Slēpo un dejo
|
Egils Turks
|
21.01.2015.
Šodien aizlaidu uz Pilsētas trasi Siguldā.
Ilgi nebiju slalomējis, man liekas, gadus trīs. Daudz visādu iemeslu: trauma, laika apstākļi, laika trūkums, nez kur pazudušais slēpošanas tērps (laikam nozaga mājas pagrabā), no modes izgājušās milzīgās (2 m garās) slēpes (drīz varēs likt muzejā...), kompānijas trūkums utt.utml.
Tagad aizņēmos no brāļa "mūsdienīgas" slēpes un, izmantojot "dienesta stāvokli" (pašnodarbinātais), darbdienas vidū, sniega pārslām planējot, ar auto devosuz kūrortpilsētu Siguldu.
Forši, man patika. Uz kalna cilvēku ļoti maz, nekādu rindu. Biļete maksā 50 centus, stundā var nobraukt 10 vai nedaudz vairāk reižu, kopumā nav nemaz tik sālīti. Man ar stundu pietika pirmajai reizei.
Atcerējos arī senos padumjos laikus, kad slēpojām pie Ērgļiem uz "sava" kalna, ko mans tēvs ar kolēģiem bija aprīkojis ar pacēlājiem.. Reiz mūsu kompānijai uz kalna pievienojās viens pensionēts arhitekts ar suni. Viņam bija arī auto, un nakšņoja viņš Ērgļu viesnīcā. Tas toreiz man likās ļoti eksotiski. Ienāca prātā, ka lēnām tuvojos šādai eksotikai...Suņa gan vēl nav.
Un, nekas nav aizmirsts, iemaņas saglabājušās. Par to vislielākais prieks. Sāku domāt, varbūt derētu šoziem aizlaist uz kādiem augstākiem kalniem?
30.01.2015.
No rīta spīd saule. Tas ir šais dienās retums, tāpēc jābrauc stiprināt jaunatgūtās iemaņas uz man jauno Pierīgas slēpošanas centru - Riekstukalnu. Tas ir 50 km no Juglas, ja brauc pa Dienvidu tiltu, netālu no Baldones. Esot lielākais visā Baltijā; daudz nobraucienu iespēju, tie gan nav tik gari kā Pilsētas trase Siguldā, nemaz jau nerunājot par, piemēram, Gaiziņa Golgātas trasi, toties ir tuvu Rīgai un ir daudzveidība, kas ļoti būtiski.
Pilnīgi nejauši uz kalna satieku Džoni - manu čomu no velogrupas. Viņu arī saule izvilkusi no mājām.
Kādu laiku braukājam pa trasēm kopā, un tad man ienāk prātā fiksa ideja, ka derētu uzņemt video ar viedtālruni. Kad pirms 30 gadiem slēpoju pie Ērgļiem, tad arī kāds bija atstiepis kinokameru un uzņēmis filmu (uz lentas); bija interesanti skatīties un redzēt savas kļūdas. Tagad uzņemt filmu ir, protams, nesalīdzināmi vieglāk.
Džonis izrādījās neatklāts talants kā kinooperators. Viņam ļoti labi sanāca noturēt mani kadrā, kas droši vien nebija viegli. Nebija vajadzīgi nekādi mēģinājumi, viss izdevās ar pirmo dubli: