Skaista un Latgale

  • 5 min lasīšanai

Pagājušajā, 2014.gada, vasarā, pašā Jūlija vidū kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem otro reizi devos skatīt, skaistos, Daugavas lokus.

Katru gadu dodos uz konkrētām, jau gada sākumā, izplānotām Latvijas vietām vai vietu, ko iepazīt, redzēt no jauna vai atkārtoti. Tā nu sanāca, ka 2014.gads manos ceļojumu plānos bija varens, tika izbraukāta teju visa Latvija, pabūts Kurzemē, Sēlijā un Latgalē.

Visi šie ceļojumi ar kaut ko ir īpaši un aprakstu vērti, bet šoreiz pievērsīšos tieši vienam – Latgales braucienam.

Tad, par visu pēc kārtas. Viss sākās ar ideju par to, ka atkal jābrauc vērot Daugavas loki. Pēc mēneša garas plānošanas un labāko maršrutu piemeklēšanas, lai iekļautu arī citas aktivitātes, bija pienācis laiks doties ceļā. Bija skaists Jūlija rīts, trešdiena. Atvaļinājums. Maršrutu sākām Līvānos, jo jau iepriekšējā dienā ar draudzeni bijām nokļuvuši līdz viņas vecāku mājām, kur palikām pa nakti. Izbraucām agri no rīta un pirmās dienas plāns bija tikt līdz Daugavpilij un pašiem Daugavas lokiem.

Kā pirmo apskates objektu izvēlējāmies Līvānu stikla muzeju, kurā noskaidrojām interesantus faktus par to kā Līvānos sāka ražot stiklu, kā strādā stikla pūtēji un citas interesantas lietas par stikla ražošanu. Apskatījām arī apgleznoto stikla trauku izstādi. Skaidrs, ka Līvānu stikla fabrika bija viena no labākajām visā Baltijas reģionā, ja neteiktu vairāk. Papildus apskatījām arī blakus esošo Līvānu amatniecības centru. Biļešu cenas vidējas, kā jau lielākajā daļā muzejos līdz 5 eiro par personu tiksiet cauri.

Pēc stikla muzeja apskates uzsākām ceļu uz Daugavpili. Īpaši biežs viesis Daugavpilī neesmu, tāpēc ir lieliski, ja GPS rāda ceļu. Laikam jau bez mūsdienu tehnoloģijām ceļojumi nav iedomājami, protams, tiek pielietota arī vecā labā karte, kas vienmēr ir bijusi vērtība un piešķir ceļojumam citu odziņu. Tā lieti noderēja arī meklējot Nīcgales lielo akmeni, kurš kā izrādās no šosejas ir vismaz 10km dziļā mežā. Ar norādēm novadam, kura teritorijā atrodas šis dižakmens, gan ir pašvaki, tāpēc nebrīnos, ka atrast šo dabas objektu ir īsts izaicinājums, bet mēs atradām. Akmens tiešām iespaidīgs Latvijas mērogiem. Jāsaka godīgi, tik milzīgu vēl redzējis nebiju.

Dodoties tālāk Daugavpils virzienā šoseja ved cauri Līksnai, kas kā izrādās ir bagāta ar savu skaisto Dievnamu. Mēs nevarējām pabraukt garām tik skaistai un graciozai baznīcai. Šī baznīca man patika labāk nekā Aglonas bazilika. Skaistā neogotikas stilā celtā baznīca ar sarkanajiem ķieģeļiem un spicajiem baznīcu torņiem lieliski iederas Daugavas ielejas ainavā. Iekšā gan netikām baznīca bija ciet, bet pa mazu lodziņu palūkojoties mute palika vaļā. Skaisti. Nofotografējot baznīcu no visiem iespējamajiem leņķiem un paši uzņemot pa kādam selfijam devāmies tālāk.

Daugavpils. Daudzi jau runā, ka tā nav pati latviskākā pilsēta, un tiesa, nav jau arī. Krieviski runājošo cilvēku īpatsvars tur ir iespaidīgs, bet ja labi pacenšas, tad arī viņi runā valsts valodā, par ko viņus var tikai uzslavēt. Iebraukšana Daugavpilī bija sarežģīta lielo remontdarbu dēļ. Nācās apbraukt pus pilsētai pa apvedceļu, lai nokļūtu centrā. Ar auto novietošanu problēmu nebija, atstājām to iepretim tirgum un gājām pētīt pilsētas centru.

Pilsēta diezgan tīra un sakopta, visapkārt strūklakas, parki un uz gājēju ielas ielu muzikanti, un saldējumu pārdevēji. Iegriezāmies vienā no pilsētas kafejnīcām, ieturēt pusdienas. Jāsaka godīgi, otrreiz tajā pašā vietā vairs neiegriezīšos. Pusdienas bija nebaudāmas un atmosfēra ne pārāk patīkama. Tā nu paēduši ne tik garšīgas pusdienas devāmies lūkot slaveno Marka Rotko centru un Daugavpils Cietokšņa ciematiņu.

Rotko centrā izstādi neapmeklējām, jo ieradāmies neilgi pirms darba laika beigām. Nekas, citreiz. Toties pats centrs iespaidīgs, krāšņs. Taču lielāko prieku man atstāja tieši cietokšņa ciematiņš. Biju domājis, ka tur ieraudzīšu nesakoptu, padomju laiku vidi, gluži kaut ko līdzīgu kāda ir Karosta Liepājā. Bet nē, es ieraudzīju skaisti bruģētas ieliņas, skaistas senā stilā ieturētas laternas un mājas, kuras, nu, nebija atjaunotas, bet lieliski iederējās ainavā. Radās tāda kā maza retro sajūta un nonākšana senlaicīgā vietā. Un ticiet vai nē, bet vēl joprojām tur dzīvo cilvēki un viņiem pat ir savs policijas iecirknis. Viss kā pienākas.

Kad Daugavpils bija apskatīta un pulkstenis jau bija krietni pāri pēcpusdienai uzsākām ceļu uz mūsu galveno galamērķi – Daugavas lokiem. Tur pat netālu no Daugavpils nogriezāmies pa kādu zemes ceļu, kurš mūs aizveda līdz Daugavai. Tur atradām skaistu skatu, vietā, kur Daugava met līkumu. Upes krastā, atpūtnieku un makšķernieku izveidotā atpūtas vietā uzcēlām mūsu nometni. Nakšņojām teltī, vecā, padomju laiku brezenta teltī, uz mīksta matrača. Cepām desiņas, ēdamos zefīrus un gatavojām kafiju uz līdz paņemtās tūristu krāsniņas. Vakars bija jauks, tik odu daudz. Par cik bija līdzi makšķere mēģināju Daugavas lokos izmakšķerēt kādu breksi vai līdaku. Diemžēl bez panākumiem. Bet īpaši neskumu, jo galvenais bija atpūsties pie dabas.

Jāsaka godīgi, ja plānojat doties uz Daugavas lokiem, tad dodieties un palieciet tur vismaz dienas 2-3, tur ir ko darīt un redzēt. Vietējie piedāvā laivu braucienus, braucienus ar plostu, var iznomāt velosipēdu un doties braucienā gar Daugavas lokiem pa īpaši izveidotiem maršrutiem. Ir arī citas aktīvās atpūtas iespējas, kempingi un lauku tūrisma mītnes. Visi atradīs sev tuvas un interesantas nodarbes.

Arī mums, iespējams, bija jāpaliek tur vairākas dienas, bet mūsu plānos ietilpa vēl citu vietu apskate. Tāpēc pienākot rītam, lēnām novācām nometni un devāmies uz Krāslavu. Izvēlējāmies braukt nevis pa šoseju, bet pa zemes ceļu, kurš ved cauri dabas parkam un no kura paveras brīnišķīgi skati uz Daugavu un Daugavas ieleju. Vecām lauku sētām, kur cilvēki dzīvo jau vairākās paaudzēs gadu simtiem. Pat nācās novērot tik neierastu skatu mūsdienām, kā kāds pavecs vīrs, savas lauku sētas teritorijā ar zirga palīdzību pļāva sienu. Patiesībā skaisti.

Krāslava mani nepārsteidza pilnīgi ar neko. Diezgan sakārota, ar skaistām puķēm galvenajos ielas posmos, skaistu strūklaku pilsētas centrā un kas galvenais, lielisku kafejnīcu, kur beidzot dabūju nobaudīt pienācīgas pusdienas. Tur par netālu no Krāslavas ir Priedaines skatu tornis, no kura paveras lielisks skats uz Daugavas lokiem. Mēs arī mēģinājām tur tikt augšā, taču tikām tikai līdz pusei, jo augstāk kāpt palika bail, bet arī no puses izskatījās iespaidīgi. Mirkli uzkavējušies tur, un baudījuši pēdējos Daugavas loku skatus pa lēnām atvadījāmies no Daugavas lokiem, lai dotos meklēt “TE” grābeklīti pašā Skaistā.

Nokļūstot Skaistā, jūs nokļūstat arī pie Drīdža ezera, kurš ir dziļākais ezers Latvijā. Nostāsti min, ka dziļākā vieta ezerā esot 65m. Drīdža ezers ir savienots ar vairākiem citiem, mazākiem ezeriem un veido lielu ezeru sistēmu. Pa to izveidoti laivu braucienu maršruti, un tie kuriem patīk laivošana, noteikti tur atradīs jaunas izjūtas. Mēs nelaivojām. Mūsu mērķis bija atrast “TE” grābeklīti. Aptuveni zinājām, ka tas ir paslēpts pie norādes zīmes “Skaista” izmeklējot visu pie visām norādes zīmēm grābeklīti neatradām, toties, ja nebūtu gribējuši meklēt grābeklīti diez vai vispār nokļūtu tik Skaistā vietā kāda ir “Skaista” Daba tur ir kā gleznā, mazliet pauguraina un ar skatu uz ezeru, visapkārt lauki, kuri smaržo pēc pļavas puķēm un zemes ceļš ar putekļiem, kuri tik ļoti piedien pie Latvijas ainavas.

Tuvojās vakars un nācās meklēt vietu kur nakšņot. Gribējās to darīt Dridža ezera krastā, bet apzvanot visus iespējamos kempingus, mums atteica, jo viss bija aizņemts. Parasti vasarās es nenakšņoju viesu mājās vai viesnīcās, bet gan teltī, tuvāk dabai. Bet nākošreiz braucot ceļojumā es tomēr, painteresēšos vai rezervēšu vietu kempingā, lai būtu mazāk stresa.

Naktsmītni neatradām, tāpēc neatlika nekas cits kā doties uz Aglonas pusi un nakšņot tuvāk nākošajam galamērķim - Aglonas Bazilikai. Tā arī notika, netālu no Aglonas mūs uzņēma kempingā “Aglonas Alpi”. Tur uzcēlām savu nometni, ēdām tūristu vakariņas – ātri pagatavojamās nūdeles, ceptas desiņas, cepamos sierus un zefīrus. Kūrām ugunskuru un laiski baudījām saulrietu, kurš bija skaists virs Cirīša ezera.

Nākošajā, trešajā un pēdējā ceļojumu dienā, no rīta novācot nometni devāmies apskatīties vienu no Latvijas un pasaules kulta vietām – Aglonas baziliku. Kad biju mazs zēns man tā likās tik liela un majestātiska baznīca, drošivien, salīdzinot ar manu toreizējo augumu tāda tā bija. Tagad man tā likās, vidēja izmēra bazilika, kurā patiesībā nekā īpaša nav. Ievērojamais dārzs varēja būt daudz labāk sakārots. Baznīca iekšā, gan grezna. Nopirkām dažus suvenīrus, padzērāmies svēto ūdeni, apskatījām apkārtni un devāmies mājup.

Ceļojumu noslēdzām ar Velnezera jeb Čortoka apskati. Laikam tiešām ezerā ir kaut kas īpašs, jo ūdens ir dzidri zaļā krāsā, dzīvību apkārt nemana, bet tūristi plūst straumēm.

Nobeigumā jāsaka, ka Latgalē redzēt un darīt ir ko, un būs vienmēr. Latgalieši ir ļoti atsaucīgi un laipni ļaudis, kuri augstu vērtē un ciena savu kultūru. Latgale ir vēl līdz galam neatklāta vieta ne tikai man, bet es domāju, ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Un Ja jūs tiešām domājat, ka Latgalē jau sen vairs neviens nedzīvo, tad aizbrauciet un iepazīstiet to no jauna.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais