Venecuēlas ceļojums

04.01.2009
26 min lasīšanai
398 foto

Gatavošanās ceļojumam uz Venecuēlu norit jau gandrīz gadu iepriekš, kad 2007.gada decembra pirmajā pusē www.airbaltic.lv tiek iegādātas aviobiļetes no Rīgas uz Parīzi 05.11.2008. un atpakaļ no Parīzes uz Rīgu 02.12.2008., savukārt 2008.gada maijā www.airfrance.fr tiek iegādātas aviobiļetes no Parīzes uz Karakasu 06.11.2008. un atpakaļ no Karakasas uz Parīzi 01.12.2008., kā arī www.hostelworld.com tiek rezervēta viesnīca Parīzē. 05.11.2008. Kā neiepriecinošs pārsteigums neilgi pirms brauciena 09.10.2008. no Air France tiek saņemts paziņojums, ka reiss Karakasa-Parīze tiek pārcelts no 01.12.2008. uz 02.12.2008., kā rezultātā atliek vien iegādāties jaunu aviobiļeti Air Baltic no Parīzes uz Rīgu 03.12.2008., kas izrādās lētāk nekā mainīt lidojuma laiku, tomēr patīkami, ka izdodās atgūt vismaz par iepriekšējo biļeti samaksātos nodokļus. 05.11.2008. viss norit kā paredzēts un pēcpusdienā pēc nepilnu stundu lidojuma man kopā ar draudzeni Agru izdodās nokļūt Parīzē, kur pēc iekārtošanās viesnīcā Monmartras rajonā līdz vakaram tiek izbaudīts Parīzes šarms. Nākamajā dienā pēc ļoti garšīgām francūžu brokastīm viesnīcā, seko ceļš uz Šarla de Golla lidostu, no kuras plkst. 11:50 sākas lidojums uz Karakasu. Lidojums ir lielisks, garlaicīgi nav ne mirkli, katram pasažieriem uz priekšā esošā sēdekļa atzveltnes iemontēts neliels „televizors”, kurā var izvēlēties skatīties dažādas filmas, klausīties mūziku atbilstoši savai gaumei vai vienkārši vērot ekrāniņā lidmašīnas lidojuma gaitu (ātrumu, augstumu, gaisa temperatūru, atrašanās vietu, nolidoto attālumu un atlikušo lidojuma attālumu u.t.t.), kā arī lidojuma aptuveni deviņu ar pus stundu laikā tiek pasniegtas ļoti garšīgas pusdienas un vakariņas, pēc izvēles arī vīns, šampanietis, alus vai konjaks. Karakasā lidmašīna nolaižas ap plkst. 15:20 pēc vietējā laika; laiks ir saulains un pat karsts, nedaudz virs 30 grādiem pēc Celsija. Lidostā pie kāda formā tērpta lidostas darbinieka neoficiāli, bez jebkādām kvītīm tiek samainīta neliela summiņa USD pret bolivāriem, par vienu dolāru saņemot 3 bolivārus, ņemot vērā, ka Venecuēlā pilnīgi visos legālos valūtas maiņas punktos, t. sk. lidostā esošajā, ir tikai valsts noteiktais valūtas maiņas kurss, pēc kura, par vienu USD var saņemt tikai 2,14 bolivārus. Pēc biļešu iegādes kasē ar autobusu tiek braukts uz Karakasas centru. Autobusā logi pilnībā aizklāti ar aizkariem, kurus brauciena laikā es kā viens no retajiem tomēr nedaudz paveru un vēroju pa ceļam redzamās pilsētas un kalnu ainavas, kamēr Karakasa pamazām sāk ieslīgt krēslā. Pēc aptuveni stundas brauciena esam pilsētas centrā, kur ņemam taksi un pēc kādām 20 minūtēm jau esam RODO VIAS autoostā, kur paredzam iegādāties biļetes autobusam no Karakasas uz Ciudad Bolivar. Izrādās, ka biļetes uz šīs dienas vakaru vairs nevar nopirkt, līdz ar to tās tiek iegādātas braucienam nākamās dienas rītā. Pēc Lonely Planet grāmatas „Venezuela” tiek atrasta viesnīca, uz kuru nokļūstam ar taksi, tomēr tā izrādās pilna. Mums ir apnicis braukt ar taksi, un līdz ar to mēs, konstatējuši pēc grāmatas, ka cita viesnīca ir ļoti tuvu, ap plkst. 21:30 pēc vietējā laika dodamies uz ielas, pajautājam precīzāku ceļu kādam uz ielas sastaptajam karakasietim, saņemam izsmeļošu atbildi, un dodamies uz priekšu pa tumšajām Karakasas ieliņām līdz nonākam pie nākamās viesnīcas, kura arī izrādās pilna; tā mēs ejam tālāk līdz beidzot atrodam viesnīcu, kurā ir brīvs numuriņš, samaksājam par to 17 eiro, un ap plkst. 23:00 beidzot esam viesnīcā. Pēc iekārtošanās istabiņā nekavējoties dodamies pastaigā pa naksnīgo Karakasu, ielas ir pilnas ar cilvēkiem, izskatās, ka lielākā daļa no tiem vienkārši atpūšas, neskatoties uz vēlu vakara stundu. Vakara gaitā mēs vēl apmeklējam kādu ielas kafejnīcu, nopērkam kaut ko vēlām vakariņām turpat no tirgotājiem uz ielas un tad dodamies pie miera viesnīcā. Nākamajā dienā no autoostas agri no rīta ar autobusu dodamies uz Ciudad Bolivar pilsētiņu, kura atrodas 591 km attālumā no Karakasas Gajanas un Brazīlijas virzienā. Autobuss ir ļoti ērts, komfortabls, logi tam cieši aizklāti ar aizkariem, saule iekšā nespīd, patīkami vēss gaiss. Ceļa segums ir ļoti labs un interesanti ir vērot pa logu redzamos Venecuēlas skatus - sākumā Karakasas un kalnu ainiņas, tad mežus, džungļus, kas dažviet pa daļai pārkārušies arī pāri ceļam, skatīt vietējos ciematiņus, tirgotavas u.t.t. Vakarā līdz ar tumsas iestāšanos ierodamies Ciudad Bolivar (350 tūkst. iedzīv.), kur vispirms tiek samainīti dolāri pret bolivāriem, saņemot par 1 USD jau 3,80 bolivārus, tad nopirkta vakariņām kāds lielās papaijas auglis un pēc tam atrasta viesnīca. Pienācis ir sestdienas rīts (08.11.2008.), dodamies meklēt vietu, kur iegādāties biļetes uz Kanaimas tūri (3 dienas, 2 naktis), atrodam to Posadā Don Carlos, kur izvietota tūrisma firmiņa Soana Travel, kuras īpašnieks un vadītājs ir kāds vācu tautības venecuēlietis, un iegādājamies tās uz nākamo dienu. Pēc tam dodamies iepazīt pilsētu, laukā ir stiprs karstums, saule burtiski dedzina, un ejot pa ielu, atliek vien izvēlēties ēnas pusi, lai mazinātu karstuma iespaidu. Vēlāk apsēžamies ap Bolivāra laukumu esošajā parkā, tomēr arī tur pat ēnā karsti. Pārsteidz, ka šeit atšķirībā no Indijas neviens neuzbāžas, neubago. Cilvēki labi, moderni ģērbušies, sievietes pārsvarā biksēs, daudzi vai pat lielākā daļa no cilvēkiem veselīgi apaļīgi, par ko arī nav pamats brīnīties, jo liekas, ka tādā karstumā ir ļoti grūti vispār piekopt jebkādas fiziska rakstura aktivitātes. Šodien apmeklējam arī interneta salonu, kur pirmām kārtām pasērfojam www.draugiem.lv. Agra brīnās, kādēļ gan viņu tagad vasarā, draugos kāds apsveicot vārdā dienā, vārda diena taču viņai esot ziemā – 8.novembrī. Izrādās Venecuēlas zemes iespaidi ir likuši aizmirst visu citu ārpus tās. Pēcpusdienā pastaigājamies gar Orinoko upes krastu (Ciudad Bolivar atrodas tās krastos), kas kā izrādās ir ļoti iemīļota atpūtas vietiņa pārīšiem, arī ģimenēm ar bērniem, jo šeit tos redzam „pa pilnam”; bērnu šeit ir īpaši daudz, turklāt viņi visi ir labi saģērbti, kopti un izskatās, ka tiek arī ļoti mīlēti. Pilsētā kādā veikalā veiksmīgi atrodam arī adapteri elektrokontaktiem, ko izmantot mobilā tālruņa lādētāja štepšeļa” pievienošanai vietējam elektrotīklam, ņemot vērā, ka Venecuēlā ir cita veida elektrokontakti kā Latvijā. Vakarā nobaudot svaigos Venecuēlas augļus, kā arī nogaršojot Polar vieglo alu (alk. 3,5 %), ko vietējie ļoti iecienījuši, un kas vienmēr tiek pasniegts ledaini auksts un izrādās tiešām pārsteidzoši labs, viesnīcā nedaudz atzīmējam Agras vārda dienu. Svētdien agri no rīta tūrfirmas darbiniece mūs ar džipu aizved uz Ciudad Bolivar lidostu, no kurienes ar 5-vietīgu lidmašīnu lidojam uz Kanaimu (ap 1500 iedzīv.), uz kuru nokļūt praktiski var tikai ar lidmašīnu, jo ceļu uz to nav vispār, vienīgi ar labu džipu kādās 5 dienās varot kaut kā aizbraukt. Pilots un lidmašīna strādā perfekti, ne brīdi neradot ne mazāko nedrošības sajūtu. No lidmašīnas redzamie skati ir burvīgi: gan klajumi, gan meži, gan purvi, dažādas ūdenskrātuves, upes, galda kalni – tepuji, tuvāk Kanaimai arī ūdenskritumi u.t.t. Pēc aptuveni stundas lidojuma nolaižamies Kanaimas lidostā, kur mūs jau sagaida gids Rauls. Mēs tiekam izvietoti viesnīcas numuriņos, tūlīt pēc tam dodamies peldēties lagūnā pie ūdenskritumiem. Saule pamatīgi karsē, un lai arī sakarsušās smiltis pludmalē mazliet padedzina kāju pēdas, saule un karstums tikai pastiprina baudījumu no peldēšanās Kanaimas lagūnā pie ūdenskritumiem. Pēc peldes seko pusdienas namiņā ar palmu lapu jumtu un blakus tam kokā sēdošiem un dūdojošiem:) papagaiļiem, no kuriem dažs drīz vien jau staigā pa kāda mūsu grupas biedra plecu, pēc tam uzrāpjas arī uz galvas... Pēc pusdienām dodamies skatīties un izbaudīt ūdenskritumus. Mūsu grupiņa ir īsti internacionāla: divas draudzenes - vāciete un meksikāniete no Bāzeles Šveicē, un divas citas draudzenes - spāniete no Kanāriju salām un itāliete no Romas, vēl arī pensionēts pāris - vācietis ar sievu polieti no Bāzeles Šveicē, tad arī japāņu students no Osakas, un mēs divi. Ceļš uz ūdenskritumiem vispirms ir pa lagūnu ar laivu, pēc tam kājām caur nelieliem džungļiem. Ūdenskritumi tuvumā izskatās pasakaini, paejam arī tieši zem tiem apakšā, izjūtot to spēku un atspirdzinošo iedarbību uz sevis tīri fiziski. Nākamajā dienā ar laivu, kuru vada 3 indiāņi, no kuriem viens izvietojies laivas priekšgalā un nepieciešamības gadījumā izmanto tās vadīšanai platu airi, savukārt pārējie divi atrodas laivas aizmugurē, no kuriem viens atbild par motora darbību, bet otrs ik pa brīdim smeļ no laivas laukā ūdeni, kas tajā iekļūst no ūdens šļakstiem un maziem caurumiņiem laivas malās, sākam ceļu uz Angel Falls (Salto Angel) - pasaules augstāko ūdenskritumu. Vispirms kādu pusstundu braucam pa lagūnu, tad kādu nepilnu pusstundu ejam kājām, pēc tam turpinām ceļu ar laivu pa upi, kas virzās pakāpeniski arvien augstāk kalnos, pa ceļam ir arī vairāki mazi ūdenskritumiņi, pāri kuriem jātiek ar visu laivu, ik pa brīdim laiva sasveras uz vienu vai otru pusi, ik pa mirklim ūdens šļakatas mūs atsvaidzina no stiprās saules stariem. Gar upes malām ir vienīgi džungļi milzīgās platībās, kā arī ik pa laikam redzami cits par citu skaistāki un lielāki galda kalni – tepuji. Pusdienas mums tiek pasniegtas tāpat laivā, kad dodamies uz priekšu pa gleznainu ainavu ieskautu upi. Pēc dažu stundu brauciena apstājamies upes malā pie kāda maza ūdenskritumiņa, kur nopeldamies, pastāvam un pasēžam arī tieši zem ūdenskrituma ūdens šaltīm. Pēc tam turpinām ceļu, straume kļūst aizvien straujāka, kas dažviet ir īpaši strauja un spēcīga, drīz parādās upē arī milzīgi akmeņi, starp kuriem dažviet vien tikai spraudziņa, kur izbraukt ar laivu. Drīz pa gabalu pirmo reizi var ieraudzīt Angel Falls, visi un arī gids ir sajūsmā. sakot, ka šoreiz tas ir īpaši liels un skaists, jo vakar diezgan stipri nolijis, līdz ar to šodien ūdenskritums ir apjomīgāks. Pēcpusdienā esam sasnieguši vietu, kur uz Angel Falls tālāk ir jādodās kājām caur džungļiem augšup pa kalnu, ko arī darām. Pēc kādas stundas gājiena sasniedzam pasaules augstākā ūdenskrituma – Angel Falls (979 m) pakāji – vietu, kur tam iespējams piekļūt vistuvāk un vislabāk to novērot, iespaids ir satriecošs, laika apstākļi ir ideāli, nelīst, nav migla, redzamība ir lieliska, ūdens gāžas lejā no pašas klints augšas, pēc tam lejā pārvēršoties par milzīgu, mutuļojošu straumi, kas ar milzīgu spēku traucas tālāk un tālāk; visi ir sajūsmā un izbauda šī dabas brīnuma skaistumu. Ūdenskrituma tuvumu var sajust arī tīri fiziski, jo ik pa brīdim tā šļakatas mazliet apslacī arī mūs. Kādu stundu izbaudījuši Angel Falls „pieskārienus”, dodamies pa džungļiem lejup līdz upei, pārceļamies uz tās otru krastu, kur nojumītē tieši pretī Angel Falls nakšņojam guļamtīklos, kuros guļot ik pa brīdim uzmetam acu skatienus fascinējošam Angel Falls. Citi ceļotāji arī nakts tumsā stundām turpina sajūsmināties par ūdenskritumu, stāvot tam pretī un ar atbilstošiem fotoaparātiem uzņemot jaunas un jaunas bildes. No rīta agri pēc brokastīm dodamies atpakaļ pa upi ar laivu Kanaimas virzienā. Pa ceļam vēl piestājam kādā indiāņu ciematiņā, kur apskatām indiāņu būdiņas ar visu iedzīvi un turpat apkārt staigājošām vistām, ierīvējamies ar īpaša koka sveķiem, kas veicina moskītu kodumu vietu sadziedēšanu, un turpinām atpakaļceļu uz Kanaimu. Pusdienlaikā no Kanaimas lidostas lidojam atpakaļ uz Ciudad Bolivar, šoreiz gan mums ir vecāka modeļa lidmašīnīte nekā šurp braucot, turklāt ir diezgan stiprs vējš, kā iespaidā lidojuma laikā lidaparāts ik pa brīdim tiek papūsts uz vienu vai otru pusi vai jūtami sasverās, un pilots gandrīz nemitīgi groza vai spaida dažādas podziņas lidmašīnas vadībai, turklāt ne vārda nespēj pateikt angliski un, cik nojaušams, arī nesaprot angliski. Lidojam lidmašīnītē kopā tikai ar spānieti un itālieti. Lai gan 1 vieta palikusi brīva, mūsu grupas biedrs japānis uz to pašu Ciudad Bolivar tiek vests kā vienīgais pasažieris ar citu maziņu lidmašīnīti. Atgriežoties Ciudad Bolivar pēcpusdienā, mūs sagaida vēl lielāks karstums nekā no tās aizbraucot, liekas, ka tik liela svelme nekad vēl nav piedzīvota, uz ielām cilvēku pamaz šķiet tieši stiprās saules dēļ, citi pat ar lietussargiem no tās slēpjas. Drīz atkal ievietojamies Posadā Don Carlos, paliekam līdz rītdienai Ciudad Bolivar un plānojam tālākos ceļojuma maršrutus. Uz ielas izejot, vairāki cilvēki par mums izrāda īpašas rūpes, nāk pavadīt, pat brauc līdzi ar auto, līdz mēs atrodam posadu, kuru meklējam, saka, ka tumsā staigāt neesot droši. Nākamā diena ir īpaša ar to, ka tajā pirmo reizi tiek izmantoti Venecuēlas banku pakalpojumi. Bankas darbinieki paskaidro, ka vienā dienā 1 persona no sava konta varot skaidrā naudā izņemt tikai 500 bolivārus, tas pats attiecoties arī uz bankomātiem, tikai, izņemot bankomātā, esot jāmaksā lielākas komisijas maksas; turklāt izrādās, ka bankā rindā jāgaida vismaz 2-2,5 stundas, jo šeit neviens nesteidzas. Tā izdodās tikt tikai pie 500 bolivāriem, turklāt ņemot vērā to, ka maiņas kurss ir valsts noteikts un ārkārtīgi neizdevīgs, par vienu latu var saņemt tikai aptuveni 3,65 bolivārus. Šodien ir 12.11.2008. un tā kā Venecuēlā 23.novembrī gaidāmās pašvaldību vēlēšanas ir jau tuvu, priekšvēlēšanu kampaņa rit pilnā sparā, mums izdodās sastapt arī prezidenta Ugo Čavesa atbalstītājus, to vidū arī indiāņus, kuri brauc veselām mašīnu virknēm, ar ieslēgtiem lieliem, skaļruņiem, kuros skan priekšvēlēšanu lozungi, aicinājumi un dziesmas; tie apstājas pie veikala, kur iepērkamies arī mēs, nāk klāt, ir ļoti dzīvespriecīgi, runīgi un vēlas kopā fotografēties ar visiem vēlēšanu plakātiem un karogiem, un šāda iespēja uzņemt interesantas bildes nekavējoties tiek izmantota. Šodien kādā tūrfirmā rezervējam Roraimas tūri un Orinoko deltas tūri, bet vakarā ar komfortablu autobusu dodamies nakts braucienā uz Santa Elena de Uairen (716 km). Autobusā atkal ir vēss, vietējie pat paņēmuši līdzi segas, ar kurām sasedzās. Ceļš pa lielai daļai ved pa kalniem, ceļi šeit patiešām ir labā kvalitātē, turklāt gan ceļa vidū sadalošā baltā līnija, gan ceļa malās norobežojošās baltās līnijas papildinātas ar atstarotājiem ik pēc 5-10 metriem. Naktī pa ceļam ir vismaz 2 kontrolposteņi ar bruņotiem vīriem, kuri pārbauda visiem dokumentus, un vienā postenī arī visu somu saturu, mēs arī gatavojamies uz visu savu somu satura izkraušanu uz galda, kā tas jādara citiem mums priekšā, tomēr par mūsu somu saturu bruņotiem vīriem faktiski nav nekādas intereses. No rīta ierodamies Santa Elenā de Uairen (ap 17 000 iedz.), kur ātri atrodam viesnīcu ar Lonely Planet palīdzību, iekārtojamies un jau pēc mirkļa uz ielas mūs atpazīst mūsu meklētais tūrfirmas Mystic Tours vadītājs Roberto, pie kura precizējam nepieciešamos jautājumus sakarā ar uz rītdienu rezervēto Roraimas tūri (6 dienas, 5 naktis). Tā kā līdzi mums paņemta tikai neliela skaidras naudas summiņa, savukārt Venecuēlā izņemt to no bankas un bankomātiem varot tikai iepriekš minētajā ierobežotā apmērā, tas ir, 500 bolivārus dienā, turklāt pēc absolūti neizdevīga kursa, nekavējoties ar taksi (per puesto) par 12 bolivāriem dodamies uz Brazīliju, kas ir nieka 15 km attālumā no Santa Elenas de Uairen, kur, izņemot no bankomāta vietējos Brazīlijas reālus, valūtas kurss atbilst tirgus kursam nevis ir noteikts no valsts pilnīgi neatbilstoši reālajam tirgus kursam, un kur tiek izņemta maksimāli iespējamā summa – 1000 Brazīlijas reāli, kurus pēc tam uz ielas Venecuēlā samainām pret aptuveni 1900-2000 bolivāriem, kā rezultātā par 1 latu tiek iegūti aptuveni 7,88 bolivāri, kamēr Venecuēlā izņemot naudiņu, par 1 latu var iegūt tikai iepriekš minētos aptuveni 3,65 bolivārus. Brazīlijas pierobežas pilsētiņā iebraucam bez vīzas, neviens pat nevienu dokumentu mums nepaprasa, un no takša laukā arī nav jākāpj, turklāt šajā Brazīlijas pilsētiņā var norēķināties ar tiem pašiem Venecuēlas bolivāriem un cenas ir pat nedaudz zemākas nekā Venecuēlā. Līdz ar to Brazīlijā kārtīgi un izcili garšīgi papusdienojam, un, kā jau iepriekš zinām, šeit tiek pasniegtas milzīgas porcijas, kuras var papildināt, ja vien vēlas, un cena no tā nemainās. Vēl Brazīlijā iepērkam svaigos augļus un pēc tam ar citu taksi dodamies atpakaļ uz Venecuēlu. Tagad mierīgi varam samaksāt par Roraimas tūri Roberto no Mystic Tours, ko arī izdarām. Nākamajā dienā no rīta dodamies uz Brazīliju brokastot un izņemt kārtējos 1000 reālus, pēc kā atgriežamies atkal Venecuēlā un pēc mirkļa jau dodamies Roraimas tūrē, lai kāptu lielākajā tepujā – Roraimas tepuja virsotnē. Vispirms kādu stundu braucam ar džipu, tad papusdienojam un pēc neilga laiciņa sākam gājienu kājām uz Roraimas tepuja virsotni pa kalnainu apvidu, kur nav autoceļu, ir tikai kājceliņš. Mūsu teltis un pārtiku nes divi indiāņi, pārējās mantas nesam paši. Mūsu grupiņa atkal ir ļoti internacionāla: viens pāris - anglis no Londonas ar draudzeni - zviedrieti no Gēteborgas, cits pāris - vāciete no Berlīnes kopā ar savu pavadoni – venecuēlieti no Margaritas salas, un mēs. Pirmajā tūres dienā tiekam līdz indiāņu apmetnei, kas celta no māla kleķa būdiņām, un atrodas netālu no kādas upes, kurā vakarā nopeldamies, bet pēc tam paliekam ciematiņā pa nakti teltīs. Nogurums ir jūtams un vakarā indiāņi stāsta, ka daži Roraimas iekarotājgribētāji no sava nodoma atsakoties jau pirmajā dienā, jo saprotot, ka gājiens viņiem esot par grūtu, savukārt reiz kāds vācu kungs gados esot pat nomiris ceļā uz Roraimas tepuja virsotni. Nākamajā dienā no rīta nopeldamies upē, pabrokastojam ar indiāņu gatavotām brokastīm un turpinām ceļu. Jāpiezīmē, ka pa ceļam dzeram ūdeni, kas smelts no tīrām kalnu upēm. Slāpes nav mazas, jo gājiens prasa enerģiju, ir jāšķērso arī divas upes, pār kurām nav tilta, un saule arī karsē. Nedaudz pirms pusdienlaika sāk līt, drīz lietus sākt līt vēl stiprāk, drīz vien esam pilnīgi slapji, viss apkārt pludo, dubļi kļūst aizvien lielāki, bet mēs turpinām ceļu, līdz sasniedzam nākamo nometni ar indiāņu māla kleķa būdiņām, kas atrodas jau Roraimas tepuja pašā pakājē, kur patveramies no lietus būdiņās, kurās mūs jau sagaida citi Roraimas apceļotāji. Indiāņi pagatavo pusdienas, uzslien teltis, lietus nedaudz pāriet, dodot iespēju apskatīt tuvāko apkārtni, no kuras var redzēt tālumā daudz zemāk esošos pakalnus un it kā pavisam netālu esošā Roraimas tepuja virsotnes klintis. Vakarā noguruma iespaidā miegs mūs pievar ātri. Pienācis ir 16.11.2008. un pēc brokastīm sākam pēdējo un pašu grūtāko posmu Roraimas tepuja virsotnes iekarošanas tūrē, kas ved augšup kalnā pa stāvu taku un dažviet pa tekoša ūdens izskalotu reni takas vietā, vēlāk turpinoties pa džungļiem, pa lietus mežiem, pa ar akmeņiem noklātu taciņu. Tepuja virsotnes tuvumā burtiski ieejam mākoņos, gaiss paliek vēsāks, un visbeidzot pēc aptuveni 2,5-3 stundu kāpšanas sasniedzam Roraimas tepuja virsotni (2810 m). Sajūtas ir grandiozas! Roraimas tepuja virsotne ir iekarota!:) Virsotnē drīz vien iekārtojamies zem vienas klints, kur indiāņi uzslien telti, tiek pagatavotas pusdienas, kas indiāņiem vienmēr izdodas ļoti garšīgas. Pēcpusdienā apskatam apkārtni, kas liekas brīnumaina, gluži tā, kā varētu iedomāties izskatāmies citu planētu; indiāņi stāsta, ka daudz kas no šeit esošās augu un sīku dzīvnieciņu valsts ir īpašs, tāds, kāds nav nekur citur pasaulē. Interesantas ir mazas, melnas vardītes, kuras, pamanot svešinieku, nekavējoties apveļas uz zemes ar kājiņām gaisā un „izliekas”, ka ir beigtas. Pēc pusdienām kā parasti Roraimas tepuja virsotnē līst, kļūst miglains un patumšs. Vakarā jau agro tiek pasniegtas vakariņas un ļoti laicīgi dodamies pie miera teltī. Naktī teltī ir pavēsi, Agrai stipri salst, viņa nevar iemigt un uz doto mirkli nejūtas diez ko laimīga, tāpēc, lai šo situāciju mainītu, atdodu viņai savu guļammaisu, un vēlamais rezultāts tiek sasniegts, divos guļammaisos viņa drīz iemieg. Uz rīta pusi es daļēji ieritinos abu jau aizņemto guļammaisu stūrītī un vēlāk arī pats tā dziļāk iemiegu. Rīts izskatās daudz skaistāks nekā iepriekšējās dienas tumšais vakars. Šodien mums indiāņi izrāda Roraimas tepuja virsotnes skaistākās vietas, mēs redzam arī dievīgi skaisto kolibri putniņu, kuru indiāņi prot piesaukt sev tuvāk ar īpašām pašu radītām skaņām. Mums tiek parādīti arī skaistu, baltu kristālveida akmentiņu krājumi; indiāņi stāsta, ka šeit ir atrodami arī dimanti. Vēlāk aizejam arī līdz pat tepuja virsotnes malām. Dienas rīta pusē laiks ir saulains, silts un skaidrs, un no tepuja virsotnes var redzēt tālumā lejā esošos pakalnus un nogāzes; drīz vien kaut kur zemu lejā sāk parādīties mākoņi, kuri vēlāk pakāpeniski sabiezē. Nedaudz pirms pusdienām indiāņi dodas peldēties Roraimas tepuja virsotnē dabīgi izveidojušās vannās jeb pēc viņu pašu vārdiem – džakuzī, un mēs viņiem pievienojamies. Ūdens nav tik silts kā citās ūdenskrātuvēs Venecuēlā, varētu teikt, ka pat pavēss, bet toties ir perfekti tīrs un īpaši atsvaidzinošs, un pelde tajā ir īstena bauda, un es ūdenī pat paguļu uz muguras krietnu laiciņu. Pēc lieliskās peldes un pusdienām dienas otrajā pusē laiku vairāk pavadām klintī pie telts vai pašā teltī, papildinot spāņu valodas apgūto vārdiņu krājumu un lasot Lonely Planet grāmatu par Venecuēlu, jo saulaino, skaidro laiku ir nomainījuši mākoņi, migla, krēsla un lietus, kas ievērojami mazina vēlēšanos staigāt apkārt pa tepuja virsotni. Otra nakts uz klints izrādās siltāka un teltī nav pārlieku vēsi. No rīta atkal ir saulains, silts laiks, debesis skaidras, kas papildus ļauj mums izbaudīt skaistos skatus no Roraimas tepuja virsotnes, no kurienes vienlaicīgi var raudzīties uz 3 valstu teritorijām, jo uz vienu pusi turpat netālu no tepuja virsotnes atrodas Brazīlija, uz otru Gajana un trešajā – Venecuēlā atrodas pats Roraimas tepujs. Šorīt pamazām sākam lejupceļu, kas ir krietni vieglāks nekā augšupceļš un uz priekšu arī rit raitāk. Pēcpusdienā gan atkal sāk stipri līt, kas dod mums iespēju drusku atveldzēties no saules, tomēr drīz lietus pāriet, un tikuši līdz indiāņu māla kleķa būdiņām, iekārtojamies pie tām teltīs palikšanai pa nakti, bet pirms vakariņām kārtīgi nopeldamies no kalniem tekošā upē, kuras ūdeņi pēc lietus kļuvuši acīmredzami apjomīgāki un plūst ar spēcīgāku straumi. Nākamajā dienā trešdienā 19.11.2008. turpinām atpakaļceļu un šķiet, ka atpakaļceļš ir garāks nekā turpceļš, lai gan neejam pa dažādiem ceļiem, kas liecina vien par to, ka Roraimas tūre galu galā nav nemaz tik slikta fizkultūra:). Līdz priekšpusdienai tiekam līdz indiāņu ciematiņam, no kura sākas autoceļš, par kuru tālāk braucam ar džipu, nokļūstot uz noslēdzošo tūres objektu – Quebrada de Jaspe (Jasper Creek) ūdenskritumu, kura pamatu veido oranžsarkani ieži, un kas dod mums iespēju atkal izjust dievīgo sajūtu, kāda ir, atrodoties tieši zem ūdenskrituma, kad ūdens ar mutuļojošām šļakatām krīt tieši virsū mūsu augumiem. Pēcpusdienā atgriežamies Santa Elenā de Uairen un, kamēr iekārtojamies viesnīcā garām viesnīcas namam pa pilsētu sāk braukt prezidenta Ugo Čavesa atbalstītāju automašīnu ķēde, ar cilvēkiem, pārsvarā indiāņiem, pārpildītām automašīnām, ar lieliem, dārdošiem skaļruņiem uz tām, skanot priekšvēlēšanu saukļiem, dziesmām un kliedzieniem, sakarā ar svētdien 23.11.2008. gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Pēc iekārtošanās viesnīcā ar taksi dodamies atkal uz Brazīliju, lai tur bankomātā izņemtu reālus un pēc tam tos Venecuēlā pie vīriem uz ielas samainītu pret bolivāriem. Vakarā noguruma iespaidā ātri ļaujamies ciešam miegam. Noslēdzošo dienu Santa Elenā de Uairen sākam ar vēl vienu braucienu ar taksi uz Brazīliju, lai vēlreiz pabrokastotu šajā zemē un vēl vienu reizīti izņemtu reālus tālākai samainīšanai bolivāros. Pēc atgriešanās no brazīļu zemes dodamies uz Santa Elenas de Uairen autoostu, no kuras vēlu vakarā ar autobusu braucam uz San Felix pilsētiņu (601 km). San Felix pilsētiņā ierodamies ap plkst. 7:00 no rīta un tālāk ar taksi (per puesto) braucam uz Tukupitu. Taksis vizuāli izskatās ne vēlāk kā sešdesmitajos gados ražots auto, bet iet nevainojami, ārpus pilsētām gandrīz visu laiku brauc ne lēnāk kā ar ātrumu 130-140 km/h. Pēc dažām stundām esam Tukupitā, no kurienes sazvanu tūrisma firmas pārstāvi Ciudad Bolivar pilsētiņā, paziņojot, ka esam Tukupitā un esam gatavi Oriniko deltas tūrei, kurš savukārt sazvana tūres gidu Robinu Tukupitā. Pēc kādām 10 minūtēm Robins jau ir ieradies pie mums, nekļūdīgi uzreiz atpazinis savus nākamos klientus, tad aizved mūs uz viesnīcu, kurā nekavējoties iekārtojamies, samaksājam par rītdien paredzēto Orinoko deltas tūri un ejam iepazīt pilsētu. Tukupita atšķiras no citām redzētajām pilsētām ar ievērojamo indiāņu skaitu pilsētā, no kuriem daudzi apmetušies vienkārši ielu un parku malās kopā ar visām savām ģimenēm, t.sk. kuplu bērnu skaitu, kur ierīkojuši kaut ko līdzīgu pagaidu apmetnēm. Sestdienas rītā gids Robins precīzi norunātajā laikā ir klāt, tiesa gan, painformējot, ka došanās Orinoko deltas tūrē aizkavēšoties par pusstundu. Pēc minētās pusstundas Robins ir klāt, dodamies prom no viesnīcas un pēc brīža no vienas no Orinoko deltas upēm ar laivu dodamies Orinoko deltas tūrē kopā ar 2 spāņiem no Barselonas, vienu basku pāri no Bilbao un 3 anglietēm no Ņūkāslas. Tūrē vispirms apmeklējam kādu indiāņu ciematiņu, kur apskatam zirnekļus– tarantulus, no kuriem vienam ļauju pastaigāties arī pa savu roku. Viņa kājiņas izrādās pārsteidzoši mīkstas un samtainas. Viens no spāņiem gan neiebilst arī pret to, ka tarantuls dodas pārgājienā ne tikai pa viņa rokām, muguru un pleciem, bet arī pa viņa garo, sprogaino, matu cekulu. Apskatām arī citus indiāņu ciematiņus, vienā no tiem mums ir iespēja pavērot, kā uz laivu piestātnes dēļiem sēdošās indiāņu meitenes ar rokām mazgā, berž veļu; mūsu gids Robins neļauj indiāņu meitenēm skumt un prombraucot vienai no tām viegli pamasē muguriņu, par ko saņem vieglu ūdens šalti jau uz savas muguras. Līdz pusdienlaikam aizbraucam līdz nometnei upes malā džungļos, kur iekārtojamies mājiņās, kurām logu vietā moskītu tīkli. Netālu no mājiņām apskatam vienā lielā iežogojumā mītošo pumu. Varam priecāties arī par liela, koša papagaiļa klātbūtni. Pēcpusdienā ar laivu braucam skatīties džungļu iemītniekus, kas pamanāmi upes malās džungļu biezoknī, un drīz redzam krūmos sasēdušos savvaļas vistu pārīšus kopā ar saviem gaiļiem, vēlāk nelielus rudi sarkanus pērtiķus, kas lēkā no vienas palmas uz citu, kliedz un cīnās savā starpā; vēlāk laivas priekšā upi šķērso kāda čūska; apkārt dzirdami un redzami arī dažādi putni. Pēc vēlām pusdienām turpinām ar laivu ceļu pa džungļu upēm, gids cienā ar aukstu alu un rumu, bet vakarpusē visi lecam no laivas upē un turpat upes vidū ļaujamies peldēšanas priekiem. Kad atgriežamies nometnē, kur esam apmetušies mājiņās uz nakšņošanu, ir jau iestājusies pilnīga tumsa. Pēc vakariņām dodamies pie miera mājiņā, kurā bez mums ir arī vairāki citi iemītnieki – vismaz kādas 3 ķirzakas, kas pārvietojas pa mājiņas sienām un grīdu. Nakts ir putnu un dzīvnieku balsu piepildīta. Putni aktivizējas īpaši uz rīta pusi, gaiļi džungļos sāk dziedāt jau kādos trijos no rīta, pēc tam tiem pakāpeniski pievienojas arī daudzi citi. Svētdien 23.11.2008.- pašvaldību vēlēšanu dienā ar laivu dodamies apraudzīt citus indiāņu ciematiņus un vēlēšanu norisi tajos. Indiāņi nedzīvo nemaz tik trūcīgi, kā varētu iedomāties. Daudzās indiāņu būdiņās ir televizori, pie citām mājelēm redzami arī satelītšķīvji. Pilnīgi neviens indiānis, t.sk. neviens bērns neubago, nelūdz ne naudu, ne dāvanas. Indiāņu izturēšanās liecina par viņu stipru pašcieņu. Pēc indiāņu ciematiņu apskates kādā klusā upes nostūrī džungļu malā makšķerējam piranjas. Pirmo piranju, lai arī ne īpaši lielu, izvilkt izdodās man, tikai pēc tam pie tādas tiek arī pats gids Robins. Drīz pēc tam sāk līt un turpmāk piranjas neķeras. Tālāk dodamies gājienā pa džungļiem indiāņa pavadībā, kurš ar mačeti iet pa priekšu un izcērt ceļu. Džungļos ir ievērojams mitruma daudzums, reti kuram no mūsu grupas izdodās neiegrimt dubļos dziļāk par potītēm, dažai ceļotājai kājas dubļos ieslīd pat tik dziļi, ka pazūd apavi, ko pēc tam tikai ar grūtībām izdodas atrast un izvilkt no dubļiem. Drīz vien visi ir pamatīgi nobridušies pa džungļiem, apģērbs arī visiem līdz ceļgaliem gandrīz vienos dubļos. Pēcpusdienā no laivas vērojam Orinoko saulrietu, kā arī delfīnus, kas netālu no laivas ik pa brīdim uz mirkli iznirst virs ūdens. Kad delfīni ir pazuduši, daži no mums izvēlās arī nopeldēties, turpat upes vidū no laivas ielecot ūdenī. Orinoko deltas tūres trešās dienas priekšpusdienā atgriežamies Tukupitā un tālāk ar taksi kādas piecdesmito sešdesmito gadu automašīnas izskatā, kuru vada kundze tā ap septiņdesmit, dodamies uz Maturin pilsētiņu, no kuras ar citu taksi tālāk braucam uz Puerto La Cruz pilsētiņu, kas atrodas Karību jūras krastā. Puerto La Cruz ierodamies jau pilnīgā tumsā, tomēr tas netraucē mums ātri atrast viesnīcu, un tad atgriežamies ielās gūt pirmos iespaidus par pilsētu un turpat blakus esošo jūru, ko turpinām darīt arī nākamajā dienā. Īpaši interesanti vērot daudzos pelikānus, kuri ik pēc brīža ar pēkšņu, strauju kustību ienirst ūdenī, lai noķertu kārtējo zivi. Vakarā izlemjam, ka laiks doties Karakasas virzienā, jo mums vēl jāpaspēj pabūt arī Los Roques arhipelāga salās, līdz ar to no rīta ar autobusu braucam uz Karakasu, pusdienlaikā jau esam Karakasas centrā, no kura ar taksi tiekam līdz lidostai. Izvērtējot lidostā pieejamos piedāvājumus lidojumiem uz Los Roques arhipelāgu, izvēlamies doties no Karakasas uz šīm Karību jūras salām nākošajā dienā(dienā, kurā Karakasā ierodas Krievijas prezidents D.Medvedevs, lai tiktos ar Venecuēlas prezidentu U.Čavesu) agri no rīta plkst. 5:30, un iegādājāmies nepieciešamās biļetes. Ņemot vērā, ka lidostā jābūt jau ļoti agri no rīta, par labāku atzīstam atlikušo laiku līdz lidojumam pavadīt turpat lidostā, ko arī darām. Rīts ir ļoti grūts, jo gulēts nav gandrīz nemaz. Vairāk kā pusstundas ilgajā lidojuma laikā 44-vietīgā lidmašīnā uz Los Roques arhipelāga salām tiek izbaudīti īsi miega mirkļi, lai gan drīz vien skaisto skatu dēļ, kurus var vērot pa lidmašīnas logu, tuvojoties salām, gulēt atkal vairs nav laika. Los Roques arhipelāgs sastāv no 42 saliņām, kurām katrai ir savs nosaukums, un 250 vārdā nenosauktām vēl sīkākām saliņām, smilšu sēkļiem un koraļļu rifiem, kas atrodas ap 160 km no Venecuēlas kontinentālās daļas krastiem un stiepjas 36 km garumā no austrumiem uz rietumiem. Ap plkst. 6:35 no rīta jau esam Los Roques arhipelāga visvairāk apdzīvotākajā salā – Gran Roque, kurā pēc formalitāšu nokārtošanas lidostā dodamies meklēt apmešanās vietu kādā no vietējiem viesu namiņiem – posadām, kuru skaits salā neesot mazāks par 60. Mūs pārsteidz, ka gandrīz visu namiņu durvis ir atvērtas, bet tajos nav pamanāmi cilvēki, lai gan namiņu iekārtojums liecina, ka tie ir apdzīvoti. Tikai pēc vairāku mājiņu aplūkošanas un ieiešanas tajās dziļāk kādā no namiņiem parādās kāds sunītis un pēc tam arī saimniece. Drīz vien ar vienas posadas saimnieci esam jau vienojušies par apmešanās vietu kopā ar brokastīm un vakariņām uz 3 dienām par ļoti pieņemamu cenu un iekārtojamies jaunajos apartamentos un nekavējoties dodamies iepazīt salu. Karību jūra ar savu gaišzilo, tīro, skaidro ūdeni, pludmale ar gaišajām smiltīm, kas ūdens iespaidā izskatās nedaudz rozā, visur esošajiem pelikānu bariem un citiem redzamajiem putniem, un daudzajiem lielajiem un mazajiem gliemežvākiem izskatās dievīgi. Drīz arī dodamies peldēties. Ūdens, protams, ka ir īpaši silts. Saule pilnīgi dedzina, acis žilbst, steidzami liekot meklēt saulesbrilles, kas arī tiek darīts, un pēc to iegādes vismaz acis no saules ir aiz kā paslēpt. Vakars pienāk nemanot, un dienas izskaņā mūs gaida mūsu noīrētās posadas saimnieces pagatavotas, patiesi garšīgas vakariņas; jāpiebilst, ka arī turpmākās viņas gatavotās maltītes izrādās lieliskas. Los Roques arhipelāga apceļošanas otrajā dienā par interesantāko piedāvājumu atzīstam vienas dienas tūri ar laivu uz Cayo de Agua, Dos Mosquises Sur un Espenqui saliņām un ap plkst. 9:50 no rīta jau esam laivā un braucam uz Cayo de Agua saliņu, kurā pēc nedaudz vairāk kā stundas ilga brauciena jau kāpjam krastā. Šeit pludmale ir vēl skaistāka nekā Gran Roque saliņā. Izbaudām šīs pasakainās saliņas burvību veselas trīs stundas. Šeit ir iespēja arī nirt un skatīt koraļļus, ko citi arī izmanto. Peldamies un priecājamies par dievīgo jūru, pludmali, sauli. Kad atsēžamies zem saulsarga, mums garlaikoties neļauj melnas ķirzaciņas, kuras droši nāk klāt un dodas pārbaudīt, kas atrodas mums līdzi paņemtajās somiņās un maisiņos, īpaši cenšoties iekļūt tajā maisiņā, kurā nolikta mīksta baltmaize un citi produkti. Pēpusdienā pārbraucam uz Dos Mosquises Sur saliņu, kur apskatām bruņurupuču audzētavu ar lieliem un maziem bruņurupučiem, kuriem pēc pieņemšanās spēkā un svarā tiekot dāvāta brīvība tos palaižot jūriņā. Kā uz nākamo dodamies uz Espenqui saliņu, kur īpaša uzmanība tiek pievērsta koraļļu apskatei. Atpakaļceļā uz Gran Roque saliņu mums garlaikoties neļauj arī spēkā pieņēmies vējš un līdz ar to arī lielākie jūras viļņi, kuri ik pa brīdim krietni vien pasvaida laivu uz vienu vai otru pusi, kā arī kārtīgi apšļacī mūs ar ūdens šaltīm. Vienai meitene vējš norauj un iepūš jūras viļņos arī cepuri, kuru viņai stipro viļņu dēļ atgūt nav nekādu cerību. Līdz ar tumsas iestāšanos atgriežamies Gran Roque saliņā, kur izmantojam iespēju izbaudīt salas vakara dzīvi. Rodas iespaids, ka šeit ir gluži vai laimības zeme, šeit cilvēki ir ļoti laipni, smaidīgi, omulīgi, veselīgi apaļīgi, durvis mājiņām pārsvarā tur vaļā, valda pilnīgs miers, ir silts, nav redzams neviens cilvēks, kas izskatītos trūcīgs vai nelaimīgs, neredz policistus, šeit ir brīnišķīgi skaista jūra ar bagātu jūras dzīvās dabas valstību, nekad nav ziema, nekad nav auksti u.t.t. Ko gan cilvēks vēl var vēlēties?:) Trešajā Los Roques arhipelāga apciemošanas dienā braucam uz Crasqui saliņu, kur pavadām visu dienu – peldamies, sauļojamies un pusdienās pasūtām tikko no jūras izzvejotu milzīgu jūras vēzi – omāru, ko pusstundas laikā pagatavo pats zvejnieks un tas tiek pasniegts turpat jūras malā esošajā pašam zvejniekam piederošajā restorānā. Omāru ēdam pirmo reizi un tas ir lielisks. Viens itāļu tūrists, kas uz salu atbraucis kopā ar draudzeni ar to pašu laivu, ar ko mēs, pastāsta, ka viņš uz Los Roques arhipelāgu braucot jau 3.gadu, un dievinot šo vietu, un tieši uz šo kā arhipelāga labāko restorānu braucot nobaudīt omāra maltīti. Noslēdzošā ceturtā diena arhipelāgā ir ar mazliet skumju pieskaņu, jo laiks posties prom no šī paradīziskā zemes stūrīša. Ap pusdienas laiku esam jau lidmašīnā un drīz vien tā nosēžas Karakasas lidostā, no kuras ar autobusu aizbraucam līdz pilsētas centram, bet tālāk ar taksi tiekam līdz netālu no centra esošajai viesnīcai metro stacijas Plaza Venezuela tuvumā. Pēc mantu novietošanas viesnīcā nekavējoties dodamies iepazīt tuvākos Karakasas kvartālus un mums interesējošos veikalus. Priekšpēdējā dienā Karakasā jau no paša rīta dodamies uz metro un braucam līdz stacijai Capitolio, lai apskatītu Karakasas centru, t. sk. vecpilsētu. Lai arī savu nelielo somiņu, braucot metro, turu cieši, tomēr metro mani uzrunā kāds karakasietis, sakot, ka šeit ir ļoti ļoti bīstami, ka varot aplaupīt, un, ka somu vajagot turēt tieši sev priekšā stingri, cieši satvertu ar abām rokām, un, ka Karakasa esot bīstamākā Latīņamerikas pilsēta. Karakasas vecpilsētā vispirms apskatām Bolivāra laukumu ar Venecuēlas atbrīvotāja Simona Bolivāra lielu pieminekli centrā un ap to esošo parku, pavērojam arī tajā pa kokiem skraidošās melnās vāveres. Pēc tam apskatām Kapitoliju, tad Augstākās tiesas palātu un Karakasas pašvaldības ēku, kurā 1811.gada 5.jūlijā deklarēta Venecuēlas neatkarība no Spānijas. Turpinot pilsētas centra apskati, aizejam līdz Panteonam, kur atrodas S. Bolivāra sarkofāgs, kā arī vēl ne mazāk kā 140 citu ievērojamu Venecuēlas cilvēku kapvietas. Atpakaļceļā vēl apskatām katedrāli, kurā savulaik kristīts pats S.Bolivārs un kur apglabāta viņa ģimene, viņa sieva. Garāmejot Bolivāra laukumam, uz mirkli pievienojamies kādam karakasiešu bariņam, kas vēro 3 iguānu draiskulības ap Bolivāra laukumu esošajā parkā. Ar iepriekš minēto Karakasas centra iepazīšana nebeidzas, jo vēl pagūstam nokļūt līdz El Calvario parkam, apskatīt tam tuvumā esošo Federācijas arku, netālu atrodošos Karakasas laukumu ar dvīņu torņiem – Torres del Silencio, kā arī apmeklēt nedaudz tālāk atrodamo katoļu baznīcu – Iglesia Santa Teresa. Kad vienā no pilsētas centra veikaliem iepērkam sombrero cepuri, mums palūdz pasi, no kuras čekā tiek iedrukāti gan pircēja vārds, uzvārds, gan pases numurs. Vēl nebijusi pieredze! Karakasas centrā kā tūristi jūtamies kā liels retums, jo pilnīgi nevienu citu cilvēku, kas izskatītos pēc tūrista, mēs nepamanām. Savukārt ne tikai Karakasā, bet arī visā Venecuēlā mums neizdodās satikt nevienu tūristu no ASV. Pēcpusdienā ar metro atgriežamies kvartālā, kur atrodas mūsu viesnīca, un dodamies iepirkties uz vienu no lielākajiem Karakasas tirdzniecības centriem – El Recreo, kur, mums iegādājoties, gan sieviešu un vīriešu krekliņus, gan bikses, žaketi, kaklasaiti, pie katra pirkuma tiek pieprasīta pase, kuras dati tiek ievadīti datorā un iedrukāti čekā. Ar pirkumu somām atgriežamies viesnīcā jau pilnīgā tumsā un pēc tam dodamies atkal ielās, lai nopirktu kaut ko garšīgu ēdamu un dzeramu vakariņām. Noslēdzošo dienu 02.12.2008. Venecuēlā esam ieplānojuši izmantot „līdz pēdējai minūtei”, jo jāpaspēj izbaudīt vēl viena atrakcija - teleferico jeb trošu tramvajs, jāuzbrauc ar to El Avila kalnā un jāapskata Karakasa un Karību jūra no tā virsotnēm; tomēr, kad ar taksi no rīta pēc nedaudz ilgāk kā pusstundas brauciena esam uzbraukuši līdz teleferico starta punktam, noskaidrojās, ka tehnisku iemeslu dēļ šodien teleferico sāk strādāt nevis plkst. 10:00 kā parasti, bet plkst. 12:00, savukārt viesnīca mums jāatbrīvo jau līdz plkst. 13:00, bet lidostā jāreģistrējas lidojumam ne vēlāk kā līdz plkst. 16:05, jo lidmašīnas izlidošanas laiks ir plkst. 17:35, bet mums vēl jāpaspēj izstaigāt veikali un iepirkt vēl šo to aizvešanai uz Latvjzemīti, t. sk. Venecuēlas rums. Tomēr arī šāds mazliet netīkams pārsteigums nespēj mūs apturēt no mūsu nodomu īstenošanas, un tāpēc tūlīt braucam ar taksi atpakaļ uz viesnīcu, dodamies atkal pilsētas ielās, iepērkam rumu un vēl šo to vešanai pāri okeānam, izvācamies no viesnīcas un ar to pašu taksi, kas mūs jau vienreiz šorīt izvadājis, braucam šodien jau otreiz uz teleferico starta punktu. Kad to sasniedzam, ir tikai dažas minūtes pēc plkst. 12:00 un teleferico sācis strādāt vien tikko, un mēs nekavējoties kāpjam vienā no tā vagoniņiem un vienmērīgā gaitā braucam augšā El Avila kalnā, pa ceļam vērojot lejā paliekošo Karakasu. Kad esam uzbraukuši El Avila kalna virsotnē, no tās lejā Karakasas virzienā skatoties, Karakasas dzīvojamo māju masīvu vietā starp mākoņiem dažviet redzam tikai Karību jūru ar daudziem kuģīšiem tajā, tiem tālumā atgādinot vien mazas melnas figūriņas. Vēlāk debesis samācas vairāk un apkārt vairs redzami tikai mākoņi un migla, kas apņem visa El Avila virsotni un aizsedz skatu uz Karību jūru un Karakasas pilsētu, ļaujot redzēt vien nelielu daļu no zaļajām, krūmiem un kokiem klātajām El Avila kalna nogāzēm. El Avila kalna virsotnē redzam vienīgos tūristus Karakasā – kādus 4-5 japāņus vai ķīniešus. Pēc nobraukšanas ar teleferico lejā no kalna virsotnes, ņemam taksi un braucam uz Karakasas lidostu. Takša vadītājs mums pastāsta, ka viņa auto bākas (45 litri) piepildīšanai nepieciešamā benzīna iegādei vajadzīgi vien 3 bolivāri. Ņemot vērā, ka 1 bolivāra vērtība latos pēc tirgus kursa ir aptuveni 13-14 santīmi, var secināt, ka 1 litra benzīna cena Venecuēlā ir mazāk par 1 santīmu. Taksists arī passtāsta, ka Karakasā esot ļoti ļoti daudz sliktu puišu, kuru dēļ Karakasa esot nedroša pilsēta, īpaši bīstams esot ceļa posms gar nabadzīgo karakasiešu kvartāliem starp Karakasas centru un Karakasas lidostu, kurā taksisti parasti cenšoties vispār nestāties, lai mazinātu iespējamos drošības riskus. Ap plkst. 15:50 jeb aptuveni 10 minūtes pirms reģistrācijas lidojumam uz Parīzi beigām ierodamies lidostā, kur iztērējam atlikušos bolivārus Venecuēlas preses un saldumu iegādei, un drīz vien jau esam Air France lidmašīnā reisam uz Parīzi. Agra pauž zināmu vilšanos par to, ka šoreiz lidmašīnā mums katram nav savs „televizoriņš” priekšā kā tas bijis šurpceļā. Nelielā vilšanās gan drīz tiek kompensēta ar tikko iegādātajiem krāšņajiem Venecuēlas žurnāliem, avīzēm, austiņās pieejamo latīņamerikāņu un francūžu mūziku, ar dievīgām francūžu vakariņām, kas bagātinātas ar sarkanvīnu un konjaku, kā arī ar vienas Air France stjuartes komplimentu Agras jaunajam, tikko Karakasā iegādātajam krekliņam. Lidojums aizrit mirkļa ātrumā, un pēc aptuveni 9 stundu lidojuma mūsu lidmašīna jau ir piezemējusies Šarla de Golla lidostā Parīzē. Šeit sagaidošais vēsums steidzami liek man šortus nomainīt ar garajām biksēm kājās. Parīzē atliek vien sagaidīt pēcpusdienu, kad ar Air Baltic reisu no Parīzes lidojam uz Rīgu, un kad ceļojuma iespaidā radušos pasakaino nerealitātes sajūtu joprojām nespēj kliedēt pat jaunākā informācija par ekonomisko krīzi Latvijā, kas tiek iegūta iepazīstoties ar lidmašīnā pieejamajiem Latvijas avīžu šodienas izdevumiem, ne arī Rīgā mūs gaidošais drēgnums un tumšais decembra laiks.

Venecuēlas ceļojums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem