Daivings, kapiņi un citas Filipīnu izklaides

Elza Magone 29.01.2015 9 min lasīšanai 16 foto

Tradicionālajā filipīniešu bangka laiviņā, viļņiem šļakstot sejā, traucāmies atpakaļ no kārtējā daivinga izbrauciena. Cenšoties pārkliegt motora troksni, Cilvēks, Kurš Nav Gulējis 15 Gadus, mums pajautāja - kapēc jūs izvēlējāties Filipīnas par savu galamērķi? Godīgi atkliedzām - tāpēc, ka tās bija lētākās tālo zemju aviobiļetes, ko varējām atrast.

Tagad zinām, ka uz Filipīnām noteikti brauksim vēl, jo tur ir viss, ko varam vēlēties: skaista, brīžam skarba daba, neskaitāmas un ļoti dažādas daivinga iespējas, kā arī draudzīgākie un patīkamākie cilvēki, kādi jebkur pasaulē līdz šim satikti (piedodiet, mīļie kubiešu un gruzīnu draugi). Turklāt, ar trijām nedēļām bija gaužām par maz, lai aptvertu kaut daļiņu no visa, ko gribētos izbaudīt. Trīs mēneši būtu pašā laikā.

KĀ ORGANIZĒT CEĻOJUMU PA FILIPĪNĀM

Nekad iepriekš tāds jautājums kā ceļojuma maršruta izstrāde mūs nav nodarbinājis, jo mūsu stratēģija jau desmit gadus ir nemainīga un vienkārša: ar savu moci vai nomātu auto braukt, kur acis rāda, kamēr beidzas atvaļinājums. Paskatoties uz Filipīnām kartē, drusku samulstam - tās veido 7107 salas, tāpēc ideja par pārvietošanos ar auto, kur acis rāda, sāk likties sarežģītāka, nekā līdz šim ierasts. Tomēr padzirdējuši, ka starp lielākajām salām kursē prāmji, metam bažas pie malas.

Ierodoties galvaspilsētā Manilā (Luzon sala), lidostā dodamies meklēt nomas auto. Hertz, Avis un pārējos kantoros mūs atsēdina - ar nomas auto starp salām pārvietoties nedrīkst; tādēļ mūsu vienīgā iespēja ir iekšējie pārlidojumi un auto īrēt katrā salā. Tā arī nolemjam darīt, ar aptuvenu ideju apmeklēt trīs salas, katru nedēļu pa vienai:

Auto Luzon salai iznomājām nevis kādā no lielajām starptautiskajām autonomām lidostā, bet vietējā kantorī (www.manilarentacar.org) un bijām ļoti apmierināti - cenas zemākas kā lidostas kantoros un izvēle milzīga, jo viņi sadarbojas arī ar privātpersonām, kas vēlas piepelnīties. Ja nevēlaties braukt paši, ir pieejami arī šoferu pakalpojumi.

Uzreiz piebildīšu, ka mūsu triju salu plāns izgāzās - laika nepietika pat visām vietām Luzonā, kur nu vēl citām salām. Teorētiski būtu varējuši pieķert vēl vienu salu (vairāk sliecāmies uz Palawan, nevis kādu no Visayas), bet plānu izjauca nonākšana daiveru paradīzē Dive&Trek - aizbraucām uz turieni ar domu padzīvot divas dienas un aizķērāmies uz deviņām, bet par to vēlāk. Ja gadījumā neatrodat savu paradīzi, no kuras nevēlaties braukt prom, tad 2-3 salu plāns trijām nedēļām šķiet labs un reāls.

Visbeidzot, brīdinājums rūpīgiem ceļojumu plānotājiem un plānu ievērotājiem. Māte Daba Filipīnās mēdz izpausties ļoti skarbi (2013. gadā supertaifūnā gāja bojā vairāk kā 6000 cilvēku, savukārt mūsu apmeklējuma laikā cits taifūns prasīja vairāk kā 50 cilvēku dzīvības un Subic Bay iepriekšējā naktī pirms mūsu ierašanās bija 6 ballu zemestrīce). Tomēr Filipīnas ir lielas un stihija reti skars visu teritoriju. Mēs pat nenojautām par taifūnu, visu ceļojuma laiku baudījām brīnišķīgi patīkamu laiku, 25-30 grādi, tikai dažas apmākušās dienās un pāris reizes mazs īss lietiņš. Tāpēc esiet gatavi grozīt ceļojuma plānus un apmeklēt citu reģionu iepriekš rūpīgi ieplānotā vietā: pievērsiet uzmanību iespējai mainīt vai atcelt lidojumus un viesnīcu rezervācijas.

PLANT SMILES, GROW LAUGHTER, HARVEST LOVE (jeb rīsa terases, Sagada zārciņi un citi, ar daivingu nesaistīti prieki)

Mūsu galvenais mērķis Filipīnās bija daivings, un uz Filipīnām ceram aizbraukt vēl, tāpēc tādas poplāras atrakcijas kā koloniālo pilsētiņu apmeklēšana, kāpiens kādā no daudzajiem vulkāniem, snorkelēšana ar vaļhaizivīm un tamlīdzīgi nolēmām atstāt citai reizei.Tā kā Ifugao rīsa terases vienā balsī tiek rekomendētas kā Filipīnu atrakcija nummur viens, šo pieredzi nolēmām garām nelaist.

Nospriedām, ka brauksim uz Sagada ciematu - bez rīsa terasēm tur var apskatīt īpatnējas apbedījumu tradīcijas, un tā tiek ieteikta kā vieta, uz kurieni aizbēgt prom no civilizācijas. Jāņem vērā, ka ceļš no Manilas līdz Sagadai prasīs vismaz 12-14 stundas, tāpēc jāieplāno, kur palikt pusceļā, ja vien neesat nobrieduši ilgo ceļu veikt vienā dienā. Tas gan nozīmēs braukt pa tumsu, un tas nav labākais, ko var darīt uz šaurajiem kalnu ceļiem, turklāt palaidīsiet garām skaistās ainavas.

Un vēl, pa nakti Sagadā ir komandantstunda un visiem tūristiem ierodoties ir momentā jāpiereģistrējas. Tāpēc, ja ieradīsieties vēlu vakarā, abus noteikumus pārkāpsiet. Mēs, kā parasti, visu palaidām garām, par obligāto reģistrēšanos un komandatstundu netīšām uzzinājām prombraucot, un arī pa kalnu ceļiem naktī, protams, braucām.

Kalnos iekoptas terases esam redzējuši jau iepriekš Peru, tāpēc tās neatstāj tik spilgtu iespaidu kā redzot kaut ko tādu pirmoreiz, turklāt esam laikā, kad terases nav tik iespaidīgas - kārtējā raža vēl nav ienākusies un lielākā daļa terašu mirka brūnā ūdenī. Toties vietējo cilšu tradicionālos apbedījumus - zārciņus smuki sakrautus alā vai sakarinātus klintīs - apskatījām ar interesi, jo kaut ko tādu redzējām pirmo reizi. Daudzi ir vairākus gadsimtus veci, citi - pavisam neseni. Šīs tradīcijas tiek turpinātas vēl šobaltdien, bet tas nav lēts prieks - par godu tapt apbedītam šādā veidā jāmaksā ar lielu daudzumu vistu un cūku.

Es nezinu, vai mēs uzņemtos garo ceļu no Manilas līdz Sagadai veikt ar autobusu - tur jābūt zināmai izturībai, pacietībai, labam vestibulārajam aparātam un izteiktai interesei par rīsa terasēm un īpatnējiem apbedījumiem. Bet ar nomātu auto - noteikti bija tā vērts, ne tikai dēļ galamērķa un skaistajiem skatiem pa ceļam, bet kaut vai tādēļ, lai labāk iepazītu filipīniešu dzīvi ārpus galvaspilsētas un salām.

Īpatnēju satiksmes līdzekļu mīļotājiemFilipīnās patiks viens no Filipīnu simboliem - džipnijs. Attapīgie filipīnieši amerikāņu armijas atstātos Jeep sāka pārveidot pa savai gaumei - rezultāts ir spilgtais, krāsainas džipnijs, kas tiek izmantots visām iespejamām vajadzībām, bet lielākoties - kā sabiedriskais transportlīdzeklis. Manilā redzējām īpaši krāšņus džipnijus, apgleznotus ar ainiņām no Bībeles, Zvaigžņu kariem, vai kas nu kuram tuvāks. Drusku mulsināja uzraksti uz dažiem džipnijiem, kas kalpoja kā sabiedriskais transports, spilgtākie piemēri, kas palikuši atmiņā: "Ceļš uz debesīm" un "Lai Dievs vada šo braucienu".

Jau ievadā minēju, ka filipīnieši ir draudzīgākie, laipnākie un patīkamākie cilvēki, kādi līdz šim satikti. Nezinu, varbūt mums vienkārši pasakaini paveicās, un pagadījāmies tikai un vienīgi pareizajās vietās pareizajos laikos, bet vēl nekad un nekur neesmu jutusies tik ļoti likta mierā. Vienmēr un visur, pat sociālistiskajā Zviedrijā un komunistiskajā Kubā, atradīsies kāds, kam no tūrista kaut ko vajag - nopārdot, izdiedelēt vai izkrāpt. Filipīnās mūs vienkārši lika mierā: gribēsi - pats pienāksi un nopirksi suvenīru, paņemsi taksi vai iedosi naudiņu ubagam.

Šis ceļmalas plakāts "Plant smiles, grow laughter, harvest love" (stādi smaidus, audzē smieklus, ievāc mīlestību) ir viens no maniem spilgtākajiem ceļojuma iespaidiem un visprecīzākais filipīniešu raksturojums.

"I JUST WANT TO LIVE WHILE I'M ALIVE" (lielākoties par un ap daivingu)

1. Kuģu vraki Subic Bay

Subic Bay atrodas pāris stundu braucienā uz ziemeļrietumiem no Manilas un ir izbijusi amerikāņu kara bāze, ko Filipīnu valdība, ar mainīgām sekmēm, mēģina padarīt par darījumu un tūrisma centru. Daiveri ar interesi par kuģu vrakiem uz šejieni brauc, lai apskatītu daudzos kuģu vrakus, populārākais ir USS New York vraks (117 metru garš, atrodas 28 metru dziļumā, nogremdēts 1941.gadā). Uzreiz pabrīdināšu, ka redzamība Subic Bay ir slikta. Mēs sākumā smīkņājām - sak, mēs no Zviedrijas, dodiet tik šurp jūsu slikto Filipīnu redzamību. Bet jāatzīst, ka tiešām bija slikta pat pēc mūsu pieticīgajiem standartiem: vidēji 2-4 metri, ar nelielām izmaiņām uz labo un slikto pusi, kā nu kuro dienu.

Ja vēlaties apmeklēt vrakus, jāizvēlas kāds no Subic Bay daivinga centriem (pārāk daudz viņu tur nav). Mēs izmēģinājām divus: Boardwalk Dive Center un Camayan Divers. Camayan Divers ir moderns, rietumniecisks iestādījums, kur viss ir pēc hiperdrošākajiem standartiem: mums prasīja atrādīt vismaz Advanced Open Water apliecības tikai, lai appeldētu vrakiem apkārt, un pasarg' Dies' noiet kaut centimetru dziļāk par atļautajiem 30 metriem. Tāpēc, ja vēlaties iet iekšā vrakos un jums nav līdzi visas iespējamās apliecības par kuģu vraku tehnisko daivingu, par viesošanos vrakā aizmirstiet.

Ar Boardwalkiem ir cits stāsts. Ja jums gadījumā ir kaut kas stipri iebilstams pret noslāpušu laivas motoru, dreifēšanu un krasta apkalpes izsaukšanu katrā daivinga reizē, tad nevajag iet pie Boardwalks - viņu laiva ir pieredzējusi labākus laikus. Bet savādāk - feini puikas, lai arī drusku kamikadzes, un bez viņiem mēs neredzētu kuģu vraku iekšas, jo nekādu specapliecību vraku apmeklēšanai mums pagaidām nav. Protams, kā jau daivingā vispār, savas spējas gan vajag rūpīgi izvērtēt, pirms doties šādā piedzīvojumā - New York jau ir prasījis vairāku daiveru dzīvības.

Ja vien jums nav interese par Otrā Pasaules kara laika kuģu vrakiem kā tas bija mūsu gadījumā, tad Subic Bay laikam tomēr nevaru ieteikt kā obligāti apmeklējamu vietu. Jaunas viesnīcas gan tur šobrīd aug kā sēnes pēc lietus, tāpēc to noteikti var izmantot kā pārnakšņošanas vietu, ja dodaties apceļot ziemeļus gar krastu vai ja esat ieplānojuši kāpšanu Pinatubo vulkānā - pārgājieni sākas ļoti agri un aiztaupīsiet sev pāris stundas miega, ja dosieties ceļā no Subic Bay, nevis Manilas. Vakariņās iesaku aiziet uz Texas Joe's - un sargieties neiekost savos pirkstos, metoties virsū viņu nepārspējami garšīgajām ribiņām (es tagad beidzot saprotu Kāršu Nama galvenā varoņa apsēstību ar ribiņām).

Pēdējā nakts Subic Bay man pagāja nemierīgi - nevarēju gulēt dēļ tradicionāli grūtās pierašanas pie laika joslu maiņas (dīvainā kārtā, braucot uz Austrumiem, man vienmēr ir grūti, bet uz Rietumiem - nekad). Papildus tam, dabūju uz savas ādas izbaudīt filipīniešu izslavēto aizraušanos ar karaoke: pie mikrofona bija pielaists vīrs nu ļoti cienījamos gados, un viņš vairākas reizes dreijāja vienu un to pašu dziesmu: Džona Bon Džovi "It's My Life".

Vārdi "...I ain't gonna live forever, I just want to live while I'm alive..." (es nedzīvošu mūžam, vēlos tikai dzīvot, kamēr esmu dzīvs) - sērīgi vilkti drebelīgā balsī atkal un atkal, - viņa izpildījumā ieguva jaunu, traģikomisku un drausmīgi nepareizu nozīmi. Miegs pēc šitā vairs nenāca ne saucams, un nakts atlikušo daļu pavadīju, klausoties karaoke, pārcilājot atmiņā līdz šim piedzīvoto Filipīnās, un domājot - diez, vai šajā ceļojumā arī būs TAS moments (kad ļoti skaidri sajūti, ka šī dēļ ir vērts ne tikai doties šajā konkrētajā ceļojumā, bet dzīvot vispār), un diez kur un kad un kā tas notiks?

2. Daiveru paradīzē Dive&Trek (Anilao)

Jau lidmašīnā lasot ceļvedi, acīs iekrita Dive&Trek apraksts: "Pieejama tikai ar laivu, šī ir vieta, uz kuru doties, lai tiešām aizbēgtu prom no visa un visiem. Neierobežots daivings un snorkelēšana mājas rifā arī par ļaunu nenāk". Pēc tam, kad mums Dive&Trek ieteica divi citi daiveri Subic Bay, sapratām, ka šī vieta noteikti jāizmēģina, un, netipiski sev, norezervējām istabu nevis vienai, bet uzreiz veselām divām naktīm.

Jau pirmajā dienā Dive&Trek sapelnījās no mums visus iespējamos plusiņus, ķeksīšus un laikus:

x Romantiska ierašanās ar bangka laivu (ieskaitīts)

x Ārkārtīgi patīkams un profesionāls personāls (ieskaitīts)

x Gleznaina atrašanās vieta stāvu, džungļiem apaugušu kalnu pakājē, jūras dabas rezervātā (ieskaitīts)

x Supergaršīgas brokastis, pusdienas un vakariņas nojumē pie galdiņiem ar - loģiski - skatu uz jūru (ieskaitīts)

x Par daiveriem padomāts līdz vīssīkākajām detaļām: katram sava lapene ar galdu, kur ēnā mierīgi sagatavoties daivam, nolikti svaigi dvielīši, personāls tik nomaina balonus ar gaisu un nogādā ekipējumu līdz ūdenim (ieskaitīts)

x Skaists un liels mājas rifs, piemērots visiem līmeņiem, un jau pirmajā daivā sastopam divus milzīgus bruņurupučus, nemaz nerunājot par koraļļiem un zivju bariem (ieskaitīts)

x Ļoti vienkāršas, bet romantiskas, kā mēs teicām, Robinzona Kruzo istabiņas (ieskaitīts)

x Milzīgs skapis ar veciem Agatas Kristi romāniem - laiskajiem brīžiem šūpuļtīklā starp daiviem (ieskaitīts)

x Pārvaldniece mums paziņoja, ka no nākamās dienas mēs būsim gandrīz vienīgie apmeklētāji, visi tagadējie viesi braukšot prom, un vietā ieradīšoties tikai amerikāņu profesors ar savu dēlu, tāpēc viss iestādījums būšot tikai mūsu četru rīcībā (ieskaitīts, protams).

Vakarā, romantiski vakariņojot un lūkojoties saulrietā, ar vīru nospriedām, ka kaut kas te nav tīrs - paradīze neeksistē un nevar būt, ka viss ir tieši tik perfekti, cik izskatās. Noteikti ir kaut kāds zemūdens akmens, darvas karote medus mucā un tamlīdzīgi. Tajā brīdī man iekoda ods. Saku - redzi? Mūs te noēdīs odi, un mums tieši pretodu līdzeklis nav līdzi. Un kas to zina, kas ar to amerikāņu profesoru un viņa puiku, kas rīt ieradīsies. Odi mitējās, tāpēc nospriedām, ka amerikāņu profesors būs tas, kas mums sagandēs dzīvi.

Nākamajā dienā ieradās amerikāņu profesors Craig ar dēlu Harry. Craig ir pazīstams kā Cilvēks, Kurš Nav Gulējis 15 Gadus: par viņu bija raksts The New York Times un veselā lērumā medicīnisku pētījumu. Dēļ audzēja galvā viņš nevarēja gulēt veselus 15 gadus (neskaitot visādas citādas kaites un grūtības). Audzēju pirms sešiem gadiem izoperēja, un viņš beidzot varēja atgriezties normālā dzīvē. Tagad viņš tver katru dzīves mirkli - dažbrīd arī diezgan ekstrēmos veidos, kas nesaskan ar ārstu norādēm. "I just want to live while I'm alive," viņš saka.

Par mūsu laiku paradīzē sīkāk nerakstīšu - "skaists daivings," "saturīgas sarunas par būtisko," "saullēkti un saulrieti," "iedvesmojoši cilvēki," "dzīves jēga" droši vien būtu daži no pieturpunktiem, ko apaudzēt ar vārdiem, bet tas tāpat neizteiks ne drusciņu no tā, ko mēs četri piedzīvojām deviņās skaistās dienās vientulīgā paradīzes nostūrītī Dienvidķīnas jūrā.