Somija!

29.12.2008
8 min lasīšanai
44 foto

Somiju apciemoju oktobra beigās. Došanās uz turieni iekrita nākamajā dienā pēc Cinema Bizarre koncerta Rīgā. CB atklāja manu koncertu nedēļu – pavisam tajā bija paredzēti trīs pasākumi un piecu grupu uzstāšanās. Par laimi, lidojums bija paredzēts vakarā un sanāca izgulēties, jo tūlīt pēc atgriešanās mājās ķēros pie bilžu apstrādāšanas un video ielādēšanas Youtube. Rezultātā aizgāju gulēt 3.40 no rīta. Nākamajā rītā kravāju mantas, lai dotos uz Somiju. Tas bija mans pirmais ceļojums uz man tuvo Suomi zemi. Ceļojuma plānā ietilpa pilsētu apskate, koncertu apmeklējums un tusēšana kopā ar foršiem cilvēkiem. Pa dienu sekoju līdzi aktivitātēm Cinema Bizarre domubiedru grupā, jo bija interesanti palasīt iespaidus par koncertu. Paralēli dalījos ar savu koncertā uzfilmēto video, skaidrojot, kā to var lejupielādēt no Megaupload mājas lapas, kur biju to ielikusi brīvai pievākšanai. Ar to nodarbojos līdz pat brīdim, kad vajadzēja posties lidostas virzienā. Vienu no pēdējām vēstulēm, kurā skaidroju, kā lietot Megaupload, nobeidzu ar vārdiem: „ceru, ka ar lejupielādi viss būs OK, tikko atcerējos, ka man laiks doties uz lidostu”. Pirms ceļojuma biju satraukusies: gan tāpēc, ka nezināju, vai mans priekšstats par Somiju atbildīs realitātei, gan tāpēc, ka vajadzēja lidot ar lidmašīnu. Neteikšu, ka būtu liela šī pārvietošanās veida fane. Lidojot man vislabāk patīk divi momenti: kad lidmašīna paceļas un kad tā nolaižas. Viss pārējais... Uz Somiju devos ar reisu Rīga – Tampere. Kad izkāpu no lidmašīnas un ieraudzīju lidostu, nodomāju – priekš Somijas biju gaidījusi kaut ko drusku labāku. Tamperes lidosta ir ļoti maza un vienkārša. Nevar ne salīdzināt ar Rīgas lidostu. Pat Liepājas lidosta ir krutāka. No lidostas devos uz dzelzceļa staciju, kur mani gaidīja tikšanās ar maniem hostiem – studentiem Kati un Slavu. (Kā parasti, ceļojumos vispirms mēģinu sarunāt naktsmājas caur CouchSurfing mājas lapu – tā ir interesantāk) Slava uz Somiju pārcēlās no Krievijas, savukārt Kati jau kopš pusaudža gadiem ir mācījusies krievu valodu. Viņi dzīvo Tammelā, īpaši studentiem paredzētā māju kompleksā, kas iekārtots bijušās fabrikas teritorijā. Dzīvoklī mani ļoti draudzīgi sagaidīja viņu suns, terjers Edijs. Es viņam iepatikos tik ļoti, ka naktī viņš gulēja manā gultā. No sākuma stūmu viņu laukā, bet vēlāk sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi – viņš tik un tā visu laiku līda atpakaļ. :) Tammela man uzreiz iepatikās, jotā atrodas ļoti tuvu pilsētas centram un Pakkahuone, Klubi un Amadeus rokbāriem. Mani hosti bija ļoti draudzīgi un laipni cilvēki. Savā starpā kontaktējāmies angliski, savukārt brīžos, kad nevarējām atcerēties vajadzīgo vārdu – krieviski. Pa dienu viņiem bija darīšanas, taču vakarā viņi man nedaudz parādīja pilsētu. Viena no vietām, uz kuru aizbraucām, bija Pyynikki parks – ļoti skaista vieta. Tur atrodas arī skatu tornis, no kura paveras kolosāls skats uz Tamperi. Uzkāpšana tornī maksā vienu eiro, taču, tā kā mēs neatradām kasi, mums šis prieks tika par brīvu. Kati un Slava man parādīja arī vietu, no kuras redzami abi ezeri, kuri ieskauj pilsētu – katrs savā ceļa pusē. Tampere man ļoti patika: neliela un skaista pilsēta. Lai gan tajās pilsētas vietās, kurās pabiju, nebija daudz arhitektūras pieminekļu vai senu celtņu, Tampere tomēr nav tik industriāla kā Helsinki, kur vecpilsētas nav vispār. Otrajā un diemžēl pēdējā vakarā Tamperē devos uz Lost in music festivālu – gribēju redzēt grupu Private Line. Sāku viņus klausīties septembrī un, protams, domāju, kad varētu viņus redzēt dzīvajā. Apskatīju gaidāmo koncertu grafiku, taču neatradu nevienu koncertu, kurš notiktu laikā, kad grasījos būt Somijā. Līdz kādu dienu, kad ielogojos MySpace, ieraudzīju PL buletinu par to, ka viņu koncertu grafikam pievienota jauna uzstāšanās. Atvēru to un ieraudzīju – 23. oktobris, Tampere. Tieši tad, kad grasījos tur būt! Fantastiski! Grupas MySpace lapā bija rakstīts, ka koncerts sāksies 21.00. Man par lielu pārsteigumu, tieši tad tas arī sākās. Ierados klubā kādas piecas minūtes pirms deviņiem un, nākot ārā no tualetes, jau dzirdēju skanam dziesmas „Prozac Nation” pirmās taktis. Koncerts bija foršs, žēl tikai, ka baigi īss – tikai 40 minūtes. Pēc koncerta, kamēr runāju ar draudzeni pa telefonu, nejauši ieraudzīju turpat blakus PL solistu Sammy un, ātri vien beigusi sarunu, pajautāju, vai viņam nav iebildumu nofotografēties kopā ar mani. Kad biju tikusi pie kopbildes, ieskatījos vērīgāk fotogrāfa sejā un pazinu Jasi no Hybrid Children. Tā kā šovasar biju viņus redzējusi festivālā Roko Naktys, pajautāju, kā viņam sokas ar zaudējumu piedziņu no lidostas. (Jasem nācās pārliecināties, cik „saudzīgi” lidostās var apieties ar bagāžu. Savu Gibson ģitāru, uz kuras viņš spēlēja jau 20 gadus, Jase saņēma atpakaļ ar salauztu grifu.) Pēc Private Line uzstājās grupa Indica. Kati ļoti atzinīgi par viņām izteicās, tāpēc paliku arī uz viņu uzstāšanos. Redzētais un dzirdētais man patika, tā ka turpmāk būs par vienu grupu vairāk, ko klausīties. Nākamajā dienā man bija jādodas tālāk uz Helsinkiem, kur mani gaidīja jaunas iepazīšanās, kā arī nākamais un tajā nedēļā pēdējais koncerts. Šoreiz jau Helsinku stacijā satikos ar savu nākamo hostu. Vakarā man bija paredzēts doties uz Negative koncertu Nosturi. Tur man sarunāts tikties ar Irinu, ar kuru nejauši iepazinos Myspace. Izrādījās, ka mums ir līdzīga muzikālā gaume un mēs apmeklēsim vienu un to pašu koncertu. Irina ir stjuarte un darbs viņai ļoti noder, lai apmeklētu koncertus. Parasti pēc pēcpusdienas reisa viņai ir brīvs vakars, kuru var izmantot, kā vien viņa vēlas, turklāt avio kompānija apmaksā viesnīcu. Saņēmusi no hosta detalizētas instrukcijas par to, kā nokļūt Nosturi, devos ceļā. Ja nemaldos, „nosturi” tulkojumā nozīmē „ceļamkrāns” un viens tāds atrodas tieši blakus klubam (pats klubs atrodas pie ūdeņiem). Kad ierados Nosturi, ieraudzīju pamatīgu pūli. Cilvēki tusēja, gaidot, kamēr atvērsies klubs. Visu laiku klāt nāca jauni cilvēki. Redzēju arī vairākus fanus invalīdu ratiņos un iedomājos, ka Latvijā ne reizi rokkoncertā neesmu redzējusi cilvēkus ratiņkrēslos. Iedomājos arī par to, ka daudzās vietās viņi gluži vienkārši netiek iekšā + sabiedrības attieksme jau arī nav tā atbalstošākā... Lai arī alkohols Somijas klubos nebija gluži tik dārgs, kā man bija licies, cilvēki deva priekšroku iedzeršanai pirms koncerta, ko vairums darīja, stāvot rindā un gaidot, kamēr laidīs iekšā klubā. Tā ka pa ceļam uz klubu nebiju ne ar ko iestiprinājusies, tikusi iekšā, devos uz bāru pakaļ sidram. Pasākumam nebija vecuma limita, taču bāri atradās norobežotā teritorijā, kur varēja tikt iekšā, tikai uzrādot dokumentus. Arī dzert varēja tikai tur, ar alkoholu pie skatuves nelaida. Šā iemesla dēļ tukšot sidra glāzi nācās diezgan ātri, jo fotoaparātam, kuru biju aizņēmusies no savas draudzenes Dinčas, tālummaiņas funkcija nebija pietiekami spēcīga, lai fotografētu no liela attāluma. Kā pirmie uzstājās The Winyls. Šo grupu zināju jau agrāk, bet nekad nebiju redzējusi viņus dzīvajā. Tie puiši māk uzstāties! Viņu uzstāšanās bija tik atraktīva, ka brīžam bija grūti sekot līdzi tam, kas notika uz skatuves – tik ātri viņi pārvietojās. Tas sagādāja zināmas grūtības fotografējot. Taču esmu iemācījusies – ja kaut ko nevar nofotografēt, to var nofilmēt. Viens no labākajiem kadriem gan palika neiemūžināts – solists ik pa brīdim ķērās pie tamburīna, kuru pēc tam kaut kur aizmeta neskatoties. Vienreiz viņš trāpīja pa pastiprinātāju, otrreiz – pa bungu šķīvjiem, bet trešoreiz – taustiņniekam pa galvu. Auč! Pēc viņu uzstāšanās satiku Irinu. Tā kā mēs iepriekš nebijām tikušās un zāle bija pilna ar cilvēkiem, es nedaudz raizējos, kā mēs viena otru atradīsim. Izrādījās, tas nemaz nebija tik grūti – biju viņai teikusi, lai meklē meiteni melnā T-kreklā un baltās biksēs. Kā vēlāk konstatēju, zālē tāda biju vienīgā. Un tā, lielais brīdis – nedēļas galvenais koncerts - pienāca. Negative sāku klausīties pirms apmēram gada un iepriekš nebiju bijusi viņu koncertā. Liels paldies Internetam, ka viņus atradu, jo Latvijā viņi galīgi nav populāri. Žēl, jo Negative ir spēcīga grupa. Uzstāšanās bija kolosāla! Solists Jonne Ārons ir kaut kas pa vidu starp dzīvnieku un padauzu uz skatuves. Ar to es domāju veidu, kādā viņs uzstājas – tā enerģija, kustības, mirdzums acīs... Viņš ir dzimis, lai būtu uz skatuves. Kaut kur koncerta vidū Jonne pēkšņi sāka dziedāt „we will, we will f**k you!”, uz ko pūlis nobļāva pretī „f**k me!” Pēc tam viņi sāka izkliegt basista Anti vārdu, kurš, to dzirdot, pamatīgi samulsa. Viņš paskatījās uz publiku ar sejas izteiksmi, kura teica: „Kas? Es?”, tad piegāja pie mikrofona, kaut ko somiski pateica un iemeta pūlī pāris mediatorus. Vēlāk pāris meitenes novilka krūšturus un parādīja grupai kailas krūtis. Negative pret to nebija iebildumu. Viens no tehniskajiem darbiniekiem pat izskrēja uz skatuves un sāka tās meitenes fotografēt. Kad šovs tuvojās beigām, Jonne uzvilka tos krūšturus Anti un ģitāristam Larry, kā arī pats sev uz galvas. Koncerta beigas bija tradicionālas – grupa pameta skatuvi, publika viņus uzsauca atpakaļ un Negative nospēlēja vēl dažas dziesmas. Pēc tam viņi iemeta publikā rozes, dvieļus, ūdens pudeles utml lietas, paklanījās un pameta skatuvi pa īstam. Uzstāšanās beigas nofilmēju video – ar vienu roku turēju kameru, ar otru centos kaut ko noķert. Es izbaudīju katru koncerta mirkli. Piekrītu Irinai, koncerts bija apmeklēšanas vērts! Koncerts beidzās kaut kur pēc pusnakts un, nebūdamas pārliecinātas, vai uz pilsētas centru vēl iet kāds tramvajs, devāmies turp ar kājām, kaut arī spēcīgi lija. Mums ar Irinu bija daudz kas pārrunājams. Viņa man piedāvāja kopā braukt uz koncertiem Vācijā. Apmesties varētu pie viņas mājās, Austrijā, un pēc tam ar vilcienu doties uz Vāciju. Es uzreiz piekritu, lai gan neko konkrētu vēl nesarunājām. Pilsētas centrā atvadījāmies. Irina devās uz viesnīcu, bet es – uz autobusu. Helsinkos pavadīju vēl vienu dienu, kuru izmantoju, lai apskatītu pilsētu. Vispirms grasījos doties uz Suomenlinnu, bet palaidu garām vajadzīgo tramvaja pieturu un aizbraucu pretējā virzienā. Kad es to pamanīju, nodomāju – nu labi, paskatīsimies, ko piedāvā pretējā puse. Tā nu Suomenlinnas vietā es pastaigājos kaut kur Valilas apkaimē. Tur ir vairāki ļoti skaisti parki. Kad grasījos doties atpakaļ uz pilsētas centru, ieraudzīju tramvaju, kurš dodas uz Kaivopuisto un atcerējos kādu senu interviju ar Villi Valo no HIM. Viņš teica, ka dažreiz, kad viņam nepieciešams pabūt vienam, viņš dodas uz Kaivopuisto. Aizbraucu uz turieni un man šī vieta ļoti iepatikās – tā ir ļoti, ļoti skaista vieta: parks pie jūras. Vakarā biju ielūgta uz vakariņām CouchSurfing biedra Fabs dzīvoklī. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem es aizrakstīju, kad meklēju, kur Helsinkos apmesties. Diemžēl viņš nevarēja mani hostot, jo pie viņa jau bija apmetušās 3 meitenes (vienistabas dzīvoklī). Viņi visi grasījās apmeklēt Infected Mushroom koncertu. Taču Fabs ieinteresēja mans darbs žurnālā, tādēļ viņš uzaicināja mani ciemos. Tur es iepazinos ar Sāru, Džolīnu, Brennu no Kanādas un Ednu no ASV. Mēs lieliski pavadījām laiku, ēdot garšīgo maltīti, kuru bija pagatavojis Fabs, dzerot vīnu un pļāpājot. Īpaši labs kontakts man izveidojās ar Sāru, viņa paziņoja, ka es esmu viņas pirmā draudzene no Latvijas. Vēlāk savai draudzenei no Kanādas – arī Sārai – jautāju, vai visi kanādieši ir tik atvērti un draudzīgi. Viņa nosmējās – nē, tikai Sāras! Šķirties bija grūti, visi nosolījāmies noteikti vēl kādreiz satikties. Fabs man uz atvadām uzsauca: „Es noteikti tevi kādreiz hostošu!”, uz ko es atbildēju: „Es noteikti kādreiz pie tevis palikšu!” Mana sestdienas ekskursija pa pilsētu beidzās apmēram vienos naktī. Kad atgriezos dzīvoklī, mans hosts piedāvāja apskatīt Helsinkus no cita skatpunkta un apciemot dažus no Helsinku lētākajiem bāriem, kuru viņa rajonā netrūka. Bija jautri. Atradu bāru, kur alus maksāja tikai 2 eiro! Nākamajā dienā man bija jādodas atpakaļ uz Tamperi, no kurienes izlidoja lidmašīna uz Rīga. Atradu autobusa maršrutu, kas nogādā Tamperes lidostā pa taisno no Helsinku dzelzceļa stacijas. Taču, tā kā es nesapratu, no kuras tieši platformas tas atiet un neviens cits arī to nezināja, izvēlējos doties atpakaļ tādā pašā veidā, kādā atbraucu – ar vilcienu un atradu kādu vietējo autobusu, kurš ved uz lidostu. Dažas stundas vēlāk es jau atrados Tamperē un gaidīju autobusu uz lidostu. Pieturā bija vēl kāda meitene, kura runāja pa telefonu. Pēkšņi es nodomāju – izklausās pēc latviešu valodas. Un tad es sapratu, ka tā IR latviešu valoda. Pateicu „sveika!” un mēs norunājām visu ceļu līdz lidostai. Tad mēs atvadījāmies, jo mūsu lidmašīnas izlidoja katra no sava termināļa. Neteikšu, ka šī bija labākā nedēļa manā mūžā, taču viena no labākajām noteikti! :)

Somija!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem