Ar velo Melnkalnē kur kalni, ielejas, jūra, sniegs un apelsīni vienuviet.
|
Normunds Gailis
|
Pirms brauciena mājās iegādājos zaļo karti valstīm kas neietilpst manā standarta OCTA apdrošināšanā (Serbija, Melnkalne, Bosnija-Hercegovina, Horvātija). Tā arī ne uz vienas robežas auto dokumentus un apdrošināšanu nepaprasīja. Tiku brīdināts, ka iebraucot Melnkalnē jāmaksā ekoloģijas nodoklis, bet man neko tādu nelika maksāt.
Lai ātrāk tiktu uz priekšu braucām pa maksas ceļiem. Slovākijā, Ungārijā, Slovēnijā, Austrijā, Čehijā pirkām vinjetes. Serbijā un Horvātijā tiek maksāts uz vietas pa nobraukto ceļa attālumu. Melnkalnē nav maksas ceļu.
Braucēji ir 4 pieaugušie ar visiem velosipēdiem. Pārbrauciena laikā velosipēdi izjauktā veidā ir sakrāmēti auto. Kopā ar visām mantām auto ir pamatīgi piekrāmēts. Uz vietas braucot velosipēdi tiks likti uz auto jumta.
Doma ir pārsvarā braukt ar gāzi. Un tas izdevās, kas stipri samazināja ceļa izdevumus. Gāze pieejama visās valstīs. Grūtāk atrast gāzes uzpildes vietas bija Austrijā un Čehijā. Nebija vajadzīgas arī nekādas pārejas priekš uzpildes.
Naktsmājas bijām savlaicīgi rezervējuši. Nakšņojām apartamentos kur pieejama virtuve.
Pirms brauciena apskatījām laika prognozes un tās nebija diez ko iepriecinošas. Solīja diezgan pavēsu un lietainu. Mēs gan cerējām, ka būs labāk, bet prognoze izrādījās pareiza.
Pirms brauciena atjaunoju TomTom kartes tomēr Serbijas un Melnkalnes kartes ir pagalam švakas. Ir tikai lielie ceļi un nedaudz mazie. Zemes ceļi gandrīz nav vispār. Arī pilsētu kartes ir pašvakas.
Par dārdzību. Serbija ir salīdzinoši lēta( lētāk kā Latvijā). Var mierīgi atļauties iet uz krogu un pusdienot un par to vajadzēs atstāt līdz 3eur. Melnkalnē cenas līdzīgi kā pie mums. Arī var mierīgi pusdienot krogos par saprātīgu cenu. Horvātija gan ir padārga, tur jau jāskatās uz cenām.
Serbijā un Melnkalnē ir diezgan švaki ar ielu nosaukumiem un māju nummuriem. Mums neizdevās atrast nevienas naktsmājas pašu spēkiem. Nācās palīdzību lūgt vietējiem iedzīvotājiem, policistiem un taksistiem.
Melnkalnē vietējie iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi. Mums palīdzēja gan atrast pareizo ceļu, gan atrast nakšņošanas vietas, gan izpalīdzēja ar dzeramo ūdeni, gan visādi citādi nāca vienmēr palīdzēja.
23.04.
Brauciens Latvija, Lietuva, Polija Slovākija līdz Košicei gandrīz bez apstāšanās. Nakšņojam Košicē izīrētā dzīvoklī.
24.04.
No rīta neliels šopings pārtikas krājumu papildināšanai, jo Slovākijā var maksāt ar eiro. Brauciens Slovākija, Ungārija, Serbija līdz pilsētai Mokra Gora. Ungārijā braucam gar milzīgiem rapšu laukiem. Uz Ungārijas-Serbijas robežas pirmo reizi tiek pārbaudītas pases. Braucam Belgradas virzienā. Sākumā Serbija ir ļoti līdzena. Ap Novi Sad sāk palikt kalnaināka. Nebija doma braukt cauri Belgradai, bet tomtoms kaut kur apjuka un nogriezām nepareizi. Tad nu nācās palīkumot gar Belgradas vienu malu. Belgrada diezgan piebāzta ar cilvēkiem. Kā mums teica, ka ļoti daudz cilvēku no laukiem sabraukuši Belgradā. Līdz ar to tā diezgan netīra. Ir daudz pamestu māju, īpašumu. Tās vēl nesenā kara sekas. Diezgan veiksmīgi tiekam līdz galamērķim Mokra Gora. Ar vietējo palīdzību atrodam savu viesnīcu kas iekārtojusies dzelzceļa stacijas ēkā. http://www.booking.com/hotel/rs/osmica.l…
Vakarā izejam pastaigāt pa naksnīgo apkārtni.
25.04.
Mokra Gora ir šaursliežu dzelzceļš, ar kuru iespējams uzbraukt kalnos caur daudziem tuneļiem. Netālu no dzelzceļa stacijas ir kino režisora Emira Kusturica kīnopilsēta.
