Stavengera - balto namiņu pilsēta
|
Laila Bergsone
|
Šovasar, Norvēģijas brauciena laikā, ieplānotais brauciens uz Stavengeru izvērtās diezgan sasteigts un saspringts. Pirmkārt jau, pēc kāpiena Geirangerfjordā, ķermenī visiem bij iestājies vispārējs veselīgs nogurums, un otrkārt, nevarēja saprast, kā tur ērtāk un lētāk nokļut. Mūsu GPS uzstājīgi atkārtoja, ka bez maksas ceļiem ni un ni. Bet nu kā jau neatlaidīgajiem latviešiem, mums nekas nav par grūtu, un ja reiz nolemts, tad tur jātiek pa visu cenu...Sacīts- darīts un pēc kāda laiciņa, izmantojot arī prāmi tur nokļūstam.
Pilsētiņa sagaida ar tuvojošos vakara nojausmu, paldies , bez lietavām, bet gan ar nejauku vēju. Ielas klusas un,tāpēc baudāmākas mums "svešu zemju apceļotājiem".
Visumā Norvēģijā pamanījām, ka vakaros daudz cilvēku uz ielām nesastapsi. No sākuma gan bijām domājuši mest lielāku loku pa pilsētu, bet beigās kolektīvi nolemjam, ka tāpat visu neuzspēsim, tāpēc iesim raudzīt to balto vecpilsētiņu, kuras stāsts galvenokārt uz šejieni mūs atvedis.
Stāsts īsumā šāds - Pēc otrā pasaules kara bij nolemts šo sardīņu un naftas ieguves pilsētu atjaunot . Koka namus pārvietot uz citiem apgabaliem un pilsētu celt no jauna. Pret šo ieceri, bij daudz vietējo iedzīvotāju. Ekonomikai pasliktinoties arī izjuka pilsētas atjaunošanas plāns, un tika nolemts vecos namiņus atjaunot(restaurēt), lai saglabātu kā apskates objektu citām paaudzēm. Atjaunošana sākās ar 1957.gadu. Kopumā tur ir ap 200 atjaunotu, pārsvarā privātu) namiņu.Tā nu ir tagad Norvēģijai" vecā Stavengera" - ievērības cienīgs, un arī atmiņā paliekošs apskates objekts - kāpēc arī tapa šis apraksts.
Kopā klīstot, daži saprata, ka ir nosaluši, un nolēma beigt apskati, taču es kā noburta vēl un vēl gribēju tur pabūt , un baudīt to svinīgo sajūtu, starp tiem baltajiem mazajiem namiņiem, kas mani tur apbūra.
..vēl pēdējais skats uz lejup, un dodos nopakaļ saviem ceļabiedriem..
Laiks, ko tur pabijām, bij īss, bet vēl joprojām tās sajūtas ir dzīvas manās domās... Skaisti
