Ceļojums Ķemeros, ceļojums putenī
|
Gita Kalniņa
|
Esmu apņēmusies gadu sākt un turpināt lieliski – proti ar diviem ceļojumiem mēnesī. Diviem jaukiem, kustīgiem, mazliet izglītojošiem un ļoti sportiskiem ceļojumiņiem pa dzimteni. Cerams, ka izdosies. Vēl ļoti ceru, ka ceļošanu spēšu apvienot arī ar slēpņiem, jo, cik esmu ievērojusi – bieži vien slēpņi ir nolikti vietiņas, kurās liels vairums parasto, normālo cilvēku, nemaz neiemaldās. Un tās ir jaukas vietiņas.
Nu tad – uz priekšu!
Iesākumā bija doma doties pastaigā gar jūru – no Carnikavas līdz līcim –, taču mazliet parēķinot, pārdomājām - >30 km ir mazliet par daudz vienas ziemīgās dienas pastaigai. Visu jau gribējām atcelt… Un atcēlām, kad ar māsu pamodāmies sešos un secinājām, ka laukā plosās vētra. Mums par nelaimi (vai laimi) ap pusseptiņiem pie villas loga pieklauvēja Daumants. Nekādas gulēšanas – ceļosim!
Savācām kompāniju – Lindu, Aināru, Rodi, mani un Daumantu - un devāmies ceļā. Rīts bija skumjš – lietus un vējš, un tumsa. Bez maz vai apokaliptiskas ainas. Un mēs braucām uz Ķemeriem.
Klasisks aktīvās atpūtas ceļš ir pa Ķemeru nacionālā parka lielo purva laipu. Iespējams, liela daļa lasītāju atminēsies, ka šeit pat bijām jau vasarā, kad Roža bija maziņš, taču gudri ceļotāji zina vienu būtisku lietu – lai pilnvērtīgi varētu redzēt kādu vietu, tā jāaplūko no visiem skatu punktiem, dažādos diennakts laikos, dažādos laikapstākļos un dažādos gadalaikos.
Un šoreiz šis nebija labākais laiks tik aktīvai atpūtai.
3,7 km garo ceļa posmu veicām slapjdraņķī, sniegs un vējš sitās sejā lielāko pastaigas laiku, un līdz beigām bijām konkrēti slapji – ne tikai kailās sejas, puskailās galvas, bet arī zem mēteļiem izmirkušas rokas, pleci un, protams, kājas. Laipa slīdēja, un mēs manevrējām kā neveiklas baletdejotājas (Roža paklupa, uz vēdera pašļūca un no laipas novēlās vairākkārtīgi). Un mēs bijām neapmierināti. Sapņojām par karstu tēju vai karstvīnu un alkām ātrāk nonākt galā.
Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Vispār, jā, arī šī ir vispārzināma patiesība, kuru mēs, diemžēl, nebijām ņēmuši vērā. Plusi no ceļojuma? Protams – purvs ziemā izskatās lieliski! Mazie kociņi nedaudz apsniguši, lāmas, kura vaļā, kura ciet. Debesis dūmakainas un skats lielisks, cik tālu acis vien radīja. Šī ir laba pastaigu vieta jebkurā gadalaikā. Galvenais – piemērots apģērbs.
Ķemeri
Es vairākkārtīgi biju braukusi garām Ķemeriem – redzējusi slavenākos graustus un izmirušās ielas, dzirdējusi nostāstus par slaveno Ķemeru sanatoriju, nozīmīgajiem, veselību nesošajiem sēravotiem -, taču nekad šeit nebiju uzkavējusies ilgāk. Šoreiz mēs izstaigājām mazo miestu krustu šķērsu. Man par nelaimi, Endomondo netika iedarbināts un, galu galā, arī nobeidzās, taču doma skaidra – ēkas, taciņas, strautiņi, upītes, tiltiņi – viss tika aplūkots. Bilžu nav daudz, mēģināšu izlīdzēties ar attēliem no neta un piedzīvojumiem no personīgā arhīva. :D
Tiesa, atbraucot mājās un aplūkojot netā, ko iespējams atrast par Ķemeriem, nācās secināt, ka lielāko daļu taciņu, apskates objektu un piedzīvojumu neesam apmeklējuši. Šitais ceļojums prasīsies pēc otrās daļas :)
P.S. Blogā http://lieliskagita.blogspot.se/search/label/M%C5%ABsu%20ce%C4%BCojumi raksts lasāms pilnā versijā, redzamas arī bildes.