Rīts nomācies. Brokastojam viesnīcas kafejnīcā. Brokastis labas tikai nav pieejama tāda melnā kafija, pie kādas esam pieraduši. Tad vēl tāda nepatīkama lieta Serbijā un Melnkalnē ir smēķētāji. Smēķēt, ir atļauts visās ēstuvēs un smēķē viņi ļoti daudz. Pēc brokastīm ejam iepirkt biļetes izbraucienam ar vilcienu. Dabūjām tikai stāvvietas, jo visas biļetes izpārdotas skolēnu grupām.
Mums vēl līdz vilcienam ir 1.5h laika un nolemjam pa fikso aiziet līdz Kusturicas kīnopilsētai. Ceļu līdz un no pilsētas veicām daļēji ejot, daļēji skrienot. Kīnopilsētā sagaida mūs ar lietu. Pilsētiņa ir izvietojusies kalnā, kur apskatāmas senas ēkas, antīki auto, ar koka bruģi izliktas ieliņas. Tāda etnogrāfiska pilsētiņa. Atpakaļceļā neejam vairs pa ceļu, bet pa sliedēm, tā sanāk tuvāk.
Pagaidām kamēr vagonos sakāpj skolēni un tad ieņemam savas vietas ārpusē uz platformas starp vagoniem. Atpakaļceļā stāvējām pēdējā vagona aizmugurē, kur visu baigi labi varēja redzēt. Vilciens sākumā brauc kalnā bez apstājas līdz gala punktam. Vilciens iet līkumlīkumiem cauri daudziem tuneļiem. Atpakaļceļā vilciens ik pa laikam apstājas un var izstaigāt un apskatīt apkārtni. Vienā vietā notiek ilgāka stāvēšana, kur vietējā ēstuvē var uzēst. Mēs padzeram kafiju-ekspresso ko pasniedz kopā ar aukstu ūdeni.
Skati, protams iespaidīgi, spēj tik visu apskatīt un priecāties. Brauciens ilgst 2.5h.
Pēc izbrauciena ar vilcienu ieturam pusdienas krogā un turpinām ceļu uz Melnkalnes pilsētu Žabljak. Nu jau jālīkumo pa šauriem kalnu ceļiem un braukšana nav diez ko ātrā. Ceļi gan labi, bet līkumaini ar stāviem kāpumiem un kritumiem. Ar vietējo iedzīvotāju palīdzību nokļūstam lūdz savai apmešanās vietai. http://www.kampkodboce.me/about/index.php Kamēr sazvanām saimniekus apskatām kempingu. Saimnieki mums ierāda istabas savas mājas 2 stāvā. Nepaspējam sanest mantas tiekam aicināti lejā uz kafiju un sļivovicu. Viesistabā tiek pasniegta plūmju sļivovica un kafija. Notiek iepazīšanās un uzsaukts tosts “Živelī”. Tas tulkojumā ir uz veselību. Sarunas notiek krievu valodā, jo kundzīte savā laikā to mācījusies skolā un tīri labi pieprot. Nolemju uzjautāt par mūsu rītdienas plānoto velomaršrutu, bet saņemu laipnu atteikumu ”kamēr kafija nebūs izdzerta, nekādu nopietnu sarunu”. Vēlāk gan visu izrunājam un saprotam, ka jāmaina maršruts. Taisījāmies braukt apkārt Durmitor kalnam, bet izrādās tur vēl ir daudz sniega un mēs cauri netiksim. Saimniece bija ļoti runīga un izrunājāmies par visādām tēmām (politiku, vēsturi, sadzīvi utt). Secinājām, ka mums mazajām tautām ir daudz kas kopīgs.
Mums ierāda virtuvi kuru uztaisām vakariņas. Sļivovica padarījusi savu un vajadzēja ko uzkost.
26.04.
Rīts pavēss atkal nomācies, bet vēl nelīst.
Pieceļos agrāk, lai sastellētu velosipēdus. Ar 3 velosipēdiem viss OK, bet vienam nekādi nevaru saregulēt bremzes. Labu laiku nočakarējos, līdz kaut nedaudz tās sāk darboties. Kādu stundu aizkavējamies ar izbraukšanu.
Braucam Durmitor kalnu virzienā skatīt Taras upes ieleju. Jo augstāk kalnā jo vēsāks, vairāk sniega un arī lietus klāt. Vietām redzami vēl ar ledu klātas ūdenstilpnes. Kalnos parādās stipra dūmaka. Piebraucam pie ielejas, bet neko nevaram saskatīt viss vienā miglā. Baigi žēl. Nedaudz pakāpelējam gar ielejas malu.
Braucam nedzudz atpakaļ un pagriežamies uz Čūsku ezeru( Zmijine jezero). Priekšā paveras Durmoitors visā savā krāšņumā ar sniegotajām virsotnēm. Skaisti.
Uz čūsku ezeru jābrauc cauri mežam pa akmeņainu ceļu, kurš paliek arvien sniegotāks un kādu gabalu pirms ezera nākas velo stumt jo nevar pabraukt. Ne pārāk liels, meža ieskauts ezers kalna pakājē. Ūdens dzidrs ar zaļu nokrāsu. Ezerā skatāmi kalna un koku atspulgi. Brīnišķīgs skats. Kamēr ieturam maltīti, mākoņi paveras un uzspīd saule. Varam pat novilkt virsdrēbes un pažāvēt tās.
Braucam uz Melno ezeru (Crno jezero). Pa ceļam iešaujas galvā doma, ja reiz spīd saule, varbūt ir vērts aizbraukt atpakaļ uz ieleju. Tā arī darām. Esam atbraukuši īstajā laikā un tiekam atalgoti ar pasakainu skatu. Migla ir izklīdusi un varam saskatīt ieleju visā krāšņumā. Kaut kur lejā (tā ap 1km pa vertikāli) tek upe un tai visapkārt kalni. Lejā var saskatīt mājas, kas ir pavisam niecīgas. Daba ir diezgan skarba, bet skaista. Sēžam kājas pārkarinājuši kalna malai un baudām skatu. Negribas pat braukt tālāk. Drīz vien, atkal uzrodas mākoņi un priekškars aizveras.
Braucam atpakaļ uz Žabljak, lai pa citu ceļu brauktu uz Melno ezeru. Pirms Žabljak uznāk stiprs lietus un pamatīgi izlīstam, man kājas pilnīgi slapjas, nepalīdz pat mokasīni. Ejam uz kafejnīcu, lai daudzmaz apžāvētos un ieturētu pusdienas. Pēc stundas ir pārstājis līt un varam turpināt ceļu. Pie ezera piebraukšana ir par maksu. Melnais ezers sastāv no diviem viena lielāka, otra mazāka ezera, kas savā starpā savienoti. Tiesa ezeriem ir kādu 6-8m augstuma starpība. Ūdens no lielā ezera ieplūst mazajā un kūstot sniegam lielākā daļa ūdens nonāk mazajā ezerā. Tā arī nesapratām, kur tas ūdens paliek. Ezeram iespējams apbraukt apkārt, mums gan teica, ka to nevarot izdarīt, mēs varējām. Tiesa brīžiem velo nācās nest pāri koku saknēm un pa trepēm augšā, lejā. Braucot apkārt, spēj tik priecāties par ainavām, kas paveras. No vienas puses Durmitor kalns, no otras mežs. Redzamas kalnu upes, kur pavasaros tek kūstošā sniegs. Ezeri savienojas ar mazu krāčainu upi. Skaisti.
Šodien viss. Braucam uz savu nakšņošanas vietu. Esam knapi pārģērbušies, izkarinājuši drēbes lai žūst kā laipnie saimnieki mūs aicina uz kafiju un sļivovicu. Esam gana izlijuši un nosaluši un kāds stiprāks dzēriens ir tieši laikā. Pēc kafijas aprunājam nākamās dienas plānus, kuri šoreiz nav jāmaina.
Nobraukti 51km, un savākti 620h/m( augstummetri)
27.04.
Rīts ar mākoņiem, caur kuriem brīžiem uzspīd saule.
Šodien plānā aizbraukt līdz Taras upes tiltam un pievarēt pirmo serpentīnceļu.
Sākumā ceļš vijas pa kalnu ieplaku. Šādi līdzenumi Melnkalnē ir jāpameklē. Ieplakā nobraucam gar diviem ezeriņiem.
Drīz vien izbraucam uz ceļa, kas ved mūs pa serpentīna ceļu lejā uz Taras tiltu. Braucam lejā diezgan nesteidzīgi ar foto pauzēm. Brauciena laikā nācu pie secinājuma, ka apstāties, lai fotografētu vajag braucot lejā no kalna nevis otrādi kā sākumā biju iedomājies. Braucot augšā kalnā, ir jāuzņem pareizais ritms, jo tikko apstājies, tas tiek izjaukts un grūti atkal uzņemt pareizo ritmu. Tāpēc centos nestāties kaut kalnā jābrauc 10 un vairāk km.
Taras tilts vienreizējs, tas ir milzīgs. Tilts iet pāri Taras upes kanjonam. Taras upes kanjons skaitās otrs dziļākais pasaulē aiz amerikas lielā kanjona. Skati neaprakstāmi. Upe ir kaut kur lejā un izskatās pavisam maziņa. Skaisti kalnaini, apauguši krasti caur kuru līkločus met upe. Labu laiku stāvam uz tilta un skatāmies visapkārt. Skaties kur gribi visur vaaau. Starp citu par šo tiltu ir uzņemta filma, kur vietējie partizāni neļāva vāciešiem to uzspridzināt.
Pārbraucam pāri tiltam un ieturam pusdienas. Tagad būs pirmais nopietnai pārbaudījums, jātiek atpakaļ kalnā pa serpentīnceļu, visu laiku tikai uz augšu ap 10km. Pirmais uzņemtais temps izrādās nepareizs, bišķi par ātru. Vēlāk braucu lēnāk un bez pārāk lielām pūlēm pēc 1.5h biju kalnā un nejutos baigi saguris. Braucot kalnos, sarunājām, ka katrs brauks sava tempā un augšā tad ātrākie pagaidīs.
Atvilkuši elpu turpinām ceļu atpakaļ uz Žabljak. Pa ceļam satiekam dažādus ragainus lopus, kas mierīgi stāv uz braucamās daļas un nemaz nedomā iet prom. Neilgi pirms mājām uznāk pamatīgs lietus un atkal izmirkstam.
Jāpaspēj vēl šovakar pārbraukt uz nākamajām mūsu naktsmājām. Ātri saliekam velo uz jumta, atvadāmies no laipnajiem saimniekiem un uzsākam ceļu uz Kolašin. Ceļš visu laiku vijas gar Taras kanjona malu. Ik pa laikam apstājamies un baudām burvīgus dabas skatus. Ceļa vienā pusē upe ar stāviem krastiem otrā kalns. Ceļš līkumains, vietām ir brīdinājuma zīmes par nogruvumiem. Es braucu lēnāk nekā vietējie, un ik pa laikam aiz manis izveidojas rinda. Nākas braukt malā un palaist.
Iebraucam Kolašin un mēģinām atrast savus apartamentus. Diemžēl pašiem neizdodas. Prasām palīdzību policistiem. Šie saka, lai braucam līdzi. Policisti mierīgi laiž pa ielām pret zīmēm un mēs līdzi. Aizved mūs līdz viesnīcai bet tā izrādās nav pareizā. Tiek pazvanīts uz īsto, un drīz mums atbrauc pakaļ. Veiksmīgi tiekam savās istabās. http://www.booking.com/hotel/me/blok-apa…
Pie viesnīcas labs krogs un ejam uz vakariņām. Aprunājāmies ar bārmeni par nākamās dienas maršrutu un saprotam, ka atkal kaut kas jāmaina. Vakarā zāļu tiesai tika uzņemta kārtējā sļivovicas deva.
Nobraukti 59km, un savākti 1020h/m
28.04.
Rīts saulains. Ir cerība palikt sausiem. Šodien arī siltāks.
Plānā bija izbraukāties pa Biogradska nacionālo parku. Tomēr maršrutu nācās mainīt.
Sākumā izbraukājām pilsētu cerībā sameklēt Biogradska parka vai tuvējās apkārtnes kartes. Diemžēl neko prātīgu neatradām. Braucam parka virzienā uz Biogradska ezeru. Kādu brīdi ripinām gar Taras upi un jūsmojam par skatiem. Ezers atrodas 1096m augstumā, un lai piekļūtu jābrauc pa serpentīnceļu. Nav garš tikai 4 km, bet stāvs gan. Uzņemu pareizo ritmu un ātri vien esmu augšā. Redzēti jau vairāki ezeri, bet katrs nākamai izrādās skaistāks un atkal vaaaaau. Ezers atrodas starp kalniem, skaties uz kuru pusi gribi, visur kalni. Apkārt ezeram iespējams apbraukt un mēs to darām. Vietām ezerā redzami kalnu un koku atspulgi, un kopā ar saules stariem skati ir neaprakstāmi. Ezera tālākā pusē ietek vairākas kalnu upes un pāri tām izveidotas laipas. Vietām izveidotas atpūtas vietas ar galdiņiem. Pie viena no tādiem ieturam pusdienas. Apbraukuši apkārt vēlreiz uzjautājam vietējiem vai varam tikt pāri kalnam un saņemam atbildi, ka nē tur pilns ar sniegu.
Turpinām ceļu uz Mojkovac. Tur izlasām info par 13gs Brskovo pilsdrupām kas atrodas kalnā. Ir skaidrs kur brauksim. Sākumā ceļš ir asfaltēt, bet vēlāk pārtop grants ceļā un tas ir ļoti stāvs. Vietām tik stāvs, ka jāstumj. Tas mums netraucē turpināt iesākto. Garām mums nobrauc pa kādam auto un ziņkārīgi noskatās. Viens auto apstājas uzjautāt, kurp dodamies. Saņemam atbildi, ka esam uz pareizā ceļa un arī informāciju, ka lejā ir iespēja nobraukt pa citu ceļu. Braucot ik pa brīdim, mūs atvēsina kāds lietutiņš. Veiksmīgi sasniedzam galamērķi. Esam pie senas pils atrašanās vietas. Nekas nav saglabājies tik pa kādām akmens čupām, kas liecina, ka tur bijusi apbūve. Skati gan no kalna superīgi.
Tikko sākam braukt lejā, man sanāk misēklis un ir kritiens. Labi, ka nav īpaši sāpīgs. Nedaudz pārsists celis, esmu nosmērējies un ritenim nolauzts lukturis. Izrādās augšā braukt bija vieglāk nekā lejā. Ceļš ir salijis, akmeņi slideni un ļoti jāuzmanās. Turamies viens otram redzamības attālumā, ja nu kas atgadās. Bīstamais nobrauciens netraucē baudīt kalnu burvību. Pa ceļa apskatām divu āžu izrādi. Šie sparīgi mēģināja viens otru badīt. Esam veiksmīgi lejā.
Uzņemam virzienu uz mājām un lietus pavadībā ripinām. Esam atkal izmirkuši un nosaluši. Tādi slapji un dubļaini ejam iepirkt ko ēdamu nākamai dienai. Pie viena sapērkam lētus vīnus. Iznākot no veikala, redzu, ka riteni aizmugurējā riepa caura. Baigi negribas lietū pie veikala čakarēties. Visi bariņā stumjamies uz viesnīcu. Pirmais ko viesnīcā darām ir iedzeram pretapaukstēšanās sļivovicas devu.
Vakariņās ejam uz viesnīcas krogu. Daži no mums vēlas nobaudīt kādu nacionālo ēdienu. Tiem tiek pasniegta kukurūzas putra. Pēc garša laba, tikai tāda pasausa, un grūti dabūt lejā. Nezinu, ko padomāja apkārtējie, bet putras ēšana izvēršas varen uzjautrinoša. Ar lielām grūtībām tā tika apēsta. Pie viena aprunājāmies ar īpašnieku un kur uzzinām, ka laika prognoze rītdienai ir pamatīgs lietus visu dienu. Tiek pieņemts lēmums nebraukt ar riteņiem, bet pārbraucienu uz nākamo mājvietu sākt no rīta izmetot līkumu gar Skadaras ezeru un Sv. Stefana salu.
Nobraukti 74km, un savākti 1149h/m
29.04.
Līst jau no paša rīta.
Braucam pa Moračas upes ieleju. Moračas ieleja ir zaļāka par Taras ieleju, bet tikpat skaista. Jo vairāk tuvojamies jūrai, jo viss paliek zaļāks. Braucot pa ieleju ik pa laika stājamies skatīt un fočēt dabas brīnumus un tie šeit ir ik pēc katra pagrieziena.
Tā jūsmodami, esam pie Skadaras ezera. Tas ir lielākais Melnkalnes ezers kur 2/3 ezera ir Melnkalnē, bet 1/3 Albānijā. Braucam pa tiltu kas iet pāri ezeram, pareizāk mazai ezera astei. Ezerā saskatāmas zaļi noaugušas kalnainas saliņas. Skats neaprakstāms. Kādu brīdi stāvam uz tilta un priecājamies par skatiem.
Lai tiktu līdz jūrai, nākas šķērsot kalnu pāreju. Ir iespēja no augšas paskatīties uz ezeru. Super. Pa ceļam redzam norādi uz vīna darītavu Kopitovič. http://www.vinarijakopitovic.com/ Nolemjam iebraukt. Nākas braukt pašauru kalna ceļu, kur samainīties diviem auto gandrīz neiespējami. Mūs sagaida saimniece, un ejam nelielā ekskursijā uz vīna pagrabu. Notiek degustācija, kas man diemžēl iet secen. Tiek nopirkts vīns vakaram. Pats nopērku rakiju ( vīnogu šņabis) ko atvest mājās.
Pārbraucot kalnu paveras skats uz jūru, atkal dzirdami dažādi sajūsmas izsaucieni. Ir tiešām par ko jūsmot. Mūsu mērķis ir Sv. Stefana sala. Doma ir to apskatīt. No tālienes jau to var pamanīt. Auto izdodas atstāt netālu no salas. Mūs diemžēl sagaida nepatīkams pārsteigums. Sala ir pārtapusi par greznu viesnīcu un tur var tikt tikai viesnīcas apmeklētāji. Diemžēl mēs nevaram par nakti atļauties samaksāt 1000 eur. Atliek skatīt no tāluma.
Turpinām ceļu uz Kotoru, kur ir nākamā nakšņošanas vieta. Ceļš visu laiku vijas gar jūras piekrasti. Kotorā atkal pašu spēkiem nesanāk atrast apartamentus. Šoreiz mums nāk palīgā atsaucīgs vietējais vīrs, kas atlika savas darīšanas, sazvanījās ar paziņām, lai noskaidrotu apartamentu atrašanās vietu un mūs aizvestu līdz tam. http://www.booking.com/hotel/me/vila-dob…
Iekārtojamies un tiekam aicināti uz kafiju. Dzerot kafiju, parunājamies ar kādu atvaļinātu krievu virsnieku, kas pārvācies dzīvot uz Melnkalni. Virsnieks stāsta savus piedzīvojumus un uzcienā mūs ar vīnu.
Pagatavojam vakariņas un attaisām vīnapagrabā pirkto vīnu. Vakariņas ieturam ar skatu uz Kotoras līci. Baigā romantika. Sāk krēslot un vairākums nolemj iet vakara pastaigā. Mani gan brauciens un vīns ir nogurdinājis, nemaz negribas staigāt. Kaut kā velkos no aizmugures. Aizejam līdz Kotoras vecpilsētai un noskaidrojam kas tās par gaismām kalnā. Izrādās tur ir cietoksnis, kurā var uzkāpt. Nolemjam cietoksni apskatīt nākamajā vakarā.
30.04.
Rīts saulains, un ir cerības, ka tā būs visu dienu.
Šodien plānā ir apbraukt Kotoras līci šķērsojot kalnu pāreju un brauciens ar prāmi.
Sākumā braucam gar pašu līča malu. Vēl nav sākusies tūrisma sezona un lielākā daļa krogu ir ciet. Notiek visādi labiekārtošanas darbi. Pie līča ir pilnīgi cits klimats nekā Pie Durmitor kalna. Šeit viss izplaucis, aug palmas, ir apelsīnkoki ar apelsīniem, tāpat citronu un mandarīnu koki ar augļiem. Redzējām arī vīģes. Vietām aug milzu agaves.
Visa piekraste ir apbūvēta, un uzsvars ir uz tūrismu. Vietām līcī redzamas tā kā austeru audzētavas, bet nenoskaidrojām. Šur tur redzams kāds zvejnieks.
Kādu brīdi braucam gar piekrasti un tad nogriežamies, lai brauktu pa veco Herceg Novi kalnu ceļu. Nākas braukt 8 km stāvā kalnā. Sākumā ceļš ir ar cieto segumu vēlāk grantēts un diezgan akmeņains. Diena ir silta un braucās smagāk nekā kad bija vēsi. Kādā vietā redzam krānu, no kura tek ūdens. Nolemjam papildināt ūdens krājumus. Pielējuši pudeles un redzam, ka iekšā peld kaut kādas sīkas radības. Tādu jau nevar dzert un nākas izliet. Esam palikuši ar diezgan mazu ūdens rezervi. Drīz vien redzam kādu māju un palūdzam ūdeni, varam mierīgi turpināt ceļu. Ceļš šķērso mazu kalnu upīti, pār kuru ir no akmeņiem būvēts sens tilts. Netālu no tilta mēģinos fotografēt jakos dabas skatus pamanu pie kājām čūsku. Čūska paliela, brūnā krāsā ar dzeltenu galvu. Galva čūskai līdzīga kā ķirzakai. Sākumā neliels izbīlis, tad tā tiek nofotografēta un beigās čūskai apnika mūsu sabiedrība un tā aizlīda zālē. Esam ar zināmām pūlēm pievarējuši kalnu pāreju. Ripinoties lejā sastopam kādu vietējo ar braucam ar mopēdu, kam līdzi 4 suņi. Suņiem mēs diez ko nepatikām un tie vairākus kilometrus riedami seko mums. Atkal paveras brīnišķīgi skati uz Kotoras līci. Nobraukuši turpinām ripināties gar līci līdz pārceltuvei. Prāmji te kursē cauru nakti ik pa pusstundai. Par 1 eur arī mēs pārpeldam un turpinām ripināt nu jau uz mājas pusi. Pa ceļam iebraucam tirgū, sapērkam vakariņām produktus un arī zemenes.
Ātri pagatavojam vakariņas, paēdam un ejam skatīties Kotoras cietoksni. Cietoksnī var uzkāpt izejot cauri vecpilsētai. Vecpilsēta no 3 pusēm apjosta ar mūri no vienas ar kalnu. Vecpilsēta ļoti skaista, sakopta. Visas ēkas labā stāvoklī, daudz šauru ieliņu, daudz krodziņu un suvenīru veikalu. Pie ieejas mums iezīmē kartē ceļu kā tikt cauri vecpilsētai uz cietoksni. Uz cietoksni jākāpj pa serpentīna gājēju celiņu. Lai tiktu līdz augšai, vajag gandrīz stundu. Ik pa laikam apstājamies un vērojam skatu uz kalniem, kas ieskauj līci un vecpilsētas māju jumtiem. Kāpiens sanāk diezgan grūts, bet tas bija to vērts, skati neaprakstāmi. No cietokšņa palikuši ir tikai mūri, ceļš un dažas ēkas. Kādu brīdi sēžam uz cietokšņa mūriem, skatoties uz līci.
Kāpiens lejā izrādās ne mazāk grūts. Lejā ejot ievērojām, ka vietējie kāpj augšā neilgi pirms saulrieta. Līdzi paņēmuši vīnus un uzkodas, iet skatīties, kā saule pazūd aiz kalniem. Droši vien skats iespaidīgs, mēs gan to neredzējām. Pastaigājuši pa vecpilsētu ejam uz lielveikalu iepirkt kādas dāvaniņas mājiniekiem.
Nobraukti 71km, un savākti 943h/m
Ar kājām 10.5km, un savākti 313h/m
1.05.
Rīts nomācies bet vēl nelīst. Vakar skatoties laika prognozi, tā nebija diez ko iepriecinoša.
Šodien plānā ir pa veco serpentīna ceļu no Kotoras aizbraukt līdz vēsturiskajai galvaspilsētai Cetinje un tad cauri Lovčen nacionālajam parkam atgriezties Kotorā. Nāksies pieveikt 3 kalnu pārejas. Sākumā nebija plānots braukt tik garu maršrutu, bet ieraudzījuši uz pastkartes skaisto serpentīna ceļu, nolēmām, ka tas ir jāizbrauc.
Šī ir mūsu pēdējā diena Melnkalnē. Lai gan sola ne pārāk labus laika apstākļus esam gatavi, izbraukt šo grūto maršrutu. Paši esam neziņā, vai mums pietiks spēka, bet mēs riskējam. Sākumā pa serpentīna ceļu gandrīz 25km jābrauc tikai kalnā. Drīz vien sāk līt un jo aukstāk brauc jo vēsāks, kādi +8C. Kādu brīdi izdodas pavērot līci, bet drīz vien iebraucama mākoņos un neko tālu saskatīt vairs nevar. Pēc 3 stundām esam gandrīz 900m augstumā un esam izlijuši. Par laimi, ceļa malā ir krodziņš, kurā ir kamīns. Pasūtam bārmenim katrs pa 2 glāzēm sļivovicas un ejam sildīties. Novelkam visas slapjās drēbes un zeķes, izgriežam un sakarinām gar kamīnu. Bārmenis gan ne īpaši apmierināti noskatījās uz mūsu izdarībām, bet neko neteica. Pie viena pasūtam arī pankūkas. Iztērējām arī pāris ruļļus tualetes papīra kamēr izslaucījās un nosusinājām slapjos apavus.
Kādu stundu sildāmies un žāvējam drēbes. Tiek izteikts priekšlikums kājas ar zeķēm ietīt celofāna maisiņos un tad vilkt slapjos apavus. Vispār laba doma, kādu laiku kājas bija sausas. Uzvelkam kaut ko sausu no rezerves drēbēm apakšā, nedaudz apžāvētās pa virsu un ripinām tālāk.
Nevar ilgi uzkavēties jo vēl tāls ceļš priekšā. Kā reiz arī lietus pārstājis. Pārbraucot kalnu pāreju parādās saule un ir silti. Kādu brīdi ripināmies lejā skatoties uz kalnu ieskautu ieplaku, kur izvietojies ciems. Saule un vējš ātri izžāvē virsdrēbes.
Priekšā nākamā kalnu pāreja un atkal 5 km braucam tikai kalnā. Lietus nelīst un braucās labi. Esam uzbraukuši 1100m augstumā no kurienes paveras burvīgs skats uz ieleju, kur atrodas Cetinjē pilsēta.
Esam nopelnījuši atpūtu un varam 15km ripināties lejā skatoties jaukās kalnu ainavas. Izbraucam nelielu apli pa pilsētu un turpinām braukt Lovčen parka virzienā.
Priekšā 3. kalnu pāreja. Atkal 20km nākas braukt tikai kalnā. Laiks paliek pavisam vēss un miglains, bet labi, ka nelīst. Šoreiz ceļš vijas pa mežiem apaugušiem kalniem, gadās arī pa kādai pļavai, kādam īpašumam. Nu skaisti. Drīz vien atkal sāk līt smalks lietus. Temperatūra nokritusies līdz +4C, sāk salt rokas. Pēc 2.5h cīņas esam pievarējuši arī šo kalnu pāreju. Esam uzbraukuši 1400m augstumā.
Tagad sākas vairāk, kā 30km ceļš lejup no kalna. Braukt lejup izrādās nav daudz vieglāk. Rokas ir nosalušas, pirksti stīvi un visu laiku ir jābremzē, jo ceļš ir līkumains, slapjš un slidens. Noripinājuši kādus 10km esam pārsaluši un rokas vairs nejūt, paliek bīstami. Par laimi, ceļa malā ir krogs un tur arī kamīns. Pie kamīna sēž kādi vietējie, bet ieraugot pārsalušos riteņbraucējus atbrīvo vietu mums. Atkal tiek pasūtīta sļivovica un novilktas slapjās drēbes, izgrieztas un žāvētas. Labi ka, man vēl bija viens sauss siltās veļas komplekts ko uzvilkt un izdevās ātri sasildīties. Gribas arī ēst un pasūtam foreli un vēl pa vienai sļivovicai. Jā forele bija ļoti garšīga, tādu ēdu pirmo reizi. Pēc kādas 1.5 stundas esam sasiluši, paēduši un gatavi turpināt ceļu.
Vēl jāripinās lejā kādi 20km pa serpentīna ceļu. Lietus ir piestājis, bet parādījusies migla un tā ir tik bieza, ka tālāk par 50m neko neredzam. Ieslēdzam visus savus lukturīšus un nesteidzīgi, neatraujoties viens no otra ripinām lejā. Pēc kādiem 5 km esam izbraukuši no miglas, un nu jau var drošāk braukt. Varam atkal saskatīt Kotoras līci. Pa ceļam izbraucam cauri kādam čigānu ciematam kur notiek kaut kādas svinības. Mēs arī saņemam uzmundrinošus saucienus. Visu ceļu gan augšā gan lejā braucot no autovadītājiem saņemam uzmundrinājuma signālus. Pēc kādas stundas esam lejā. Vēl tik neliels gabals cauri pilsētai un esam mājās. Esam gandarīti par paveikto, tas bija ritīgs piedzīvojums. Un jāatzīst, ka nekāds lielais nogurums beigās nebija.
Vēl tik jāizjauc velosipēdi un jāsaliek mašīnā. Tos mums šajā izbraucienā vairs nevajadzēs.
Nobraukti 104km, un savākti 2212h/m. Vareni skaitļi.
2.05.
Uzsākam savu mājupceļu. Doma šodien braukt līdz Plitvicai. Pārsvarā visu laiku braucam gar piekrasti un priecājamies par jaukajiem skatiem. Uz īsu brīdi iebraucam Bosnijā-Hercegovinā, jo šaj valstij ir pavisam neliela jūras piekrastes daļa un pārdala Horvātiju divās daļās. Diezgan laicīgi sasniedzam Plitvicu. Horvātijā visi nepieciešamie apzīmējumi un norādes, lai mēs bez problēmām atrastu savus apartamentus. http://www.booking.com/hotel/hr/house-to…
3.05.
Šodien paredzēts apskatīt Plitvicas ezerus. Uzklausījuši ieteikumus ceļamies agri un braucam uz stāvvietu. Ieejas biļete maksā 15eur, stāvvieta 1eur stundā. Biļetē iekļauts brauciens ar autobusu uz apskates sākuma punktu, brauciens ar kuģīti pa ezeru un brauciens ar autobusu atpakaļ uz stāvvietu.
Plitvicas ezeri ir ezeru ķēde kuri savā starpā savienojas ar ūdenskritumiem. Iespaids tāds, ka no meža tek ārā ūdens un gāžas ezerā un tā no viena ezera otrā. Skatus nav iespējams aprakstīt, tas jāredz.
Diena ir nomākusies un ik pa brīdim uzlīst. Tāpēc no rīta nav daudz cilvēku un var brīvi skatīties un fotografēt. Sākumā ar autovilcienu tiekam aizvizināti uz pastaigas sākuma punktu. Pavasaris ir bijis lietains un ir ūdens pārbagātība. Vietām saliktas papildus laipas, jo celiņi ir applūduši. Ūdens gāžas no visām iespējamām vietām. Ir dažāda augstuma, platuma ūdenskritumi. Ik uz soļa ir kāds vienreizējs skats, daba šeit ir parūpējusies, lai visu pastaigas laiku nebūtu garlaicīgi. Nākas iet gan pa celiņiem gar ezeru, gan kāds līkums pa mežu, pa laipām, pāri dažādiem tiltiņiem, pāri ezeriem un gar pašiem ūdenskritumiem. Pastaigas vidū nākas ar kuģīti pārcelties ezera otrā krastā un turpināt pastaigu pa šo dabas brīnumu. Pastaigas beigās ar autovilcienu tiekam atvesti atpakaļ netālu no stāvlaukuma.
Šeit arī beidzās mūsu brauciena izklaides programma. Tagad pa īsāko ceļu uz mājām. Ir sakrājies nogurums gan no velobraukšanas, gan no redzētā skaistuma, gan sļivovicas, gan garā pārbrauciena ar auto.
Galvenajās lomās iejutās Iluta, Kristīne, Kristīne un Normunds.
Paldies uzticamajām līdzbraucējām. Ar jums var ceļot jebkur, visas grūtības tiks pievarētas ar smaidu. Super!
Un kur tagad nākamgad? Vispār jau zinu!
Izdevumi:
Degviela 5100km - 480eur
Auto apkope - 65eur
Maksas stāvvietas - 5eur
Apdrošināšana balkānu valstīm - 7eur
Maksas ceļi - 88eur
Naktsmājas 10 naktis, 4 cilvēki - 355eur
Pārtika apmēram 400eur
Kopā 1400eur/4=350eur no cilvēka.