Fear and Loathing in Kerala

01.01.2009
12 min lasīšanai

Ievadvārds Šī ceļojuma apraksta mērķis nav pārpublicēt personīgo dienasgrāmatu, jo, pirmkārt, tādas nav, otrkārt – vienā upē divreiz neiekāpsi. Tāpēc vēlos dalīties praktiskā informācijā, atspēkot mītus un atklāt patiesību par ceļošanu Indijā – Sirsnīgākajā zemē, kādā esmu pabijis. Ceļojums norisinājās 2008. gada decembrī, divu nedēļu garumā apceļojot Indijas dienvidos esošo Keralas reģionu. Daļa ceļa tika veikta ar taksometriem vai vilcienu, bet lielākoties – ar īrētu motociklu divatā. Nolūkā neradīt pārlieku lielas ilūzijas par to, ka Indijā viss ir ļoti lēts, minēšu arī konkrētas cenas tādas, kādas mēs maksājām. Cenas minēšu Latos, jo 100 rūpijas = 1 Lats – lai lasītājam nav jāmokās ar rēķināšanu. Nokļūšana. Ņemot vērā salīdzinoši lētās vai pat ļoti lētās izmaksas Indijā uz vietas, aviobiļetes sastāda lielāko daļu ceļojuma izdevumu. Tāpēc ir vērts pacīnīties. Lai nokļūtu Bombejā vai Deli, populārākās vietas, kur meklēt lētākos savienojumus no Rīgas, ir finnair.com un klm.lv. Taču, tā kā mēs vēlējāmies ielidot jau pašā Keralā (attiecīgi Trivandrum vai Kochi pilsētās), tad dārgāk, bet krietni ērtāk ir lidot caur Dubaju. Attiecīgi, airbaltic.com līdz Dubajai un tālāk emirates.com līdz kādai no Indijas pilsētām. Dubajas lidosta šogad tika iekļauta pasaules lidostu TOP 5, un jāpiekrīt - pamatoti. Tā ir ideāli piemērota tranzītam. Galvenais saplānot, lai starp lidojumiem nav vairāk kā 24h, lai nevajadzētu nekādu vīzu. Tad ērti, netērējot nevienu latu par Dubajas vīzām varat pavadīt laiku lielā skaistā lidostā un aizlidot tālāk ar augstas klases komfortu, sēžot pat pēdējā rindā. Mums izdevās saplānot lidojumus Rīga-Dubaja-Kochi un atpakaļ. Dubajā ik reizi pavadot 5 stundas. Ne par daudz, ne par maz. Turklāt lielo bagāžu var (un vajag) iečekot līdz galam no Rīgas uz Indiju un no Indijas uz Rīgu. To lidostu dispečeri jums izdarīs, kaut arī biļetes būsit pirkuši pastāvīgi un atsevišķas. Rekomendēju! Drošība. Drošākā valsts kādā esmu bijis. Tā ir Indija. Par noziedzību nekur neviens nerunā, jo tādas Indijā nav. Pirms strīdēties par to, ko rāda televizorā, nepieciešams papētīt statistiku un padomāt līdz... Lasītājs droši vien jau ir dzirdējis, ka Indijā vara pieder ģimenei! Lai arī vienā katlā – uz ielas - maisās mirstoši nabagi no zemākajām kastām, un turpat tīrās drēbēs iet pārstāvji no bagātām karaliskajām ģimenēm, kā vieni, tā otri nāk no ģimenēm, kurās, pirmkārt, tiek ieaudzināta cieņa pret vecākiem un mīlestība pret visiem! Tādejādi pēc divu nedēļu ceļojumā gūtās pieredzes, jeb negūtās sliktās pieredzes varu apstiprināt, ka Indijā ikviens no mums var justies droši. Drošāk kā jebkurā Eiropas valstī (par Amerikām nemaz nerunājot). Cilvēki smaida mums un viens otram. Nevienā brīdī neredzēju negatīvus sejas pantus. Divu nedēļu laikā vienīgo reizi dzirdēju, kā uz ielas pēkšņi sāka lamāties kādas sievas. Uz viņu mazajām, bet uzvilktajām balstiņām momentāni reaģēja apkārtējie ciema suņi, kuri sāka riet. Līdz tam es Indijā pat biju aizmirsis, ka suņi var arī riet, jo parasti tie gulēja mierīgi dienās un naktīs. Miera zeme. Drošība uz ceļa Tāpat mīts par „šausmīgo satiksmi Indijā” ir aplamības, kuras acīmredzot nebalstās uz reāliem faktiem un skaitļiem. Nobraucot vairāk kā 1500 km, jeb intensīvā Indijas satiksmē pavadot apmēram 10 dienas, neredzēju nevienu avāriju. Rīgā reti gadās tāda reize, kad dienas laikā neredzu vismaz vienu avāriju. Pirmās dienas pavadīju tuktuka vai taksometra aizmugurējā sēdeklī un novēroju, kā notiek braukšana. Katrs brauc pa savu trajektoriju, pīpina pie mazākās vajadzības, bet ne bez jēgas, un rezultātā neviens necieš. Lieliski. Satiksme ir droša, ko gan vairāk vajag.... Līdz ar to, ik vienam Latvijas auto vai moto braucējam ar viņaprāt pietiekamu stāžu iesaku Indijas apceļošanai izmantot nomā ņemtu auto vai motociklu. Bet tikai tad, ja vēlaties ceļot – katru nakti pavadīt jaunā vietā, redzēt pēc iespējas vairāk utt. Ja nepieciešams tikai transfērs no lidostas uz pasakaino pludmali un atpakaļ, tad, protams, izdevīgāk ir braukt ar taksi vai vilcienu. Vilcieni Indijā ir OK. Pērciet biļeti A/C vagonā un pavadīsit interesanti laiku starp sirsnīgiem cilvēkiem. Mēs priekšroku devām nomātam motociklam. Ja pameklē, var atrast. Protams, tūrisma aģentiņi allaž centīsies jums iesmērēt auto AR šoferi par „izdevīgu cenu”. Taču motocikls paliek motocikls. Iespēja būt veiklākam dzīvajā satiksmē, apstāties kaut uz nepārredzama serpentīna maliņas, lai baudītu kalnainos skatus – skaisti! Cena par motocikla nomu – 40 Lati par nedēļu. Nekādu līgumu, kredītkartes vai drošības naudas. Jāatstāj ķīlā tikai pase. Tā arī darīju, jo negrasījos motociklu nošķilt vai neatgriezt. Viesnīcām turpmāk izmantoju, jo derēja, pases un vīzas kopijas. Kļūdas pēc gan tika nokopēta manas ASV vīzas lappuse, bet kā reiz tā visās viesnīcās arī derēja :) neNetīrība. Netīrību Indijā sastapsiet visās pilsētās uz visām ielām. Šausmas, glābiet palīdziet! Jebkuri atkritumi, beigti zvēri un it sevišķi dažāda lieluma transporta līdzekļi, kuriem izplūdes gāzu līmeņa kontrole nav veikta kopš rūpnīcas, un varbūt pat arī tur ne. Rezultātā summējoties ar karsto sauli, pilsētas un ielas starp pilsētām (jo ļoti apdzīvotas) ir ļoti netīras un neelpojamas. Nobraucot ar motociklu pāris stundas, par mūsu izcelsmes rasi liecina vairs tikai baltās acis. Taču situācija paveras pilnīgi pretēja un pat krietni apsteidz Eiropas tīrības līmeni, kad nonākam no publiskās telpas privātajā. Katra Indiešu māja tiek uztverta kā templis. Apavi (galvenā ielas netīrība) tiek atstāti pirms ieejas durvīm. Tas pats attiecas uz veikaliem, ēdnīcām u.c. Katrā vietā ir iespējams nomazgāt rokas un atgūt patieso sejas krāsu. To arī darām. Rezultātā neviens indietis pie galda nesēžas ar nemazgātām rokām. (Lūdzu pacelt roku tos, kuri katru reizi pirms ēšanas Rīgas restorānos nomazgā rokas? ........Paldies!). Turklāt Indijā lielākoties visi ēd ar rokām – ar labo roku. Trīsreiz pār plecu – mēs nekādas vēderkaites nesaķērām. Un domāju, tas ir iepriekšminētās tīrības pēc, kā arī jau pirmajā dienā jāpiedomā atturēties no ieraduma šad tad paknibināt nagus, jo tad ielas netīrība viegli nokļūs iekšā un varēs vainot Indiju netīrībā un vēdera infekcijās :) Ēdiens. Veģetārās virtuves paradīze! Divas nedēļas pavadījām, no rīta līdz vakaram baudot Indiešu virtuvi. Mājās ar indiešu ģimenēm, viesnīcās, pludmales vai ielas restorānos. Visur ļoti garšīgi. Netēlojām izlaistos Eiropiešus un likām pie malas MENU šķirstīšanu, tā vietā iekļāvāmies vietējā satiksmē un vaicājām, ko viņi paši labprāt ēd – to ēdīsim arī mēs. Veģetārā virtuve Indijā tiek cienīta un citādi domājošie automātiski var sevi pieskaitīt pie Menu virinātājiem. Garšoja Indiešu tēja. Tā ir tp melnā tēja ar pienu, diezgan salda, brokastīs ideāla. Tāpat, protams, iespējams nemitīgi baudīt dabīgās augļu sulas, vien pieminot viesmīlim, lai nejauc ne ar ledu, ne saldinātāju, dzersim tādu kā ir – parastu :) Maltīšu izmaksas ir salīdzinoši lētas un atgādina atmodas gadus Latvijā. Brokastis vai pusdienas pludmales (mūsu gadījumā Varkala Beach, Kerala) kādā no restorāniem, kraujas malā ar skaistu skatu, draudzīgiem viesmīļiem un ļoti garšīgu ēdienu izmaksāja parasti 2,50 līdz 3 Latus uz abiem. Dabīgās sulas, čapati maizīte, rīsi, karī un vēl šādas tādas mērcītes. Vēderi pilni un laimīgi. Vakariņās dēļ lētajām izmaksām gribējās pasēdēt ilgāk un vairāk – tad kopējais rēķins spēja uzkāpt līdz 5 Latiem, ne vairāk. Iekšzemē, kur tūristi redzami mazāk, bet tāpēc ne mazāk gaidīti – restorāni ceļu malās ir vēl lētāki. Četratā paēdām veģetārā restorānā kārtīgas pusdienas un samaksājām kopā Ls 1,66. Turklāt šīs cenas ir par pusdienām restorānā ar viesmīļu tipa apkalpošanu, ventilatoriem virs galvām vai pat A/C. Lētākas ēstuves pat nepārbaudījām, jo kāpēc gan. Jāņem vērā, ka izteikti dārgākās izmaksās varat ielidot, ēdot lielu viesnīcu restorānos vai arī Ajurvēdas u.c. tipa Resortos. Cenas par dzīvošanu un ēdināšanu, kā arī veselības un welnessības procedūrām tur ir izteikti augstas un ar vispārējo cenu līmeni Indijā nu nekādi nesavienojamas. Saziņa. Angliski. Lai cik lielas vai mazas būtu jūsu zināšanas angļu valodā, tikpat lielas un mazas tās būs indietim. Savā starpā, vismaz Keralā, viņi lielākoties runā vietējā valodā, bet saprot arī angļu. Kādreiz var gadīties kāds izteikti vietējs tuktuka vadītājs, kurš angliski mācēs tikai ciparus (nosaukt cenu), bet jūsu nosaukto galamērķi, protams, sapratīs. Vietējā valoda mums ir nesaprotama, un to viņi bieži izmantos savā starpā lai sarunātu, par kādu cenu jūs apjāt. To nojaust nav grūti un attiecīgi jāreaģē. Kaulēties vajag visur un ar baudu. Nedaudz aiz matiem, bet šajā rindkopā jāpievelk īsa informācija par ubagiem Keralā. Divu nedēļu laikā ubagotājus sastapām ļoti reti. Ne vairāk kā vidēji vienu dienā un tas katrā ziņā neradīja ne mazāko diskomfortu. Naudiņu dot vajag, bet ne visiem. Īsteni kretīni paņems vienu rūpiju un lūgs pēc otras, un pēc trešās nospļausies un aizies nepateicīgi. Visvieglāk iedot pie baznīcas sēdošai sievietei, kura acis nepacēlusi lūdz un nenočeko potenciālos ziedotājus pēc ādas krāsas. Tāpat bija gandarījums iedot kādu pateicību taksometra vadītājam vai viesnīcas darbiniekiem, kuri acīmredzami saņem tikai niecīgu algu no priekšnieka bīdīta biznesa. Cilvēciskā attieksme un sarunas pasaka priekšā – kuram Indijā palīdzēt, kuram - nē. Un vēl pie saziņas - telefonsarunām ar vietējiem kā arī Latvijas numuriem iesaku iegādāties vietējo Vodafone vai cita operatora priekšapmaksu sarunu karti. Nepieciešama pases kopija, fotogrāfija un adrese (to izdomājiet no galvas vai iedodiet kādu no viesnīcām). Pretī saņemsiet sim karti kuru lietojot savā iemīļotajā tālrunī varēsit runāt ar Latviju par nieka 9 - 11 santīmiem minūtē, veldzējot kājas Indijas okeānā, vai smaržojot tējas plantāciju aromu. Tarifi patiešām lēti. Un praktiski. Navigācija & Braukšana. Indijā apmaldīties ir grūti - pat neiespējami. Ceļu ir salīdzinoši maz un tie no agra rīta līdz vēlam vakaram ir pilni ar visdažādākajiem satiksmes dalībniekiem. It sevišķi gājējiem, jeb precīzāk sakot – malās stāvētājiem. Jebkurā iedomātā brīdī var apstāties un cilvēkam, kurš stāv ceļa malā pavaicāt, uz kuru pusi jābrauc. Krustojumos navigācija būs vēl jo vieglāka un zinošāka, jo tajos tusējas taksometru un tuktuku vadītāji. Savai zināšanai nepieciešama tikai vispārēja rajona karte, lai saprastu kur apmēram atrodaties un kur apmēram būtu jāvirzās. Bet mūsu ceļojumā tā arī pat nenopirkām tādu karti. Visu var paprasīt ar muti. Turklāt arī vajadzības gadījumā tehniskā palīdzība būs šāviena attālumā. Beigsies benzīns, pārsprāgs riepa, salūzīs bremzes u.c. – no problem – cilvēki ir visur un izpalīdzēs, tiklīdz to palūgsiet. Indijā ir DZĪVA satiksme, vārda vistiešākajā nozīmē. Galvenais tajā iekļauties, darīt visu pēc iespējas kā vietējie, braukt pēc vietējā braukšanas stila ar vietējā ražojuma auto, moto vai kaut vai velo un problēmas jums neradīsies. Serviss būs ap stūri, ceļš uz nākamo galamērķi – drošs un nekļūdīgs. Būtisks ieteikums, ko der ņemt vērā plānojot maršrutus uz priekšu - Indijā pārvietošanās notiek ar lēnu vidējo ātrumu. Cilvēku un transporta uz ceļiem ir ļoti daudz, tāpēc jārēķinās, ka no punkta A uz B tiksit, rēķinot vidējo ātrumu apmēram 30-40 km/h. Ātrāk nesanāks. Tāds arī ir Indijas ritms. Ja nākamais galamērķis ir 150 km attālumā, tad rēķiniet, ka ceļā pavadīsit mierīgas 5 vai nemierīgas 4 stundas. Iesaku izvēlēties 5, turklāt pa ceļam piestāt un nobaudīt kokosriekstu pienu. To mēs darījām ik pēc nobrauktām 30 minūtēm :) Vēl jo būtiskāks ieteikums – neceļot naktī. Indieši ir paraduši naktī braukt ar tālajām gaismām un pareizais latviešu autobraucējs viņus, vairākus miljonus, nepārmācīs, jo pamirkšķināšana tiek saprasta tikai kā uzmanības pievēršana un visi turpina maukt ar tālajām. Pabraukt, protams, var, bet ātrāk nogursiet, un vēl jo lēnāk tālāk tiksiet. Braukšana jāplāno pa dienas gaišo daļu. Jāceļas ar saullēktu – nav ko ciemos gulēt! :) Sen lolotu apņemšanos sākt agri celties, viegli piepildīt Indijā. Ciemos un pilsētās jau piecos no rīta ruporos sāk skanēt patīkami Musulmaņu vai Hinduistu svēto dziedājumi. Tie darbojās kā lielisks modinātājs, un drīz pēc tam jau lec saule. Gulēt ilgāk nav vērts, jo savukārt vakaros pēc saullēkta veselīga dzīvesveida piekritējam - tūristam Indijā nav daudz opciju. Laiks pieradināties pie īstenā dienas režīma. Naktsmājas. Jā, Indijā var atrast naktsmājas ļoti lēti. Var arī ļoti dārgi. Mūsu ceļojums bija Ziemassvētku atpūtas brauciens – ar motociklu pa pasakaino Keralas rajonu. Tāpēc uz naktsmājām apzināti taupīt nebija pašmērķis. Jā, protams, ir iespējams atrast istabiņu par 2 latiem naktī, taču tas būs back-packeru līmeņa viesnīcā pilsētu centros vai arī istabiņa ar skatu uz nekurieni, bet blakus pludmalei. Tādas ir Keralas rajona cenas. Taču zināms, ka prasmīgs back-packeris par velti mācēs izceļoties arī pa Eiropu, bet mūsu gadījumā Indija nebija šāda ceļojuma mērķis. Par viesnīcu naktī maksājām 10 līdz pat 60 Latus. 10 Lati maksāja patīkama istabiņa uz kraujas okeāna krastā kādā no neskaitāmām mazām viesnīciņām (Varkala Beach), kur tusējās pārsvarā Eiropas tūristi nedaudz virs back-packer līmeņa. Viesnīciņai vienīgajai bija iekšējais baseins, kurš bija ļoti svarīgs vienam no ceļotājiem. Skats uz jūru, saulriets. Protams, par cenu kā vienmēr - kaulēšanās, jo tikai tad miegs saldāks vai suvenīrs skaistāks :) Nākamais cenu līmenis 10-15 Ls par nakti ir sastopams, nakšņojot mājās pie Indiešu ģimenēm. Vienā vārdā tas saucās Homestay, un ir Keralā (domājams, arī citos Indijas rajonos) ļoti izplatīts tūrisma veids. Homestay statuss ļauj Indiešu ģimenei izīrēt tūristiem brīvi esošās istabas savā mājā. Parasti šajā cenā būs iekļauta arī ēdināšana, kas atvieglo dienas režīmu, jo zini, ka „mājās” Tevi sagaidīs vakariņas, un no rīta pavadīs ar garšīgām brokastīm. Informāciju par homestay viegli atrast internetā, sazinoties ar īpašniekiem pa e-mail vai telefonu. Nākamais cenu līmenis, kuru izbaudījām pāris dažādās vietās bija 25-30 Ls. Tā ir cena, ko maksājām par nakšņošanu un vakariņām + brokastīm. Tās bija privātas viesnīcas ar salīdzinoši nelielu numuriņu (mājiņu) skaitu, bet atradās ļoti pasakainās vietās. Viena privāta kalna galā – grezna muiža, kurā interesentiem pieejamas arī spa procedūras. Cita – džungļos, garšvielām un palmām ieskautā aizā – pasakaina vieta. Trešā – uz pussalas džungļu ezeru vidū. Miers, putni un vairs ne-simti cilvēku, bet tikai daži :) Citiem vārdiem sakot – šīs bija tādas kā slēptās viesnīcas, kuras uzzinājām pa ceļam vai no ieteikumiem, un kurās valdīja ļoti dabai tuva atmosfēra. Tās bija paslēptas no trokšņainās civilizācijas, un ēdiens, kā vienmēr, bija ļoti garšīgs, jo, lai arī te darbojās jau viesnīcu (nevis ģimenes) princips, tomēr pie gatavošanas allaž bija īstenas indiešu saimnieces. Pēdējais cenu līmenis, kuru neiesaku zemāk minētu apstākļu pēc, bet mēs izvēlējāmies dēļ vēlas ierašanās nezināmā pilsētā un/vai baseina, kas Indijā ir retums, bija 50-60 Ls par nakti ar ēdināšanu. Tik dārgas ir valstij piederošas 3-4 zvaigžņu viesnīcas. Tās parasti atrodas pilsētas centru tuvumā, it kā norobežotas no netīrīgās pilsētas, taču pilsētas troksnis un klātbūtne, salīdzinājumā ar iepriekš aprakstītajām oāzēm, te bija jūtama. Viesnīcu lielais mīnuss bija ne tik ļoti dārgā cena, kā negribamais koncepts – 4 zvaigžņu viesnīca un vsjo. Standarta numuru iekārtojums ar halātiem, ziepēm un dvieļiem. Vēss, viesnīcu skolās iedresēts personāls. Indijā to noteikti nav vērts „izbaudīt”, jo tādu standartu par tādu pašu naudu var dabūt tuvējās Eiropas viesnīcās. Nerekomendēju! Atpazīstamas kā Government Hotel ar 3 vai 4 zvaigznēm un lielu ietilpību. Rezumējot par naktsmājām: Manuprāt, Indija ir pārāk interesanta lai to iepazītu ekonomiskā back-packer stilā. Ir vērts pirms ceļojuma iekrāt, lai atpūstos „slēpto paradīžu” tipa viesnīcas, kas izcelsies ar boutique kvalitātes un interesantuma numuriņiem vai mājiņām, ģimenisku personālu un ļoti garšīgu ēdināšanu, tīru un lielu privāto teritoriju – dārzi, kalni, ūdeņi vai džungļi. Maksās līdz 30 latiem par visu kopā. Jo Eiropā kas līdzīgs maksātu aptuveni 200-300 Eiro vai vairāk. Ir to vērts. Meklējiet tādas vietas. Ja atrodiet, padzīvojiet ilgāk. Jāprasa cilvēkiem uz ielas, vēlams vairākiem, tad arī vieglāk atrast īsto. Suvenīri u.c. Pirmās divas dienas apzināti suvenīriem un citām lētām lietām nepievērsu uzmanību. Vēlāk, jau ar zinātāja aci varēja novērot, ka, tāpat kā visur, arī Indijā pārsvarā visi tirgo vienu un to pašu ar sliktu vai viduvēju kvalitāti. Cenas lētas, bet, protams, var nokaulēt vēl 4 reiz lētāk. Viss atkarīgs no tā, cik ļoti attiecīgo krāmu gribās pirkt un cik ļoti pārdevējam vajadzīga nauda. Šogad Indijā tūristu krīze pēc Bombejas terora aktiem, tāpēc kaulēties varēja uz nebēdu. Kvalitatīvus suvenīrus, drēbes, garšvielas un saldumus labāk pirkt veikalos, kur to dara vietējie. Jāpainteresējas, atrast nav grūti. Taču tāds nebija mūsu ceļojuma mērķis... Galvenais bija iepazīt cilvēkus, dabu un valsti. Katru dienu kāda interesanta tikšanās. Cilvēki visi ir sirsnīgi un atvērti, tomēr dažādi. Var sastapties ar pilnīgu idiotismu no augsti kvalificētu ārstu puses, bet patiesu gudrību no nabadzīga taksometra vadītāja. Un otrādi. Uz ielas daudzi smaidīs un sveicinās baltādainos motociklistus, bet citi blenzīs ar gremojošai govij līdzīgu skatienu. Taču nekad nemanīsit skaudību, nepatiku vai ko citu negatīvu. Nekad! Lielākoties cilvēki ir ļoti patiesi, bet ne naivi. Vaicā, no kurienes mēs esam, par mūsu ģimeni (nevis valsti vai naudu). Jo vairāk ceļojām, jo biežāk gadījās nejauši satikt sirsnīgus cilvēkus, sajust īsteni ģimenisku gaisotni. Ļaujoties vietējam ritmam, nejaušības pārtop laimīgās sakritībās, jātur tikai acis vaļā! + / - kāpēc ceļot uz Indiju: + sirsnīgi cilvēki katru dienu + patīkami karsta vasara (atkarībā no reģiona) + daba + garšīga veģetārā virtuve uz katra stūra! - salīdzinoši dārgs aviopārlidojums - bailes India, Kerala God's own country. P.S. Salīdzinoši nesen mana brīnišķīgā Sieva, kura gana regulāri piedalās draugiem.lv prāta spēlē Brain pastāstīja par kādu gana šokējošu jautājumu no spēles, kurš skanējis apmēram šādi: „Kurā valstī pasaulē notiek lielākais noziegumu skaits dienā?” Pareizā atbilde bijusi Indija (nepareizās atbildēs bijušas paslēptas tādas Drošās valstis kā Amerika, Brazīlija un citas.. :). Nekavējoties ķēros pie jautājuma patiesās atrisināšanas, jo acīmredzami šāds jautājums un atbilde bija aplami pēc savas būtības un rada cilvēkos faktiski nepatiesu priekšstatu par Indiju. Noziedzības līmenis, tāpat kā dzimstības, mirstības, saslimšanas ar vēzi, u.c. līmeņi ir jārēķina proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Nevis vienkārši saskaitot notikumus. Tādejādi Indijā dzīvojošie vismaz 1,2 miljardi iedzīvotāju ir piemēram 4 reizes vairāk nekā ASV un apmēram 480 reizes vairāk kā Latvijā! :). Nebija ilgi jāpapēta un jāparēķina noziedzības statistika Latvijā, lai konstatētu, ka Latvija stabili apsteidz Indiju rēķinot pastrādāto noziegumu skaitu uz 1000 iedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, mums katram iedzīvotājam Latvijā ir vairākas reizes lielāka iespējamība dabūt pa galvu, nekā katram iedzīvotājam Indijā. Lai, lūdzu, neapvainojās attiecīgā prāta spēles jautājuma autors, es tikai vēlos lai cilvēki zinātu patiesību... Lai turpmāk veicās jautājumu autoriem, un lai veicās spēlētājiem ar „pareizo” atbilžu atminēšanu. No sirds aicinu iedziļināties ik katrā informācijas vienībā, draugi, ko jums mūsdienās liek priekšā, un pieņemt to kā patiesu tikai pēc kritiskas izvērtēšanas savā galvā. Visiem novēlu veiksmīgus ceļojumus pa "drošajām" kā arī "bīstamajām" pasaules valstīm!

Fear and Loathing in Kerala

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem