Paradīzes sala – Bali.
|
Renārs Žurovskis
|
Paradīzes sala – Bali.
Jau agrā pavasarī sākām knosīties un domāt, kur gan mēs varētu aizbraukt šogad un ko apskatīt? Un tad vienā dienā pamanījām labu cenu uz Bali un pēc īsa pārdomu brīža, biļetes tika nopirktas. Tagad tikai atlika sagaidīt rudeni un ļauties piedzīvojumam.
Lidojums bija Rīga – Stokholma – Dubaija – Singapūra – Bali, kas kopā ar gaidīšanu prasīja vairāk kā 24 stundas. Ielidojām Indonēzijā vakarā ap 19.00 un uzreiz mūs pārņēma silts un sutīgs gaiss. Temperatūra dienā aptuveni +33, vakarā ap + 27 grādiem pēc Celsija. Lai nerastos nepatīkami pārsteigumi, OBLIGĀTI pārliecinieties par pases derīguma termiņu pirms lidošanas uz Indonēziju – tam ir jābūt vismaz 6 mēneši. Citādāk nevar saņemt vīzu un ieceļot valstī. Vīza maksā 35$ no cilvēka un vēl interesants fakts, ka viņi nepieņem 100$ banknotes, kas ir vecākas par kādu 2006. gadu. Tā nu nācās maksāt Eiro un, protams, valūtas maiņas rezultātā zaudējām kādus 5-7 Eiro. Un šādu politiku piekopj valsts iestādē strādājošie, tātad ar valsts atļauju tiek veikta šāda manipulācija. :)
Izejot no lidostas, mums metās virsū taksisti kā maitas putni. Tiklīdz vienu atšuj, tā nākamais uzreiz klāt. Cena no lidostas līdz Kutai sākumā tika prasīta 25$, taču mēs neesam ar vieglu roku ņemami, jo bijām izpētījuši, ka aptuvenās izmaksas līdz Kutai no lidostas svārstās ap 5$. Tā nu beigās redzot, ka mēs nemaksāsim prasīto summu, taksists piekrīt mūs aizvizināt par 7$. Viesnīcā ierodamies ap 23.00, viesnīca skaista un sakopta, baseins pie paša numuriņa, veldzējamies ar welcom drink un esam gatavi jauniem piedzīvojumiem no rīta.
Kuta
Nākamo dienu veltam, lai izpētītu apkārtni un iejustos jaunajos apstākļos. Karstums nežēlīgs, saule spiež un vakarā jau pirmie apdegumi. Kuta ir īsta ballīšu un sērfošanas paradīze, jo uz katra stūra var iznomāt sērfošanas dēli ar instruktoru, un doties uz balto smilšu pludmali, lai ļautos okeāna viļņiem.
Kuta sastāv no viesnīcām un restorāniem. Ir arī daži veikali, taču citu ēku gandrīz nav. Promenāde gar jūru ir sakopta un nosacīti tīra, taču tiklīdz nogriezies no galvenās ielas, tā tevi var pārsteigt netīras ielas un ēku grausti. Ņemot vērā, ka tūristi Bali atklāja salīdzinoši nesen – 90to gadu beigās, tad notiek aktīva jaunu viesnīcu celšana, lai piesaistītu arvien vairāk tūristu. Visa salas ekonomika balstās uz tūristiem un to noslaukšanu. Vakarā nolīgstam šoferi, kas apņemas mūs nākamajā dienā vizināt pa salas dienvidiem.
Rītu sākam 9.00, kad pie viesnīcas mūs sagaida šoferis. Vispirms dodamies apskatīt Nusa Dua pludmali, kas ir slavena ar savām baltajām smiltīm un zilo ūdeni, kā arī dārgajām viesnīcām. Šoferis palielijās, ka tur reiz apmeties pat Obama. :) Mēs tiekam ievesti vietā, kur var izbaudīt dažnedažādas ūdens izpriecas. Izlemjam doties snorkelēt un pēc tam apskatīt bruņurupuču salu. Snorkelēšana gan tāda bīstama, jo tas notiek vietā, kur aktīvi braukā laivas, tādēļ divas reizes man gandrīz pārpeldēja pāri laiva, kamēr vēroju zivtiņas. Pēc tam devāmies uz salu, kur ir bruņurupuču audzētava. Ieeja par 1 $ ziedojumiem un tiek sīki un smalki izstāstīts un parādīts viss par bruņurupučiem, sākot no pašiem mazākajiem, beidzot ar 75 gadīgiem rupučiem. Pēc tam ir iespēja nofotografēties ar visādiem zvēriem. Nākamais apskates objekts bija Nacionālais parks. Ieejas maksa salīdzinoši augsta, aptuveni 20$ no cilvēka. Parks vēl nav pabeigts, taču ieskatu var gūt. Milzīgas izcirstas klintis, lielas Dievu skulptūras, kā arī varēja amfiteātrī noskatīties tradicionālu Bali deju ar krāšņiem tērpiem.
Dodoties tālāk, apskatījām vairākas skaistas un populāras pludmales, kuras iecienījuši sērferi, taču tā kā Bali pie jūras tikt klāt kurā katrā vietā nevar, tad tās retās vietas, kur ir smilšu pludmales, ir ļoti populāras (varam novērtēt kāda priekšrocība ir Latvijas pludmalēm).
Pa ceļam tikām ievesti arī kafijas audzētavā, kur nogaršojām slaveno Luvaku kafiju, kuru gatavo no odziņām, kuras pārstrādā zvēriņš vārdā Luvaks jeb latviski civetkaķis. Ieejas maksa nav, bet tiek dota iespēja degustēt 12 tējas un kafijas, kā arī par 5$ nopirkt slavenās kafijas tasīti. Pēc tam, protams, visas tējas un kafijas var nopirkt. Tā kā mēs dažas paciņas nopirkām, tad degustācija tiešām bija bez maksas, bet, pieļauju, ja neko nenopērk, tad noteikti kaut kāda maksa tiek piestādīta. Dienu beidzām ar saulrietu Uluvatu templī un tradicionālo Kecak deju. Ieejas maksa templī un uz vakara priekšnesumu ap 15$ Templis atrodas stāvā klints malā un skati ir fantastiski. Deja sākās ar ugunsšovu saulrietā un pēc tam 50 puskaili veči izdeva dziesmai līdzīgas skaņas, kuru pavadījumā dejoja galvenie varoņi tērpti maskās.
Ubuda
Nākamajā dienā pārbraucām uz salas vidieni Ubudu, kas ir mākslinieku un rokdarbnieku pilsētiņa. Atšķirībā no Kutas, Ubudā necenšas par katru varu ievest Tevi savā krodziņā un taksisti arī vienkārši sēž ar zīmītēm TAXI, nevis rauj aiz rokas mašīnā. Šeit vairs neredz tik daudz tūristu un arī ballītes nenotiek. Taču mēs trāpījām uz vietējā tempļa svētkiem, kas notiek reizi 50 gados (varu kļūdīties) un šim notikumam pilsēta gatavojās vairākas dienas iepriekš. Pašā svētku dienā pilsēta bija paralizēta, jo caur to notika svētku gājiens, kur bija izgreznojušies cilvēki, dievu skulptūras, muzikanti un dejotāji. Parāde ļoti krāšņa un interesanta. Iespējams, ka sakritība, bet tāpat interesanti, parādes laikā sākās lietus, kas, pēc vietējo apgalvojumiem, nebija bijis kopš agra pavasara.
Tūrisma būcenītī pieteicāmies saullēkta tūrei vulkānā. Samaksājām ap 50$ par diviem, bet mūsu viesnīcas šoferis bija gatavs vest individuāli par 100$. Naktī sākās piedzīvojums ar saullēkta sagaidīšanu Batur vulkānā. Izbraucām ap 2 naktī no viesnīcas un ap 4. sākām kāpt kalnā ar lukturīšiem, lai 6 paspētu uz saullēktu. Sākotnēji kāpiens likās viegls, taču paceļoties augstāk, kļuvi grūti. Bija tādi, kas kalna vidū atmeta cerības tur uzkāpt un palika, sēžot uz takas un gaidot sauli. Taču skati, kas pavērās, kad uzleca saule, noteikti bija grūtā kāpiena vērti.Varēja apskatīt ezeru, kas miglā tīts, ieleju, kurā varēja redzēt vulkāna izvirduma pēdas. Tiklīdz parādījās dienas gaisma, no savām alām izlīda mērkaķi, kuri sāka zagt līdzi paņemtās maizītes un ūdens pudeles. Kāpiens lejā bija ne mazāk sarežģīts, jo kājas slīd pa mazajiem vulkāniskajiem akmentiņiem.
Pusdienlaikā, pēc grūtā kāpiena, viesnīcā izbaudījām tradicionālo Bali masāžu, kas tiešām lika ieslīgt patīkamā transā. SPA izmaksas Indonēzijā tiešām bija smieklīgas, ja salīdzinām ar Latviju – 70$ diviem par 2 stundu pilnu komplektu.
Nākamajā dienā braucam apskatīt salas vidieni. Apskatījām templi ezera krastā pie Braten ezera. Kā jau pienākas, sakopta vide, bet templis neliels. Pēc tam apskatījām rīsu terases. Iespaidīgi skati, kā no atklātnītēm. Interesanti, ka rīsu lauki tiek apūdeņoti no vulkāniem un visa ūdens sistēma ir ļoti gara. Dienu noslēdzām ar Tanah lot templi jūras krastā uz klints. Tā kā bija bēgums, to varēja apskatīt sausām kājām. Katrā ziņā diena pilna ar piedzīvojumiem un bija iespēja apskatīt arī mazos ciematiņus, kur dzīvo vietējie un tūristi parādās tikai cauri braucot.
Lebongan sala
Nākamo dienu bijām ieplānojuši braukt augstāk uz salas ziemeļiem, taču sapratām, ka esam pārāk vēlu to ieplānojuši un tā kā bija jātiek atpakaļ uz Kutu, lai no turienes ērti sasniegtu lidostu, braucām uz Kutu ātrāk. Kutā nopirkām ekskursiju uz blakus esošo Lebongan salu ar kuģi. Izmaksas visas dienas ceļojumam bija 76$ diviem. Nākamā rītā organizēti mūs paņēma no viesnīcas un devāmies uz ostu. Neliela izmēra katamarānkuģis mūs veda uz salu. Pie salas varējām snorkelēt dzidrajos tirkīzzilajos ūdeņos, izbraukt ar kajakiem un piepūšamo banānu. Pēc tam izkāpām krastā, kur gājām ekskursijā pa saliņu. Galvenais iztikas avots ir zvejniecība un tūristi. Šeit arī redzējām visbaltākās smiltis pludmalē un zilāko ūdeni. Ja būtu vēl kāda diena, tad labprāt to pavadītu uz salām. Atpakaļceļā bija sacēlies vējš un kuģa priekšgalā varēja kārtīgi izšūpoties viļņos.
Javas sala
Nākamajā dienā lidojām uz Džodžakartu. Likām lielas cerības uz pilsētu, ar domu, ka tur arī būs ko redzēt, taču vīlāmies. Pilsēta apskatāma dienas laikā, netīrīga un neinteresanta. Apskatījām galveno tirdzniecības ielu Marlboro, no attāluma Sultāna pili un studentu batikas salonu. Pilsētā tūristus grūti atpazīt un vietēji skatās uz mums lielām acīm, jo baltos droši vien bieži neredz. Transporta izmaksas ir nesalīdzināmi lētākas pilsētā nekā Bali, taču tas ir pašsaprotami. Taču galvenokārt lidojām šurp ar mērķi apskatīt divus tempļus, kas iekļautu UNESCO mantojuma sarakstā – Borobudur budistu templis un Prambaran hinduistu templis. Viesnīcā nolīgām šoferi par 60$, kas agri no rīta mūs vestu sagaidīt saullēktu Borobudur templī un pēc tam uz Prambaran. Ieejas abos tempļos aptuveni 20$ no cilvēka.
Tempļu diena
Sākām agri, taču ne tik agri kā braucot uz vulkānu un kāpiens arī nebija nekāds. Mazā tumsiņā nonācām templī, kur jau bija daži tūristi. Apkārt valdīja klusums un migla bija pārklājusi ielejas, taču tālumā parādoties saulei, tā izklīda. Gaismā parādījās vairāku vulkānu silueti un sajūtas bija sirreālas. Templis pats milzīgs un iespaidīgs. Visas sienas rotātas ar dažādiem motīviem no reliģijas. Katrā ziņā noteikti iesakām izvēlēties saullēkta tūri, kas ir gan mazliet dārgāka, taču var novērtēt mieru un salīdzinoši mazo cilvēku skaitu, sagaidot sauli. Bet ejot ārā no tempļa, tur jau drūzmējās tūristu un vietējo masas, lai tiktu iekšā un tad tur nebūtu, kur apgriezties, kā arī tempļa šarms būtu mazāks. Pēc tam apskatījām vienu mazāku templi, kur gan iekšā negājām, taču aiz sētas viss tāpat bija labi apskatāms. Tā kā tūristu tur nebija, tad nācās gandrīz skriešus skriet uz auto, lai suvenīru tirgotāji liktos mierā.
Pēc tam iebraucām Merapi vulkānā, kur gribējām uzbraukt ar džipiem tam tuvāk. Brauciens ļoti interesants, tikai noteikti jāpaņem lakati un brilles, lai vulkāna putekļi netraucē. Uz vietas izsniedz respiratorus, taču ar tiem būs par maz. Merapi pēdējo reizi izvirda 2010. gadā. Tad tika apraktas daudzas mājas un bojā gāja ap 350 cilvēku. Pašreiz tur ir iekārtots muzejs, kas ar sakusušajiem televizoriem, dzīvnieku kauliem, izkusušiem mopēdiem, rosina spokainas sajūtas. Vietējie runā, ka vulkāns izvirst ik pēc pieciem gadiem, taču tāpat tas cilvēkus nebaida un viņi turpina dzīvot kalna pakājē, jo zeme tur ir ļoti auglīga. Un tur, kur pirms 4 gadiem bija izvirdums, tagad jau ir jaunu koku mežs. Paša vulkāna galā var redzēt dūmus, kas nāk ārā no krātera. Katrā ziņā piedzīvojums interesants. Vietējie gidi piedāvā arī ekskursijas uz visu dienu, ar kāpšanu vulkānā, taču tam mums nebija laika.
Pēc vulkāna devāmies uz Prambaran templi. Templis iespaidīgs un interesants, taču lielāks pārsteigums bija par vietējiem bērniem un pieaugušajiem, kas gandrīz rāva aiz rokas, lai varētu nobildēties ar mums un bērni nāca runāties angliski, jo skolā tā viņi praktizējās. Sajutāmies gandrīz kā slavenības. :)
Nākamā dienā lidojām atpakaļ uz Kutu, lai pēc tam vakarā lidotu mājās.
Bijām iepriekš lasījuši daudzas atsauksmes par to, ka Bali nav īstā Indonēzija. Tam varētu piekrist, jo Bali ir ļoti pārņemta ar tūristiem, taču noteikti Bali ir jāizbauda, jo šī sala sniedz daudzus neaizmirstamus piedzīvojumus visām gaumēm – sērfotājiem pludmales, tempļus vēstures cienītājiem un krāšņu dabu tiem, kam patīk labāk atrasties džungļos. Bali ir kaut kas tāds, kas pievelk un apbur. Ne par velti mūsu šoferītis stāstīja par kādu franču pāri, kas jau 13 gadus brauc uz Bali katru gadu un aizvien atrod ko jaunu.
Derīgi padomi.
Par visu OBLIGĀTI jākaulējās. Sarēķinājām, ka cena, kuru nosauc sākumā, ir aptuveni 5 reizes augstāka, nekā tā, par kuru reāli preci nopērkam. Vietējie, jau sāk smieties pēc savas cenas nosaukšanas un aicina uz „Bali bargain”, kas nozīmē, ka kaulēšanās var sākties.
Vietējā SIM karte. To var nopirkt lidostā par 20$, taču, var sameklēt arī pie vietējiem par aptuveni 10$ vai mazāk. Meklējot SIM karti, radās sajūta, ka dažiem tās ir kā papildus ienākumi. Uz pašas SIM kartes ir rakstīts,ka cena ir ap 0,4 – 0,6$, taču pārdod veikalā par 6$, ja vajag vēl internetu, tad jāpiepērk kaut kas klāt. Katrā ziņā mums izdevās nopirkt karti par 10$ ar 4GB internetu, kas pietika visam laikam un krietni palika pāri.
Ēšānas vietas meklējām caur Tripadvisor un nekad netikām vīlušies. Vidējās izmaksas normālā restorānā ap 10- 15$ no cilvēka.
Izīrēt auto ar šoferi maksā aptuveni 50$ dienā. Ja esat 4 cilvēki, tad izmaksas smieklīgas. Galvenais izvēlēties šoferi,kas labi runā angliski, jo tad būs interesantāk parunāties un šoferis vairāk pastāstīs par vietējo sadzīvi un tūrisma objektiem.