceļš līdz Baracoa

Arī dienā Sancti Spiritus ir ļoti līdzīga Trinidadai tikai bez tūristiem un līdz ar to absolūti bez tūristiem paredzētās infrastruktūras, taču ļoti jauka, mierīga mazpilsēta ar klasiskajām zemajām Kubas mājām. Taču daudz laika pastaigām nebija, mums priekšā bija tāls ceļš, jo bija pieņemts lēmums tikt līdz Baracoa. Tāpēc pilsētā Camagey tikai papusdienojām glaunā restorāna un braucām tālāk un nakšņojām pilsētā Las Tunas. Pilsēta nebūtu apstāšanās vērta, ja patiešām nebūtu ļoti vēls. Taču arī šeit ir tūristiem paredzētās casas. (izīrējami apartamenti), ko arī veiksmīgi izmantojam.

Nākamās dienas plāns bija pilsēta Santiago de Cuba. Tā ir otra lielākā Kubas pilsēta. Ja sākumā bija doma te pat nakšņot, tad nonākot tur mēs domas mainījām. Nezinu kas tam par iemeslu, bet nevienu no mums šī pilsēta neuzrunāja. Šķiet jau bijām nogurušas no pilsētām, kuras pa lielākai daļai tomēr bija ļoti līdzīgas, tāpēc sirds sauca pēc pludmales smiltīm un nesteidzīgas atpūtas. Izstaigājām pilsētas centru, apskatījām Diego Velaskesa (Diego Velazquez) māju, kas skaitās viena no vecākajām celtnēm Kubā un devāmies tālāk, lai nokļūtu pēc iespējas tuvāk mūsu galamērķim – Baracoa. Taču pa ceļam bija vēl viena nakšņošanas vieta – Guntanamo. Tieši tā pati pilsēta, kuras pievārtē ir ASV briesmīgais cietums un tieši tā pati pilsēta, par kuras meiteni dzied Hoseito Fernandezs (Joseito Fernandez) dziesmā - Guantanamera. Bez šiem diviem aspektiem pilsēta tiešām nav pieminēšanas vērta, tik vien kā nenormālajās neonā krāsās izkrāsotais apartaments un dīvaini greznais konvertējamo peso restorāns, kur pie krāšņajiem sarkanajiem galdautiem ieturējāmies tikai mēs. Toties cenas pavisam lētas: viena Daikiri cena bija tikai 1,50 CUC.

Liela bija mūsu sajūsma, kad pa mašīnas logu ieraudzījām jūru. Guantanamo apkārtne bija tuksnešaina ar maz zaļuma apkārt, tomēr kad tikām pāri kalnam līdz Baracoa, mūs pārsteidza tropiskais mežs, kas to ieskāva. Baracoa ir vecākā apdzīvotā vieta Kubā un sākotnēji vienīgā iespēja tur nokļūt, bija tikai pa jūru, jo ceļu pa kuru šķērsojām kalnus uzbūvēja tikai 1964. Gadā. Nolēmām šajā oāzē palikt divas dienas lai kārtīgi izbaudītu atmosfēru un netālu esošo pludmali. Pati pilsēta ir ļoti maza, taču tūristus tur satikām krietni vairāk kā bija gaidīts, jo ļoti daudzi apartamenti ko apmeklējām naktsmāju meklējumos bija aizņemti.

Laimīgi iekārtojušies, traucāmies baudīt sauli un pludmali. Tā bija neliela, bet skaista pludmale (Playa Maguana) ar palmām noaugušu piekrasti. Pavadot pēdējos saules starus peldoties siltajā okeāna izbadējāmies un varējām doties baudīt izslavēto Baracoa virtuvi, jo tā skaitās labākā uzreiz pēc Havanas un nebijām vīlušās. Arī kokteiļus pilsētas centrālajā laukumā taisa lieliskus, tāpēc bijām priecīgas par lēmumu šeit uzkavēties 2 dienas.

Vakara kokteiļi pilsētas galvenajā laukumā, neliels flirts ar vietējiem puišiem un devāmies uz pilsētas vienīgo diskotēku. Šeit beidzot varēju izdejoties salsu līdz pagurumam, taču vakars nevarēja ievilkties jo nākamajā dienā bija paredzēta neliela pastaiga vietējā nacionālajā parkā. Ceļš, kas uz to veda bija patiešām šofera prasmju pārbaude lavierēšanā starp bedrēm, bet pa šīm dienām jau bijām pieradušās pie Kubas briesmīgajiem ceļiem, ar kuriem varētu sacenties tikai mūsu briesmīgie ceļi. Pastaiga parkā pārsteidza, jo vietām tas atgādināja mūsu pašu priežu mežu, tikai ar to nelielo atšķirību, ka takas malās aug ananāsi. Taču arī šeit daba ir ļoti mainīga, jo pa ceļam redzējām gan palmas, gan liānas, gan savvaļā augošas orhidejas.

Pēc pastaigas bijām nopelnījušas saules starus un peldi okeānā, ko arī veiksmīgi realizējam un devāmies atpakaļ uz pilsētu vakariņās. Burvīgas atvadas no pilsētas un tās iedzīvotājiem mūsu jau iemīļotajā kafejnīcā un devāmies kravāt somas, jo rītdien ir paredzēts tikai garš pārbrauciens lai nokļūtu pēc iespējas tuvāk Kubas skaistākajām pludmalēm Cayo Coco.

Balto smilšu pludmales

Cayo Coco ir sala Kubas ziemeļos, ko ar sauszemi savieno dambis un pirms uzbraukšanas uz tā ir pasu kontrole. Uz šīs salas brīvi tiek tikai tūristi, kubieši tiek ielaisti tikai tie, kas tur strādā. Uz šīs salas ir tikai meži un lielās All Inclusive tipa viesnīcas. Vienu no tām par mājvietu uz 2 dienām izvēlējāmies arī mēs. Dienas šādās viesnīcās tiek pavadītas ļoti laiski – laiks pludmalē, laiks ēšanai un laiks vakara izklaidēm viesnīcas bāros. Lielāko daļu no viesnīcas iedzīvotājiem sastādīja kanādieši, jo viņiem ir tiešie reisi uz Cayo Coco starptautisko lidostu un lidojums no Kanādas vidēji ilgst 3.5h stundas. Mums 2 dienas tur bija pilnīgi pietiekoši, lai saprastu, ka šāda atpūta nav priekš mums, šāda identiska viesnīca varētu būt jebkurā pasaules malā, bet mēs taču esam atbraukušas baudīt tieši Kubu!

Pirms došanās projām, aizbraucām līdz blakusesošajai Cayo Guiljermo. Pa ceļam vērojot flamingo barus, sveicinot uz tilta esošo Hemingveju, nonācām skaistākajā Kubas pludmalē – Playa Pilar. Vēl viens pierādījums tam, ka Kubā mīl Ernestu, jo „Pilar” ir Hemingveja jahtas nosaukums. Un Cayo Guillermo ir vieta, kur notiek romāna kulminācija vienam no pēdējiem viņa darbiem „Salas straumē”. Šī pludmale ir tiešām skaista ar savu gaiši zilo okeāna ūdeni, baltajām smiltīm un silto sauli. Un mums atnāk skumja apziņa, ka šī ir pēdējā peldes Kubā, jo mums ir jādodas tālāk uz mūsu pēdējo naktsvietu pilsētā Santa Clara.

Dzīves atklāsmes

Santa Clara ir Kubas studentu pilsēta, vakarā krogos biežāk skan kāds viegls džezs nevis salsa un mēs baudām visu ko šī pilsēta mums sniedz. Pēc zelta krātiņa Cayo Coco, ir sajūta, ka atkal varam brīvi uzelpot. Varam secināt cik ļoti pa šo laiku esam mainījušās mēs pašas. Vakaros no kokteiļiem esam pārgājušas uz tīru rumu, vairs mūs neuztrauc tumšas pilsētas ielas un nepārtrauktie uzmanības apliecinājumi, mēs vairs nesteidzamies un nestresojam par sīkumiem, mēs baudām mirkli un dzīvojam te un tagad. Jācer tikai, ka šī sajūta saglabāsies atgriežoties aukstajā un pelēkajā dzimtenē.

Un tā nemanot ir pienākusi pēdējā diena šajā burvīgajā zemē! No rīta atdodam godu pie Če monumenta un mauzoleja un dodamies atpakaļ uz Varadero, lai paēstu pēdējās pusdienas un dotos uz lidostu! Gribētos jau ticēt, ka es te vēl atgriezīšos, ka amerikāņi vēl nebūs paspējuši sabojāt pašreizējo Kubas šarmu, jo Kuba ir tās cilvēki! Kuba ir emocijas! Kuba ir tīrs prieks! Kuba ir saule un zila jūra! Kuba ir pretstati un jaunatklāsmes! Lai dzīvo Kuba! Viva la Cuba!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais