Stopējot apkārt Islandei 1. daļa
|
Toms Majors
|
Iepriekš ceļojuši bijām tikai ar ģimeni. Ņemot vērā, ka abi gados jauni, man tad bija 16, kompanjonam 20, tad parasti mums par ceļojumu plānošanu nebija jāuztraucas. Bet sapratām, ka no sākuma jāizdomā uz kuru debess pusi likties. Vai nu ziemeļi vai nu rietumi. Jeb Norvēģija vai Portugāle. Nolemjam, ka Portugāle. Lūkojam biļetes uz Vāciju, lai izlaistu Lietuvu un Poliju un BAM! Manas iedomas par to, ka biļetes uz Islandi ir dārgas varu atmest. Paziņoju to ceļabiedram un jauns galamērķis rokā. Brauksim uz Islandi. Šo to palasam vairāk par stopēšanu tur, sameklējam lidojumus un Janvārī pasūtam biļetes. Viļņa - Reikjavika un atpakaļceļam Reikjavika - Bergena - Rīga. Vairs neatceros, vai tajā laikā tik labi nemeklēju biļetes kā tagad vai arī vienkārši tādu iepsēju nebija, bet tagad var nokļūt turp un atpakaļ par aptuveni 200eur. Tad samaksājām ap 350 eur ieskaitot lielo bagāžu. Viss ko gribu piebilst pirms stāsta par pašu Islandi.. WoW air ir ļoti forša aviokompānija! Jau lidmašīnā ir pirmās tīkamās islandiešu humora iezīmes. Lidojuma laikā uz kādām 2 vai 3 h sanāk iesnausties un 3 naktī esam ielidojuši Islandē! Lidmašīnai nosēžoties skatamies pa logu un nodomājam: Velns! Uz kurieni mēs esam atbraukuši?! Tikai akmeņi. Nekādas dzīvības. Ar to bijām rēķinājušies, bet tomēr skats pārsteidza. Abiem šis bija pirmais patstāvīgais ceļojums. Mums bija telts (visnotaļ slikta, lielā četrvietīgā, kurai nepatika ar vēju un mitrumu cīnīties), slikts ekipējums, kaut kādi kāpēju zābaki un 90L somas ar ēdienu. Naudiņa, protams, mums bija tik cik bija, tādēļ arī ekipējums bija nekāds. Par ūdensizturīgām drēbēm varējām necerēt.
Bet tomēr pirmais gaiss, kas tika ievilkts plaušās, nomierināja. Tā nu ir 3 naktī, ārā gaišs, nav plāna ko darīt līdz rītam. Nu neko, jāiet stopēt! Paiet 10 min un nakts vidū mūs paņem jauks vīrs, kurš atbraucis pretī meitai. Viņi iesaka mums iesaka pāris lietas no kā uzmanīties, pasaka pāris labas lietas par Latviju un izlaiž mūs DUS, kas mums bija kā ceļojuma atskaites punkts visu 3 nedēļu laikā. Iegādājamies karti, un gāzes baloniņus un dodamies atpakaļ uz ceļa! Paiet kādas 20 min un 4 no rīta mūs bez jelkādām problēmām uzņem un aizved tikai pāris km, bet norāda, ka tur ir labākais punkts, kur uzsākt savu stopēšanu zelta lokam. Un viņiem bija taisnība. Jau atkal paiet tikai pāris minūtes un esam jau tālāk ceļā! Nobrīnamies, ka vēl nav pat 6 no rīta un esam jau tik tālu un, ka Islandieši nebrīnās, ka kāds nakts vidū stopē. Vīrietis, kas mūs uzņēma, bija filmētājs. Strādājis ar lieliem cilvēkiem un lielākā daļa laika ceļā paiet runājot par filmēšanu un ik pa laikam viņš izstāsta par Islandes enerģijas ieguvi, jo paralēli ir arī interesējies par to. Šis arī pastāsta, ka NASA šeit braucot, lai lielajos karstumos testētu mikrobus. Tas tamdēļ, lai pārbaudītu iespējamību dzīvībām uz citām planētām. Manuprāt, Islande ir labākā vieta kur to pārbaudīt. Vīrietis devās makšķerēt un tādēļ mūs izlaida uz nu jau daudz mazāka ceļa, bet pats aizbrauca pa pļavu upes virzienā. Šajā mirklī mums ir tāds prieks! Mēs esam uz vientuļa ceļa, 5 no rīta, blakus mutuļojoša upīte un kalni. Tikai mēs un nekādas citas dzīvības pazīmes. Izlemjam šo to iekost, atpūsties mazliet un brīnumainā kārtā uz vientuļā ceļa uzrodas mašīna! Liels Land Rover Defender džips. Bet ne parasts. Džips Islandes stilā. Ar lieliem riteņiem, paaugstināts. Tāds kurā īsiem cilvēkiem būtu vairāk kā problemātiski iekāpt. Vīrietis gados ir fotogrāfs, dzimis Anglijā, bet pārcēlies uz dzīvi šeit. Rīko fototūres. Protams, visu laiku notērzējam par fotogrāfiju. Izlaiž mūs nekurienē un te gaidam kādas 40 min un neviena mašīna nav pabraukusi garām. Bet garastāvoklis ir labs, jo tieši to mēs gaidījām. Vientuļus ceļus, svaigu gaisu un neaptverami skaistu dabu. Bet kad vienīgā mašīna pabrauc mums garām sāku lamāties, bet šoferītis tomēr pārdomāja, apgriezās un paņem mūs savā kompānijā. Vīrietis no Grieķijas un dāma no Kolumbijas, kuri arī grasās aplūkot visus zelta loka piedāvātos objektus. Tā nu mēs tos izbraukājam ar viņiem un godīgi sakot, zelta loks uz mani īpašu iespaidu neatstāja. Vienīgais, kas bija interesanti bija geizers kurs izšaujas ik pēc pāris min. Pie geizera arī šķīrāmies no kompanjoniem. Aizgājām papusdienot pie netālu esošās upītes. Priecājāmies, ka vēl nav lijis lietus un gājām atpakaļ uz ceļa. Un tur arī palikām uz stundām 3; Visi manā prātā jau bija pārtapuši par sasodītiem kretīniem. Tomēr beidzot laužot slikto lāstu, mūs uzņem studentu pāris, ar kuriem nesanāk daudz papļāpāt, jo nejauši aizmiegam. Viņi mūs aizveda paprāvu gabaliņu līdz mūsu galvenajam ceļam. Ceļš nr. 1; Jeb ceļš, kas ved apkārt Islandei. Ieskrējām veikala tualetē uzpildīt ūdentiņu un soļojām uz ceļu. Pagāja tik pāris min un mūs paņēma vecs vīrs, kas daudzum daudz runāja par Dievu. Man tas īsti pie sirds negāja, jo esmu neticīgs un, ja man to bāž sejā un saka, lai tam pievēršos, tad es nu itin nemaz neesmu priecīgs. Bet viņš mūs aizveda 20km tālāk nekā viņam pašam vajadzēja, tamdēļ es viņam piedevu. Atvadoties viņš iedeva mums reliģiozus kabatas kalendārīšus un novēlēja veiksmi. Ja izlaižam reliģijas daļu, tad viņš nu gan ir viens jauks Islandiešu vīriņš! Līdz nākamajam pieminēšanas vērtajam punktam tiekam bez problēmām un tad mēs atkal iestrēgstam uz 3 stundām. Sāk jau palikt auksti un sāk satumst, bet mēs tik ļoti gribam nokļūt līdz Seljalandfoss ūdenskritumam, lai būtu gandarījuma sajūta par ceļu, kas veikts. Esam jau gandrīz atmetuši cerības un domājam, ka būs vien jāguļ ceļa malā. Sarunājam, ka ja 10 min laikā nenostopēsim, tad iesim taisīt vakariņas un celt telti. Pēc aptuveni 5 minūtēm kāda mašīna pabrauc garām un kārtējo reizi nolamājamies, bet redzam, ka kādu 200m attālumā mašīna apgriežas! Mašīna tā jau bija piekrauta un mums ar savām somām pagāja sarežģīts un salīdzinoši ilgs laiks, lai iekļūtu, bet lai arī atspiedies ar seju pret stiklu, mēs tomēr kustamies uz priekšu. Jaunietis dzīvo Vestmenu salās, kas ir izveidojušās zemūdens vulkānu izvirdumu laikā. Izdomājām, ka ar tur gribam aizbraukt, bet ne šodien. Izkāpjot, saprotu, ka esam netālu no lidmašīnas atlūzām, kas ir vulkāniskajās smiltīs pamestas. Atpazinu to vietu pēc google street view un kartē atzīmētā vieta arī atbilda! Nolemjam, ka būs jāaiziet rīt. Tas ir garš gājiens, bet to fotogrāfiju dēļ biju gatavs atdot savas pusdienas. Aplūkojam Seljalandfoss ūdenskritumu, visnotaļ noguruši piesēžam, pavakariņojam ar Beļģu velobraucēju un nokļūstam blakus esošajā kempingā. Ir jau vēls un recepcijā neviena nav. Nu neko, varbūt no rīta samaksāsim. Bet diemžēl no rīta tas nenotika, jo kempinga vieta mūsu redzējumā ir kā izlaistas pusdienas. Nav jau labi tā darīt, bet tā tas turpmāk iegājās un tikai 2 kempingos samaksājām. Tā labāk nedariet.
Nakts ir sasodīti slikta, telti vējš cenšas aizraut prom, lietus pamatīgi līst, mitrums iekļūst arī teltī mazliet, bet viss svarīgais ir sauss. Pieceļamies ap pusdienslaiku un no telts izejam tikai 8 jo lietus bija ārprātīgs. Stāvlaukumā uzrunājam 2 vīriešus, jautājot vai viņi nevar aizvest līdz šosejai, jo somas ir diezgan smagas un, ja ir iespēja, ka mūs aizved, tad kādēļ gan ne? (Katram bija divas somas, kopā tās svēra 30 kg); Abi vīrieši bija no Amerikas un viņiem pastāstījām par savu vēlmi doties uz Vestmenu salām. Apstāstījām, ko tur var sagaidīt un viņi izlēma, ka arī vēlas tur aizbraukt. Aizbraucam līdz prāmim un, diemžēl, mums pasaka, ka prāmis var nekursēt atpakaļ vēl 2-3 dienas laikapstākļu dēļ. Mazliet noskumuši, aizejam uz blakus esošo pludmali lai pataustītu vulkāniskās smiltis un tālumā saradzētu lidmašīnas atlūzas kuras vēlējos redzēt. Diemžēļ, man vienīgajam tā vieta interesēja un amerikāņi devās mums vajadzīgajā virzienā un tā no izlēmām, ka atbrauksim pēc tam uz lidmašīnas vietu. Amerikāņi strādāja apdrošināšanas kompānijā, pēc idejas varēja atļauties ēst ēdienu ātrās ēstuvēs un restorānos, bet tomēr viņiem bija lielais čemodāns pilns ar ātri pagatavojamām nūdelēm. Bet ne par nūdelēm. Dodamies uz nākamo ūdenskritumu! Bija jau aptuveni pusnakts un nokļuvām pie Skogafoss. Mans ceļa biedrs ir visnotaļ traks. Un tieši tādēļ man izdevās uzņemt vistrakāko fotogrāfiju kāda vien man bijusi. Toms stāvēja šī akmens veidojuma galā. Ja paslīd gāja tad iekšas aizlidos uz visām pusēm. Akmens uz kura viņš stāv ir mazs, kustas un pie tam mitrs. Ne par velti Tomu Amerikāņi iesauca par Adventurous Tom, kā viņš tika saukts atlikušo ceļojuma daļu. Te arī iesākās mūsu ceļošana naktī. Ap 3 vai 4 naktī bijām jau tikuši līdz nākamajai pieturvietai - Svartifoss ūdenskritumam. Tur arī kempingā nakšņojam.
Pirmās divas ceļojuma dienas ir sniegušas tik daudz iespaidu un sajūtu! Iepazītie Amerikāņi turpmāk izvērtās par mūsu ceļabiedriem un jauniem draugiem vairāku dienu garumā. Galerijā arī pati bilde, kura aizrāva manu elpu. Turpmākās daļas drīzumā sekos!
